Filmas reklāmas rullītī "Hamlet 2" tiek nosaukts par 2008.gada "Napoleon Dynamite". Vai šāds apzīmējums būtu saucams par komplimentu, tas, protams, ir katra paša ziņā. Jāatzīst, ka savs pamats šādam apgalvojumam ir, un daļēji arī tādēļ, ka īsti drošs, vai šī filma ir laba vai slikta, es neesmu. Un patiesībā šī, iespējams, ir arī viena no tām filmām, kuru sakarā nav īsti svarīgi zināt, vai tā ir laba vai slikta. Tā vienkārši IR, un ar to ir pietiekami.
Jāatzīst, ka savā ziņā "Elegy" ir viena stipri "creepy" filma, kuras skatīšanās VAR radīt nelabumu. Proti, filmā redzamās tuvības ainas starp Bena Kingslija un Penelopes Krusas varoņiem nav domātas vājām acīm. Salīdzinoši iepriekš redzētais "Timecrimes" ar šķērēm plecā un atbaidošo galvenā varoņa brūci bija tīri maigs. Kā nekā Kingslijs ir par Krusu savus 30 gadus vecāks un šajā filmā netika veikti nekādi mēģinājumi viņa vecumu apslēpt (kā tas bieži notiek Džeka Nikolsona vai tā paša Ala Pačino gadījumā - Kingslijs šeit nebija domāts kā jauns un pievilcīgs). Deivids Kepešs ir diezgan tradicionāls ne pārāk simpātisks augstskolas pasniedzējs, kura dzīves pamatnodarbe ir laiku pa laikam pārgulēt ar kādu savu bijušo studenti (te gan veidojas zināma nekonsistence, jo viņam ir arī epizodiska "fuck buddy", kas gan arī ir bijusī studente, bet ar kuru viņam sakars ir jau 20 gadus, un kura nez kādēļ līdz šim laikam nav nojautusi to, ka viņš viņu pastāvīgi krāpj arī ar citām bijušajām studentēm). Ja kas - šī filma ir balstīta uz Filipa Rota grāmatas, kas liek domāt, ka oriģinālversijā lielāks uzsvars varētu būt likts uz galvenā varoņa piederību ebreju tautai (filmā tas nekādi netiek akcentēts). Nu jā, un tad viņiem veidojas sakars, kurā neiztrūkst pāris visai banālas un filmām klišejiskas detaļas, bet ar to varētu rēķināties. Tradicionāli Rotam (jo viņa klātbūtne filmā ir diezgan jūtama) varoņu seksuālā brīvība ir pietiekami augstā līmenī, un par gluži tikumisku es šo kino eposu nenosauktu. Skatīties to kopumā bija pietiekami interesanti un dažam labam (ko nesaukšu vārdā) pat izdevās ar to pārtraukt bēdīgi slaveno Y sēriju (tādā veidā es apzīmēju savā datubāzē, ka kāds no filmas skatītājiem tās laikā iemidzis). Nekā izcila, nekā satriecoša, nekā tāda, ko atcerēties pēc gadiem, un tā pat nav šī gada labākā Penelopes Krusas filma, bet bija ok. Ja kas, sava līdzība šeit bija arī ar otru Izabella Koisē filmu, ko esmu redzējis - "My Life Without Me" (par kuru stipri maz atceros, kas liek domāt, ka arī "Elegy" varētu piemeklēt līdzīgs liktenis).
"Alladin Sane" savā ziņā bija tāds kā turpinājums Bovija karjerā Zigijam Stārdastam - tā īsti neatsakoties no iepriekšējā ieraksta stilistikas un imidža, un tomēr šajā ierakstā jau daudz vairāk jūtamas vieglā džeza noslieces, kas bija raksturīgas septiņdesmito gadu vidus Bovija ierakstiem. Divas dziesmas šajā ierakstā ir patiešām superīgas - pirmkārt, protams, ieraksta tituldziesma "Alladin Sane", kura gan laikam pareizāk būtu izrunājama kā "A lad insane". Varbūt ne pati izcilākā visu laiku vārdu spēle, bet dziesma gan ir pieskaitāma veiksmīgākajiem Bovija karjeras veikumiem - un ne tikai pateicoties lieliski lipīgajam piedziedājumam, arī klavieru pasāža dziesmā ir riktīgi laba. Galvenais ieraksta hits "The Jean Genie" arī ir saucams par "klasisku" Bovija skaņdarbu - un tajā man patīk viss, sākot ar runājošo Bovija vokālu - kas man rada neizbēgamas asociācijas ar Lū Rīdu - vēl vienu cilvēku ar tajos laikos stipri aizdomīgu seksualitāti, un arī pati dziesmas noskaņa ir izteikti androgīna un droši vien ļoti labi iederētos filmā "Velvet Underground". Ar citām šī ieraksta dziesmām situācija nav tik viennozīmīga kā ar divām iepriekš minētajām - sākot jau ar stipri neskaidru iemeslu dēļ tajā iekļauto koveru - Rolling Stones "Let`s Spend the Night Together", kuru, protams, Bovijs nespēj izpildīt tik labi kā oriģinālais piecinieks. Daļa citu gabalu arī ir diezgan izteikti retro skaņdarbi bez sevišķas "pievienotās vērtības" - vai tas būtu rokenroliskais "Watch that man" vai daudz mierīgākais "Drive in Saturday". Interesants ir "Time" - ne tādā ziņā kā sevišķi interesants kā dziesma (laba, bet diezgan izteikta mūzikla kompozīcija), bet gan ar to, ka vienā gadā ar Pink Floyd arī Bovijs pievērsies šai pašai tēmai un savā ziņā - pat nedaudz līdzīgā veidā (lai gan dabiski, ka PF tēmas interpretācija ir daudz saturīgāka). "Alladin Sane" ir kopumā patīkams ieraksts no klausīšanās viedokļa, nekā grandioza, pietiekami glamorozs, pietiekami elegants, bet nekas tāds, kā dēļ dzīvot vai mirt.
Avīzē "Sport Express" pirms katras dienas KHL hokeja spēlēm kāds Krievijā autoritatīvs hokeja veterāns izsaka savas prognozes par gaidāmo spēļu rezultātiem. Mēģināju apkopot šīs prognozes tabulā, lai noskaidrotu, kāda tad būtu KHL noslēguma tabula atbilstoši šīm prognozēm. Jāpiezīmē gan 2 lietas: a) process izrādījās sasodīti apnicīgs un uz beigām es īsti rūpīgi nesekoju tam, vai pareizi atzīmēju; 2) reizēm par godu kādiem valsts svētkiem (it īpaši Z-svētkiem un Jauno gadu) prognozes vispār izteiktas netiek. Tomēr šo to var novērot.
Atceros tos senos laikus, kad VIVA rādīja pirmos dažus "Coldplay" videoklipus, arī to, kur Mārtins sēdēja piesiets pie krēsla. Tas laikam bija "Trouble". Protams, arī pārējo singlu videoklipus redzēju ne vienu un ne divas reizes. Nekas, ka mani sevišķi šī grupa neinteresēja. Patiesībā gan man šis ieraksts tīk labāk nekā grupas otrais albums - vismaz visi singli ir kādu bišķīti labāki, un labākais no tiem ir pirmais - "Don`t Panic". Arī pārējie nav gluži slikti, bet nekas tāds. Klausīties jau kopumā šo ierakstu var, bet man šodien sāp galva un izplūst detaļās nemaz arī nevēlos.
Atgadījās man nozaudēt savu Mastercard (iespējams, ka izsēju to kāda geocaching tripa ietvaros). Aizgāju pirmdien uz banku pieteikt jaunas kartes izgatavošanu. Jāgaida līdz piektdienai, lai nu būtu. Šodien eju uz filiāli pēc jaunās kartes, un SEB kārtējo reizi man sagādāja brīnišķas emocijas gaidīšanas ilguma ziņā.
"The Man Comes Around" ir pēdējais Džonija Keša albums, kas iznāca, vīram melnā vēl esam dzīvam. Tas arī sarūpēja Kešam pēdējo viņa dzīves laikā lielo hitu lieliskā Nine Inch Nails "Hurt" kavera veidā, kas patiešām Keša izpildījumā iegūst īpašu nozīmi un īpašu jēgu, zinot to, ka tās ierakstīšanas laikā Džonijs jau patiešām bija tādā stāvoklī, ka viņam šī dziesma nozīmēja kaut ko sevišķu. Līdzīgi kā citos savas "American" sērijas ierakstos, arī "The Man Comes Around" ietvaros Kešs pamatā izpilda labi zināmas citu izpildītāju dziesmas - sākot jau ar tradicionālām melodijām un beidzot ar popmūzikas produktiem, un tieši pop gabalu kaveri lielākoties ir veiksmīgākie šī ieraksta posmi - arī Depeche Mode "Personal Jesus" Keša izpildījumā kaut ko noteikti iegūst, kļūstot intīmāks un personīgāks.
Šis ir viens no atmiņā paliekošajiem citātiem no IT Crowd. Bet patiesībā es mēģinu pieteikt karu nevis stresam, bet gan vārdam "nu" (un tam komplektā - vārdam "neuzrunā"). Esmu konstatējis, ka šo vārdu lietoju tik nesamērīgi bieži, ka pašam metas šķebīgi. Un, kā izskatās, nebūt neesmu vienīgais cilvēks LV, kas ar šo kaiti sirgst. Līdz ar to aicinu arī TEVI pievienoties anonīmajiem "nu"-holiķiem. Kopā mēs varam atbrīvoties no šīs zirga skubināšanas paražas!
Protams, neviens nevar zināt, vai "Cheap Thrill" iegūtu tik ikonisku statusu, ja Dženisa būtu pārdzīvojusi liktenīgo septiņdesmito gadu un turpmākajās desmitgadēs ierakstījusi veselu virkni nevienam nevajadzīgu komerciālu ierakstu. Taču tādā situācijā, kāda tā ir reālajā pasaulē, šis ieraksts ir un paliek viens no spožākajiem sešdesmito gadu atceres mirkļiem, demonstrējot JJ droši vien viņas īsās karjeras labākajā formā un arī viņu pavadošā grupa šeit ir savu uzdevumu augstumos. Ne mazāk kā četras kompozīcijas no šī albuma (kura oriģinālajā versijā to kopumā ir septiņas) ir tik klasiskas, cik vien iedomājams. Iesim tām cauri atbilstoši izvietojumam ierakstā.
Tā, protams, ir nodrāzta tēma līdz bezgalībai, bet kārtējo reizi gribas nedaudz izkliegt savu sāpi. Šodien biju paredzējis veikt vienu izbraucienu pusdienu pārtraukumā ar 40. autobusu (ap pus 2iem, tātad - ne pašā satiksmes ziņā spraigākajā stundā). Pēc saraksta autobusam vajadzēja ieraksties 13:36. Biju pieturā 32ās. Pirms mana autobusa, kurš ieradās ar 3-4 minūšu nokavēšanu, paspēja atnākt virkne dažādu transporta līdzekļu (Ģertrūdes ielas pieturā pienākt daudz dažādu tr-ta līdzekļu), no kuriem praktiski visi ieradās neatbilstoši grafikam - cits par piecām minūtēm kavēja, cits par tikpat ieradās par ātru. Protams, attiecībā uz transporta līdzekļiem, kuru kursēšanas biežums ir līdz 15 minūtēm, šādas fluktuācijas šķiet daudz maz pieņemamas, bet, ieraugot par 5 minūtēm steidzamies autobusu, kurš nāk reizi stundā, sevišķi pozitīva attieksme pret mūsu sab. transporta sistēmu neveidojas. Kas vēl mani priecē, ir fakts, ka Rīgas Satiksmes lapā saskarnē kaut kā nemanu agrāk manis iecienītu "tūli" - maršrutu interaktīvo karti, bet links, kas uz to ved Rīgas pašvaldības lapā, rezultē tukšā lapā (kas liek domāt, ka attiecīgais resurss ir nobrucis). Ievērojot to, ka standarta maršrutu pārlūkošanas sistēmā noskaidrot, kur tieši atrodas kāda pietura, nav iespējams, un arī pieturās mums nav tradicionāli izvietot sabiedriskā tr-ta kustības shēmas, neērtību ir pilnīgi pietiekoši. Visu to rezumējot: ar nepacietību gaidu 1.martu, kad neatkarīgi no laika apstākļiem pārsēdīšos atkal uz velosipēda.