Kazhes pierakstu burtnīca

Šodien man nav brīvdiena, lai arī vairumam ir. No vienas puses tas, protams, nav nekas jautrs - kamēr citi var laiskoties, es esmu darbā. No otras puses - brauciens uz darbu šādā rītā ir daudza vērts. Pilsētas centrā gandrīz nav cilvēku. Skaņas ir individuālas, katra par sevi, nevis kopīgs un vienots troksnis. Retas mašīnas, retas sarunas. Tramvajs, kurā var dabūt sēdvietu. Ja vēl nevajadzētu pēc tam 8 stundas pavadīt darbā...

Personīgi man tas nav nekāds pārsteidzošs jaunatklājums, un tomēr šis fakts ir jāpiefiksē: lielākā daļa ierakstu, kas ir manā MP3 diskā, kuram Dmitrijs (myohmy) deva nosaukumu "Punks & more" ir diezgan draņķīgas kvalitātes. Jā, ir daži lieliski pankroka piemēri, bet "D.I." otrais albūms noteikti nav viens no tiem.

Angliskās grāmatas, ko mēdzu atrast mājās, iedalās divās kategorijās: pašu pirktajās un kaut kādās aizdomīgās "haļavās" no amerikāņu radiem. Pašu pirktās bieži izrādās aizdomīgas kvalitātes. Haļavā iegūtās - vienmēr tādas izrādās. "Autsaiders" ir otrās kategorijas grāmata.

Fanot par Ingmara Bergmana filmām skaitās ļoti labs stils - tas apliecina tavu kino cienītāja labo gaumi un spēju uztvert sarežģītu mākslu. Ja dažas no viņa filmām patiešām ir ģeniālas arī manā uztverē (it īpaši "The Seventh Seal"), tad "Klusums" nav viena no šīm filmām. Bergmana filmas jau pēc definīcijas nav īpaši jautras un notikumu pilnas, taču šī filma ir gandrīz unikāls kaitinošuma piemērs.

Tātad apkopojums:

Kad šorīt ieraudzīju ikdiena.lv blogā bildi ar bēdīgi slaveno no tilta Daugavā lēcēju Gulbi "Afganistānā" (t.i., ka bilde, kuru viņš izmantojis kā savu apliecinājumu karošanai Afganistānā, ir atrodama afgan.ru lapā tikai ar citu ģīmi Gulbja vietā), atcerējos, ka es taču arī toreiz Afganistānā karoju un ka man arī bija tāda pati bilde. Te tad nu to arī publicēju līdzās Dienas bildei ar Gulbi (melnbaltā 1) un afgan.ru bildei bez Gulbja (krāsainā).

Ziedošs ķiršu dārzs. Geišas. Samuraji ar zobeniem kā mākslasdarbiem. Akmens dārzs. Sumo cīkstoņi. Tējas dzeršanas rituāli. Vēdekļi. Haikas. Mitsubishi. Tipiskas asociācijas ar Japānu.

Šo apskatu vēlos iesākt ar pateicības vārdiem Artūram no Jaffa, kurš savā blogā rīkoja "konkursu" (bez pēdiņām te neiztikt), kurā varēja dabūt bezmaksas biļetes uz "Alu cilvēku". Zinot manus paradumus, diez vai es citādi "Alu cilvēku" būtu devies noskatīties. Bet tā mēs abi ar Lienču 14.novembra vakaru pavadījām Jāņa Jarāna sabiedrībā.

Aizvakar rakstīju par to, kā Slokas ielā posmā starp Āgenskalna un Mārtiņa ielu, tramvajs, kurā es braucu, apskrāpēja blakus braucošu/stāvošu mašīnu. Šorīt tas pats atkārtojās, tikai tramvajam vadītājs bija nevis vecs vīrietis, bet jauna sieviete, bet sarkana Audi vietā apskrāpēts tika zaļš mikroautobuss. Divi šādi atgadījumi trīs braucienos, manuprāt, ir gluži augsts rādītājs. Vai varu cerēt, ka nākamās nedēļas sākumā būs arī trešais?

Vispār jau "Black Flag" skaitās viena no hardcore panka nozīmīgākajām grupām, tā ka no viņu pirmo četru gadu izlases varētu gaidīt kaut ko īsteni ievērojamu. Tikai jāievēro viena būtiska detaļa - visievērojamākā skaitās grupas darbība, kad tās vokālists bija Henrijs Rollinss, bet "First Four Years" atspoguļo tieši pirms-Rollinsa ēru.