"Asinis, cukurs, sekss un maģija" ir recepte, kas sarkanajiem asajiem pipariem ļāva kļūt tik sasodīti populāriem, cik vien iespējams. "Under the Bridge", "Breaking the Girl", "Give it Away", "Funky Monks", "Suck my Kiss" - visas šīs dziesmas radiostacijās ir dzirdamas joprojām visnotaļ bieži. Faktiski tas, protams, ir ļoti tipisks RHCP albums - ar tiem pašiem fanka, vieglā metāla un repa elementiem, kas allaž atrodami šīs grupas veikumos. Pārmērīgumu daudzveidīgumu šai grupai pārmest nevar, bet tā kā viņu recepte strādā labi, ir skaidrs, ka nepieciešamības kaut ko pārmērīgi mainīt viņiem nav vērts.

Lū Rīds 2000.gadā varbūt iegāja savas muzikālās karjeras ceturtajā desmitgadē, un ar "Ecstasy" viņš apliecināja, ka bez sevišķas mainīšanās viņš joprojām spēja būt ļoti labs un aktuāls. Vispār jau man gandrīz visi viņa ieraksti gana labi tīk (varbūt izņemot "Growing up in public", un arī "Metal machine music" ikdienā gluži klausīties nemēdzu), bet šis patiešām ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Pieeja jau ir tāda pati kā allaž - vienkāršas pāris akordu melodijas, lieliski teksti un vecā labā Lū drīzāk runājošā, nekā dziedošā balss. Tas pats, kas allaž, un tikpat labs kā allaž. Saki man, kā tev var nepatikt tādas dziesmas kā "Paranoia Key of E", "Modern Dance", "Future Farmers of America", "Rock Minuet" vai "Big Sky"? Kā jau tas ir raksturīgi vecajam labajam Lū, viņš spēj mani savaldzināt ar praktiski neko - nav viņš nedz ģitāras virtuozs, nedz izcils vokālists, varbūt vienīgi kā liriķis viņš ir patiešām īpašs, bet savā atslābinātajā un mierīgajā visa pasniegšanas veidā viņš mani uzrunā kā reti kurš to spēj. Un es pat spēju bez sevišķas piepūles klausīties to šī ieraksta skaņdarbu, kura dēļ "Ecstasy" izpelnījās daudz pārmetumu un kritikas - astoņpadsmit minūtes ilgo "Like a Possum", kurā Lū pievēršas savai jaunības dienu mīlestībai - fīdbekam - tā, ka šeit jūtamas atskaņas gan no Velvet Underground viena no ievērojamākajiem (bet nebūt ne labākajiem) skaņdarbiem "Sister Ray", gan no jau minētās "Metāla mašīnas mūzikas". Taču šis fīdbeka fests, kurā jūtama vienīgi rudimentāra melodijas klātbūtne un kurā Lū apdzied oposumu, man tīk galvenokārt tieši tā absolūtās "relaxed" sajūtas dēļ - tas neizklausās pēc "artistic statement of great political and historical importance", bet vienkārši pēc sešdesmitgadīga vīra, kas studijā labi pavada laiku. Un kas nebaidās savos sešdesmit gados no pārdrošiem soļiem, ko plašās publikas masas varētu arī nesaprast. Un par to - visu cieņu Lū Rīdam.

Vai "King Crimson" spēja turpināt "In the Court of the Crimson King" ar kaut ko līdzvērtīgi grandiozu, turklāt vēl aizejot no grupas Ījanam Makdonaldam un albuma ierakstīšanas procesā to atstājot arī Gregam Leikam un Maiklam Gailsam? Protams, ka nē, bet tas jau automātiski nenozīmē, ka "Poseidona pēdās" būtu slikts un nekam nederīgs ieraksts. Protams, no pirmās reizes šī ieraksta skaņdarbi tik labi atmiņā nepaliek kā veikumi no grupas debijas plates, taču pietiekami spēcīgu fragmentu arī šajā albumā netrūkst - kaut vai "Pictures of the City" ir vienkārši lielisks (kopumā šis ir veiksmīgākais plates skaņdarbs). Pietiekami interesants ir arī "The Devil`s Triangle". Protams, aizraušanās ar "koncepcijām" šajā ierakstā ir bišķi pārāk augstā līmenī un Pītera Sinfīlda dziesmu teksti kļūst arvien bezsakarīgāki, bet izpildījums - arvien sarežģītāks sarežģītuma pēc, taču lielākoties tas tomēr nostrādā gana veiksmīgi. Sevišķā sajūsmā par šo plati (kurā vēl turklāt notiek pamatīga plaģiatēšana no grupas pirmā ieraksta) es varbūt arī neesmu (un jāatzīst, ka tā īsti neviens KC albums izņemot pirmo mani nekad nav pārliecinājis), un klausīties to pilnīgi noteikti nav viegli, bet... nezinu, varbūt arī tas tomēr nav sevišķi labs albums, nezinu... katrā gadījumā, cik tehniski perfekti KC lai arī nebūtu, sirds viņu mūzikā tomēr ir stipri maz.

"New Europe" ir Maikla Peilina dienasgrāmatas veida piezīmes no viņa ceļojuma pa Centrāl- un Austrumeiropu, kuram sekot varēja arī BBC raidījumu ciklā "Michael Palin`s New Europe" (ko es arī darīju). Šo grāmatu patiesībā nav nepieciešams pirkt - to, gluži tāpat kā visu iepriekšējo Peilina ceļojumu aprakstus, pilnīgi bez maksas var lasīt Peilina oficiālajā mājaslapā palinstravels.co.uk. Turklāt interneta versijā ir pieejams (lai arī nelielā izmērā un izšķiršanā) daudz vairāk Bazila Pao fotogrāfiju, kas dokumentēja ceļojumu (grāmatā to ir kādas 20-30, bet internetā teju vai 500 - noteikti iesaku tām uzmest aci). Tad var jautāt? Kāpēc es tomēr nopirku grāmatu? Lai pastilotu? Patiesībā es to izdarīju tāda paša iemesla dēļ, kāda reizēm (ne jau regulāri, bet tomēr) iegādājos arī legālus audio ierakstus - lai izrādītu cieņu pret to autoriem. "Pirātisms" un "autortiesības" man ir drīzāk tukšas skaņas, un man nav arī svarīga "fiziskā priekšmeta" sajūta - bukletiņš, cietie vāki vai vēl kas tur. Bet atzīt, ka kaut ko es atzīstu par vērtīgu esam, tā jau ir pilnīgi cita lieta.

Jau pirms kāda laika man no Amazona pienāca Gödel, Escher, Bach. Vakar pirmo reizi kaut nedaudz to pašķirstīju un uzdūros sekojošam uzdevumam:

Kā jau gandrīz visi Deivida Bovija septiņdesmito gadu ieraksti, "Station to Station" ir globāli atzīts kā ļoti labs muzikāls veikums un viens no visu laiku rokmūzikas labākajiem albumiem. Es, protams, kā allaž pret šo dziedātāju esmu diezgan skeptiski noskaņots, taču kopumā man nākas atzīt, ka "Station to Station" ir diezgan labs ieraksts. Katrā gadījumā man tas patīk labāk par citiem pēdējā laikā klausītajiem viņa veikumiem.

Stāsts ap šo filmu ir garš un komplicēts. Liene to sākotnēji gribēja noskatīties "Fantāzijas filmu festivāla" ietvaros. Uz kino uz to tomēr neaizgājām, un tad nācās to iegūt citā veidā (kuru es šeit, protams, neatklāšu). Bija pāris reizes, kad to gandrīz sākām skatīties, bet atklājās dažādi iemesli, kāpēc tomēr nē. Visubeidzot pirms dažām dienām sākām jau tiešām filmu skatīt, kad izrādījās, ka tā iegūta nevis oriģinālvalodā, bet poliskā tulkojumā. Man personīgi nav nekā pret poļiem. Vienmēr esmu fanojis par Ādamu Mališu. Tomašs Sikora Arī ir labs. Un nemaz nerunāsim par Kžištofu Olivu (patiešām nerunāsim). Arī poļu kino ir labs, un es allaž esmu gatavs noskatīties kādu šīs valsts filmu. Bet skatīties amerikāņu filmas poļu valodā ar angliskiem subtitriem - tas jau man ir par traku. Rezultātā skatīšanās tika atlikta, un tikai 26.martā beidzot izdevās šo filmu noskatīties.

Ja godīgi, man nav īstas skaidrības, kā tas sanāca, ka tāds čehu kino (un ne tikai kino) cienītājs kā es līdz šim nebiju redzējis "Koļu" - vienu no tikai trīm Čehijas (un Čehoslovākijas) filmām, kas saņēmušas Oskaru kā gada labākā filma svešvalodā. Faktiski plāna skatīties tieši šo filmu man arī šoreiz nebija, taču caurskatot S. datoru, izrādījās, ka tā ir vienīgā tur atrodamā filma, kura atbilda virknei kritēriju:

kļūst arvien vairāk.

Vispār es neesmu īsti drošs, ka man šo ierakstu vajadzētu apskatīt, jo īsti nosaukt par jaunu JJ studijas albumu laikam gan nevarētu, bet... kāda starpība. Ja jau vakar visu dienu to klausījos, tad šodien uzrakstīšu arī kādus iespaidus. Šajā albumā ir apkopotas iepriekš (proti - līdz 1983.gadam) neizdodas Dženisas dziesmas, kuras viņa ierakstīja ar visiem saviem pavadošajiem ansambļiem, un vienu pat ar Pola Baterfīlda blūza grupu. Daļa dziesmu ir studijas versijā, daļa - no koncertierakstiem. Labākās no šīm dziesmām ir "Farewell Song", "Magic of Love", "Mysery `N". Tā kā tas tomēr ir un paliek "outtakes" apkopojums, runāt te par jebkādu ieraksta struktūru, protams, ir lieki, un līdzās patiešām lieliskām dziesmām te parādās arī stipri apšaubāmas kvalitātes fragmenti - kā piemēram, "Harry", ko labākajā gadījumā varētu nosaukt par sliktu parodiju par Roberta Vaieta (vai Sida Bareta) izdarībām. Arī medlijs "Amazing Grace / Hi Heel Seekers" diez ko man nepatīk. Faktiski, protams, šī ieraksta funkcijas ir acīmredzamas - iekasēt naudu no faniem, kas allaž gatavi izdod naudu par "jaunu" materiālu no mirušas rokmūzikas leģendas. Tas nenozīmē, ka "Farewell Song" (vietām) nebūtu klausāms un varbūt pat labs ieraksts, bet es savu tiesu Dženisas tagad pilnīgi noteikti esmu atklausījies, un joprojām uzskatu, ka ierindas rokmūzikas mīlim krājumā ir nepieciešams tikai "Cheap Thrills", un varbūt viņas uzstāšanās ieraksti no Vudstokas un Vinterlendas.