Šī nav īsti filma, bet gan dažādu Pītera Kūka skeču kopums, kas droši vien tapis ilgākā laika periodā. Tā kā pēdējā laikā esmu sevī atklājis slēptu Pītera Kūka cienītāju, nav brīnums, ka man šis raidījums patika. Taču pāris lietas nepieciešams iepriekš precizēt. Pirmkārt, ieraksta kvalitāte. Šausmīgs astoņdesmito gadu TV rips noteikti nebūtu labākais formāts, kurā skatīties jebko, bet ne vienmēr pastāv izvēles iespēja. Un šis bija viens no tiem ne vienmēr gadījumiem.

Cik daudzas norvēģu multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas tu esi redzējis? Cik daudzas norvēģu 3D datorgrafikas multfilmas par ziloņiem-narkomāniem tu esi redzējis? Ja atbilde uz visiem jautājumiem ir vienāda un tā ir viens, tad tu droši vien esi redzējis "Brīvību Džimijam". Ja kaut vienā jautājumā tava atbilde ir lielāka par viens, tad tu esi lielāks Norvēģijas animācijas mākslas eksperts par mani.

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

Cik bieži gan nākas dzirdēt par kaut kā Latvijā tapuša kvalitāti atrunu, ka labāka, redz, tāpat neesot. Māja nekvalitatīvi uzcelta, jo strādnieki ir nekvalificēti alkoholiķi? Labāku nav. Politiķi - korumpēti zagļi? Labāku nav. Rīgas sargos aktieri izklausās pēc parodijas? Labāku nav.

Interesanti pašam novērtēt, kā mainās mana muzikālā gaume un muzikālā tolerance. Kad es pirmo reizi izdzirdēju "The Dwarves", mani viņi vienkārši atbiedēja ar savu pretīgo neķītro skanējumu, briesmīgo albūma vāciņu un šausminošajiem dziesmu tekstiem. Tagad, nieka sešus gadus vēlāk, esmu secinājis, ka "Dwarves" nemaz nav tik briesmīgi, kā es viņus pats reiz mālēju. Protams, viņu mūzika ir ļoti vardarbīga un uz seksu tendēta, protams, Blag Dahlia nedzied gluži Engelberta Humpeldinka balsī, bet es pēkšņi esmu sapratis, ka šī mūzika ir lipīga un diezgan forša. Varbūt ne katrām ausīm klausāma, tā ir tiesa, bet vairākas šī ieraksta dziesmas ir vienkārši lieliskas un īstenībā pat popsīgi baudāmas. Tāda ir "Drug Store" (kurā gan tiek dziedāts, ka galvenais varonis nogalinājis savu māti), tāda ir albūmu ievadošā "Back seat of my car", tāda ir pilnīgi slimā "SFVD", kurā galvenais varonis grib pārgulēt ar AIDS slimnieci, ka tik dabūtu seksu. Jā, salīdzinoši ar "rūķiem" Dead Kennedys ir mierīgi pusmūža onkuļi, kas spēlē kantrīmūziku. Ne velti šīs grupas koncerti reti ilga vairāk par piecpadsmit minūtēm un tajos netrūka seksa un vardarbības. Ne velti šis "albūms" ilgst mazāk nekā piecpadsmit minūtes (patiesību sakot, manā ierakstā kaut kāda iemesla dēļ viena no apmēram minūti garajām albūma dziesmām iztrūkst, bet nedomāju, ka man tas liedz gūt pilnīgu viedokli par šo albūmu).

Esmu "atklājis" kārtējo kvestu, ko spēlēt. Kā droši vien zina daudzi kvestotāji, oriģinālais 1993.gada "Sam&Max hit the road" tiek uzskatīts par vienu no labākajiem veikumiem šajā datorspēļu žanrā. Diemžēl es to spēlējis neesmu un mani māc bažas, ka tagad varētu būt par vēlu, lai to darītu. Tomēr ir šausmīgi grūti saņemties un spēlēt vecas datorspēles ar baismīgi zemu grafikas detalizāciju. Protams, es apzinos, ka humora un satura ziņā tās ir ģeniālas, bet...

Interesanti, vai tas, ka man nepatika Hermaņa Banga romāns "Ceļa malā" (angliskais nosaukuma tulkojums īstenībā ir romāna galvenās varones vārds), liecina, ka esmu homofobs (vai vēl ļaunāk - nepārliecināts par savu seksuālo orientāciju)? Iespējams, jo nupat izlasīju, ka Hermanis Bangs bija gejs.

"The Carpenters" nav mežonīgu Zviedrijas galdnieku grupa, kas uzstājas, tērpusies vikingu kostīmos un kas izmanto savās dziesmās āmura, ēveles un finiera zāģīša skaņas. Nē, tas ir amerikāņu brāļa un māsas duets, kas pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem bija nežēlīgs populārs un kas vienmēr izcēlās ar diezgan orķestrētu un ļoti vieglos toņos ieturētu mūziku.

Rītdien ir starptautiskā nekā nepirkšanas diena Eiropā (šodien - Amerikā).

Hurrah! Once again I`m listening to a record from the vaults of Eric Clapton. And it isn`t even from the mid-eighties! Of course, I can`t say that I have missed him in my earphones a couple of last weeks. No, not really - I`ve listened to Eric Clapton more than enough this autumn already.