Cik atceros, es mēģināju šo Simenona romānu lasīt vienreiz senā pagātnē - kādā septītajā klasē tas varētu būt bijis. Toreiz man par nepatīkamu pārsteigumu kļuva atklāsme, ka šis detektīvromānu autors sarakstījis kaut ko tik garlaicīgu un nedektīvisku. Taču piekrist apmēram 13 gadus veca manis spriedumiem es šobrīd ne vienmēr esmu gatavs, līdz ar to saņēmos un iedevu šai grāmatai otro iespēju.

"Role Models" ir viena no tām komēdijām, pret kurām mana attieksme "pēc noklusēšanas" ir iespējami atturīga. Un te galvenā vaina gulstas uz Šona Viljama Skota līdzdalību. Nē, es negrasos noliegt, ka savulaik noskatījos teju vai visas šī aktiera filmas, bet tās nav manā atmiņu klāstā pašas prestižākās - proti, sevišķi lepoties ar savu pagātnes aizraušanos ar šādām filmām es kaut kā negrasos. Varbūt tas pats "American Pie" nav tik slikts, kā to reizēm mālē, bet būsim reālisti - smalku humoru tajā meklēt ir ļoti nelietderīgi. Un tad vēl Šona V-Skota partneris šajā filmā ir Paul Rudd - viens no galvenajiem "Džūdas Apatova bandas" pārstāvjiem. Tomēr kritiķu atsauksmes par šo filmu bija gana slavinošas, lai es tomēr noriskētu un dotu tai iespēju mani pārliecināt, ka būšu maldījies.

... ir labi

Šis bez variantiem ir otrais labākais Dženisas studijas albums (konkurence gan, protams, nav nekāda dižā). Jaunais pavadošais ansamblis viņai ir labāk piemērots nekā Kosmiskā blūza grupa un profesionālāks nekā Lielais Brālis, tā ka tas jau uzreiz ir pluss un galvenais - dziesmās atkal ir parādījusies enerģija un melodijas, nevis tikai pašas Dženisas personība, un arī JJ šoreiz ir parūpējusies par kādu pārsteigumu - atklājās, ka viņai tomēr bija arī dziesmu rakstīšanas dotības, un viņas sacerētā "Move Over" ir neapšaubāmi viena no šīs plates virsotnēm - pamatīgi iekačājošs skaņdarbs ar varbūt vienkāršu, bet lipīgu melodiju un tādu enerģijas devu kā no pieciem red bull. Un tad vēl te ir viens no Dženisas lielākajiem grāvējiem - "Me and Bobby McGee", kuru gan sacerēja ne Dženisa, bet tā 100% ir viņai radīta dziesma, tāda nedaudz laucinieciska, un vienlaikus ļoti uzrunājoša. Un vēl šajā platē ir atrodama dziesma ar milzīgu sociālu un politisku nozīmi. Runa, protams, ir par akapella dziedāto "Mercedes Benz", par kuru es fanoju jau kopš neatminamiem laikiem. Patiesībā jau šis ir ne tikai pēdējais Dženisas studijas ieraksts, bet tas arī ir ieraksts, kuru viņa nepaspēja pabeigt, un ne velti viena šī ieraksta dziesma - "Buried Alive in the Blues" - ir vispār bez vokāliem, jo dienā, kad Dženisai bija paredzēts to iedziedāt, viņu atrada mirušu. Un tiešām žēl ka tā - šis grūvīgais gabals ar Dženisas līdzdalību būtu varējis kļūt par vienu satriecoši labu dziesmu, arī instrumentālā veidā tas nav slikts, bet....

"Choke" atbilstoši reklāmas materiāliem ir filma "from the author of Fight Club". Un šis nav tikai tukšs sauklis - tās pamatā patiešām ir Čaka Palančuka tāda paša nosaukuma romāns. Protams, tā kā es arī Fight Club neesmu iepazinis grāmatas formātā, ne man spriest, vai tas ir kaut kā rādītājs vai nav.

Pirms šī ieraksta Dženisa nomainīja savu pavadošo ansambli - Big Brother and the Holding Company vietā viņas atbalstošā grupa tagad saucās The Kozmic Blues Band. Jaunajam sastāvam bija gan savas priekšrocības, gan savi trūkumi. Proti, šie mūziķi noteikti bija profesionālāki un meistarīgāki par saviem priekšgājējiem, bet gadījumā, kad tev ir darīšana ar Dženisu, tas ne obligāti ir pluss, jo... tā ir Dženisa, un viņa bieži vien labāk iet kopā ar paviršību, neizdarību, nevis perfektu punktualitāti.

BB ar Dženisu sastāvā izdeva divas plates. Viena no tām lielā mērā bija dzīvais ieraksts. Un otrā nav nevienas sevišķi labi zināmas dziesmas. Un tā arī diezgan minimāli izklausās pēc tā, ko ir rasts uzskatīt par klasisku "Dženisu Džoplinu". Šis ieraksts ir gaužām viegls - šķiet, ka tā tapšanas laikā grupa drīzāk tiecās līdzināties kaut kādiem "Mamas and Papas" nekā tiem pašiem Jefferson Airplane. Un Dženisa šeit visbiežāk dzied pārāk "normāli" - ne jau kas viņa dziedātu slikti, bet te ir ļoti maz tā īpašā individuālisma, kas viņu dara par 20.gadsimta droši vien ievērojamāko rokmūzikas dziedātāju (sievieti). Nemaz nerunājot par to, ka bieži viņa nemaz nav galvenā vokāliste, bet dziedāšanu daudzviet uzņemas grupas ģitāristi, kuri gan nav paši par sevi slikti, bet... kurš gan grib klausīties JJ ierakstus, kuros dzied kaut kādi veči? Tas taču nav gluži jēdzīgi. Pati Dženisa daudz maz pēc sevis izklausās, piemēram, pašsacerētajā "Women is Losers", bet tur atkal ir cita problēma - ka izpildāmais materiāls nav gana labs. Dženisa neapšaubāmi bija izcila dziedātāja, bet kā dziesmu autore viņa bija labākajā gadījumā viduvēja, un līdz ar to arī šī pati "Women is Losers" turās kaut cik tikai un vienīgi uz viņas balss, bet muzikālais fons ir... tiešām tikai fons. Daudz maz labākas dziesmas ir "Bye, Bye, Baby" (protams, atkal jau šī dziesma varētu būt smagāka, bet neko labāku šajā platē tu tiešām neatradīsi) un "Down on Me". Taču es nevaru pieņemt, ka šī mūzika ir pārāk saharīnaina, pārāk tāla no realitātes, tā nesniedz to experience, ko gribas sagaidīt no laba Dženisas ieraksta - vieglas un ne pārāk oriģinālas melodijas, tas, protams, nav pats par sevi slikti, bet patiešām attiecīgā perioda daudzas Sanfrancisko grupas spēlēja ne sliktāk (un bieži - labāk) nekā Dženisas pavadošais ansamblis, un patiešām tu neklausīsies Dženisas dēļ bieži tādas dziesmas kā "Caterpillar" (psihodēlija BB gaumē - dumji) un "Easy Rider".

Denisa Ganzela filma "Die Welle" nestāsta par to tēmu, ar ko man tās nosaukums radīja pirmās asociācijas - proti, ar vācu mūzikas 80.gadu jauno vilni - Nenu, Alphaville, Falco, Pēteru Šilingu, Trio utt. Tā vietā filma ir veltīta kādai tēmai, kura Vācijā arīdzan nav gluži mazpopulāra - autoritārismam. Proti, jautājumam, vai mūsdienu Eiropā ir iespējama autoritāru/totalitāru sistēmu veidošanās, līdzīga kā tā bija pagājušā gadsimta 30-ajos gados. Protams, filmas secinājums - jā, kaut kas tāds ir visnotaļ iespējams, nav nekas pārsteidzošs, bet veids, kādā filma līdz šim kopumā triviālajam secinājumam nonāk, ir pietiekami aizraujošs.

Mācīties es patiešām nu jau teju divus gadus nekur nemācos un precējies es tiešām nu jau teju trīs gadus esmu. Taču patiesībā mācīties tomēr vēl kaut ko vajadzētu. Varbūt ne gluži akadēmiski (doktorantūrā iet intereses nav, un vispār nav jau arī tā, ka būtu tik daudz brīvā laika, lai varētu nopietni veltīties studijām - nemaz nerunājot par apņēmības trūkumu), tomēr kaut ko jaunu apgūt noteikti vajag. Un vakardienas viesošanās pie Aigara un Kristīnes rezultātā izlēmu, ka mācīšos jaunu svešvalodu. Konkrēti - Python.

Lasot kārtējo Grema Grīna romānu, guvu papildu pārliecību tajā, par ko jau sen vairs nejutu nekādas šaubas - šis vīrs patiešām bija saistošās literatūras ģēnijs, fenomenāls relatīvi vieglo žanru meistars un vienkārši izcili veikls stāstnieks. "Mūsu cilvēks Havannā" faktiski ir ļoti tipisks Grīna romāns - ar darbību latiņamerikā, spiegiem un komiskuma pieskaņu. Tā galvenais varonis ir putekļusucēju tirgotājs Havannā (Kubā) Batistas režīma valdīšanas laikā (t.i., pirms Kubas revolūcijas). Vormolds pats par sevi nav nekas īpašs - viņu ir pametusi sieva, viņš dzīvo divatā ar savu 17 gadīgo meitu Milliju, pavada daudz laika ar savu draugu vācieti doktoru Haselbaheru un ne pārāk veiksmīgi tirgo putekļu sūcējus. Taču tad kāds vīrs uzvārdā Hotorns ņem un savervē Vormolds par angļu specdienesta aģentu - faktiski īsti neļaujot šim vīram izvēlēties, vai viņš vēlas kļūt par spiegu vai nē. Tā kā putekļu sūcēju tirdzniecība diži labi nevedas un Millijai ir diezgan augstas finansiālās prasības (un ļoti kolorīts raksturs), Vormolds sāk patiešām strādāt izlūkošanas labā, taču reāli viņš neko nedara, bet gan nedaudz pielabo avīžu izgriezumus un sūta ziņas uz Londonu par savu iegūto "slepeno informāciju". Tā kā no viņa vadība to prasa, viņš "savervē apakšaģentus" - vai vismaz ziņo par tādu savervēšanu, un iekasē naudu šo cilvēku apmaksāšanai, tā arvien vairāk pats iepinoties savā viltus slepenās darbības tīklā. Vislabākais gājiens, ko viņš realizē: viņš nosūta uz Londonu skices kaut kādiem "slepeniem objektiem, ko armijnieki būvē kalnos", kas gan patiesībā ir pārzīmētas viena putekļu sūcēja modeļa skices, tikai ar nepierastu mērogu. Un tā viņš pamazām kļūst par ļoti uzticamu aģentu priekšniecības acīs, tādā mērā, ka viņam pat tiek atsūtīti divi palīgi, kuri arī domājas esam reālas izspiegošanas daļa, nevis tikai butaforija. Taču problēmas Vormoldam sākas tajā brīdī, kad "pretējā puse" (kura tā īsti netiek romānā identificēta) arī sāk viņu uzskatīt par bīstamu aģentu, un spēle un realitāte sāk pamazām pārklāties - pat tādā mērā, ka iet bojā viens no Vormolda "aģentiem", par kura eksistenci pats Vormolds gan iepriekš nebija zinājis un šo cilvēku vienkārši izdomājis. Un šajā brīdī romāns no vieglas komēdijas pāraug izteikti traģikomiskā stāstā, padarot to vēl aizraujošāku. Kā jau tas ir ar visiem Grīna romāniem, "Mūsu cilvēks Havannā" lasās vienā elpas vilcienā, lieliska dinamika, lieliska spriedze, superīgi personāži, amizantas situācijas, un viss pārējais mani vienkārši sajūsmina.