Kazhes pierakstu burtnīca

"Benefit" ir tāds kā izlecējs Jethro Tull zelta ēras ierakstu vidū un var teikt, ka tas ir mazāk veiksmīgais posms grupas pārejā no blūzroka uz progroku (pieņemot, ka Stand Up un Aqualung bija teju vai labākie grupas veikumi attiecīgajos periodos). Tas nav gluži neveiksmīgs vai neklausāms, bet nav tas izcils. Melodijas nav tik interesantas, instrumentālās pasāžas nav tik elpu aizraujošas un ieraksta koncepcija ar nav nekas tāds, kas liktu matiem vai stāvus sacelties. Jā, daži skaņdarbi ir patiešām iespaidīgi - "With you there to help me", " Alive And Well And Living In", "Son" un "To Cry You a Song" ir lieliskas kompozīcijas (pēdējā izklausās varbūt pat vairāk pēc Cream nekā pēc JT, bet kuram gan būtu iebildumi pret dziesmām, kas skan kā Cream?), taču ierakstam kā vienotam veselumam kaut kā izteikti pietrūkst.

Ar klasisko melnbaltās ēras filmu skatīšanos visbiežāk man sevišķi labi nevedas - gan tādēļ, ka man pašam pret tām ir zināmi aizspriedumi (apzinos - nepamatoti), gan tādēļ, ka vēl grūtāk ir pierunāt šādas filmas skatīties citus. Tādēļ nav brīnums, ka slavenākā Andžeja Vaidas filma "Pelni un dimanti" savu skatīšanās laiku gaidīja diezgan ilgi, tomēr beidzot tas pienāca, un varu teikt tikai vienu - wow!

Ar šo es sāku vismaz divas nedēļas ilgu "Jethro Tull" periodu. Labi, ka šī grupa man tagad patīk, pretējā gadījumā varētu iedzīvoties arī kādā depresijā. Tiesa grupas debijas ieraksts "This Was" nav īsti klasisks šīs grupas veikums (zināms gan, ka "Jethro Tull" nekad nav bijusi vienota grupa šī vārda stingrākajā izpratnē, bet vairāk "Ījana Andersona pavadošais ansamblis") - šeit JT ir nevis progroka grupa, bet gan vairāk blūza ansamblis. Pats Andersons arī vēl nav gluži tik ikonisku statusu ieguvis, taču ar dažiem lieliskiem flautas solo viņš atzīmējas arī šeit.

Piektdien - kluss un mierīgs vakars ar "Lost".

Pat ja tu neesi sevišķs Ozija solo karjeras cienītājs (un tā visticamākais arī ir, jo pārmērīgi daudz šī vīra individuālās darbības atbalstītāju, kas to vērtētu augstāk par viņa sasniegumiem "Black Sabbath" dienās, domājams, ka nav), vienu dziesmu no šī ieraksta tu noteikti zini. Es neteikšu, ka tu par to obligāti fano un vēl jo vairāk, ka par to vajadzētu obligāti fanot, taču es neslēpšu, ka kopumā man "Mama I`m Comin` Home" patīk gana labi. Protams, tā ir diezgan tipiska power balāde un var just, ka Ozijs ir mēģinājis līdzināties jaunākās paaudzes baladētājiem - un konkrētāk "Guns`n`Roses", taču what the heck - šī dziesma ir pietiekami forša, lai es to varētu kādu reizi noklausīties un pārmērīgi nesarkt par savām simpātijām pret to.

Šo filmu Movielens man piedāvāja kā vienu no labākajām rekomendācijām, taču kaut kāda iemesla dēļ es ilgi nevarēju saņemties to skatīties. Šķiet, ka vaina bija subtitros, kuri nepatika Bsplayer un kuri arī ar VLC strādāja visai īpatnēji - proti pēc subtitru nolasīšanas filma neļāvās nopauzēties. Dīvaina parādība, ko citur neesmu novērojis, bet ne par failu specifiku vēlos izvērsties šajā aprakstā.

Šī ir viena no tām grāmatām, kur man noderēs izlasīt Wikipedia aprakstu par grāmatu, lai es varētu vispār saprast, ko tieši esmu izlasījis. Tā patiesībā nav joka lieta - kaut ko tādu lasīt, kad tev nav īsti sajēgas, par ko īsti ir grāmata un ko tev no tās vajadzētu mācīties.

Šis nebūs mans kārtējais galda spēļu apraksts, jo kārtīgu aprakstu "Katanas ieceļotājiem" vajadzētu gatavot ilgāk nekā man patlaban ir slinkums, padalīšos vienīgi savos iespaidos par Katanas 1. un 2. papildinājumiem.

Ozija piektais solo ripulis no saviem priekšgājējiem ar neko sevišķi labu neatšķiras, lai arī tajā Ozijs ieguvis savu nu jau divdesmit gadus uzticamo ieroču nesēju - ģitāristu Zeku Vaildu. Tomēr man jau gribētos teikt, ka atšķirība starp Vaildu, Džeku E. Lī un Rendiju Rodsu nav tik ievērojama - visi viņi spēlē apmēram vienu un to pašu apmēram vienā un tajā pašā veidā, un faktiski neviens no šīs trijotnes nav savā manierē sevišķi oriģināls.

Es nenoliedzu, ka "Mēness ir norietējis" ir propagandas literatūras darbs. Tas nav domāts tīri kā māksliniecisks veikums, tajā skaidri un gaiši var saprast, kāpēc šī grāmata ir rakstīta, kādi ir tās mērķi un ko ar to autors vēlējies panākt. Taču šī būs viena no tām situācijām, kur es nesaskatu šādā propagandas darbā neko sliktu. Ar šo noveli/mini romānu Džons Steinbeks vērsās pie nacistu okupētās Francijas ar aicinājumu nepadoties, ar aicinājumu nesadarboties, ar aicinājumu cīnīties par savu brīvību. Nekā slikta šādā aicinājumā es nesaskatu, un līdz ar to man pret grāmatu nav iebildumu. Turklāt der pieminēt, ka nedz vācieši, nedz francūži šajā grāmatā vārdā minēti netiek (arī personāžu vārdi nav TIK izteikti raksturīgi konkrētām nācijām, lai tas kļūtu par problēmu), tā ka šo grāmatu var uztvert par aicinājumu cilvēkiem būt brīviem ne tikai konkrētajā situācijā, kad tapa "Mēness ir norietējis", bet arī kopumā.