Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā šis bija tas "Merlins", kuru biju sākotnēji paredzējis skatīties, kamēr uz BBC seriālu uztrāpīju nejauši. Varbūt gan tas nav nemaz tik slikti - jo BBC variants vismaz iepatikās gan Lienei, gan maniem vecākiem, un patiesībā arī es varu atzīt, ka tas nav slikts. Tikām šis "Merlins" ir miniseriāls, kura kopējais garums ir ap trim stundām - proti, tas drīzāk ir viena gara filma nekā seriāls. Un kā jau tas mini series ir raksturīgi, šeit ir sapulcināts diezgan iespaidīgs aktieru ansamblis: Merlinu atveido Sam Neill (labāk zināmā loma - filmā "Klavieres"), antivarone - Miranda Richardson ("Queenie" no Black Adder), Morgana Lefeja - Helena Bonham Carter (neskaidrošu, kas tā tāda), tirānu - karali Vortigernu - Rutgers Hauers (replikantu vadonis iekš "Bladerunner"), Merlina mīlestību Nimue - Izabella Rosselini ("Blue velvet" galvenā varone), Gvinevīra ir Lena Hīdija (Sarah Connor no tāda pat nosaukuma seriāla) plus vēl vairāki gana labi zināmi aktieri.

Šrilankiešu izcelsmes angļu rakstnieks Romešs Gunesekera par savu lielāko veikumu var uzskatīt 1994.gada romānu "Reef", kas tika iekļauts īsajā pretendentu sarakstā uz prestižo Bukera balvu. Stāstu krājums "Jūrasvelna mēness" ir šī autora pirmais izdotais darbs, un tajā apkopoti stāsti, kas pamatā stāsta par Anglijā dzīvojošiem šrilankiešiem un pārdzīvojumiem, kas ir nozīmīgi viņu dzīvēs.

Ja iepriekšējā albumā bija "Sunday Afternoon", tad šajā ir kaut kas vēl labāks - "Waterloo Sunset". Ja man būtu atļauts uz neapdzīvotu salu paņemt vienu vienīgu Kinks dziesmu, tā noteikti būtu šī. Ja man vajadzētu uz neapdzīvotu salu paņemt līdzi vienu kompaktdisku ar popmūzikas skaņdarbiem, tad "Waterloo Sunset" tajā noteikti atrastos vieta. No visām skaistajām Reja Deivisa dziesmām, šī droši vien ir visskaistākā. It kā - tik vienkārša, tik nepretencioza, bet... kāds dziļums ir šajos vienkāršajos vārdos, šajā vienkāršajā stāstā.

Viss tālākais būs tikai manas fantāzijas, iedomātas hipotēzes, kam nav īstas saistības ar realitāti. Tas tā - atrunai, lai tu nenāktu ar spēlētāju parakstītu nūju sašķaidīt manu galvaskausu.

Ar "Face to Face" sākas Kinks komerciālās neveiksmes un mākslinieciskās veiksmes. Nekad grupai vairs nebija lemts radīt īstus grāvējus, taču kādas viņi sāka rakstīt dziesmas! "Face to Face" sākotnēji bija domāts kā konceptuāls ieraksts, taču ierakstu kompānija lika grupai no šīs idejas atteikties, un tā rezultātā šis ir vienkārši lielisku dziesmu apkopojums, nevis kaut kas vairāk. Slavenākā albuma kompozīcija ir "Sunny Afternoon" - viena no Reja Deivisa raksturīgākajām dziesmām, skumjš stāsts par bezdarbnieka ikdienu, kurā atlicis tik vien kā saulaina pēcpusdiena, ar dievīgu melodiju un dievīgu paša Reja dziedājumu. Taču ne jau viena dziesma spēj radīt lielisku albumu, bet šajā albumā šādu dziesmu ir pa pilno - te ir gan "Rosey won`t you please come home", gan "Rainy day in june", gan "Little miss queen of darkness" (tipisks Reja Deivisa music hall skaņdarbs), gan viegls rokenrols "Party line", gan tādas jaukas dziesmas kā "Session man" vai "House in the country" (kuru dzied Deivs Deiviss, kura balss uz šo laiku jau ir kļuvusi diezgan baudāma, protams, ne jau nu izcila, bet pilnīgi kompetenta un netraucējoša baudīt mūziku). Un galvenais - "Face to face" ir praktiski brīvs no Kinks agrīnajām dienām raksturīgajām atsaucēm uz amerikāņu ritmu un blūzu, ap šo laiku viņi jau ir kļuvuši par to, kas viņi bija visu savu vēlāko pastāvēšanas laiku - izteiktu angļu grupu, visa angliskā apdziedātājiem, tādu ansambli, kurš nekur citur kā vien miglainajā Albionā nevarētu rasties. Un tas jau vien ir labi.

Šķiet, ka par spīti sākotnēji pozitīvajam iespaidam, kas man radās par Arnolda Beneta daiļradi, par šī rakstnieka fanu kļūt man nebūs lemts. Proti, izrādījās, ka Benets savā būtībā ir diezgan sēnalisks autors, ko lieliski apliecina "The Grand Babylon Hotel" - viens no viņa zināmākajiem romāniem.

Klausoties "The Kink Kontroversy" pirmo dziesmu un vienīgo šī albuma kaveru - "Milk Cow Blues" - neviļus jāsecina, ka ir dziesmas, kuras ir kā radītas Deiva Deivisa biedējošajai balsij, un šī ir viena no tām dziesmām. "Kinks" šajā kompozīcijā ārdās tā, ka tev nerodas ne mazākās šaubas, kālab gan šī grupa ar "You really got me" aizsāka smago roku. Nezinu, kā šī dziesma izklausās oriģinālā, bet Kinks to spēlē kā ātru un ļoti netīru blūzu, kaut ko tādu, ko viņi nebūtu varējuši "pavilkt" savās pirmajās divās platēs.

"Kinks" otrais albums ir kopumā daudz labāk nostrādāts par tās pirmo veikumu, taču kaut kur ir pazudusi grupas smagi roķīgā puse un bieži var dzirdēt, ka Rejs Deiviss cenšas līdzināties liverpūles četriniekam un vairāk veiksmīgās šīs plates dziesmas izklausās pēc mazāk veiksmīgām agrīnām bītlu dziesmām, kas, protams, ir progress salīdzinoši ar iepriekšējo ierakstu, kas neizklausās vispār pēc nekā. Arī oriģinālkompozīciju šoreiz ir vairāk - vien 2 no 12 albuma dziesmām nav Reja Deivisa sacerētas. Viena no tām ir visai ievērojamai sešdesmito gadu dziesmai - "Dancing in the Street", kuru pārdesmit gadus vēlāk pēdējo reizi spēja aktualizēt Miks Džegers duetā ar Deividu Boviju. "The Kinks" versija par šo kompozīciju gan nav nekāda super oriģināla. Dažās ieraksta dziesmās var jau nojaust to, ka reiz Deivisam būs lemts kļūt par Anglijas lauku dziesminieku, un, piemēram, "So Long" ir ļoti jauka liega dziesma, tāpat "Tired of Waiting", un arī "Something Better Beginning" ir ļoti skumji skaista, un viena no tam dziesmām, kuru dēļ ir vērts parakties arī pa pirmajiem Kinks albumiem, kad Deivisa ģēnijs vēl nebija pa īstam uzplaucis.

Bez Kinks debijas plates slavenākās dziesmas droši vien ir gandrīz neiedomājami iztēloties mūsdienu rokmūziku - to vadošais piecu nošu rifs, kuru Deivs Deiviss esot nejauši "izgudrojis", ķimerējoties ap ģitāru ar adatu, ir viens no pirmajiem "smagajiem" rifiem, no kura netiešā un tiešā veidā attīstījusies visā smagā mūzika, sākot ar "Black Sabbath" un beidzot ar "Sepultura" (nezinu gan kālab tieši ar Sepultura kaut kam būtu jābeidzas, bet lai nu paliek). Šī dziesma ir vienkārša, bet ģeniāla, tur nu manuprāt nav īsti variantu.

Sākotnēji man ne prātā nebija nācis skatīties tik apjomīgu seriālu kā BBC veidojumu "Merlin". Nē, es biju domājis skatīties pavisam citu tāda paša nosaukuma miniseriālu ar kopējo garumu 3-4 stundu apmērā, kuru gribēju redzēt tālab, ka mani pēc Kornvolas ieinteresējušas leģendas par Karali Artūru, un tādēļ, ka šajā seriālā piedalās Helena Bonham-Carter. Un tad mēs noskatījāmies seriāla pirmo sēriju un nekādas Bonemas-Kārteres tur nebija. Un tad izrādījās, ka šis "Merlin" ir seriāls, kuram nu jau iet trešā sezona un katrā sērijā ir 13 sērijas, katra no tām 40 minūtes gara. Un kas ir šokējoši - Merlinam šajā seriālā nav bārdas! Tas gan nav nekāds brīnums, ja apzinies, ka Merlinu atveido Kolins Morgans - 1986.gadā dzimis aktieris. Proti, šis seriāls ir tāds kā "prequel" centrāajām leģendām par karali Artūru, viņa Apaļā galda bruņiniekiem un, protams, burvi Merlinu. Šeit Merlins ir jauns puisis, kas nupat ieradies Artūra tēva - karaļa Uther - galmā. Sāk viņš ar to, ka aizkaitina kādu bruņinieku, ka uzvedas kā augsptrātīgs perdelis, un tikai tad izrādās, ka šis perdelis nav neviens cits kā princis Artūrs. Kas Merlinam nedaudz traucē, ir tas, ka karalis ir ar likumu aizliedzis maģijas izmantošanu un par to noteicis nāvessodu. Taču Merlinam diezgan veiksmīgi izdodas apslēpt to, ka viņam ir burvja dotības un viņš pat tiek pie darba kā Artūra personīgais kalps. Un tad sākas piedzīvojumi no sērijas: ļaunais burvis X grib nogalināt: