Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot tiku pie kādas Bulgārijas filmas - 2008.gadā tapušās "Zift", kuru Bulgārija izvirzīja kā savu kandidatūru Oskaram par labāko ārzemju filmu. Līdz fināla devītniekam šī filma gan netika, tomēr jāatzīst, ka manā izpratnē tā būtu cienīga tikt uzslavēta.

Cik, tavuprāt, gadu bija grupas dalībniekiem, kad viņi ierakstīja šo albumu, kuram atbilstoši nosaukumam vajadzētu sevī ietvert Bībeles stāstu no Radīšanas līdz Atklāsmei? Vecākajiem - tādiem kā Pīters Geibriels un Tonijs Benkss - bija 18, jaunākajiem - 16. Protams, varbūt tā ir tikai mana iekšējā skepse, bet šāds vecums šķiet nedaudz par mazu nopietniem konceptiem, un līdz ar to nav brīnums, ka liela daļa šī ieraksta izklausās nepietiekami adekvāta grupas iespējām tajā laikā. Tas tomēr ir jāatzīst, ka 1968.gada vasarā neviens no viņiem vēl nebija muzikāls virtuozs, viņiem nebija nedz pieredzes ierakstoties studijā, nedz arī īsti skaidras vīzijas par to, kādam tad vajadzētu būt grupas nākotnes skanējumam. Līdz ar to uzreiz ir jāpieņ, ka "From Genesis to Revelation" ierakstījušai grupai nav pārāk liela līdzība ar to grupu, kas dažus gadus vēlāk radīja "Selling England by the Pound" un "The Lamb Lies Down on Broadway".

Sekoju RUS - BLR spēlei, pagaidām baltkrieviem izteikti veicas, ka ripa viņu vārtos nav vēl pabijusi, bet ir skaidrs, ka pirmajiem vārtiem uzreiz sekos otrie-trešie-ceturtie. Līdz ar to Baltkrievijai ir tikai viena cerība - noturēties iespējami ilgāk. Nupat Peregožins gandrīz pārspēja Mezinu, bet gandrīz neskaitās. Tomēr es nespēju noticēt tam, ka Baltkrievija spētu noturēties kaut līdz perioda beigām, un nekas, ka Radulovs guvis traumu. Uzbrukumā Baltkrievijai nekas nesanāk - un ne tāpēc ka krievi neļaut viņiem spēlēt, bet tāpēc, ka redzams, ka baltkrieviem trīc kājas, tikko šķērsota sarkanā līnija. Šim rakstam spiedīšu "publish" līdz ar pirmā perioda beigām, kad būs skaidrs, kā baltkrievi būs noturējušies. Pagaidām vēl 0-0.

Šī ir viena no tām filmām, ko man iepriekš būtu bijis ļoti daudz iespēju noskatīties un kuru es tomēr līdz pat vakardienai redzējis nebiju (kā nekā tā bija viena no droši vien mazāk nekā 10 filmām, kas atrodama manu vecāku VHS krājumā). Un droši vien - labi ka tā, jo droši vien iepriekš man šī filma nebūtu šķitusi pieņemama - mana puritāniskā audzināšana un regulārie baznīcas apmeklējumi līdz pat nesenam laikam man liedza izbaudīt mākslu, kuras morāle ne gluži atbilda Romas katoļu baznīcai pieņemamajai. Ok, te es, protams, mazliet meloju, bet tā ir tiesa, ka mana attieksme pret "tikumu" mākslā kaut kad (nezinu - kādos apstākļos) piedzīvoja zināmas pārmaiņas, un līdz ar to nākas arī pārskatīt šādas tādas vērtības.

Daudzu mūzikas cienītāju un ekspertu acīs "Cosmo`s Factory" ir CCR veiksmīgākais ieraksts. Te ir droši vien augstākais procents "klasikas" statusu ieguvušo grupas dziesmu, Džons Fogertijs ir vienlīdz labs gan savā liriskajā, gan roķīgajā izpausmē. Manā izpratnē "lielākā" šī ieraksta dziesma ir "Run through the jungle", šai grupai neraksturīgi tumša kompozīcija, kura patiešām lieliski atbilst savam nosaukumam. Protams, tas nenozīmē, ka CCR būtu pārvērtušies par metālistiem, kā allaž viņu albumos atrodas vieta arī vieglajām un skaistajām balādiskajām dziesmām - tādām kā "Who`ll stop the rain". Nekā negaidīta šajā ierakstā, protams, nav - tipisks šai grupai rootsrock ar retro elementiem, taču Fogertija spējas radīt perfekti atmiņā paliekošas melodijas, lieliskā vieglā ģitārspēle un ļoti patīkamā balss dara savu, un liek uzskatīt "Cosmo`s Factory" par sasodīti labu ierakstu. Lai arī šajā ierakstā, protams, ir dažas dziesmas, kas ievērojamākas par pārējām, liels tā pluss ir tajā, ka šeit nav izteikta "filler" - katrā dziesmā ir kaut kas, kālab to būtu vērts mīlēt un zināt - vai tās būtu paša Fogertija sacerētās kompozīcijas, vai tādi koveri kā "Before you accuse me" vai "Ooby Dooby". Protams, ka lielā mērā šī mūzika ir dzimusi piecdesmitajos gados un Fogertija mīlestība pret rokenrola pionieriem ir acīmredzama, bet vai tālab, piem., "Travelin` Band" būtu mazāk lieliska? Īstenībā kas ir liels pluss CCR dziesmām - tās gana labi atbilst Lienes prasībai pēc "saulainas mūzikas". Un es vēl neesmu pieminējis vēl vienu šī ieraksta highlight - CCR izpildījumu vienai no labāk zināmajām "Motown" paspārnē radītajām dziesmām - "I heard it through the grapevine". Loģiski, ka Fogertijs tiecas šeit pēc gluži savādāka skanējuma nekā Mārvins Gejs, kas šo dziesmu padarīja leģendāru, taču arī šādā versijā tā skan teju vai perfekti.

Turpinu iepazīt Jana Sverāka filmas, un jāatzīst, ka šoreiz viņš man sagādāja daudz mazāk pozitīvu emociju nekā ar "Koļu" un "Taras pieņemšanu". "Pamatskola" ir šī režisora otrā filma, un pirmā, ar kuru viņš ieguva zināmu popularitāti arī ārpus dzimtās valsts robežām. Tā stāsta par mācību gadu kādā Prāgas skolā pirmajā gadā pēc 2. pasaules kara beigām. Filmā paralēli risinās vairākas sižeta līnijas, no kurām centrālā (iespējams) ataino viena skolnieka ģimeni. Šis skolnieks ir Eda - tievs un ne pārāk veselīgs puika, par kuru viņa māte ir konstanti satraukusies, jo Edas vecākais brālis nomira vēl būdams pavisam mazs uzkāpšanas uz sarūsējušas naglas dēļ. Eda pats tikām ir nebēdnis, kā gandrīz visi viņa klasesbiedri, kuri augot kara apstākļos nav tikuši sevišķi labi disciplinēti un ar savu nevaldāmo uzvedību pat noveduši līdz trakonamam savu skolotāju. Zināma kārtība skolā parādās tikai tad, kad par skolotāju kļūst Igors Hņizdo - izskatīgs vīrietis, kas stāsta esam bijis partizāns un cīnītājs pret nacismu (vai viņš tāds patiešām ir bijis, tas jau cits jautājums). Šim harizmātiskajam skolotājam izdodas iekarot zēnu cieņu. Taču paša Hņizdo raksturā arī ir savas problēmiņas - ne velti viņš nosūtīts uz šo skolu par sodu pēc tam, kad viņam bijušas kādas problēmas ar meitenēm iepriekšējā skolā. Labi vēl, ka šeit viņš tiek pielikts pie darba zēnu klasē.

Savā ziņā man droši vien vajadzētu par "Boy" būt sajūsmā - kā nekā šajā ierakstā U2 puiši vēl neapzinājās, ka viņi ir pasaulē labākā rokgrupa, kuras vēstījums pasaulei ir globāli nozīmīgs, tā vietā viņi bija vienkārši četri zēni, kas spēlēja rokmūziku - tīru un vienkāršu, bez sevišķiem vipendroniem, ar nelielu pankroka piegaršu un tomēr pieņemamu arī vecākajai paaudzei. Īsti panciska šajā ierakstā patiesībā ir tikai viena dziesma - "Out of Control" un, manuprāt, tā arī ir viena no labākajām dziesmām šajā ierakstā - turklāt šādi U2 nekad vairs neizklausījās turpmākajos gados. Attiecībā uz citām dziesmām - labākās no tām noteikti ir sakopotas albuma pirmajā pusē (vai arī tās labākas šķiet tālab, ka tās klausies kā pirmās - tas attiecībā uz U2 arī vienmēr ir iespējams). "I Will Folow" ir droši vien saucama par prototipu 50% grupas nākamo 10-15 gadu hitiem - un loģiskā kārtā tā arī ir ne sliktāka par šiem sekojošajiem hitiem (nav jau brīnums, ka tā arī kļuva par grupas pirmo veiksmīgo singlu). Tāpat lieliska ir tai sekojošā "Twilight" (kuru cerams neizmantoja tāda paša nosaukuma filmā). Ja kas man pamazām sāk šķist, ka agrīnie U2 bija diezgan radniecīgi agrīnajiem "The Cure". Protams, Bono un kompānija mazāk spēlējās ar new wave elementiem, bet citādi šo grupu pieejā bija daudz līdzīga, un pat Bono un Roberta Smita balss toņos šajā laikā bija pietiekami daudz līdzības. Vismaz es bez problēmām varu iztēloties Cure izpildām to pašu "Twilight". Lielisko ievadu nobeidz "An Cat Dubh" (melns kaķis īru valodā) - vēl viena izteikti atmiņā paliekoša dziesma.

Man tās bija standarta garumā - divas dienas kā katru nedēļu, tomēr tajās tāpat ietilpa pietiekoši daudz notikumu, no kuriem centrālākie bija sekojošie divi:

Savulaik es uzskatīju Džimu Keriju par vienu no visu laiku izcilākajiem komiķiem un tagad ne bez iemesla par to kaunos. No otras puses - ja es varēju "Modern Talking" dēvēt par labu grupu, kālab lai es būtu kritizējis Džimu Keriju? Turklāt atšķirībā no Dītera Bolena un Tomasa Andersa viņš savas karjeras laikā ir piedalījies arī ļoti labos projektos - tādos kā "Truman show", "Eternal sunshine of the spotless mind", "Man on the moon". Protams, tas nebūt nenozīmē, ka no viņa jaunākās filmas - "Yes Man" - es gaidīju kaut ko sevišķi iespaidīgu. Šajā filmā Kerijs atgriežas pie ļoti līdzīgas tēmas kā viņa deviņdesmito gadu komēdijā "Liar Liar", tāpat jūtams, ka scenāristi smēlušies arī no tā trauka, kurā atradās "Bruce Almighty". Kerija varonis Karls šajā filmā ir ne pārāk veiksmīgs bankas darbinieks, kura pienākums ir izskatīt kredītu pieteikumus un kurš allaž visiem ir atbildējis ar "nē". Tāpat ar "nē" viņš atbild visiem kolēģiem, draugiem un citiem cilvēkiem uz jebkādiem piedāvājumiem, jo pirms trīs gadiem viņu ir pametusi sieva un tagad viņš nav laimīgs. Protams, ja šī nebūtu filmu pasaule, pēc trīs šādas dzīves gadiem Karlam sen vairs nebūtu neviena drauga un kolēģa, kuram teikt "nē", jo man vismaz ir grūti iedomāties cilvēku, kurš spētu draudzēties ar šo personāžu. Un te pēkšņi Karla dzīvē pienāk negaidīts pagrieziens - viņš apmeklē semināru, kurā šis apņemas turpmāk atbildēt "Jā" uz jebkuru piedāvājumu, kas viņam tiks izteikts, cik stulbs lai tas arī nebūtu. Šādā veidā Karls beidzot var darīt to, ko viņš patiesībā visu mūžu ir vēlējies (jo izrādās, ka visi tie piedāvājumi, no kuriem viņš iepriekš atteicies, viņam patiesībā ļoti patīk), iepazīstas ar oriģinālu un talantīgu sievieti (ko spēlē Zūija Dešanela) un pat virzās uz priekšu savā profesionālajā karjerā.

Vēlreiz ieskatījos eurprofiler.eu lapā un konstatēju, ka neviena no astoņām tur pārstāvētajām LV politiskajām partijām (žēl, ka nav vairāk partiju pievienots) neatbalsta vieglo narkotiku legalizāciju (sešām no tām uz šo jautājumu atrodama atbilde "kategoriski nē", bet divu partiju oficiālajos paziņojumos šis jautājums vienkārši nav apskatīts). Tāpat lieki meklēt šo partiju vidū homoseksuālu laulību, eitanāzijas, mazākas baznīcas lomas utt. atbalstītājus. Neviena partija arī neuzskata, ka jautājumos, kas līdzīgi Lisabonas līguma pieņemšanai, būtu vērts rīkot referendumu.