Pie iepriekšējā raksta komentāros radās jautājums, kāda ir sistēma ar sabiedrisko transportu un tā biļetēm mūsu kaimiņzemē Igaunijā. Tālab paskatījos, ko var uzzināt par sabiedrisko transportu Tallinā. Un tātad:

Kas notiks ar desmitiem tūkstošu uzražoto sab.tr-ta biļešu, kuras kļūs nederīgas līdz ar jauno tarifu iestāšanos no 1.janvāra? Tualetes papīram it kā neder. Izmantot mikriņu vadītāju metodiku dot vairākas lētākas biļetes vienas dārgākas vietā - pagrūti (ja nu vienīgi ļaut 3 cilvēkiem braukt ar 4 biļetēm, bet tas izklausās pārāk absurdi). Plus - tramvaju biļetes, kuras var iegādāties uz priekšu. Ja nu man uz 2008.gada 1.janvāri būs atlikušas, piemēram, 100 neizmantotas tramvaja biļetes 30 latu vērtībā - kā man šādā situācijā rīkoties? Vai Rīgas satiksmē man tās apmainīs atpakaļ pret naudu? Vai pret mazāku skaitu jauno biļešu? Vai es varēšu iet uz Eiropas cilvēktiesību tiesu? Tik daudz jautājumu (absurdu), tik maz atbilžu.

Džons Fogertijs, kas ierakstījis šo albūmu ir tas pats Džons Fogertijs, ar kura vārdu parasti asociējas grupa "Creedence Clearwater Revival" un jāsaka, ka pēc savas grupas izjukšanas (kādu iemeslu dēļ tā arī lai nebūtu notikusi), pārāk tālus ceļus prom no CCR skanējuma Fogertijs septiņdesmito gadu vidū neveica. Viegls, ļoti ritmisks, mazliet retro noskaņās ieturēts rokenrols, kas ir vienlaikus pietiekami jautrs, lai aizrautu tevi kā jaunieti, gan pietiekami miermīlīgs, lai tu kā jaunieša tēvs negribētu savu dēlu par šādas sātana mūzikas klausīšanos iekaustīt ar koka dēli.

Katru gadu tās mani tracina ar savu absolūto pretējumu kaut cik autentiskam Ziemassvētku garam. Es varbūt neesmu īsti ticīgs (labākajā gadījumā mani var klasificēt kā agnostiķi) un tomēr kā vismaz oficiāli kristīgajai reliģijai piederīgu cilvēku mani Ziemassvētku komerciālais kults vienkārši "kretinē". Es kaut kā varu pieciest ar Ziemassvētkiem īsti nesaistīto Ziemassvētku vecīti, svētku noskaņās dekorētos apģērbu veikalus (it kā tiem būtu jebkas kopīgs ar Ziemassvētku reālo nozīmi), bet šorīt rūpīgāka ieskatīšanās "Kolonnas", kurai ik dienu eju garām uz darbu, skatlogā, man kalpoja par pēdējo pilienu. Kas ir atveidots viņu reklāmā? Vismaz es to interpretēju kā Dievmāti Mariju, kas skatās spogulī un novērtē, vai ir gana labi uzkrāsojusies un sasmaržojusies svētkiem. Un es uzskatu, ka šāda stila reklāmas nav ok.

Savā solo debijā, kas ierakstīta kopā ar Tomu Hobsonu (kas tas tāds lai arī nebūtu), Jorma Kaukonens netiecas izklausīties nedz pēc savas slavenākās grupas - "Jefferson Airplane", nedz pēc savas ne gluži tik slavenās grupas - "Hot Tuna", līdz ar to šis ieraksts nav nedz psihodēlisks, nedz blūziski-džezisks, bet izteikti folksīgs. Savā ziņā tas ir slikti, jo Kaukonena elektriskie solo bieži ir lieliski. Un savā ziņā tas ir labi, jo arī ar akustisko ģitāru viņš māk rīkoties pietiekami labi.

Kino cienītāju domas par to, cik laba filma ir "Superbad", dalās. Vieni uzskata, ka tā ir 2007. gada komēdija un ka Sets Rogans un Džūpa Apatovs būtu iemūžināmi marmorā. Citi turpretim apgalvo, ka brāļi Lumjēri, filmējot vilciena pienākšanu, iedarbināja milzīgu mehānismu, ko sauc par kino, tikai ar tādu mērķi, lai pēc vairāk nekā simts gadiem divi tīņi šajā filmā varētu mēģināt zaudēt nevainību savās pēdējās skolas dienās.

"Es jūs pasludinu par Čaku un Lariju" nav slikta filma tāpēc ka tā smejas par gejiem. Tā nav arī slikta filma tāpēc ka tā slavē gejus. Tā nav mēsls tāpēc ka tajā tiek izsmieti anti-geju aktīvisti. Tā nesmird pēc sūdiem tādēļ, ka tajā Adams Sandlers tiek pasniegts kā "krutais ūberseksīgais" vecis.

Pēdējās dienas ja ne gluži intensīvi, tad vismaz pusintensīvi domājam par kaut kādu apgreidu mājas datora sakarā, taču pie galīga kopsaucēja tā arī nonākt nav izdevies. Iespējamie rīcības varianti faktiski ir vairāki:

Deivids Silviāns vislielāko popularitāti ir guvis kā grupas "Japan" vokālists, taču savā ziņā viņa solo karjera ir pat interesantāka par Japan radīto mūziku, jo tajā Silviāns izvēlējās pagalam nekomerciālu un izteikti alternatīvu stilu. Tā šajā, savā trešajā solo albūmā, Silviāns spēlē mazliet avangardisku, mazliet džezisku, mazliet ambientisku un pavisam ne komerciālu mūziku. Atsevišķās epizodēs šajā albūmā var pat saskatīt savu līdzību ar Roberta Vaieta daiļradi (it īpaši ievadošajā "September"), protams, ar piebildi, ka Silviānam ir daudz "tradicionālāka" balss nekā Vaietam. Meklēt šeit filigrānu gitārspēli vai žilbinošas melodijas būtu naivi, šis ir tipisks noskaņu albūms, kura saturiskā puse ir diezgan drūma un mierīga.

Uzreiz atzīšos, ka lai izlasītu šo grāmatu līdz galam, man nācās pamatīgi piespiesties. Uzreiz atzīšos, ka Kiplinga angļu valoda man ir bišķi par sarežģītu. Uzreiz atzīšos, ka šis romāns mani diezgan brutāli garlaikoja. Uzreiz atzīšos, ka mani ne pārāk interesē "jaunatnes literatūra. Uzreiz atzīšos, ka mani ne īpaši interesē literatūra par ceļojumiem ar "skolotāju". Uzreiz atzīšos, ka es neesmu gejs.