Pajautā jebkuram - vai viņš uzskata "Heroes" par vienu no izcilākajiem Deivida Bovija ierakstiem. Un šis jebkurš tev teiks - jā, tā ir virsotne viņa "Berlīnes triloģijā", vislabākais, ko viņš radījis kopdarbā ar Īno un Fripu. Ieraksta tituldziesma ir izcilākā Bovija balāde, plates otrās puses vairāk vai mazāk ambientie skaņdarbi - līdzvērtīgi spožākajiem Īno veikumiem šajā žanrā, "Beauty and the Beast" - satriecoša kompozīcija, un tā tālāk.

Savā otrajā studijas albumā "Paranoid" angļu vokāli instrumentālā apvienība "Melnā svētdiena" parūpējas par dažām no izcilākajām kompozīcijām, ko metāls jebkad ir spējis cilvēcei sniegt. Savā ziņā šis ieraksts ir ļoti loģisks turpinājums grupas debijas albumam, taču izaugsme ir acīmredzama - Iommi ir ievērojami progresējis kā rifu meistars, tā ka gandrīz katrai dziesmai šajā platē ir savs "treidmārks", pēc kā tu to spētu atpazīt pat mobilajā telefonā midi formātā. Ozijs ir progresējis kā vokālists - turklāt šajā ierakstā tiek izmantoti arī vairāki triki ar viņa balsi, to dažādojot (ievērojot to, ka sevišķi plašs spektrs šim vīram nekad nav bijis). Un, protams, arī Batlers un Vords kādus pāris jaunus trikus kopš pirmā albuma ierakstīšanas bija paspējuši apgūt.

Vai tas nav ļoti ērti, ka situācijā, kad valsts atrodas uz bankrota sliekšņa, kad tiek nogriezta nauda pilnīgi visam (izņemot to, par ko saņemti atbilstošie otkati), visa Latvjzemes interneta vide tiek pārpludināta ar diskusijām un strīdiem par tik dzīvībai svarīgu tēmu kā Youtube un autortiesības Internetā? Šī principā absolūti trešās svarīguma pakāpes tēma ir aprijusi jautājumus: kādā veidā mēs esam nonākuši šajā situācijā? ko darīt tālāk? kādā veidā ir paredzēts atdot nereālos parādus (un vai vispār ir paredzēts?)? Tā vietā stājusies Agnese no AKKAs un viens sasodīts Coldplay videoklips.

Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:

Slovēņu filma "Odgrobadogroba" jeb "Gravehopping" neizrādījās gluži tāda, kā es to biju domājis. Pēc apraksta es biju gaidījis no tās traku melno komēdiju Emira Kusturicas gaumē, taču praksē tā izrādījās ievērojami rāmāka un klusāka. Lai gan par to rāmumu vēl var pastrīdēties. Tās darbība norisinās kādā ciematā (vai mazpilsētā), un galvenais filmas varonis ir vīrs, kura profesija ir teikt bēru runas. Un kā var spriest pēc filmas, par spīti no šīs apdzīvotās vietas nelielajam izmēram, darba šim vīram netrūkst. Jau viņš pats ir gana kolorīts tipāžs, bet cilvēki viņam apkārt lielākoties ir vēl īpatnējāki. Piemēram, viņa māsa, kurai ir visai īpatnējas attiecības ar viņas vīru - kruto jākli. Vai viņa otra māsa, kura ir nedaudz garīgi atpalikusi. Un viņa tēvs, kas vairākus pēdējos gadus kopš savas sievas nāves to vien dara, kā mēģina uztaisīt pašnāvību, bet katru reizi neveiksmīgi. Kaimiņš, kur guļ ar atpalikušo māsu un cauru dienu "tjūnē" savu mūžveco vabolītes izmēra auto. Vēl viens kaimiņš, kurš lien mucā, lai uzstādītu jaunu personīgo rekordu atrodoties zem ūdens. Jauna sieviete, kurai ir noslieces uz mazohismu un īpatnējas attiecības ar pašas tēvu. Tā varētu arī turpināt.

Ar "Scary Monsters" Deivids Bovijs iesoļoja mūzikai visdraņķīgākajā desmitgadē, tomēr viņa pirmais solis vēl nepavisam nebija slikts. Protams, jāņem vērā, ka es vispār neesmu kalsnā baltā grāfa cienītājs, līdz ar to pārmērīgā sajūsmā par šo ierakstu es būtu nevaru pēc definīcijas. Tomēr šajā konkrētajā albumā viņa ekskursi disko mūzikā un jaunajā vilnī dod gana labus rezultātus, lai par karjeras pagrimumu runāt būtu pāragri.

Patiesībā neesmu īsti drošs, ka šo filmu atbilstoši manis paša noteiktajiem principiem varu pieskaitīt pie Malaizijas kino, jo reāli 1962.gadā Malaizija vēl nebija kļuvusi par neatkarīgu valsti (turklāt - tieši šāda nosaukuma), taču uzskatīt to par Singapūras filmu (kā to definē IMDb) nešķiet pareizi - it īpaši ievērojot to, ka P.Ramlee tiek uzskatīts par izcilāko Malaizijas kino personību, un arī Wikipedia šo filmu definē kā Malaizijas kino produktu. Un vispār - pārmērīgs formālisms ne pie kā laba nenoved.

Ar šo ierakstu es beidzu savu ilgāko gājienu cauri Jethro Tull ierakstu krājumam. Atkal jau pagājuši 10 gadi kopš iepriekšējā klausītā ieraksta, un šajā gadījumā tas atkal ir pluss. Tā vispār bija diezgan izplatītā parādība ap 2000.gadu, ka "vecās" grupas ierakstīja šajā laikā gana labus albumus, varbūt ne gluži savu ziedu laiku līmenī, bet patiešām labus vecu vīru albumus. Arī JT šajā gadījumā nav izņēmumi.

Andrew Lloyd Webber - personīgi neesmu Vēbera fans (ja neskaita "JC Superstar"), līdz ar to viņa aktivitātes mani ne pārāk saista, katrā gadījumā komponēt viņš turpina un visai drīz viņu varēs redzēs arī sēžam pie

Eh, kas būtu gan par PR akciju, gan par superīgu notikumu, ja uzrīkotu draudzības spēli starp "veco" un tagadējo Rīgas Dinamo. Protams, es apzinos, ka vecā Dinamo hokejisti nav gluži jaunos gados un vairums no viņiem sen vairs nespēlē, bet kas tas būtu par vienu pasākumu hokeja faniem (un domājams arī pašiem dalībniekiem).