Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".

Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".

Pēc daudzu cilvēku domām "Memento" ir viena no labākajām pēdējās desmitgades filmām. Te es nespēšu būt par izņēmumu. Patiesībā gan tā ir filma, kuru obligāti jāskatās vismaz divas reizes. Ja tu saproti, kas šajā filmā notiek, tu labāk spēj novērtēt to, cik izcili tā ir uztaisīta. Tikai tad tu saproti, kāpēc varoņi rīkojas katrā situācijā tā un ne citādi. Iespējams, būtiskākā šīs filmas iezīme, ir tas, ka tā rit atpakaļgaitā. Daļēji. Pareizāk sakot, tā sastāv no epizodēm, kas tiek rādītas apgrieztā secībā. Pa vidu gan risinās vēl pāris sižetisko līniju, kas risinās normālajā virzienā. Galvenais (krāsainais) stāsts ir par to, kā galvenais varonis meklē savas sievas slepkavu. Problēma viņam ir tikai tāda, ka pēc sievas nāves viņš vairs nespēj iegūt jaunas atmiņas un informācija viņa galvā lielākoties neuzglabājas ilgāk par 10 minūtēm, kas sistēmātisku izmeklēšanu dara vairāk vai mazāk sarežģītu. Par slepkavu varonis zina to, ka viņa vārds ir John G., bet neko īpaši vairāk. Mazāk svarīgo informāciju viņš pieraksta uz fotogrāfijām, svarīgāko - tetovējumu veidā uz sevis, šādi mēģinot iegūt pilnīgu izpratni par situāciju. Lieki teikt, ka viņš ir ļoti, ļoti tālu neceļos nokļuvis un knapi saprot, kas notiek viņam apkārt, kā arī knapi saprot, ka neko nesaprot. Patiesībā nav svarīgi, kas ir slepkava, kas ir upuris. Patiesībā filma ir diezgan traka, skatījos to šoreiz ar Lieni, kura jāsaka, ne pārāk daudz saprata no notiekošā. Man palīdzēja tas, ka tā nebija pirmā reize, kā bija pirmajā reizē - neatceros. Man ar ilglaicīgo atmiņu laikam ir problēmas.

Šo geimu es biju jau vienreiz izspēlējis pirms dažiem gadiem, bet gribējās apskatīties, kāds tas man šķitīs tagad. "Smoking Mirror" sižets ir sekojošs: Stopards un Niko dodas Parīzē pie kaut kāda profesora, lai aprunātos ar to par kaut kādu noslēpumainu akmeni (kurš gan viņiem nav līdzi). Izrādās, ka pats profesors mājās nav, bet kaut kādi milzīgi viņa algoti latīņamerikāņi nolaupa Niko un atstāj Džordžu sasietu degošā mājā, kur vēl papildus ir palaists indīgs zirneklis. Džordžam izdodas atbrīvoties un tad nu šis ķeras pie Niko meklēšanas. Pa ceļam viņš satiek savu konkurentu uz viņas sirdi Andrē Lobino, mazliet izdemolē vienu mākslas galeriju un noskaidro, ka viņa ceļš ved uz Marseļas ostas dokiem. Tur viņam izdodas pirmo reizi pievarēt vienu no latinosiem (vai arī latinoss ir tikai viens, nav patiesībā svarīgi) un atbrīvot Niko. Izrādās, ka bandīti un viņu vadītājs Karzāks kaut ko meklē Latiņamerikā, kur būs vislabāk redzams gaidāmais Saules aptumsums. Viņu plāns, kā atklājas, ir atdzīvināt (atbrīvot) vienu maksimāli pretīgu acteku dievību, ko sauc Teckatlipoka. Protams, kad beigās viņiem tas izdodas, izrādās, ka Teckatlipoka ir no tiem radījumiem, kas savus atbrīvotājus uzreiz nogalina. Tikām Džordžam un Niko ir jāatrod vēl divi akmeņi, kas nepieciešami, lai šo dievību uz mūžīgiem laikiem noslēgtu burvju spogulī. Vienu no tiem Džordžs atrod vienā salā, kur kādreiz mitinājies kāds leģendārs (ne pārāk) pirāts, bet otru Niko - Britu muzejā, no kurienes tas gan tiek nozagts, pirms to ir paspējusi izdarīt viņa. Vēl no ievērojamākajiem personāžiem pieminama Hendersonu ģimene, kuru Džordžs sastop latinosu zemē, ieslodzīts folkmūziķis, seksa apsēsts ģenerālis un viņa valdonīgā mamma La Presidenta. Runājot par grafiku, tā šoreiz man īpaši skaista nešķita, bet ar to jau varēja rēķināties 1997. gada spēles sakarā. Runājot par spēles sarežģītību, pirmās apmēram 2/3 visu varēja saprast (daļēji gan tālab, ka atcerējos, kas kur bija jādara), bet pēc tam spēle kļuva diezgan sarežģīta, it īpaši tas attiecas uz garo loģikas mīklu, kuru gandrīz pašās beigās risina Džordžs. Jā, arī šeit pāris vietās jāizmanto kastes. Man principā nepatīk, ka kustībai šeit nevar izmantot taustiņus (ir tikai point&click, kur varoņa pārvietošanās ir ļoti ierobežota. Spēle kvalitatīva, bet nekas izcils.

(valoda: angļu) "Barnyard" ir nu jau kārtējā mulfilma par govīm. Disnejisko "Home on the range" (kas bija absolūti forgettable pati par sevi) mēģina atkārtot Nickolodeon, ievedot mūs fermā, kuras iemītnieki vienmēr, kad fermeris neskatās, tusē. Pirmais, ko šajā multfilmā nevar neievērot, ir fakts, ka dzīvniekiem, kuri pēc balss un uzvedības klasificējami kā buļļi, nav ragu, toties ir tesmeņi. Vai te mums ir darīšana ar lesbietēm vai transpersonām es īsti pateikt neņemos, toties varu pieminēt, ka pāris reizes fonā ir redzams arī pa kādam "klasiskam" bullim ar ragiem un riņķi degunā (tiesa, šie buļļi netiek rādīti "pilnā augumā", līdz ar to nav zināms, vai tiem arī ir tesmeņi). Patiesībā tieši šo buļļu/transseksuālo govju sakarā man radies kāds jautājums: kas tas vispār ir par sviestu ar bezdzimumu radījumiem animācijā? Vai tiešām, ja multfilmu skatīsies mazs bērns un ieraudzīs, ka bullim ir pauti un penis, tas bērns pēc tam kļūs par psihiski nelīdzsvarotu seksuālo minoritāti vai varbūt pat zoofīlu? Labi, nerakstīšu par to tagad un šeit, bet ierakstīšu blogā savas pārdomas šajā sakarā. Vispār gan pēdējā laika animācijas tendences man nav īpaši skaidras. Es neiebilstu pret radošu pieeju, atteikšanos no fotoreālisma, anatomiskā reālisma un jebkāda cita veida reālisma, bet lielākoties svaigākajās datorgrafikas multenēs rodas sajūta, ka tajās galvenais paņēmiens ir ietaupīt resursus, un tas vairs nav kruti. Turklāt pretī jau nekas īpašs netiek piedāvāts - maksimāli trivializēts sižets (kas turklāt ir pārņemts no Karaļa lauvas), vairums joku, kas paredzēti vecuma grupai līdz 7 gadiem, daži forši muzikāli gabali un vairāki pazīstami balsu ierunātāji. Labi, mazliet tomēr atstāstīšu sižetu, lai gan nezinu, vai ir vērts. Fermā ir divas vadošās govis (par buļļiem šos radījumus nesaukšu) - Bens un vinja dēls Otiss. Bens ir gudrā valdošā govs, bet Otiss- jaunais tusētājs, kas varbūt ir sabiedrībā populārs, bet praksē nekam nederīgs govs (lūk risinājums, izmantošu tagad līdz šim neeksistējošo latviešu valodas vīriešu dzimtes 1. deklinācijas vārdu "govs": govs, govja, govim, govi, ar govi, govī, govs!). Bens sargā fermu no koijotiem, lai tie dzīvniekus neizslaktētu (fermeris, kas gan ir labs cilvēks, protams, par to neliekas ne zinis). Vienā no šādām reizēm (principā - vienīgajā, kad mēs redzam viņu kādu sargājam), viņš ar koijotiem izplūcas un pēc tam no pāris gūtajiem zilumiem nomirst (jo dabiski, ka multfilma nav nežēlīga un gaļas gabali un asinis šeit neparādās). Tad nu Otisam ir jāiekāpj sava tēva kurpēs un jāpierāda savas govja spējas rūpēties par kārtību fermā. Jāatzīst, ka epizode pirms Otisa ievēlēšanas, kad vadoņa vakanci mēģina aizpildīt suns, kurš tiek atzīts par nederīgu savas atkarības no skriešanas pakaļ bumbiņai un dzeršanas no poda dēļ. Vispār šajā pusotru stundu ilgajā multfilmā ir droši vien kādas 15 minūtes kvalitatīva materiāla, kas ir papildināts ar vairāk nekā stundu banalitātes, atmiņā nepaliekošu personāžu un bezjēdzības. Tomēr, kā izrādas, ir arī cilvēki, kuriem šie multene šķiet pārāk uz pieaugušajiem orientēta - piens (alkohols), nepiesardzīga braukšana ar mašīnu utt. Kā izrādās, ir arī konservatīvāki cilvēki par multfilmu veidotājiem. Piemēram, kristiešu fundamentālisti.

"Brawlers" ir pirmā trešdaļa no jaunās Toma Veitsa triloģijas, kura gan oficiāli ir vienots ieraksts, bet kuru tikpat labi (manuprāt) var uzskatīt par 3 neatkarīgiem albūmiem un šādā veidā vismaz man ir vieglāk šo apjomīgo ierakstu uztvert. "Brawlers" Veitss apkopojis sava krājuma neizdotās dziesmas ar enerģisku skanējumu. Pirmais, kas iekrīt ausīs, ir ievadošā kompozīcija "Lie to Me", kura izceļas ar ļoti neskaidriem vokāliem, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā ievērojamā kompozīcija šajā vairāk kā stundu ilgajā diskā. Diska viena no galvenajām iezīmē ir tāda, ka tas izklausās ierakstīts labi pasen - skanējums ir nepieradināts un tomēr diezgan retro, kā to apliecina, piemēram, kompozīcija "2:19". Vēl ievērību ir pelnījusi 7:16 ilgā dziesma "Road to Peace", kurā Toms atstāsta ziņu epizodes par karu tuvajos austrumos. Šīs dziesmas lirika noteikti nav nekāda dzeja, bet šādu emocionāluma līmeni būtu grūti gaidīt arī no tāda emociju meistara kā Brūsa Springstīna. Vēl te ietilpst kovers vienai The Ramones dziesmai - "The Return of Jackie and Judy" - apliecinot, ka vecais labais Toms varētu būt arī pankmūzikas ikona un jāatzīst, ka tāda balss kā viņam, nav nevienam citam mūziķim visā pasaulē. Tāpēc jau tas ir Toms Veitss. Patiesībā gan jāsaka, ka arī šajā it kā trakajā diskā netrūkst rimtu melodiju un dziesmas lielākoties ir diezgan baudāmas. Vēl viena netipiska kovera dziesma - retro gabals "Sea of Love", kas izklausās ļoti skaisti un droši vien pateicoties Veitsa balss specifikai, nešķiet esam nedz banāla, nedz salkana. Protams, ar šo albūmu Toms Veitss diez vai iegūs jaunus mīļotājus no tiem, kam viņš iepriekš licies nesimpātisks, bet tā kā es šai kategoriju nepiederu, esmu ja ne gluži sajūsmā, tad noteikti ļoti apmierināts. Redzēs, how will the other discs compare.

Protams, ka tikai pārnācis mājās no bibliotēkas, es ievēroju, ka šī grāmata nav nekāda daiļliteratūra, bet Jozefa Rota dienasgrāmatu, vēstuļu un avīžu publikāciju apkopojums. Zināmā mērā to var nosaukt par vilšanos, no otras puses - autora personība un aprakstāmā situācija to padara par pietiekami interesantu lasāmvielu. Proti, te aprakstītas Rota attiecības ar nacistisko Vāciju, no kuras viņš paspēja aiztīties pirms Hitlera nākšanas pie varas, ar Austriju, kuru Hitlers pievienoja Reiham, un no kuras Rots arī paspēja tikt laukā sveiks, kā arī ar Rietumvalstīm, kuras varbūt arī nekļuva nacistiskas, bet patiesībā bija vairāk nekā ignorantas. Ja man būtu jāizloba pamatdomas no Rota darbiem, tās būtu sekojošas: 1) naids pret ebrejiem neradās gluži no tukšas vietas - tam bija ilga vēsture kā no vāciešu, tā no ebreju puses; 2) ne tikai attieksme pret ebrejiem darīja Vāciju par ļaunuma impēriju; 3) vēršoties pret Dāvida zvaigzni Hitlers pastarpināti vērsās pret kristiešu krustu, kas lielā mērā arī bija viņa nopietnākais ienaidnieks; 4) Austrija bija īstā demokrātiskā vācu zeme, kuru Hitlers pakļāva tās līderu vājuma un bezprincipiāluma dēļ; 5) nacisti un komunisti pirmie izgudroja tādu emigrāciju, kuras pārstāvjiem bija liegtas iespējas būt populāriem savā dzimtenē (runa ir par rakstnikiem), līdz ar to nogriežot viņiem iespēju normāli eksistēt un atņemot viņiem lasītājus). Vispār Rots patiešām bija diezgan pravietisks rakstnieks, kas gan kļūdījās, paredzēdams Hitleram ievērojami drīzāku galu, nekā tas bija patiesībā, bet kas ļoti labi izprata Hitlera plānus un ieceres. Simpātisks rakstnieks, ar vienīgo izteikto mīnusu - simpātijas pret monarhiju, konservatīvisms. Bet lasīt interesanti, gandrīz it kā tā būtu "īsta grāmata".

Uz šo brīdi svaigākā Kamerona Krova filma kritiķiem īpaši pie sirds nav gājusi, lai gan, protams, kritiķi nav tā publika, kuras viedoklim vajadzētu šausmīgi ticēt. Pretējā gadījumā varētu secināt, ka "Elizabettauna" ir sliktāka filma nekā "Ali G Indahouse" (29% iekš rottentomatoes pret 50%). Orlando Blūma varonis Drjū šajā filmā ir nupat atklājis, kāda ir lielākā atšķirība starp "failure" un "fiasco" - otrais ir tāds, kas citiem liek justies labāk tāpēc ka tas nav atgadījies ar viņiem. Un Drjū patiešām ir mazliet iekāpis sūdos - viņa dizainēts jaunās paaudzes sporta apavs ir izrādījies tik katastrofāli neveiksmīgs, ka kompānijas vadītājs rēķinās ar vairāk nekā 900 miljonu dolāru zaudējumiem un Drjū, dabiski no darba būs jāatvadās. Tiesa, vēl paies dažas dienas, līdz to uzzinās pasaule, kad iznāks žurnāls ar ekskluzīvu Drjū interviju, kurā viņš atklāj šādas tādas sava fiasko detaļas. Viņš pārnāk mājās ar tikai vienu domu - pašnāvība. Viņš ir jau izmetis uz ielas visas savas mantas un pārtaisījis istabas trenažieri par nāves mašīnu, kad atskan telefona zvans - miris Drjū tēvs un viņam jābrauc uz kaut kādu dienvidu pilsētiņu savākt līķi un aizvest to uz bērēm. Taču lidmašīnā uz to pusi viņam notiek liktenīgā tikšanās ar Klēru - vienīgo reisa stjuardesi, kas apkalpo viņu - vienīgo reisa pasažieri. Klēra ir diezgan runātīga un uzmācīga, kas kļūst par sākumu viņu attiecībām, kas vislielākajā mērā attīstās nakts garuma telefona sarunā. Vēl filmā iesaistās pāris izteikti kolorīti personāži, tai skaitā Drjū lauciniecisks brālēns, kas reiz spēlējis koncertā, kur "gandrīz" iesildījis Lynyrd Skynyrd - savus absolūtos elkus, un tā paša brālēna dēls - pustraks sīkais. Filmas žanrs: romantiska komēdija ar lielu daudzumu mūzikas, principā - diezgan prognozējams žanrs Kamerona Krova filmai. Vēl daudzi pārmet šai filmai lielu līdzību ar Garden State, principā iespējams, bet kāpēc divas līdzīgas filmas nevarētu abas būt labas? Nesaskatu tam nevienu iemeslu. Vismaz es abās no tām varu saskatīt gana skaistuma. Protams, tas nav "Almost Famous", bet vai tad ir daudz filmu, kas ir "Almost Famous"? Laba mūzika, interesanti un glīti personāži, svaigs humoriņš, tas ir pilnīgi pietiekams komplekts ļoti labai filmai.

(valoda: krievu). Atzīšos uzreiz, ka šī ir grāmata par ebrejiem. Atzīšos uzreiz, ka to sākotnēji negribēju lasīt. Ebreji man, ja tā pavisam godīgi, ir piegriezušies. Ne jau tādā ziņā, ka viņi pie visa būtu vainīgi vai pie nekā nebūtu vainīgi, bet lai nu kas nevar žēloties par publicitātes trūkumu, tad tie ir ebreji. Tomēr man izdevās sevi piespiest iedot šai grāmatai iespēju (kur lielu lomu spēlēja tas, ka sestdien Liene bija savā pamatskolas salidojumā, bet manā rīcībā bija vairākas stundas vientuļas sēdēšanas mājās) un izrādījās, ka te tomēr runa nav tikai par ebrejiem un holokaustu. Romāna galvenais varonis Daniels Štains bija vēsturiski reāla persona (kurai gan nomainīts uzvārds), ebreju jauneklis, kam izdevās noslēpt savu tautību un kļūt par tulku gestapo, kur viņš iespēju robežās centās glābt savus tautasbrāļus, tai skaitā organizējot bēgšanu no Emskas geto, kuras rezultātā no nošaušanas izglābās aptuveni 300 ebreju, no kuriem gandrīz puse sagaidīja dzīvi arī kara beigas. Pašam Danielam izdevās arī izbēgt no soda par izbēgšanas organizēšanu, kas rezultēja viņa pārejā kristietībā (katoļticībā) un vēlāk - kļūšanā par mācītāju. Daniels nokļuva Izraēlā un tur vadīja kristiešu draudzi, mēģinot apvienot savā kristietības izpratnē dažādos kristiešu grupējumus, tā sakot, vienojot visus zem kopīga Jēzus jumta, tikai, protams, neviens īpaši viņā neieklausījās, jo dažādi kristieši, jūdaisti un musulmaņi nekādi negribētu atteikties no savu baznīcu atšķirībām. Romāns nenorisinās īpaši hronoloģiski, sastāvot no dāžādu personāžu atmiņām, iesaistot milzīgu daudzumu varoņu (kurus visus paturēt atmiņā ir gandrīz neiespējami), pārejot no notikumiem kara laikā pie mūsdienām, tad uz septiņdesmito gadu vidu, iekļaujot darbā audiokasešu atšifrējumus, vēstules, NKVD dokumentus utt. Principā - ļoti intersesanta un pamācoša lasāmviela, vienīgi manuprāt, no apmēram trešdaļas satura romānu varētu arī atbrīvot, jo liela daļa epizožu īpaši nepapildina pārējo saturu, veidojot tādu kā lieku balastu, turklāt vienīgais patiešām aizraujošais sižets un vienīgais patiešām aizraujošais varonis ir Daniels Štains, kamēr, piemēram, Eva Makuņana un viņas dēla seksuālā orientācija varētu lieliski tikt "ierobežotas" grāmatas lapušu ziņā.

Tikai nupat man ienāca prātā viena doma, līdz kurai noteikti daudzi jau ir aizdomājušies pirms manis, proti, ka "Let it Bleed" ir pāra albūms Bītlu diskam "Let it Be". Žēl tikai, ka Stouni savu ierakstu izlaida kā pirmie, jo tas būtu bijis lieliska atbilde uz "Let it Be". Pēc daudzu domām šis albūms ir viens no Stounu lielāko ierakstu plejādes - līdzās "Beggars Banquet", "Sticky Fingers" un "Exile on Main Street". Pēc manām domām - tiem daudziem varētu būt zināms pamats tā uzskatīt, lai arī Stounu fans es patiešām nekad neesmu bijis un droši vien nekad par tādu nekļūšu. Esmu popsīgais puika, kam patīk Bītli un The Kinks, bet Stounu tumšās puses mani bieži atstāj vienaldzīgu. Protams, par "Let it Bleed" tā teikt nevarētu. Tomēr viena problēma ir - Stounu balādes mani īpaši nepārliecina un īpaši nesaista, tā piemēram, "Love in Vain" man nešķiet nepieciešama. Vēl viens mīnuss - "Live with Me" ir itin līdzīgs vēl vienai šī albūma dziesmai - "Midnight Rambler", tikai otrais ir mazliet mierīgāks gabals. Toties man ļoti patīk šī ieraksta tituldziesma, kura gan varbūt nav nekas tik ļoti exceptional, ka man vajadzētu tās dēļ palikt trakam.Tomēr galvenā diska virsotne neapšaubāmi ir gospelīgais un mega skaistais, mega pārliecinošais un unikālais "You Can`t Always Get What You Want", kas man nez kāpēc asociējas ar "Mehānisko Apelsīnu". Vismaz ievadošā gospeļu kora dziedāšana atmiņā rada ainu ar Aleksu slimnīcā, kad viņš apjauš, ka atkal ir "back to his old self" un redz visādas ainas savā gaumē un saka: "I was cured alright!". Vēl te, dabiski, mitinās arī leģendārais "Gimme Shelter" - ļoti pārliecinoša kompozīcija, tomēr vispār man stouni nepatīk viņu ne īpaši lielās daudzveidības dēļ, manā izpratnē stouni vienmēr ir pārāk atpazīstami. Nē, "Let it Bleed" mani nepārliecina, ka Stouni un Bītli ir liekami vienā plauktā. Un ne tāpēc, ka tas būtu tāds ieraksts, ko pat Rods Stjuarts būtu varējis ierakstīt, bet tāpēc, ka Bītliem tas nebūtu karjeras augstākais punkts.