Kazhes pierakstu burtnīca

Agrīnais Karloss Santana un vēlīnais Karloss Santana nav tas pats, kas agrīnais J.J.Cale un vēlīnais J.J.Cale, drīzāk tas ir kā agrīnais Rods Stjuars un 1980to Rods Stjuarts. Oriģinālsastāva "Santana" grupa droši vien visvairāk ievērojama ir pateicoties tās dalībai Vudstokas festivālā un lieliskajai Soul Sacrifice izpildīšanai tajā. Bet arī studijas versijā šis jam/bungu solo izklausās ne mazāk fenomenāli kā koncertā.

Pārlasīt "Cepli" reizēm noteikti ir svētīgi, lai paraudzītos uz situāciju Latvijā mazliet citām (vai tām pašām) acīm. Kulta romāns, kas vēlāk tapis par kulta filmu, veiksmīgi dramatizēts, klasisks latviešu citātu un frāžu apkopojums. Tā varētu raksturot "Cepli".

Viss. Šogad vairāk nestrādāšu. Pietiek.

Pēdējā laikā fantasy literatūras ekranizācijas ir sākušas parādīties uz katra stūra. Līdzās "lielajiem" projektiem, tādiem kā Gredzenu pavēlnieks, Harijs Poters, top arī mazliet zemāka profila un zemākas popularitātes filmas - tādas kā Nārnijas hronika (redzēs, kad iznāks otrā filma, cik laba vai slikta tā būs), Eragons (izteikti nekā interesanta), "Lemony Snicket`s" (cik saprotu, tā turpinājumi ekranizēti netiks), šobrīd gaidu "Zelta kompasu". Ir arī stand-alone fantasy filmas, kuras bieži ir labākas par saviem seriāliskajiem brāļiem - "Fauna labirints", "Tilts uz Terabitiju" utt. "The Seeker" pēc definīcijas pieder seriāliskajam fantasy un kvalitātes ziņā tas maksimums var līdzināties Eragonam (lai gan vismaz grāmatu autore ir pieaugusi sieviete, nevis tīnis, kā tas ir Eragona gadījumā).

Pēc idejas man par šo albūmu vajadzēja rakstīt jau pirms nedēļas, bet tad es atklāju, ka biju aizmirsis veltīt savu uzmanību vienam Alice Cooper un vienam ne-Alice Cooper (nevaru mirklī atcerēties, kā tieši) albūmam no daudz senāka Mp3 diska, tā ka Morphine klausīšanos pabeidzu tikai šodien.

IMDb lasīju diezgan asos toņos ieturētu diskusiju ap šo filmu vai, pareizāk sakot, par to, kuras valsts produkts šī filma ir. Proti, dažādu kādreizējās Dienvidslāvijas valstu iedzīvotāji strīdas par to, vai tas ir kopīgs šo valstu produkts vai Horvātijas filma. Man principā vienalga, pieņemšu, ka Horvātijas (režisors vismaz ir horvāts un laikam galvenā finansētājvalsts arī bijusi Horvātija).

Vai tu zināji, ka microsoft.com lapa parādījās 1993.gadā, bet apple.com - 1996.gadā? Savukārt domeina vārdu apple reģistrēja ātrāk par microsoft - 1987.gadā (kad tieši MS to izdarīja es nezinu, bet ir zināms, ka vēlāk). Un pirmās versijas viņu mājaslapām izskatījās tā kā augstāk. Glīti, vai ne (it īpaši Microsoft gadījumā.

Atbildi uz šo jautājumu es nezinu, bet tas nu ir fakts, ka no visiem lielajiem Latvijas ziņu portāliem TVNET ir visdzeltenākais. Šodien tajā ieejot mani pārsteidza pašā augšā links un bilde ar tekstu "Gedroica blogs". Pirmā doma bija: wtf? Otrā doma bija: wtf? Pie trešā wtf? nospiedu uz linku. Vai TVNET būtu noslēdzis sadarbības līgumu ar bēdīgi slaveno Gedroicu, kas atļautu Gedroicam publicēties viņu portālā? Vai arī kāds TVNET darbinieks būtu pēkšņi atradis klab.lv mītošo A.G. blogu un izdomājis, ka nepieciešams arī plašākas masas informēt par tā eksistenci? Izrādījās - ne šis, ne tas. Links uz kaut kādu pilnīgi idiotisku (nekautrējos šī vārda) ierakstu orb.lv blogā, kura autors mēģina rakstīt parodiju par A.G. blogu. Taču censonim acīmredzami pietrūcis spējas iejusties A.G. ādā.

Interesanti, ka ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar "Whatever happened" Slade sniedza savu atbildi pankrokam - parādīja savas spējas radīt smagu un dusmīgu un aktuālu roku, pārstāja būt vienkārši bezsaturīgi glamrock pārstāvji un tā tālāk. Es varbūt neesmu milzīgs Slade mūzikas eksperts, bet manā izpratnē "Whatever happened to Slade" ir ļoti tipisks šīs grupas albūms - vienlaikus skaļš un ne pārāk drosmīgs, ar tādu mazliet uzspēlētu bravūru apveltīts ieraksts, kura muzikālā puse reti kad spēj klausītāju pārsteigt - tāda viegla enerģijas uzņemšanas mūzika, ko neviens neuzdrošinātos saukt par mākslu. Kad atskan pirmie "Be" akordi, uzreiz var saprast, kāds būs šis albūms - vienkāršs, mazliet muļķīgs, neizglītots un vienlaikus pietiekami klausāms. Un visas tālākās dziesmas tikai apstiprina to, ka šis ir gluži parasts Slade albūms - tajā nav vietas kaut kādiem nedzirdētiem oriģināliem paņēmieniem, dziesmu struktūra, tematika, noskaņa - tās visas ir tādas, kā to no šī ieraksta varētu gaidīt, ne vairāk, ne mazāk. Protams, salīdzinoši ar tiem pašiem Uriah Heep, ko klausījos vakar, Slade vismaz ir enerģiskāki un dzīvelīgāki un sevi nemēģina pasniegt kā kaut kādus rokenrola Mesijas, bet tas, ka viņi apzinās paši savu "vērtību", nenozīmē, ka šī vērtība pati par sevi kļūtu augstāka.

Vai tu zināji, ka kompānija "Nokia" ir nosaukta par godu tāda paša nosaukuma Somijas pilsētai? Tas ir - vai tu zināji, ka Nokia - tas ir ne tikai mobilais telefons, bet arī pilsēta? Es nezināju. Taču vēl labāk ir tas, ka šajā pilsētā neatrodas (un nekad nav atradusies) nedz kompānijas "Nokia" bāzes mītne, nedz rūpnīca? Kompānija vienkārši ir oficiāli tikusi dibināta šajā pilsētā, bet īstenībā nekāda sakara starp tām nav. Un katru gadu tūkstošiem tūristu ierodas Nokia pilsētā, lai sev par lielu pārsteigumu atklātu, ka tur nekā "Nokia"-iska nav. Turklāt pilsētas vadībai vairākkārt tikuši izteikti lūgumi kaut kā pilsēta atzīmēt šo savu popularitātes avotu - izveidot kādu mobilo telefonu muzeju vai kaut kā tā, bet tā vienmēr atsaka, pamatojoties, ka īstenībā pilsētai ar mobilās komunikācijas kompāniju nekā kopīga nav. Interesanti, vai ne?