Kazhes pierakstu burtnīca

"Broadway the Hard Way" ir Frenka Zappas versija par Brodvejas mūzikla tēmu. Protams, ka Zappas mūzikls pēc definīcijas ir muzikāli ļoti sarežģīts, tekstuāli - asas parodijas pilns. Man personīgi vislabāk patīk ievadošais grandiozais "Elvis Has Just Left The Building". "Elvis has just left building/Those are his footprints right there/Elvis has just left building/To climb up the heavenly stair." Lieliska dziesma. Turpinājumā notiek "Planet of the baritone women" - catchy as hell. Daži gabali gan mani atstāj izteikti "aukstu", piemēram riebīgu sintezatora skaņu bagātinātā "When the lie`s so big". Toties pseido kantrī-dū vops gabalā "Rhymin` Man" ir vienkārši lielisks. Vēl es ne pārāk saprotu repojošo Zappu dziesmā "Promiscuous" (teksts gan varbūt ir smieklīgs un šokējošs, bet tas neglābj to no tizla 80to gadu repa gabala skanējuma). Viena no albūma virsotnēm ir parodija par Maiklu Džeksonu un viņa ādas krāsu "Why don`t you like me", kurā meistarīgi iepīta "Billie Jean" tēma un tiek apgalvots, ka "Jermaine is a negro". Vēl viens vērā ņemams skaņdarbs - Police "Murder By Numbers" džeziska kaverversija, kuru dzied Stings. Labā stilā ir arī albūma nobeigums - "What Kind of Girl" - stāsts par prostitūtu, kurai patīk televīzijas kristiešu priekšā mesties ceļā, šajā dziesmā iepīts arī bītlu "Strawberry fields forever". Doma tam visam veidojumam ir ņirgāties par ASV politiķiem (konkrētiem), tikai problēma ir tāda, ka es tak neko nezinu par 80. gadu beigu politiku štatos, līdz ar to daudz kas man absolūti nešķiet interesants un tikai melodijas un aranžējumi spēj manās acīs šo lietu glābt. Bet tie to ne vienmēr izdara.

(valoda:vācu) Kristians Linkers ir autors, kas specializējas literatūrā bērniem un jauniešiem un no šī viņa debijas romāna pat muļķim viņa specializācija kļūtu skaidra. Romāna galvenais varonis ir 16 gadus vecs mazgadīgais noziedznieks Tims, kurš kopā ar korešu bija braucis nolaupītā mašīnā un izmēģinājis kaifu, iebraucot kokā, tikai korešam nenostrādāja gaisa spilvens un tas atstiepa kātus. Bet citādi Tims ir diezgan attīstīts garīgajā ziņā džeks, kas būtu spējis mācīties un pat labi, ja vien būtu gribējis. Cietumā viņš mēģina izlavierēt no pārmērīgas satuvināšanās ar arābu vai naciķu grupējumiem un tas viņam zināmā mērā pat izodas. Vēl viņam izdodas tur atrodoties atrast draudzeni - meiteni vārdā... hmm.. aizmirsu, kā viņu sauca, patiesībā vienalga, kura piedalās kaut kādā projektā, kur mazgadīgajiem zekiem tiek mācīta gleznošana. Jebkurā gadījumā, kad Tims dabū uz vīkendu "atvaļinājumu" no ieslodzījuma vietas (izrādās kaut kas tamlīdzīgs mazgadīgo cietumos Vācijā eksistē), viņš satiek to beibi un kopā ar viņu nelegāli aizbrauc uz Franciju. Es, protams, nesaprotu, kādā veidā viņi, abi divi bez tiesībām un Tims pat bez pases, varētu šķērsot robežu, bet par to man ir lielā mērā nospļauties. Tur nu viņi ņem un Francijā puļķējas uz vella paraušanu, kā rezultātā Tims par vienu dienu vēlāk atgriežas cietumā un tiek sodīts ar individuālo ieslodzījumu. Papildus tam viņš arī nav nodevis kaut kādam nacistu pārstāvim vēstuli, līdz ar to tiek solīti atdauzīts un nonāk kaut kādā bunkurā, kur viņš sēž par sodu (nesaprotu gan, kāpēc sodīja viņu, ja jau viņš bija cietušais, bet par to man arī ir vairāk vai mazāk nospļauties). Beigu beigās viņš tur sēž un ir ieslodzīts. Jā, un viņam ļoti patīk "Die toten Hosen" albūms "Unsterblich", kur visas dziesmas ir "par viņu". Piemēram, viņš arī nekad nespēlētu Bayern rindās, viņš ir sajūsmā par "Unsterblich" utt. Ā, un arī ar viņu mēdz sarunāties ledusskapis. Ar mani gan nemēdz. Žēl, ka tā, vai ne? Ja es būtu tīnis, iespējams, man šī grāmata patiktu labāk, bet tā kā es neesmu, tad es to varu novērtēt kā ne pārāk interesantu lasāmvielu pusaudžiem, kas mani ne pārāk saista.

Nezinu, kādēļ tieši Ninai Hagenai un tieši šodien izlēmu pievērsties. Nina Hagena ir vācu dziedātāja, kas galvenokārt ievērojama ar saviem septiņdesmito gadu ierakstiem, savu trako tālaika (un laikam arī tagadējo) skatuves un sadzīves tēlu, kā arī saviem īpatnējiem uzskatiem par pasauli. Viens no trakākajiem šādiem uzskatiem ir tāds, ka HIV par AIDS pārvēršas tikai narkomāniem un ka HIV kā tāds nav nekāds šausmīgs vīruss, bet ka sliktākās sekas HIV inficētiem cilvēkiem rada narkotiku un (it īpaši) zāļu lietošana, minot par piemēru basketbolistu Medžiku Džonsonu, kas jau 1991. gadā atklāja plašākai sabiedrībai, ka ir HIV nēsātājs, bet arī 15 gadus vēlāk viņam nekāda AIDS nav, jo viņš nelieto narkotikas. Protams, man nekādu iebildumu pret narkotiku nonicināšanu nav, tāpat es neapšaubu zāļu industrijas milzīgos lobijus, tomēr tas man neliek domāt, ka Nina Hagena ir pilnībā normāla. Tikām klausoties vienīgo viņas albūmu, kas atrodams manā krājumā, es neko īpaši traku šajā dziedātājā nesaskatu. Tāds tipisks vācu poproks ar zināmiem 80-to gadu elementiem, nelielu šlāgerisma piegaršu un nekādas īpašas ekstravagances. Piemēram, albūma "BeeHappy" ievadošo "Runaway" varētu izpildīt jebkura uz ģitārām orientēta 80.to gadu grupa, pat "Nena" (tā, kas 99 baloni, kura gan bija vairāk uz sintiķiem orientēta). Patiesībā šis ieraksts ir ausīm ļoti draudzīgs - vienkāršas, nepretenciozas, diezgan lipīgas un absolūti normālas dziesmas. Protams, pa brīžam parādās arī kaut kādas ne-popmūzikas atsauces, kā piemēram izteikti indiešu noskaņās veidotais "Shiva" (nosaukums jau to pašu liecina), bet tā nav "heavy" oirentāla mūzika - apmēram tikpat spēcīgs etniskums kā kaut kāda "Tarkan" mūzikā. Patiesībā Nina Hagena ar šo ierakstu mani vienlaicīgi pārsteidza pozitīvi un negatīvi - es biju domājis, ka viņa ir nebaudāmāka un interesantāka. Bet tā - kvalitatīva popmūzika, bet nekas vairāk. Var jau arī pieminēt, ka Hagena vairākās dziesmās izklausās pēc totāla veča, taču es varētu nemaz nezināt, ka tā ir sieviete, kas tur dzied. Principā - foršs ieraksts, taču nezinu, cik lielā mērā tas atbilst Hāgenas augstajai reputācijai.

Audray Hepburn is what we get here, although all those young thin actresses look pretty similar, but that`s not the worst - I`m absolutely unable to tell different male actors from the fifties-sixties-seventies one from another, especially in American films. Most of the leading actors look like Roger Moore, the Bond man, some of them are older, some of them are younger, but they have the same hair style, they wear the same clothes and quite often are the same character indeed only under different circumstances. But nevermind my attitude towards that kind of films - Breakfast at Tiffany`s is indeed a nice comedy/drama with more of the former to it, that tells about a young woman who wants to marry a rich man but falls in love with a writer with no money who is some sort of a gigolo. "Cabaret" comes to my mind, hell, Paul even looks like that guy from `Cabaret`. Here we go again. There`s a nice cat in this picture, there`s mafia, there`s a ring from a box of cracker-jacks that gets engraved at Tiffany`s, a nice romantic film indeed. What should I say to put it down? Not to be watched in a strictly male company (consisting of more than one person), but it ain`t no bad thing at all.

"One Hot Minute" fanu acīs ir viens no neveiksmīgākajiem aso sarkano piparu ierakstiem, kas, protams, nav nekas pārsteidzošs - ieraksts, kas iznācis starp "Blood Sugar Sex Magik" un "Californication", ieraksts, kurā nepiedalās Džons Frušente, bet kaut kāds sviestais Jane`s Addiction ģitārists (ok, Deivs Navarro nav gluži sviestains, bet Frušente viņš nav). Albūma galvenie grāvēji bija "Aeroplane" un "My Friends" - diezgan līdzīgas noskaņas mierīgās RHCP dziesmas, ne pārāk atmiņā paliekošas. Ar mani patiesībā ir tā, ka teorētiski man viena no šīm dziesmām patīk, bet klausoties jebkuru no tām šķiet, ka tā, kas man patīk ir tā otrā. Pie vainas varētu būt dziesmu pārāk lielā sastieptība - varbūt ja tās katra būtu uz pusi īsākas, tās būtu arī ilgstošāk baudāmas. Kaut gan laikam tomēr "My Friends" man patīk labāk, tajā ir kaut kas no Smashing Pumpkins "Bullet with butterfly wings", tikai ideālā gadījumā šī dziesma būtu pat ne uz pusi īsāka, bet beigtos pēc pirmās reizes, kad atskan piedziedājums un tās garums būtu 1:25, nevis tagadējais 4:02. Personīgi man no šī ieraksta dziesmām vislabāk pie sirds iet "Coffee Shop", kurā gan ir ļoti tipiska Flī basa spēle, kas bez maz vada visu dziesmu, bet to kompensē baigi labs piedziedājums: "Meet me at the coffee shop, we can dance like Iggy Pop". Toties kāda ir doma Flī solo gabalā "Pea", kurā vienīgais instruments ir viņa bass, es īsti nesaprotu - ne viņam ir interesanta balss, ne tajā dziesmā kaut kas ir. Un teksts apmēram tāds kā "Fuck fuck shit fuck" dziesmā iz Blink 182 repertuāra. Iespējams, koncertos izpildīt šo "kompozīciju" vēl ir kāda jēga, tad albūmā tā ir vienkārša ausu laika nosišana. Vispār, lai gan esmu lasījis, ka "One hot minute" esot visnetipiskākais RHCP ieraksts, jāatzīst, ka patiesībā jau nu šī grupa ir vienveidīguma kalngals - ja jau tās netipiskākais albūms ne ar ko neatšķiras no tipiskajiem - roks, fanks, mazliet salkanu balādīšu, tas ir kokteilis, no kura jau divdesmit gadus RHCP veiksmīgi slauc diezgan pamatīgus augļus. Viņi nu gan ir tipiska grupa, no kuras ir vērts iegādāties pāris interesantākos albūmus, bet pārējo vietā nopirkt kādu labāko dziesmu izlasi. Un "One hot minute" noteikti ietilps tajā albūmu kategorijā, kurus iepirkt nav obligāti nepieciešams.

Boriss Grebenščikovs un viņa banda "Akvarium" turpina terorizēt klausītājus ar savu mūziku. Varbūt ne gluži bandu un ne gluži terorizēt, bet ideja ir skaidra. Muzikālajos aranžējumos šoreiz Grebeņs atteicies no savas pēdējo gadu mīlestības - regeja un vairāk sācis uzticēties deju mūzikas ritmiem. Taču tas nenozīmē, ka Aquarium tagad izklausās pēc kaut kāda Underworld vai vēl jo vairāk pēc DJ Bobo. Patiesībā "Aquarium" joprojām izklausās pēc sevis - Grebenščikovam ir ļoti specifiska izpratne par dziesmu melodijām un pat tādās trance kompozīcijās kā "Afanasij Nikitin bugi" tikko Grebeņs sāk dziedāt (runāt), tā atkal tas pārvēršas par ļoti tipisku Akvarium dziesmu. Kaut gan vispār deju mūzikas ietekme šajā ierakstā ir ļoti spēcīga un labākās dziesmas ir tās, kurās šo ietekmju ir mazāk. Iespējams, ka tādu dziesmu kā "O smisle vsego suščego" Grebenščikovs ir paspējis ierakstīt jau vismaz 20 reizes iepriekš (man visvairāk rodas asociācijas ar viņa solo albūmu, kur viņš izpilda dzejnieka Andreja Vertinska kompozīcijas), bet es tādas klausos ar stipri lielāku prieku nekā viņa elektroniskos veikumus. Kā jau ikvienam kārtīgam krievam, šeit arī netrūkst dziesmu par alkoholu. "Mama ja ne mogu boļše pitj" ar savu depresiju lieliski saskan ar optimisma pārpilno "Stakan" ("vse govorjat, što pitj neļzja; ja govorju - što budu"). Vispār otrajā diska pusē vairāk ir tādu tipiskāku dziesmu, ko no BG var gaidīt - apmēram līdzīga stila dziesmas kā viņa albūmā "Kostroma, mon amour". Patiesībā es īsti nezinu, vai vēlos teikt, ka šis albūms ir pārāk tipisks Akvarium ieraksts, lai izceltos uz citu grupas albūmu fona, vai arī žēloties par netipiskajām noskaņām. It kā atsevišķas dziesmas ir lieliskas, bet tās ir visas jau iepriekš kaut kur dzirdētas. Laikam sanāk, ka kaut gan man šis albūms patīk, man tas vienlaicīgi arī nepatīk, nevar taču patikt kaut kas tāds, kas ir sevis atražošana, bet jaunās noskaņas mani nepiesaista, sarežģīti - vai ne? Tomēr nē, man patīk šis albūms, kaut arī es saprotu, ka tam man nevajadzētu patikt. Tā ir būtiska Akvarium priekšrocība - viņus ir forši klausīties, pat ja viņi nav nemaz tik forši.

"Rips van Vinkls" ir Friša radio luga, kas vēlāk pārauga romānā "Štillers" un te nu man jāatzīst, ka oriģinālā versija ir interesantāka par tās gala produktu. Sākotnējie notikumi šajā lugā ir līdzīgi kā romānā - kāds vīrietis tiek aizturēts Šveicē dzelzceļa stacijā pēc tam, kad viņš ir iedevis pliķi uzstājīgam stacijas darbiniekiem, izrādās, ka viņš ceļo ar viltotiem dokumentiem, kā rezultātā viņš nonāk cietumā. Kāds nejaušs aculiecinieks policijai atklāj, ka šis aizturētais nav nekas cits kā pazīstamais tēlnieks Anatols Vādels, kas pazudis pirms dažiem kadiem (Vādels romānā pārvēršas par Anatolu Štilleru). Taču aizturētais vīrietis atsakās sevī atzīt šo Vādelu, kurš turklāt tiek meklēts par vairākiem nebūtiskiem noziegumiem, piemēram, viņš nav samaksājis kaut kādus nodokļus. Tā vietā šis cilvēks uzskata un apgalvo, ka viņš esot Rips van Vinkls, kas Latiņamerikā pastrādājis vairākas slepkavības un jau Šveicē ir nogalinājis savu sievu. Atrodas arī Anatola Vadela sieva - dejotāja, kura vīra iespaidā patiešām bija gandrīz kapā novesta, bet nekādu vardarbību viņš pret viņu izrādījis nebija. Kāds advokāts ņemas cītīgi van Vinklu aizstāvēt, mēģinot panākt sava aizstāvāmā atbrīvošanu no cietuma, kamēr pats Vādels (vai van Vinkls) mēģina pierādīt, ka viņš ir slepkava un nevis kaut kāds tēlnieks. Tikai problēma ir tāda, ka viņu visi atpazīst kā Vādelu, tai skaitā sieva. Turklāt tā kā viņš ir ievērojams tēlnieks, vietējā mākslas akadēmija gatava nomaksāt visus viņa parādus, lai tikai Vādels tiktu atbrīvots un varētu tikt atklāta viņa jubilejas izstāde. Tiesa patiešām Vādelu attaisno, atzīstot viņu par Vādelu un nevis par Ripu van Vinklu (kas turklāt izrādās personāžs iz kāda stāsta par vīrieti, kas aizmidzis zem koka un pamodies pēc 20 gadiem pavisam citā pasaulē). Tikai Vādels nav apmierināts ar tiesas lēmumu un mēģina nogalināt savu sievu pa īstam, tiesa, neveiksmīgi, un atkal tiek ieslodzīts. Un kā izsakās prokurors, kas piedalījās viņa lietā, problēma šajā situācijā ir tāda, ka tiesas cilvēku vērtē un uzskata par to, kas viņš kādreiz ir bijis - šajā gadījumā tēlnieks, saviem stereotipiem, kas balstīti uz pagātni izslēdzot domu, ka cilvēka attīstība var nebūt nepārtraukta. Proti, kāpēc gan šis cilvēks X, kas pirms 3 gadiem bija vēl tēlnieks Anatols Vādels, tagad nevarētu būt nežēlīgs slepkava Rips van Vinkls, kas pastrādājis savus noziegumus vēl tajā laikā, kad eksistēja Vādels un šos noziegumus Vādels noteikti nav pastrādājis? Principā to var uzskatīt par atteikšanos no loģikas, bet var arī - par paradoksālu loģikas modeli. Vismaz man kaut kas tāds ļoti patīk.

(valoda: krievu) Nē, 19. gadsimta krievu literatūra nav mans jājamzirdziņš. Nē, mans jājamzirdziņš ir Monty Python dalībieku kolektīvās un solokarjeras videoieraksti. Tomēr pa ceļam uz darbu skatīties "Around the world in 80 days with Michael Palin" man iespēju nav, toties iepazīties ar krievu literatūras klasiku man neviens neliedz. Tiesa, diži pārliecināts par to, ka Suhovo-Kobiļins ir ievērojams klasiķis es neesmu, drīzāk uzskatu to par kaut kādu vēsturisku kuriozu. Nepietiek ar to, ka šis "dramaturgs" savas dzīves laikā sarakstīja veselas 3 (!) lugas, varu pieminēt arī to, ka viņa vārds man ir absolūti svešs un ka viņš pat mani neieinteresēja pietiekamā mērā, lai es kaut cik nopietni uzmestu aci viņa biogrāfijai. "Krečinska laulības" ir maksimāli triviāla komēdija par laulību blēdi. Tās galvenais varonis Krečinskis ir kāds iznirelis un kāršu spēļu cienītājs, kas izlēmis apņemt bagātu līgavu, lai atbrīvotos no visiem saviem parādiem. Tikām līgavas tēvs, kas gan nav no gudrajiem ļaudīm, pret šo precinieku izturas ar lielām aizdomām, taču pati Ļidočka - jaunā līgava - par Krečinski ir sajūsmā. Lieki teikt, ka Krečinska plānos ietilpst topošā sievastēva īpašuma notērēšana un sievas pazudināšana, jo nekādu silto jūtu viņā tav. Taču izrādās, ka Krečinskim parādi ir tik lieli, ka viņš nespēs izvilkt līdz kāzām, ja vien nedabūs lielu aizdevumu. Ķīlai viņš aizņemas no Ļidas mega dārgu brošu, ko ieķīlā, bet patiesībā ieķīlā viņš tikai kopiju. Tomēr beigās viņš tiek atmaksots un nežēlīgi padzīts. Protams, es neko komisku šajā komēdijā nesaskatīju - nekā tāda, ar ko tur smieties, man vismaz nebija, ok, tas gabals nebija gruzonisks, bet arī ne smieklīgs, drīzāk vienkārši garlaicīgs un pointless.

From David Bowie to the Beatles. A few months ago, I don`t really know when, I saw "Help!" which strangely is not reviewed below. Anyway that was a totally dull movie showcasing bad screenplay, terrible acting and very little on the positive side. This film here is actually less tight in the plot department - basically it consists of sketches, so to say, in the most typical British tradition. What the film pretends to do is to show a typical day in the life of the Beatles. They travel on a train, lose Paul`s perverse and a bit crazy granddad, break up, run away from gazillions of crazed girls - that`s the kind of stuff that you see here. Of course, it`s not the real Beatles we see - they just keep to their public manufactured image, but what the heck - the film has its share of laughs, absolutely no deeper meaning, and, hell, were those four dudes from Liverpool some fine lads! What I don`t really like is the lipsynching - I would certainly prefer some live performances on the film but as far as I understand, it wasn`t a popular thing to do on films at the time. By the way - is it now? I`m not so sure `bout that.

Dīvaini, es sevi jau ilgstoši uzskatu par tādu pasīvu Elisa Kūpera fanu, bet īpaši nekad neesmu klausījies gandrīz nevienu viņa albūmu (izņemot pavisam agrīno "Pretties for You", populāros "Billion Dollar Babies" un "Welcome to My Nightmare", kā arī pēdējos dažus ierakstus, labi, tas nemaz nav tik maz, bet zinot, ka viņam to albūmu ir savi 25 vismaz, tas nav arī daudz). "Love it to Death" ir pirmais "ļaunā" Elisa albūms, taču tas ir pirms viņa aizraušanās ar balagāniem un vodeviļu, bet gan drīzāk smagā (nosacīti) roka ieraksts. Protams, pati pazīstamākā šī diska dziesma ir epohālais "I`m Eighteen", kas gan, protams, ir melots, nebija viņam tolaik nekādi 18, bet arī man, kad bija 18, šī bija viena no mīļākajām dziesmām un tagad, lai arī man vairs 18 nav, šīs dziesmas "iekačājiens" man nav kļuvis mazāk tuvs. Tomēr tolaik Kūpers bija spējīgs vienā albūmā iedabūt vairāk nekā 1-2 atmiņā paliekošas dziesmas, līdz ar to "Love it to Death" kopumā ir diezgan vienmērīgas kvalitātes albūms, kurš turklāt ir arī pietiekami muzikāli komplicēts, piemēram, tāds gabals kā 9 minūtes ilgais "Black JuJu" arī Deep Purple ierakstā iederētos neslikti, varbūt tikai ne ar šādu nosaukumu. Tikām popsīgais "Hallowed Be My Name" ar progrezējošo skaņu pirms refraina ir vispār dievīgs, cik nu šādu vārdu var attiecināt uz Elisu Kūperu, tusmas princi. Un vēl dievīgāks ir tam sekojošais "Second Coming" - skaists un smags klavieru pops par Jēzus second coming. "It would be nice to walk upon the water, talk again to angels by my side", protams, klavieres ātri pazūd un dziesma kļūst stipri skarbāka. Arī "Ballad of Dwight Fry" ir viena klasīga kompozīcija un tāpat noslēdzošais "Sun Arise". Kopumā: ļoti kvalitatīvs un mazliet tumšs ieraksts. Patiesībā gan jāatzīstas, ka vismaz kaut kādu daļu no tā es esmu iepriekš klausījies, vismaz "Second Coming" manā atmiņā ir palicis.