Kazhes pierakstu burtnīca

Pirmais, no kā dzirdēju sajūsmas saucienus par šo multeni, bija Delfu dizaineris Gusts, kas teica, ka ja kādam tā nepatīk, tad viņš nesaprot, cik daudz laika ir ieguldīts šādā animācijā. Pēc "Cars" noskatīšanās varu piekrist - darba tur ir ieguldīts ļoti daudz un pat tādam nejautrulim kā man nav pamata žēloties, ka animācija nav gana labā līmenī realizēta. Motīvs multfilmai, protams, ir pats triviālākais - krutais džeks saprot, ka draugi ir daudz svarīgāki par naudu un panākumiem. Vienīgā atšķirībā no citām multfilmām - krutais džeks ir automašīna (morāle precīzi tāda pati bija arī angliskajā "Flushed Away" - žurku multfilmā). Galvenais varonis ir sacīkšu mašīna, kas nonāk kaut kādā lauku miestā, kurā saprot, ka vecie sarūsējušie vāģi bieži vien ir draudzīgāki par krutajiem un stilīgajiem, jo viņiem ir labākas sirdis. Apcerēt kaut ko vairāk no sižeta viedokļa, manuprāt, būtu visnotaļ smieklīgi, tālab to nedarīšu. Tā vietā varu pateikt, ka principā multfilma man patika, jo kā jau minēts, vizuāli tai nebija ne vainas, lai gan par oriģinalitāti tajā runāt būtu lieki (kā gan tas laikam ir tiesa 99% mūsdienu multfilmu).

This film tells a story of a man that just can`t be caught by the French police. He himself ain`t that much of a bad guy, of course, but he`s got a lot of dirty money and therefore the cops are after him. In order not to be caught he`s overgone a serious plastical operation so that even his girlfriend would recognise him if he were standing half an inch from her. Anyhow, his girlfriend (played by Sophie Marceau) has to find a lonesome man on a train in order to trick some russkies that are following her. It`s not really clear why she has to do that but who cares. So she picks a guy who works as a translator and who`s shy and simple and all that. She takes him into a world he didn`t even know that existed. Yet he has to pay the price of being considered to be Anthony Zimmer. But the chick falls for him. And in the end he proves to be Anthony Zimmer himself. Of course, it doesn`t make much sense considering his previous behaviour but who cares. Ok, this film is a no-brainer but I`ve seen a lot worse no-brainers than this one.

Reizēm gadās televīzijā noskatīties kādu īsteni zemas kvalitātes filmu. Pēdējā laikā gan tas bija gadījies retāk, tā kā televizoru daudz skatījušies nebijām (un pat maz ne), tomēr pēc sestdienas pirmā Eirovīzijas pusfināla kaut kā sākām skatīties pa TV3 kādu zemas kvalitātes komēdiju un izlēmām to novērtēt līdz galam. Tā pirmām kārtām ievērojama ar to, ka galveno lomu tajā spēlē gandrīz slavenība - Marks Pols Goselārs, daudziem (vismaz agrāk) zināms kā Zaks no "Saved by the Bell". Protams, pēdējos 10 gados nekur augstāk par savu tīņu meiteņu elka slavu viņš ticis nav, bet ir deģenerējies līdz "Beer Money" līmeņa TV filmām. Toties jāatzīst, ka viņa kādreizējais kolēģis, kas tolaik saucās par Sleiteru, nu jau ir atzīmējies arī ar epizodisku lomu "Hameleonu rotaļās", kas, protams, nevar nepriecēt. Šajā filmā Zaka varonis (nezinu viņa vārdu) un divi viņa ne pārāk gudri draugi nejauši kļūst par liecinieki tam, kā uz Zemes nolaižas NLO, un nogalina vienu citplanētieti (kurš izskatās pēc gumijas tērpā iestūķēta pundura un kurš patiesībā arī ir gumijas tērpā iestūķēts punduris - kā jau minēts, tā ir TV filma). Nošauto citplanētieti viņi mēģina par dažiem desmitiem tūkstošu dolāru notirgot kaut kādai televīzijas zvaigznei, bet īsti labi tas viņiem neiznāk, turklāt izrādās, ka citplanētietis nemaz nav miris un ka viņš ir diezgan aptaurēts tirliņš. Vispār filmas kvalitāte ir atbilstoša tās budžetam un daudzējādi man gribētos teikt, ka kaut ko šādu arī latvieši būtu spējīgi uztaisīt. Tomēr es ceru, ka viņi tā nedarīs.

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.

It`s a pretty rare thing to me - to read a book after watching the film based upon it. But since I really loved Tim Burton`s film, and this book ain`t no novelisation - it came out 5 years before the film - I decided to give Mr. Wallace a try. The story is, of course, similar to that of the film - Edward Bloom is dying and his son William is recollecting the memories of his father`s life. But there are some quite major differences between the versions. The film is a real fairy-tale, whilst the book has some dreadful moments in it. For example, the village that no one can leave. In the film no one can leave it because they must give up their shoes. In the book - an angry dog comes and bites off people`s fingers so they would be crippled like everyone else in the village. And Edward Bloom himself doesn`t have that great of a life as he did in the film. It`s less romantic, I suppose. But his death is a bit more interesting in the book - with four different endings of Bloom`s life. The actual ending is similar to that of the film but I still say that this is the rare case there the film has outmatched the book, although the book itself isn`t bad, it just isn`t that great.

Ewan McGreggor and Scarlet Johannsen. Isn`t that a perfect pair? No, it is not. You can`t pick up two great actors and make a great film without giving anything else. Ok, I liked the film at first. It starts off as a sci-fi story about some perfect world that seems to be lifted of Aldous Huxley but in the end it all ties up as a "Matrix meets xXx" kind of stuff. You have a lot of SFX, you have two Ewan McGreggors but you don`t have much more. As for the story - there was a global catastrophe, so they say, and only few people survived it. So they live under the ground and the only hope of every man and woman is going to the only unspoiled island. Yet Lincoln (McGreggor) discovers that there is no spoon, and that they are only clones for other people in the normal world that need spare parts for their eldering bodies. Sad, isn`t it? If it were original I`d probably like this thing. But here you get a Hollywood treatment of Huxley and Orwell, and Hollywood treatment of an anti-utopy sucks balls per se.

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.

Nezinu, kādēļ, bet man bija radusies sajūta, ka "Nacho Libre" vajadzētu būt labai komēdijai, un es brīnījos, kāpēc vairāki cilvēki par tās skatīšanos īpašu sajūsmu nepauda. Tomēr mana uzticība Džekam Blekam ir gana augsta, lai es nepaļautos tikai uz svešu spriedumu un atteiktos skatīties filmu ar viņa līdzdalību. Protams, tā balstās pamatā uz diviem darbiem, kuros viņš piedalījies - "High Fidelity" un "School of Rock", bet abās šajās filmās viņš bija lielisks. Iespējams, es pārāk maz uzmanības pievērsu cilvēku apgalvojumiem, ka šeit viņš spēlē mūku, kas vēlas kļūt par krutu restleri. Tam droši vien vajadzēja darīt mani aizdomīgu, bet nedarīja. Līdz ar to sanāca, ka es šo filmu noskatījos. Izrādījās, ka Bleka varonis patiešām ir resns mūks, kas sapņo par būšanu par super krutu restleri. Talanta viņam nav, tāpēc viņš paņem par partneri kaut kādu sīku kverpli no ielas, ar kuru kopā viņš tad arī cīnās un šādu tādu piķi pat dabon (par zaudētiem mačiem), kuru viņš izmanto, lai pirktu ēdienu bērniem patversmē, kurā viņš strādā kā mūks. Plus viņš ir ieķēries vienā no mūķenēm, kura gan restlerus uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Šai filmai ir tikai dažas vainas, bet toties tādas, ka tās spēj atsvērt visu. Pirmkārt, šajā komēdijā nav nekā smieklīga (izņemot pašu ideju, ka resns mūks grib nodarboties ar restlingu), tas, ka šī filma ir komēdija, nav pat īsti nojaušams - nojaust var tikai to, ka tā ir filma par restlingu, līdz ar to neinteresantu cīņu te ir pa pilnam. Otrkārt, filma ir absolūti bezmērķīga un neinteresanti veidota. Vienīgais ievērojamais elements ir tajā, ka darbība tai notiek kaut kur Meksikā, līdz ar to izņemot Bleku vairums aktieru ir meksikāņi. Bet te nav nedz smieklu, nedz pietiekami interesantas mūzikas (theme song ir tīri labs, bet tas arī viss), nedz jebkā cita. Tik tukšu komēdiju vēl ir jāpameklē - vismaz, ja runa ir par daudz maz normālas kvalitātes filmām, nevis kaut kādu sviestu. Totāla vilšanās.

(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.