Kazhes pierakstu burtnīca

Savā ziņā man droši vien vajadzētu par "Boy" būt sajūsmā - kā nekā šajā ierakstā U2 puiši vēl neapzinājās, ka viņi ir pasaulē labākā rokgrupa, kuras vēstījums pasaulei ir globāli nozīmīgs, tā vietā viņi bija vienkārši četri zēni, kas spēlēja rokmūziku - tīru un vienkāršu, bez sevišķiem vipendroniem, ar nelielu pankroka piegaršu un tomēr pieņemamu arī vecākajai paaudzei. Īsti panciska šajā ierakstā patiesībā ir tikai viena dziesma - "Out of Control" un, manuprāt, tā arī ir viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā - turklāt šādi U2 nekad vairs neizklausījās turpmākajos gados. Attiecībā uz citām dziesmām - labākās no tām noteikti ir sakopotas albuma pirmajā pusē (vai arī tās labākas šķiet tālab, ka tās klausies kā pirmās - tas attiecībā uz U2 arī vienmēr ir iespējams). "I Will Folow" ir droši vien saucama par prototipu 50% grupas nākamo 10-15 gadu hitiem - un loģiskā kārtā tā arī ir ne sliktāka par šiem sekojošajiem hitiem (nav jau brīnums, ka tā arī kļuva par grupas pirmo veiksmīgo singlu). Tāpat lieliska ir tai sekojošā "Twilight" (kuru cerams neizmantoja tāda paša nosaukuma filmā). Ja kas man pamazām sāk šķist, ka agrīnie U2 bija diezgan radniecīgi agrīnajiem "The Cure". Protams, Bono un kompānija mazāk spēlējās ar new wave elementiem, bet citādi šo grupu pieejā bija daudz līdzīga, un pat Bono un Roberta Smita balss toņos šajā laikā bija pietiekami daudz līdzības. Vismaz es bez problēmām varu iztēloties Cure izpildām to pašu "Twilight". Lielisko ievadu nobeidz "An Cat Dubh" (melns kaķis īru valodā) - vēl viena izteikti atmiņā paliekoša dziesma.

Man tās bija standarta garumā - divas dienas kā katru nedēļu, tomēr tajās tāpat ietilpa pietiekoši daudz notikumu, no kuriem centrālākie bija sekojošie divi:

Savulaik es uzskatīju Džimu Keriju par vienu no visu laiku izcilākajiem komiķiem un tagad ne bez iemesla par to kaunos. No otras puses - ja es varēju "Modern Talking" dēvēt par labu grupu, kālab lai es būtu kritizējis Džimu Keriju? Turklāt atšķirībā no Dītera Bolena un Tomasa Andersa viņš savas karjeras laikā ir piedalījies arī ļoti labos projektos - tādos kā "Truman show", "Eternal sunshine of the spotless mind", "Man on the moon". Protams, tas nebūt nenozīmē, ka no viņa jaunākās filmas - "Yes Man" - es gaidīju kaut ko sevišķi iespaidīgu. Šajā filmā Kerijs atgriežas pie ļoti līdzīgas tēmas kā viņa deviņdesmito gadu komēdijā "Liar Liar", tāpat jūtams, ka scenāristi smēlušies arī no tā trauka, kurā atradās "Bruce Almighty". Kerija varonis Karls šajā filmā ir ne pārāk veiksmīgs bankas darbinieks, kura pienākums ir izskatīt kredītu pieteikumus un kurš allaž visiem ir atbildējis ar "nē". Tāpat ar "nē" viņš atbild visiem kolēģiem, draugiem un citiem cilvēkiem uz jebkādiem piedāvājumiem, jo pirms trīs gadiem viņu ir pametusi sieva un tagad viņš nav laimīgs. Protams, ja šī nebūtu filmu pasaule, pēc trīs šādas dzīves gadiem Karlam sen vairs nebūtu neviena drauga un kolēģa, kuram teikt "nē", jo man vismaz ir grūti iedomāties cilvēku, kurš spētu draudzēties ar šo personāžu. Un te pēkšņi Karla dzīvē pienāk negaidīts pagrieziens - viņš apmeklē semināru, kurā šis apņemas turpmāk atbildēt "Jā" uz jebkuru piedāvājumu, kas viņam tiks izteikts, cik stulbs lai tas arī nebūtu. Šādā veidā Karls beidzot var darīt to, ko viņš patiesībā visu mūžu ir vēlējies (jo izrādās, ka visi tie piedāvājumi, no kuriem viņš iepriekš atteicies, viņam patiesībā ļoti patīk), iepazīstas ar oriģinālu un talantīgu sievieti (ko spēlē Zūija Dešanela) un pat virzās uz priekšu savā profesionālajā karjerā.

Vēlreiz ieskatījos eurprofiler.eu lapā un konstatēju, ka neviena no astoņām tur pārstāvētajām LV politiskajām partijām (žēl, ka nav vairāk partiju pievienots) neatbalsta vieglo narkotiku legalizāciju (sešām no tām uz šo jautājumu atrodama atbilde "kategoriski nē", bet divu partiju oficiālajos paziņojumos šis jautājums vienkārši nav apskatīts). Tāpat lieki meklēt šo partiju vidū homoseksuālu laulību, eitanāzijas, mazākas baznīcas lomas utt. atbalstītājus. Neviena partija arī neuzskata, ka jautājumos, kas līdzīgi Lisabonas līguma pieņemšanai, būtu vērts rīkot referendumu.

Atzīšos godīgi - man nav gandrīz nekādu zināšanu par Žanmišela Žāra ziedu laiku daiļradi, līdz ar to viss sekojošais nebūtu īsti ņemams par pilnu. No otras puses - domājams, ka es spēju atpazīt kaku, kad esmu tajā iekāpis, un šis konkrētais ieraksts diezgan labi atbilst kakas definīcijai. Es nebūtu neapšaubu šī elektroniskās mūzikas faraona (kā esmu lasījis Andreja lapā viņa raksturošanai) muzikālo ģēniju un ieguldījumu elektroniskās mūzikas attīstībā. Tomēr "Metamorfozes", manuprāt, viņu nav metamorfozējušas gluži tajā virzienā, kurā būtu labi transformēties. Dažos vārdos to varētu raksturot kā Braiens Īno kopā ar grupas "Kraftwerk" dalībniekiem aizgājis uz klubu "Essential". Pa brīžam tu jūti, ka tam visam apakšā ir gana labas elektroniskās mūzikas idejas, bet pārāk bieži to visu aprij apšaubāmas kvalitātes naktsklubiem piederīgi risinājumi, un nekas, ka šeit Žāram piepalīdz vairākas patiešām lieliskas viesvokālists (Loriju Andersoni ieskaitot), jo problēma ir tajā, ka melodiski šī mūzika nav diezin ko inteliģenta, bet gan pieder tai kategorijai, kuru man ir pat kauns klausīties. Te atrodas vieta gan elektronikai ar arābu popa elementiem ("C`est la vie"), gan tādām dziesmām, kuras jau teju vai robežojas ar "Music Instructor" trulumu. Man ir gluži vienaldzīgi, ka mūzikas kritika par šo albumu bija sajūsmā un nodēvēja to par Žāra atdzimšanu jaunās skaņās un tā tālāk - manā uztverē tas ir diezgan bēdīgas kvalitātes deju mūzikas ieraksts, kurā ir manai gaumei daudz par lielu house un jungle mūzikas klātbūtne, jo dīvainā kārtē nedz hauss nedz džangls neietilpst man tuvāko mūzikas stilu klāstā.

Tā kā iepriekšējā dienā bijām jau pabijuši Kadizā, ko teorētiski bijām domājuši apmeklēt šajā rītā, piecēlāmies ne pārāk agri. Aizgājām brokastīs, un tad

Šo grāmatu iegādājos Stanstedas lidostā, gatavojoties nakšņošanai lidostas telpās. Nedaudz gan sanāca nokavēt ar grāmatas iegādi - VH Smith grāmatu veikals bija jau ciet, tā ka izvēlēties nācās no tās pašas firmas pārtikas (un suvenīru) veikalā pieejamās literatūras, kuras klāsts nebija gluži fenomenāli plašs, un arī šajā klāstā dominēja tādas grāmatas, ko man personīgi lasīt negribētos - detektīvi, zemas kvalitātes sci-fi, grāmatas, kas pārtapušas šobrīd aktuālās filmās, un tad vēl dažādas motivējošās grāmatas, no kurām arī allaž cenšos izvairīties. Beigu beigās izvēlējos šo Elizabetes Vintropas romānu sekojošu iemeslu dēļ - grāmatas anotācija nesolīja neko pārmērīgi sentimentālu un banālu, tās nosaukums bija pietiekoši neitrāls un arī grāmatas vāciņš nelika gaidīt kaut ko sevišķi draņķīgu. Principā manas cerības attaisnojās - lai arī "December" diez vai būtu tā grāmata, kura katram cilvēkam būtu obligāti jāizlasa, tā nebija arī nekas sevišķi slikts.

Ko manā ierakstu krājumā dara Boba Geldofa albums - tas ir labs jautājums. Protams, ļoti jauki, ka šis vīrs spēlēja galveno lomu filmā "The Wall", taču īsti ar to nepietiek, lai viņš man automātiski šķistu saistošs mūziķis. Un viņa organizētie "Live Aid" pasākumi tomēr lielā mērā bija populistiski izgājieni ar mērķi iedzīvināt popularitāti zaudējošu mūziķu karjeras (piem., manu kādreizējo elku "Queen"). Taču ja jau šāds ieraksts manā krājumā ir, tad varu vien to noklausīties un padalīties iespaidos.

Žēl, ka Eiroparlamenta vēlēšanās būsim spiesti balsot obligāti par kādu no Latvijas partijām un nevis no visa kandidējošo partiju saraksta. Varbūt es gribētu atbalstīt Zviedrijas Pirātu partiju. Vai Portugāles Zemes partiju. Negribu es izvēli starp "Citu Politiku", "Jauno laiku" un PCTVL! Eiroparlaments taču ir vienots visai Eiropai. Kāpēc mums tad obligāti vajadzētu lobēt, lai tur iekļūst vairāk "mūsējo"? Varbūt man, piemēram, šķiet, ka Latvijai lielāku labumu Eiroparlamentā varētu dot tie paši zviedru pirāti, bet nē - par viņiem man neviens balsot neļaus, atstājot izvēli starp Štokiju un Pabriku (ja viņi, protams, nav vienā partijā - whatever).

Interesanti man iet ar tiem asajiem pipariem - ir viņiem ieraksti, pēc kuriem uzreiz esmu gatavs šos pasludināt ja ne par cilvēces glābējiem, tad par vienu no spēcīgākajiem pēdējo 25 gadu muzikālajiem kolektīviem gan, un ir viņiem plates, kuras man ne pārāk patīk. Vakar klausījos "Freaky Styley" un biju sajūsmā, šodien "Mother`s Milk", ko arī daudzi uzskata par ļoti labu albumu, mani nepavisam nepārliecina. Šajā ierakstā notika grupas pārveidošanās no tās astoņdesmito gadu skanējuma uz deviņdesmito gadu RHCP. Hillers Slovāks bija paspējis nomirt no narkotiku pārdozēšanas, bet Džeks Aironss (bundzinieks) to īsti nespēja pārdzīvot un grupu atstāja. Rezultātā bungas pārņēma Čeds Smits, bet par grupas ģitāristu kļuva tolaik vēl tīņa vecumā bijušais Džons Frušente. Ieraksta producenti uzstāja uz to, ka tam jābūt metāliskākam un smagākam nekā grupas agrākajiem veikumiem, un tāds tas patiešām ir. Patiesībā es gluži neteiktu, ka tas izklausās tipiski pēc deviņdesmito gadu RHCP, bet arī pēc agrīnajiem grupas veikumiem tas neizklausās. Tajā atkal jau ir daudz visdažādāko elementu, kuru vidū atrodas vieta arī vienam Džimija Hendrixa cover`am - "Fire", kurā turklāt vēl ģitārpartiju paspēja ierakstīt tobrīd vēl dzīvais Slovāks. Tikām citās dziesmās jau visur piedalās Frušente, pamazām arvien nozīmīgāks grupas dalībnieks kļūst Flī ar basģitāru. Principā vietām var just, ka pipari mēģina uztaustīt to skanējumu, kas vēlāk viņus padarīja par megazvaigznēm, bet īsti vēl klāt šis skanējums nav - kaut kur tu izdzirdi dažas notis, kas šķiet ļoti zināmas, kā piem., "Pretty little ditty" ievadā, bet tad to aizstāj kaut kas pilnīgi cits. Kopumā šis ir diezgan tipisks andergraunda ieraksts - brīžiem tas neizklausās īsti pabeigts, brīžiem tā aranžējumi ir pavisam neraksturīgi vēlākajiem RHCP veikumiem - kaut vai pūšamo instrumentu līdzdalība daudzās Mother`s Milk dziesmās man īsti neatgādina vēlākos RHCP. Kiedis šeit ļoti retās dziesmās dzied, daudz vairāk te ir repošanas elementu, reizēm labu - kā "Subway to Venus", reizēm mazāk labu - kā "Magic Johnson". Kaut kas īsti man šajā albumā nepatīk, nevaru droši pateikt, kas tieši, bet nav tas manā gaumē.