Kazhes pierakstu burtnīca

Man kopš laika gala ir patikušas gan "whodunit" stila detektīvfilmas (ja tās labi realizētas), gan šādu filmu parodijas (ja tās labi realizētas, kā piemēram "8 sievietes"), un "Murder by Death" ir diezgan tipiska šī žanra parodijfilma, kurā tradicionālā lauku mājā, kurai noslēgta visa pieeja, sapulcējas pieci pasaules labākie detektīvi, lai saskartos ar nebijušu izaicinājumu - noskaidrotu, kurš šajā mājā pusnaktī pastrādās slepkavību, nogalinot kādu cilvēku ar 11 (vai 12, nav svarīgi) naža dūrieniem mugurā. Šo detektīvu vidū ir parodijas par visiem klasiskākajiem literārajiem detektīviem - sākot ar variāciju par tēmu Erkils Puaro un beidzot ar standarta netīri runājošo amerikāni, kas līdzinās Semam Speidam. Jāatzīmē, ka šīs filmas aktieru vidū ir divi visnotaļ ievērojami personāži:

Beidzot var oficiāli (vismaz līdz kārtējai negaidītajai projekta atdzīvināšanai) teikt, ka lieliskajam animācijas seriālam ar nosaukumu "Futurama" ir pielikts punkts. Pēc katastrofāli sliktās Bender`s Game pat tāda Futuramas fana kā manas cerības, gaidot jaunāko Futuramas filmu, nebija diez ko augstā līmenī. Tas tomēr ir neapstrīdami, ka labākos laikus šovs piedzīvoja tolaik, kad tā sērijas bija 22 minūtes garas un ka pilnmetrāžas formātu tas tā arī īsti nespēja sagremot. Arī "Into the wild green yonder" kopumā ir drīzāk neveiksme, nekā sasniegums, taču salīdzinoši ar iepriekšējo filmu tas tomēr ir un paliek solis pareizajā virzienā.

Jau pirmā CSN albuma aprakstā, kurā gan Nīls Jangs nepiedalījās, es atzinos, ka sevišķs šīs grupas talanta cienītājs neesmu, un attiecībā uz "Deja Vu" varu šo apgalvojumu vienīgi atkārtot. Cik svarīgi amerikāņu folkroka izpratnē lai arī viņi nebūtu, bet viņu dziesmas mani lielākoties sevišķi neaizrauj, un nav nekāds brīnums, ka šī albuma neapšaubāmi labāko skaņdarbu neradīja neviens no grupas dalībniekiem, bet gan Džonija Mitčela. Šī dziesma, protams, ir "Woodstock", kas CSN&Y izpildījumā ieguvusi vismaz divkāršu spēku salīdzinoši ar Mitčelas oriģinālu - tā ir daudz dusmīgāka, daudz draudīgāka un vienlaikus absolūti hipijīga, kādai tai arī jābūt. Vispār man ir grūti saprast, kāpēc es neesmu šīs grupas fans - kā nekā viņi tiek uzskatīti par teju svarīgāko hipiju ansambli, un pret hipijiem man nekādu iebildumu nav, taču šī ieraksta dziesmas lielākoties ir stipri vien garlaicīgas un nepietiekami oriģinālas. Tādas dziesmas kā "Teach Your Children" vai "Almost Cut My Hair" es tiešām nevēlos klausīties, un ne tāpēc ka tas ir "hippie crap", bet gan tālab, ka tajās vienkārši nav nekā tāda, kas apliecinātu, ka CSN&Y tiešām būtu ievērības vērta grupa. Vēl viena maksimāli liegā hipiju ģimenes dziesma "Our House" man tīk kaut kā ievērojami labāk nekā "Teach Your Children", lai gan arī tajā droši vien nekā tāda ievērojama nav. Otrā labākā dziesma pēc "Woodstock" šajā ierakstā ir "Country Girl", Nīla Janga labākais pienesums ierakstā, un šī dziesma ir atmiņā paliekoša un oriģināla, paldies par to misteram Jangam. Ieraksts kā tāds tikām man nešķiet sevišķi essential, hipiju kustība radīja arī ievērojami labākus muzikālus eposus nekā šo.

Turpinot Grema Grīna grāmatu lasīšanu, uzdūros "Monsinjoram Kihotam" - viena no šī rakstnieka pēdējiem darbiem, kurā ievērojamākā Spānijas literārā varoņa dona Kihota pēcnācējs - mācītājs Kihots atkārto sava slavenā senča piedzīvojumus bijuša sīkpilsētas mēra komunista, kurš romānā tiek dēvēts par Sančo, atbilstoši Sančo Pansam, pavadībā. Sagrabējušā auto, ko Kihots iedēvējis par savu Rosinantu, viņi braukā pa pēc-Franko Spāniju, kurā diktatora atbalsts joprojām ir augstā līmenī un kurā abiem romāna varoņiem sevišķi labi nesokas, jo viens no viņiem, kā jau minēts, ir komunists, bet otrs - ne pārāk baznīcas normām sekojošs mācītājs. Būtu nepareizi nosaukt "Monsinjoru Kihotu" par vienkāršu parodiju par "Donu Kihotu", kaut vai tāpēc vien, ka arī oriģinālā grāmata savā ziņā bija domāta kā parodija un kā komiskas literatūras paraugs, taču patiesībā nedz Servantesa, nedz Grīna grāmatas nav tīri komiskas, un Grīna grāmatas viena no centrālajām tēmām ir Dona Kihota tēla traģiskās dabas izskaidrošana. Faktiski notikumu romānā nav daudz - un tie paši vairāk vai mazāk sasaucas ar Servantesa grāmatu. Šeit atrodas vieta gan cīņai ar vietējām vējdzirnavām (kuru funkcijas pilda piekasīgie žandarmi), gan galvenā varoņa "bruņinieku romāniem" (proti - reliģiskajiem traktātiem), gan viņa atzīšanai par traku (no konservatīvā bīskapa puses), gan citām līdzīgām padarīšanām. Tomēr grāmatas centrā ir jautājumi, kas skar ticību - vai tā būtu partijas vai baznīcas doktrīna, un par to, ko tad ir svarīgāk saskatīt - labo vai slikto. Vai katoļu baznīca visvairāk ir ievērojama inkvizīcijas vai tās labo darbu dēļ. Tas pats - par komunismu. Skaisti tiek atrastas paralēles starp Marksa vārdiem un reliģiskajiem tekstiem. Labu atziņu šajā grāmatā netrūkst, un lasīt to bija interesanti. Es neietu tik tālu, lai nosauktu Grīnu par nopietnu filozofiskās domas pārstāvi, bet jāatzīst, ka viņš bija patiešām daudzveidīgs un ļoti talantīgs rakstnieks un ka ar "Monsinjoru Kihotu" viņš kārtējo reizi mani spēja pozitīvi pārsteigt.

Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

Turpinu meklēt (torrentos) filmas savam pasaules kino projektam - proti, filmas no valstīm, kas man līdz šim nav bijušas apskatītas. Izmēģināju pirātu līci skatīties retas filmas ielādējušajiem lietotājiem citus viņu "darbus" cerībā, ka šādā veidā izdosies uziet vēl kaut ko mani interesējošu, taču bez sevišķiem panākumiem. Atklāju, ka sevišķi nepūloties es varētu atrast vairākus desmitus Irānas filmu, bet vienu esmu jau redzējis un vairāk man pagaidām nevajag. Tikām no Irākas neko atrast neizdevās. Nekādi neatrodu nevienu portugāļu filmu (kurai būtu vēl arī pieejami angļu subtitri), tikām Brazīlijas filmu ir vienkārši tonnām, un to vidū grūti atrast "retāku" Dienvidamerikas valstu produkciju. Joprojām pagalam neveicas ar Āfrikas kino. No Eiropas valstīm līdzās Portugālei joprojām nekādi nesokas Bulgārijai, Moldāvijai, Albānijai un Slovēnijai. Lieli tukšumi ir Āzijā. Vispār patlaban mana sākotnējā iecere šim gadam sasniegt kaut 80 apskatītu valstu līmeni šķiet diezgan nereāla, bet es, protams, nepadošos.

"Stambulas stāsti" ir Turcijas pienesums manā pēdējā laikā ne pārāk aktīvajā pasaules kino projektā. Dīvainā kārtā atklāju, ka par šo filmu biju aizmirsis uzrakstīt. Ievērojot to, ka šī filma man atmiņā diži labi nepalika, tas nebija gudri darīts. Patiesībā tā nebija gluži slikta, lai gan vilšanos tā man tomēr sagādāja. Atbilstoši Wikipedia aprakstam, tā ir tāds kā īsfilmu apkopojums, kur pieci dažādi ievērojami turku režisori izstāsta kādu stāstu no Stambulas dzīves, kaut kas līdzīgs kā "Paris, j`taime", turklāt katrs no šiem stāstiem ir sava veida alegorija par kādu slavenu pasaku.

Roberta Vaieta pirmais solo ieraksts tapa vēl laikos, kad viņš bija arī "Soft Machine" dalībnieks, un jāatzīst, ka sava līdzība ar "mīkstās mašīnas" trešā-ceturtā albuma noskaņām šajā ierakstā ir saskatāma, kamēr ar paša Vaieta vēlākajiem darbiem šeit kopīga ir relatīvi maz. Sāksim jau ar to, ka gluži kā SM Vaiets šajā platē pilda bundzinieka pienākumus - ko vēlākos ierakstos viņš vairs nedarīja (kas gan, protams, ir visai loģiski, zinot viņa nelaimīgo negadījumu ar izkrišanu no loga un sekojošo paralīzi).

Šāndora Mārai agrīnā perioda romāns "Dumpinieki" nestāsta gluži par dumpiniekiem šī vārda vistradicionālākajā nozīmē - tā galvenie varoņi neapbruņojas ar mēslu dakšām un bruģakmeņiem un nedodas demolēt Saeimas ēku. Un arī es ar šo ierakstu neaicinu TEVI šādi rīkoties (un neatturu arī, jo es nezinu, kas tu esi un kāda ir tava motivācija mēģināt trāpīt ar kurpi Slaktera sievastēvam). Nē, tie ir visparastākie vidusskolnieki, kuriem gan visā drīzumā draud personīga iepazīšanās ar 1. Pasaules kara fronti (lai gan karš jau strauji tuvojas beigām) un kuri pēdējos mēnešos skolas solā izveidojuši tādu kā apvienību, kuras mērķi ir tik nepraktiski cik vien iespējams un kuras ietvaros viņi pretojas pieaugušo cilvēku pasaulei. Un kādā veidā viņi pretojas? Zogot saviem vecākiem naudu un par to iegādājoties tikai lietas, no kurām viņiem pašiem nav nekāda labuma. Jo pretējā gadījumā viņiem šāds dumpis nebūtu pieņemams. Šie četri puiši - Ābels, Bela, Erno un Tibors - ir ļoti atšķirīgi, un faktiski viņiem nav nekādu kopīgu interešu, un tas arī veido viņu draudzību - tās nepamatotība. Faktiski vienīgais, kas vieno puišus, ir tas, ka viņiem visiem patīk Tibors - pulkveža dēls, kas izceļas ar savu pievilcīgumu un trulumu. Ja tu domā, ka romāns ir homoseksuālisma propaganda (vai antipropaganda, atkarībā no tavas personīgās nostājas), varu tevi nomierināt - tā nebūt nav, un faktiski Ābela (un tieši viņš ir romāna galvenais varonis) jūtas pret Tiboru nav tieši seksuālas, katrā gadījumā to ir visai grūti izskaidrot, bet vienlaikus tas grāmatas kontekstā viss šķiet pilnīgi loģiski. Es neteiktu, ka šī grāmata man lika paraudzīties uz Mārai citām acīm vai ka tā kļuva par sazin kādu atklāsmi un ka neko labāku man nav nācies lasīt. Nē, es esmu lasījis citas viņa grāmatas, kas ir pārākas par šo darbu, bet tas nenozīmē, ka "Dumpinieki" būtu uzreiz zemē metami, un romāna viena no galvenajām priekšrocībām ir tā patiešām lieliskais nobeigums. Es varbūt padomātu, ja man vajadzētu vēlreiz šo grāmatu pasūtīt "Amazonā" (tiesa - tā kā tā bija dāvana manai mātei dzimšanas dienā, arī tagad man nevajadzētu īpaši pārdzīvot).

Šķiet, ka nule esmu izlasījis visus Kadzuo Išiguro romānus. Nezinu, vai tas būtu kaut kas sevišķas atzinības un pieminēšanas vērts (nav jau viņam to darbu tik daudz), bet nav jau man arī iemeslu to tagad slēpt. Šim konkrētajam romānam man tagad radušās problēmas izdomāt, kā es to sauktu latviski. "Nenomierinātie"? "Līdzjūtību nesaņēmušie"? Labi, nav tas tik būtiski. Šis apjomos visnotaļ prāvais darbs stāsta par kāda pianista ierašanos koncertēt kādā mazpilsētā kaut kur kontinentālajā Eiropā. It kā viss būtu pavisam normāli, taču galvenajam varonim nav sevišķi laba atmiņa, un līdz ar to viņš tā īsti neatceras, ka šajā pilsētā viņam ir arī sieva un bērns un ka vispār šī pilsēta viņam nav sveša, līdz ar to tikai pa brīdim viņam uzpeld kādas atmiņas, hmm, nē, es neizsakos pietiekami precīzi. Katrā ziņā grāmata ir dīvaina, un dīvaina daudzējādā ziņā. Gan tādēļ, ka tās sižets atklājas kaut kā... nepareizi, ne tā kā pierasts šādās grāmatās, gan tajā ziņā, ka brīžiem galvenais varonis neapzinās gandrīz neko no apkārtnotiekošā, bet brīžiem - viņš spēj izsekot notikumiem, kuriem pats nav liecinieks, un saprast, vai viņš notikumu gaitu savā prombūtnē iztēlojas vai tā tāda patiešām ir, ir gandrīz neiespējami. Un arī citi šī romāna varoņi nav "normāli" šī vārda šaurākajā nozīmē - visas attiecības starp cilvēkiem un viss notiekošais šajā pilsētā ir tāda kā fikcija, tāda kā spēle, un ne velti vienas un tās pašas dekorācijas daudzas reizes tiek izmantotas dažādos kontekstos - tādā ziņā, ka dažādas ēkas vēlāk izrādās esam viena ēka, galvenais varonis bieži klīst pa riņķi un tā tālāk. Grāmata ir dīvaina, kā to jau vairākkārt uzsvēru, un tā pamatīgi atšķiras no citiem šī paša Išiguro darbiem, bet šajā gadījumā tas nav trūkums. Savā ziņā es to pielīdzinātu džezam - daudz improvizācijas, daudz eksperimentālu pasāžu, bet kopumā - labs baudījums, ko lai tas arī viss beigu beigās nenozīmētu.