Kazhes pierakstu burtnīca

One of Oliver Stone`s most famous films. Buddy Fox (Charlie Sheen) works in the stoke selling-buying part but he wants to become a big gun. In order to achieve that he has to get to Gordon Gekko (the notorious villain actor Michael Douglas) - a local multi millionaire who`s become rich as a pig just by selling and buying stuff. When he does that GG teaches Buddy how to play in the big game. It proves to be quite a dirty one, but Buddy is ready to do almost everything in order to becoming like GG. He gets a high-class chick, a high-class apartment, etc, etc. Only when GG tries to buy the airplane company Buddy`s dad works for in order to break it apart, Buddy can`t stand it anymore. By the way, Buddy`s dad is played by Charlie Sheen`s real father - Michael Sheen, that`s cool. So GG`s and Buddy`s roads cross again. And you can probably guess that it don`t end 100% well for Bud. A film about finance and brokers isn`t particulary easy to make watchable, yet Stone has done a good job with this one. Ok, probably some parts of it aren`t 100% entertaining but as a whole the film deserves little complaints from a fellow like me.

Tā pati filma par karalieni, kuru Normis vispirms visos pasākumos piedāvāja neskatīies, bet kuru noskatījies viņš to atzina par labu. Notikumi patiesībā diezgan publiski zināmi, lai arī lielā mērā piemirsušies. Filma ir par Anglijas karalieni Elizabeti II un tobrīd pavisam jauno premjerministru Toniju Blēru laikā tieši pēc princeses Diānas nāves. Helēna Mirrena kā karaliene ir patiešām lieliska, bet Blēra atveidotājs man personīgi šķiet simpātiskāks par reālo Toniju Blēru, lai gan kas vairs atceras, kā Blērs uzvedās pirms desmit gadiem. Jebkurā gadījumā no karalienes tiek prasīts, lai viņa Diānas nāvei izrāda tādu cieņu, kāda nav izrādīta nevienam karalim, un karaliene pati vairs īsti nesaprot, kāda rīcība no viņas puses vairāk kaitēs monarhijai, turklāt prese, protams, izmanto visu šo pasākumu savās interesēs, bet Anglijas sabiedrība uzvedas kā jau sabiedrība, turklāt karaliene kļūst par bezmaz vai galveno vaininieci šajā situācijā, bet visnotaļ gļēvais princis Čārlzs - par pozitīvo varoni. Cik atminos arī mūsu pusē tika pausts sašutums par karalienes ilgstošo atturēšanos no publiskas reakcijas uz Diānas nāvi, bet tagad varu labāk saprast, kā tas izskatījās no otras puses. Filma kā tāda, protams, ir lieliski uztaisīta, lai gan gluži "identificēties" ar karalieni es laikam nevaru. Iespējams, vēl spēcīgāku filmu varētu uztaisīt par otru filmas varoni - Toniju Blēru, parādot, kā jaunākais un savā ziņā revolucionārākais premjers Lielbritānijas vēsturē pārvēršas par - nebaidīšos teikt - lupatu visnīkulīgākā amerikāņu prezidenta rokās.

Beidzot esmu sapratis, kādēļ man visu laiku radās neskaidrības par divām šogad Oskariem nominētajām filmām - "Flags of our fathers" un "Letters from Iwo Jima". Es visu laiku zināju, ka vienu no šīm filmām ir veidojis Klints Īstvuds un ka viena no tām ir par konkrētu 2. pasaules kara kauju starp japāņiem un amerikāņiem. Tikai tagad es beidzot esmu sapratis, ka šīs filmas patiesībā ir vienotas - ka tās rāda vienas medaļas divas puses, viena ir filma par amerikāņiem šajā kaujā, otra - par japāņiem. Un abas ir režisējis Klints Īstvuds, tādējādi pretendējot uz diezgan solīdu Oskaru skaitu (lai gan patiesībā Īstvuda filmas parasti lielu statuešu bagāžu spēj savākt arī gadījumā, ja viņam ir tikai viens nominēts darbs). Principā droši vien dažs labs (vai pareizāk gandrīz visi) varētu būt piefiksējuši, ka kara filmas nebūt nav mana iecienītākā tējas šķirne, gluži otrādi, es tādas skatos diezgan nelabprāt un tikai tādēļ, ka mans Ženēvā skatāmo filmu klāsts sāka pamazām rukt īsāks, es šo gabalu vispār noskatījos. Tomēr izrādījās, ka filma bija pat ļoti laba, tā kā Īstvuds šajā kara filmā patiesībā tieši karam veltī salīdzinoši nelielu ekrāna laika daļu. Tas ir vēstījums par dažiem jaunekļiem, kam pagadījās kļūt par dalībniekiem leģendārā fotogrāfijā, kas amerikāņiem kļuva par kara uzvaras simbolu - attēls, kurā seši kareivji nostiprina karogu uz iekarotas virsotnes kādā klinšainā Japānas salā vārdā Ivo Džima. Un kādu laiciņu vēlāk, kamēr karš vēl turpinājās, trīs uz to brīdi izdzīvojušie jaunekļi tika savākti uz Štatiem, lai viņi tur kā kara varoņi vāktu līdzekļus armijas atbalstam, tādējādi kļūdami par propogandas mašīnas elementu un mēs redzam, kā šie jaunizceptie varoņi mēģina tikt galā ar jauno savas dzīves pavērsienu. Vienam no viņiem - amerikāņu indinānim vārdā Aira Heizs - tas padodas pavisam slikti, tā ka viņš pat atgriežas karā, kamēr pārējiem tas iet daudz labāk, lai gan arī viņi saprot, ka būtībā ir tikai marionetes un nav nekādi varoņi. Starp citu, kad to indiāni filmas garumā visu laiku sauca par Airu, es domāju - hā, viņam ir tāds pats vārds kā Airam Heizam (jo es nevarēju atcerēties, kas īsti ir Aira Heizs, bet šis vārds man bija palicis atmiņā - kā vēlāk noskaidroju, no tāda paša nosaukuma Džonija Keša dziesmas). Vispār filma ir tīri interesanta un ļoti smuki uzfilmēta (ar to gan laikam Klinta Īstvuda darbi izceļas, ka tie vizuāli vienmēr ir perfekti - es te, protams, nerunāju par vesterniem no laikiem, kad viņš pats pamatā bija aktieris). Patiešām laba kara filma, bez stulba patosa un bez stulbas ķengāšanās.

No, I wasn`t really planning to see this film this soon. It was just that I went to a wrong press preview. Not that I wouldn`t be on the list for this one but I was planning to see "Cinderella man" - a film I have no interest in whatsoever. Anyhow, "The Transporter", the first part, doesn`t bring me any good memories at all. It was the kind of stupid action film that makes you laugh more than it keeps you intrigued. Now we discuss the sequel for that film. And you know what? I liked it more. No, it`s still pretty much the same stupid scenario, Jason Stetham (he, who once was so brilliant in "Snatch" and that "Lock Stock" flick) is a transporter - a guy with his rules which include not asking any questions. But now he works as a driver for some rich man`s kid. When the bad guys kidnap the kid and inject him with a deadly virus the Transporter can`t simply let the kid die. So he starts hurting people. Being more skilled than B in Kill Bill, he rarely needs any weapons at all - a fire hose usually is enough for him to stop something like ten villains. Yeah, technically in terms of SFX and stunts the film is brilliant. In terms of a plot it sucks. But at least it doesn`t have a sappy love story like the first part. And it has the guy who played Tom in "Lock Stock" as a Russian biologist villain. And it has a nice middle aged Frenchman who cooks for the police after he`s been taken to the office.

Skatoties šo filmu, man jau radās aizdomas, ka tas, ko mums rāda, nav nekāda Austrija - un tās izrādījās vairāk nekā pamatotas, "Iluzionists" ir par 100% filmēts Čehijā. Taču no otras puses - kāda starpība. "Kin-dza-dza" jau noteikti arī netika filmēta uz citas planētas. Tātad, Iluzionists. Filmā piedalās vismaz divi ļoti ievērojami aktieri - Edvards Nortons, kas lielāko slavu guvis iekš "Fight Club" un "American History X" un "alternatīvā" kino guru Pols Džiamati - "Trumena šovs", "Sānceļi", "American Splendour" - tās būtu pirmās filmas ar viņa līdzdalību, kas man nāk prātā. Savā būtībā tā ir pasaku filma, kuras darbība norisinās Austroungārijas impērijā 19. gadsimta beigās. Tās galvenais varonis ir Eizenhaims (Nortons) - iluzionists, kura priekšnesumi pārsteiguši Vīnes publiku. Vienlaikus ar būšanu par iluzionistu viņš ir arī galdnieka dēls, kuram reiz bija attiecības ar jauno grāfieni, kuras vārdu es iegaumēt nebiju tā arī spējīgs - dutchess fon Tessen vai kaut kā tamlīdzīgi viņu sauc. Tagad tā pati dutchess ir gandrīz jau apprecējusies ar impērijas kroņprincim, kuram viņa kā ungāru daļas atbalstīta kandidatūra ir svarīga sastāvdaļa viņa plānā gāzt savu tēvu un kļūt par imperatoru. Tomēr filmā galvenais ir ne pārāk ticamie, bet visnotaļ interesanti realizētie Eizenheima burvju triki. Pēc tam, kad viņš ir aizvainojis princi, viņš bišķi krīt nežēlastībā, bet Džiamati varonis, kas ir Vīnes policijas vadītājs, negrib viņu likt cietumā, jo uzskata par lielu mākslinieku. Ai, man ir slinkums rakstīt kaut ko vairāk - ļoti laba filma, smuka, interesanta un stilīga.

Sofijas Kopolas filma "Marija Antuanete" manā disku maciņā braucienam uz Šveici nenokļuva tādēļ, ka es būtu pārmērīgs kostīmfilmu cienītājs vai tādēļ, ka kopš "Lost in Translation" Kopola tiek uzskatīta par vienu no krutākajām sievietēm režisorēm Holivudā. Patiesību sakot, šīs filmas galvenā vērtība manās acīs bija viena tās saņemtā Oskara nominācija (kaut kādā nebūtiskā kategorijā - laikam par tērpiem), kas to padarīja par mana "masterplan" - noskatīties visas Oskariem nominētās filmas (šobrīd jau saprotu, ka šo plānu noteikti nerealizēšu no - 133 nominācijām patlaban esmu noskatījies 51 - tās ir nominācijas, nevis filmas, līdz ar to reāli ņemot esmu ticis galā ar mazāk nekā pusi filmu un manā krājumā ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas nenoskatītās filmas no šīs kategorijas, bet uz manu atgriešanos Rīgā oskari būs jau garām.

I have never played the computer game "Resident Evil". I have never even seen somebody play it. I haven`t watched the first part of this movie because I thought it would be bad. And what do I do? I watch a sequel of a film that`s made after a computer game! And now you probably think that I`m gonna say - man, it was awesome, I never expected anything like this. But I`m not gonna say it. First, because I want you to feel embarassed, but that`s not the main thing. The film just wasn`t that good. It was no good at all, to be short. Milla Jovovic (calling herself Alice) is a woman that got "upgraded" by a virus (biological weapon) that kills people and then turns them into zombies. The bad company that runs the city where the virus is closes the city down and lets it go down. But Milla plus one another cool chick who looks like Lara Croft, a silly rap talkin` black guy and some others try to win the battle versus the zombies. And there`s a huge super zombie as well (named Nemesis). Well, if you want dumb action - you got, but on the other hand every action film can provide you with dumb action. And there`s nothing except that in this dissapointing film.

John Cale of the Velvet Underground fame doesn`t give up on recording music. On his latest album he doesn`t pretend to be a young and crazy fellow, oh, no, he records songs like "In a flood" where he sounds just like Johnny Cash a few years before his death. But he isn`t always like that, he also does stuff like "Outta the Bag" where you`d be surprised that the man is over 60 years old. Of course, the days of experimantion Cale was best known for are long gone now but he has some of the weird charm not many musicians have. My favourite track on the record is "Perfect" which sounds so rocking you`d never think it was the same John Cale. With it`s simple rocking sound Cale doesn`t like a dinosaur that still doesn`t wanna die but like a very diverse musician that will record until the day he dies interesting music that will selll badly.

Šo filmu paņēmu no Andreja V., tā īsti nepainteresējies, kas tā tāda ir, bet vismaz Andrejam pašam tās apraksts IMDb likās gana intriģējošs, lai viņš man šamo kino darbu diskā ierakstītu. Sižets ir apmērām tāds: Vilsons - diezgan brutāli noskaņots pusmūža anglis, kas nupat iznācis no cietuma - dodas uz Ameriku, lai tur uzmeklētu vīrieti vārdā Terijs Velentains, par kuru Vilsons ir pārliecināts, ka tas ir vainīgs viņa meitas nāvē. Amerikā viņš sapazīstas ar mirušās meitenes draudzeni, kā arī vienu Latino tipu. Filma ir hronoloģiski diezgan sarežģīti sapiņķerēts vēstījums, kurā iesaistās darījumi ar naudu un narkotikām, kas arī jauno sievieti bija pazudinājuši, turklāt vienlaikus filma ir arī visnotaļ vardarbība. Principā to varētu nosaukt par krustojumu starp "Kill Bill" un "Mystic River" - Kventinu Tarantino un Klintu Īstvudu. Žēl tikai, ka man nevienu stīdziņu šī filma tā īsti neaizskāra - noskaidrot, kā īsti šī sieviete bija gājusi bojā (more or less nejauša slepkavība no tā paša Valentaina puses), man nebūt nelikās svarīgi (emocionāli svarīgi, lai būtu precīzākam). Spriedzes līmenis filmā arī bija diezgan zems, pats galvenais varonis gan bija tīri ok, tikai visā kontekstā filma šķita patiešām pelēka un nesaistoša.

2006. gadā iznāca divas filmas ar līdzīgiem nosaukumiem - "The Good Shepherd" un "The Good German", kuras daudzi steidzās apvienot zem vienota nosaukuma "The Good German Shepherd" (labais vācu aitu suns - VAS). Šī filma tomēr par vācu aitu suņiem nestāsta, tāpēc stāstīšu par filmu. Pirmkārt, es kā parasti, kad šo filmu lejuplādēju, palaidu šo to garām. Es piefiksēju, ka tā ir nominēta Oskaram par labāko mūziku (tāpēc jau to arī lejuplādēju), bet fakts, ka šo filmu ir režisējis Soderbergs, bet galvenās lomas atveido Džordžs Klūnijs, Keita Blanšeta un Tobijs Makgvairs, man kaut kā acīs neiekrita. Ar ko gan es biju rēķinājies, ka šī filma ir melnbalta, bet nebiju domājis, ka tā ir tik ļoti film noir stilā realizēta - ja es nezinātu, ka tā ir tapusi 2006. un nevis 1946. gadā, nemūžām nebūtu pateicis. Starp citu, ja tā padomā, Klūnijs vispār vizuāli ir tipisks "vecā stila" aktieris - no tādiem, kas dominēja Holivudā melnbaltā kino laikmetā un kas mūsdienās ir izgājuši no modes - lielais krutais vīrietis, nevis savas feminīnās puses izpratējs.