Kazhes pierakstu burtnīca

Šī filma, lai arī tajā piedalās Natālija Portmena un Dastins Hofmans, diez vai varētu cerēt saņemt kādas nopietnas kritiķu vai skatītāju balvas, jo ģimenes filma nav tieši tas kino žanrs, kurā parasti uz balvām var cerēt. Un Hofmans nav tas aktieris, kas pēdējā laikā būtu izcēlies ar īpaši kvalitatīvām lomām.

Dienasgrāmatas tam, kā tika veidota BBC un Discovery Channel kopējās "Planet Earth" raidījumu sērija par mūsu planētas dabas skaistākajām un baisākajām vietām. Desmit minūtēs par katru Planet Earth raidījumu mums parāda interesantākos (vai nepatīkamākos) filmētāju piedzīvojumus šajā patiešām kolosālajā darbā. Šeit tu kā skatītājs vari labāk novērtēt, cik milzīgs darbs ir jāiegulda, lai radītu kaut ko tādu kā šos raidījumus - cik dienas vai pat nedēļas operatoram nākas tupēt kā piesietam, lai tikai sagaidītu vienu fenomenālu kadru, kādu risku nākas uzņemties nirējam, lai varētu nofilmēt piraiju dzīves ikdienu, kā var nofilmēt alu ar tarakāniem un sikspārņu guano, un ko darīt, ja pie tavas būdas loga pieplacis leduslācis.

Vidusskolā es nebiju stilīgais pusaudzis - es neklausījos pareizo mūziku, es netusēju ar pareizajām meitenēm (ar nepareizajām arī nē), dzēru pārāk maz, lai ar to varētu izcelties un es savlaicīgi nenoskatījos "Matrix" un "Piekto elementu". Pēdējo neesmu pilnībā noskatījies vēl šobaltdien. Tāpat kā "Titāniku". "Matrix" tomēr noskatījos, un kā jau pieklājās teicu: "vauv! kaut ko tādu nekad iepriekš neesmu redzējis!"

Brīnos, kā es to biju palaidis garām, ka projekts "Delfi 2", par kuru tik daudz tiku dzirdējis vēl laikos, kad man pašam bija kāds sakars ar šo mediju koncernu, jau pirms laba laika ir palaists lietošanā. Protams, tikai Igaunijā, bet tas ir tieši tāds, kā tas tika solīts - ar Drag&Drop saskarni, jautrākās krāsās, mazāk nopietns kā "īstie" Delfi. Vienlaikus varu priecāties, ka Latviju Delfi 2 vēl nav sasniedzis - jo reāli sakot šis projekts izskatās pēc vizuāli nepievilcīgas variācijas par Netvibes tēmu.

"Atonement" bija pirmā no nopietno Oskaru pretendentu filmām, kuru noskatījos, un ļoti jauki, ka ar šādu ievērojamu filmu man sākās 2008.gads, nevis ar kārtējo tīņu komēdiju vai animācijas katastrofu.

Beidzoties vecajam un sākoties jaunajam gadam, ikviena kārtīga blogera pienākums ir atskatīties par gada laikā paveikto un saplānot nākamajā veicamo. Citi to jau sen ir paspējuši:

Ja man ir palaists Azureus un lejuplāde iet ar 5kbps (tāpēc, ka nav sīderu), internets šausmīgi bremzē. Ja lejuplāde ir 200kbps ātrumā, Internets arī iet ātrāk. Loģiski? manuprāt, nē

Aizvadītais gads iezīmēja divus jaunus "projektus" manā baudāmās mākslas izvēlē:

Interesanti, kā tas notiek: kad lasīju pirmo Mārai romānu savā mūžā - Sveces izdeg līdz galam, es biju tādu emociju pārņemts, tādā sajūsmā par šo autoru, ka biju gatavs uzmeklēts visus jebkādā veidā pieejamos viņa darbus, varbūt pat pasūtīt vāciskā tulkojumā no Amazon. Bet tagad, pēc "Esteres mantojuma" izlasīšanas, manī šādas degsmes vairs nav, Mārai no fenomena ir pārvērties tikai par "vēl vienu rakstnieku" un tas ir skumji. Varbūt būtu labāk, ja neko citu kā "Sveces" dabūt nebūtu bijis iespējams, tad es būtu saglabājis Mārai savā sirdī kā patiesi izcilu rakstnieku, kamēr tagad... es vairs nezinu, ko lai par viņu domāju.

"The Namesake" ir zīmīga filma, tik zīmīga, ka nevaru mazliet nepastāstīt, ar ko tā ir zīmīga. Vispirms šo filmu pirms 5 mēnešiem noskatījās N.R. un bija par to sajūsmā, tad par šo filmu atzinīgus vārdus izteica MA, kura komentāri visbiežāk par jebkuru filmu vai mūzikas albumu ir "absolūts mēsls" vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad dažus mēnešus vēlāk es lasīju grāmatu "Vārdabrālis" un konstatēju, ka tas ir romāns, pēc kura tapusi N.R. aprakstītā filma. Un tagad es beidzot noskatījos arī filmu.