Kazhes pierakstu burtnīca

Njā, manas domas par mūsdienu tehnoloģiju iespējām izrādījās ievērojami attālinātas no realitātes. Galvenais, ko biju dzirdējis par šo filmu, bija tas, ka Džons Travolta atveido resnu sievieti un dejo kā traks. Tad nu es "loģiski" izsecināju, ka viņš šeit ir galvenajā domā un brīnījos, ar kādiem tehnoloģiju brīnumiem pusmūža vīrieti var pārvērst jaunā ievērojami apaļīgā meitenē. Tikai tad, kad filmā parādījās īstais Travolta, es sapratu, ka to ne tikai izdarīt nevar, bet ka neviens nav mēģinājis. Džons tomēr atveido nevis galveno varoni, bet viņas māti, un izskatās pēc vistipiskākā veča transvestīta (sievietes?) lomā, kādu vien man filmā ir nācies redzēt. Nē, viņš neizskatās pēc sievietes un vēl jo vairāk neizklausās pēc sievietes. Bet tas ir mūzikls, un mums nevajadzētu būt pārāk bargiem pret Travoltu. Viņš tomēr ir tas pats cilvēks, kas mums dāvāja tādas filmas kā "Pulp Fiction", "Battlefield Earth", "Saturday Night Fever" (un tās turpinājumu) un tā tālāk. No otras puses, varbūt mums pret viņu vajadzētu būt pārāk bargiem.

Vakardienas pēcpusdienā darbavietā tiku sveikts svētdien piedzīvotajā dz-d un saņēmu dāvanā attēlā redzamo priekšmetu (faktiski gan bildē redzamais nav mans MPIO, bet gan web-ā atrasta bilde, savējo neesmu vēl nobildējis). Protams, tas nav iPod Nano, bet stilīgs, manuprāt, tāpat. Žēl tikai, ka diez vai to daudz izmantošu, jo pa ceļam uz darbu mūziku klausīties man ne pārāk patīk.

"Camber", ja var ticēt AMG, ir daļēji "emo" roka grupa. Ja es zinātu kādus jokus par pokemoniem, es tos tagad labprāt izstāstītu, jo ir atbilstoša situācija. Bet patiesībā es nevienu joku nezinu un šīs grupas mūzika ir pārāk nogurdinoši iemidzinoša, lai es spētu kādu izdomāt. Es jau nesaku, ka tā būtu sūds un kaka, bet patiesībā es varbūt tā tomēr domāju. Nē, viņi nav destruktīvi tavām un manām ausīm, bet viņi ir baisi apnicīgi. Nezinu, kas tieši šajā ierakstā mani tik ļoti kaitina, bet tas patiešām ir kaitinošs. It kā viņiem esot ļoti labi dziesmu teksti, bet man kaut kā pietrūkst gribasspēka tajos iedziļināties. Muzikāli viņi nav īpaši interesanti vai vismaz nav interesantāki par jebkuru citu viduvēju amerikāņu rokgrupu. Viņu mūzikā absolūti iztrūkst jebkāds "edge", kas viņiem ļautu izcelties uz visu tūkstošu pusalternatīvo rokgrupu fona, kā rezultātā "Anyway I`ve Been there" ir tikai viens no tūkstošiem 1999.gada albūmu, kas nekādi nav ievērojamāks par kuru citu savu laikabiedru. Nav brīnums, ka Wikipedia par šo grupu nav rakstīts ne vārda. Nē, viņi nav tieši slikti, ja salīdzina ar vakardienas briesmīgajiem "Defiance" viņi ir pat ļoti baudāmi, bet absolūtajā vērtējumā šis ieraksts tā vien kliedz vienu vārdu: viduvējība! Bet iedomāties kaut ko mazāk iedvesmojošu par absolūtu viduvējību man vismaz ir grūti. Viņu noskaņas ir citur dzirdētas, viņu skaņas ir citur dzirdētas, bet man negribas katru dienu ēst vienu un to pašu plovu latviešu gaumē. Ieraksta nozīmīgākā kompozīcija skaitās to noslēdzošā "Home Movies", kuras galvenā vērtība ir tās pārmērīgajā garumā. Kārtējo reizi atkārtošos - ja tev patiešām nav ko darīt, tu vari mierīgi "Camber" klausīties, viņi ir melodiski, viņi ir mierīgi, viņi nav naidīgi, bet vēl labāk tu vari klausīties kaut ko jēdzīgāku par šo grupu.

Pirmkārt - torrentos parādījusies jaunā pilnmetrāžas Futurama filma "Bender`s Big Score". Noteikti vajadzēs dabūt un noskatīties. Otrkārt, sāku domāt par tēmu, kādi Simpsonu personāži atbilst kādiem Futuramas personāžiem.

Godājamais Lū kungs,

If there is a God, atheism must seem to Him as less of an insult than religion.

Atzīšos, ka es kaut kā biju domājis, ka šie "Defiance" ir amerikāņu thrash-metāla grupa, bet patiesībā tā ir amerikāņu Oi! pankroka grupa. Nezinu, kurā gadījumā man vajadzētu būt negatīvāk noskaņotam - thrash man nepatīk, bet Oi! vispār ir kaut kāds sviests.

"Žermīnija Lasertē" ir romāns no grāmatas manu vecāku grāmatplauktā, kas mani intriģējusi jau kopš agras (vai daudzmaz agras) bērnības. Proti, uz grāmatas muguriņas vēstošais uzraksts "Edmons un Žils de Gonkūri" man vienmēr bija radījis jautājumu, vai tas nozīmē, ka šīs grāmatas autori ir divi tipi, kuriem uzvārds ir de Gonkūrs (Edmons un Žils) vai arī divi tipi, no kuriem viens ir Žils de Gonkūri, bet otrs - vienkārši Edmons. Nezinu, kāpēc mani tas vienmēr tā satrauca un kāpēc es nekad nebiju paņēmis šo grāmatu rokās, lai rastu atbildi uz šo jautājumu, bet tā nu tas ir. Faktiski atbildi, ka runa ir par diviem brāļiem de Gonkūriem es uzzināju diezgan nesen - saistībā ar Gonkūru literāro prēmiju.

"Licence to wed" ir viena no tām filmām, no kurām tu neko negaidi un neko nesagaidi. Taču tas nenozīmē, ka šo filmu skatoties tevi rauj uz vemšanu - kā bezjēdzīga izklaide piektdienas vakarā, kad tevī ir sakrājies pamatīgs nogurums, tā ir tīri ciešama. Protams, var iedomāties arī kvalitatīvāku bezjēdzīgu izklaidi.

Šodien man nav brīvdiena, lai arī vairumam ir. No vienas puses tas, protams, nav nekas jautrs - kamēr citi var laiskoties, es esmu darbā. No otras puses - brauciens uz darbu šādā rītā ir daudza vērts. Pilsētas centrā gandrīz nav cilvēku. Skaņas ir individuālas, katra par sevi, nevis kopīgs un vienots troksnis. Retas mašīnas, retas sarunas. Tramvajs, kurā var dabūt sēdvietu. Ja vēl nevajadzētu pēc tam 8 stundas pavadīt darbā...