Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši Wikipedia, šis ir piektais un pēdējais the Runaways studijas albums, taču patiesībā tas nav nedz piektais, nedz pēdējais, nedz studijas albums. Reālāk to būtu raksturot šādi - par grupu bija parādījusies kaut kāda sabiedrības interese, un tās producents Kims Paulijs salasīja dažādus atkritumus, ko grupa savas pastāvēšanas laikos bija ierakstījusi, un pasniedza to kā jaunu albumu. Kas šeit ir pozitīvi - vismaz visas dziesmas tikušas ierakstītas, kamēr vēl grupas sastāvā bija Cherrie Currie un Jackie Fox, proti, klasiskajā The Runaways sastāvā. Negatīvais tikām ir tas, ar ko parasti ir jārēķinās, saskaroties ar "pārpalikumu" albumiem - ka ne jau gluži nejauši tā ir noticis, ka attiecīgās dziesmas nav tikušas iekļautas grupas albumos, jo materiāla kvalitāte pilnīgi noteikti varētu būt labāka. Faktiski šo albumu varētu raksturot kā "Queens of Noise" pārpalikumu apvienojums ar "Live in Japan" pārpalikumiem, jo tikai šo divu kategoriju dziesmas šeit arī ir atrodamas.

Vienreiz jau biju šīs grāmatas aprakstu uztriepis, bet tad pieļāvu man raksturīgo kļūdu - Safari nospiedu nepareizo pogu un čuš! viss pazuda. Tas, jāatzīst, mani diezgan pamatīgi kaitina, lai gan pats vien esmu vainīgs, ka neesmu salabojis faktoīda ievades formu un tādējādi pieļauju šāda gļuka pastāvēšanu.

Savu pastāvēšanu "The Runaways" beidza uz pavisam nožēlojamas nots, kas gan nav nekas pārsteidzošs. Kims Faulijs bija prom, un ieraksta producēšanu uzņēmās John Alcock, kurš nevarēja palīdzēt grupai sagādāt labas dziesmas. Arvien pieauga spriedze starp Joan Jett un Lita Ford. Atbilstoši leģendai, Lita gribēja grupas turēšanos pie klasiskām hārdroka vērtībām, kamēr Jett bija aizrāvusies ar pankroku. Rezultātā katra no viņām uzrakstīja pa 2 šī albuma dziesmām, vēl vienu dziesmu sacerēja bundziniece Sendija Vesta, bet pārējās 4 tapa bez grupas dalībnieču līdzdalības.

Filma "Brālēns, māsīca" risina ļoti sadzīvē būtisku jautājumu - kāda pieeja ir tikumīgāka gadījumā, ja tu pārkāp laulību:

Dženiferu ir pametis viņas vīrs Mārtins, kurš ir iemīlējies citā sievietē. Laulībā viņi nodzīvojuši astoņus gadus, bet Dženifera arvien vairāk iegrima savos darbos un vīru ievēroja arvien mazāk, līdz brīdim, kad tika pamesta. Tad gan izrādījās, ka viņa Mārtinu ļoti stipri mīl, tikai viss jau ir nokavēts. Cīnoties ar depresiju, Dženifera nonāk kādā sektantiskā baznīcā, kur viņa saņem atvieglojumu savām raizēm. Vienlaikus viņa iepazīstas ar Ričardu - atraitni, kurš par visām varītēm cenšas atturēt Dženiferu no ciešākas saistīšanās ar sektantiem, uzskatot, ka tas var novest tikai pie traģēdijas. Dženiferai ir draudzene Šeila, kurai jau kādu laiku ir mīļākais, bet tagad viņa saņēmusies atstāt savu vīru (kuru joprojām mīl), lai gan viņa nepavisam nav pārliecināta, ka viņas izvēlētais solis ir pareizais. Plus vēl Dženiferas mātei ir audzējs kuņģi, ko nepieciešams operēt.

Pēc Cherrie Currie un Jackie Fox aiziešanas no The Runaways, arī grupas menedžeris Kims Faulijs bija spiests atzīt, ka diez vai ilgtermiņā grupa varētu ienest milzīgu čupu naudas, kā rezultātā Faulija interese par grupu strauji samazinājās. Ja pirmajos divos albumos Faulijs bija arī galvenais dziesmu autors, tad "Waitin` for the Night" viņš piedalījies tikai 3 dziesmu saceršanā. Tikām par grupas galveno dziesmu autori kļuva Joan Jett, kura bija autore vai līdzautore 8 dziesmām no 10, kamēr pārējās divas dziesmas sacerēja Lita Forda.

Kā jau tas bija diezgan prognozējams, "The Runaways" otrais albums īsti līdzināties debijas platei nespēja. Nezinu, vai tā bija apzināta Kima Faulija un grupas dalībnieču izvēle, bet šis albums izklausās daudz popsīgāks par savu priekšgājēju. Vismaz līdzību ar Igiju Popu es šeit vairs saklausīt nespēju. Sākas gan albums uz visai enerģiskas nots un ar apgalvojumu, ka The Runaways būtu "Queen of Noise", taču, protams, 1977.gadā noise bija atrodams arī pilnīgi citā veidā - kā nekā pankroks šajā gadā pa īstam izsitās meinstrīmā un es nespētu vienā groziņā ielikt The Runaways ar Sex Pistols vai The Clash.

Filmas The Runaways iespaidā aizdomājos par sieviešu lomu rokmūzikā. Filmā tika prezentēta doma, ka 70to gadu vidū pasaule vēl nebija gatava sievietēm, kas atļāvās rock hard līdzīgi kā to darīja veču grupas - ar kārtīgu sex, drugs & rock`n`roll devu. Tam es, protams, varu piekrist. Bet jautājums - vai pēcāk kaut kas ir mainījies? Cik daudz grupu, kurās ir tikai sievietes, tu zini? Un cik no šīm grupām ir orientētas uz rokmūziku?

Dorisas Janaušas romāns "Tikšanās vieta - nošu atslēga" ir diezgan tipisks vieglās literatūras paraugs. Tas stāsta par vīrieti un sievieti, kuru dzīves bijušas cieši saistītas jau kopš pašas bērnības viņu vecāku draudzības dēļ. Kad mirušas viņu mātes (iepriekš miruši arī tēvi), Pērs un Johanna manto kopīgi ģimenēm piederējušo mūzikas veikalu. Tur viņi abi kopā arī strādā un lai arī viens pret otru jūt ļoti siltas jūtas, nekad (izņemot agru tīnību) nav bijuši pāris. Tā vietā viņi satiekas ar citiem ļaudīm, Pērs ir jau gandrīz apprecējies ar meiteni vārdā Juta, kurai viss būtu labi, ja ne viņas neizturami mietpilsoniskie vecāki. Tikām Johannas draugs ir vecāks precēts vīrietis, kurš, protams, nespēj saņemties pamest savu sievu. Vīlušies savos partneros, Pērs un Johanna meklē laimi citur - Johanna iepazīstas ar uz Minheni (kurā notiek grāmatas darbība) pārcēlušos slavenu mūziķi, kas no viņas veikalā iegādājas sudrabotu ģitāru, bet Pērs - ar Johannas bijušā mīļākā meitu. Šīs jaunās attiecības vismaz sākotnēji ir labākas par vecajām, taču, protams, agrāk vai vēlāk ir jāatklājas tam, ka patiesībā Pērs un Johanna nespēj mīlēt nevienu citu, kā vien tikai viens otru. Lai tas notiktu, Johannai ir jādodas koncertturnejā ar savu jauno draugu (jo viņai neapšaubāms talants), bet Pēram jāsāk spēlēt orķestrī Berlīnē un jāatklāj, ka viņa jaunajai draudzenei ir līgavainis.