Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: latviešu) "Gaistošās pasaules mākslinieku" es iegādājos Jāņa Rozes grāmatnīcā vienlaicīgi ar "Grāmatu par Blānšu un Mariju", turklāt vadījos no tāda paša principa grāmatas izvēlē, kā attiecībā uz to otru grāmatu - izvēlējos man pēc viena laba darba zināmu autoru. Kazuo Išiguro, kā droši vien jau atzīmēju "Dienas atlikušās daļas" aprakstā, nav vis japāņu, bet gan angļu rakstnieks, par spīti savam vārdam. Un arī šī grāmata, kas gan patiesībā ir ļoti japāniska, ir sarakstīta angļu valodā, līdz ar to man nav nekāda pamata pārmest latviešu tulkotājiem, ka viņi nav darbojušies ar oriģinālu. Romāna galvenais varonis ir mākslinieks Ono, kas bijis ar saviem patriotiskajiem darbiem ļoti slavens 30-to gadu Japānā, taču kas tagad (četrdesmito beigās) zināmā mērā par savu pagātni kaunās, jo izrādījies, ka tas, kam viņš kalpojis, tagad tiek atzīts par ļaunumu. Un tagad Ono darbi vairs netiek izstādīti nekur, lai arī savā dzimtajā Nagasaki, kura pēc kara tiek pamazām atjaunota, viņš joprojām bauda lielu cieņu. Zināmā mērā Ono personāžs ir diezgan līdzīgs "Dienas atlikušās daļas" centrālajam tēlam - butleram Stīvensam (ja tā viņu sauca), tāda ziņā, ka grāmatas gaitā pamazām atklājas, ka viņā "pozitīvais" imidžs ir zināmā mērā uzspēlēts, vienīgi Ono savā būtībā ir daudz gudrāks un īstenībā arī tīrāks, lai arī kā jau mākslinieks no reālās dzīves viņš pārāk daudz nesajēdz. Un, atšķirībā no Stīvensa, viņam ir arī liela taisnība, raugoties uz pēckara pasauli un saprotot, ka daudzi tagadējie amerikāņu draugi patiesībā ir vienkārši apmetuši kažoku uz otru pusi un nolieguši savu pagātni pilnībā, kamēr Ono būtībā atzīst, ka viņam ir nācis kļūdīties, bet nemēģina izlikties, ka viņš ir bijis kas tāds, kas viņš nav bijis (pēc analoģijas ar to, ka visās Eiropas valstīs pēc 2. pasaules kara izrādījās, ka gandrīz visi vietējie iedzīvotāji esot aktīvi vai pasīvi pretojušies nacistiem, lai gan reāli, protams, tādu procents bija diezgan niecīgs). Jāsaka, ka šajā romānā patiešām jūt Išiguro japānisko elementu, kas "Dienas atlikušajā daļā" bija pavisam paslēpts - vismaz man ir tāda sajūta, ka viņš pasauli zīmē ar šauriem melnas otas vilcieniem, veidojot diezgan japānisku tās interpretāciju, atšķirībā, no, piemēram, vācu manieres triept ar milzīgu resnu otu un ar to veidot stūrainas figūras vai francūžu aizraušanos ar abstrakcionismu vai puantilismu (nē, pilnīgi nopietni, šādas sajūtas no dažādu valstu literatūras man rodas). Tomēr šajā romānā, cik labi Išiguro lai arī nebūtu iezīmējis savus personāžus, manā izpratnē ir pārak daudz tā japāniskā, kas man nemaz tik labi pie sirds neiet.

Skolas laikos Blinki bija viena no manām iecienītākajām grupām un vislielākā loma šajā lietā bija viņu videoklipam dziesmai "All the small things", kurā tika parodēti visādi popmūzikas tirliņi a la Backstreet Boys, Britnija utt. Līdzās tam Blink 182 piedāvaja draudzīgu popsīgu rokmūziku, kuru varēja klausīties bez sevišķas piepūles un kura bija izteikti stilīga. Protams, pat tolaik es apzinājos, ka grupas mūzika ir absolūti vienveidīga, bet ar to varēja tīri labi samierināties. Šis grupas koncertieraksts savulaik vispār bija manā izpratnē kolosāls - pateicoties "Words of Wisdom" segmentam "everybody say: fuck fuck shit fuck!". Tagad, pēc vairākiem gadiem atkal klausoties šo ierakstu, tajā grūti nesaklausīt veselu virkni trūkumu - sākot ar milzīgo daudzumu patiesībā diezgan debīlo joku, šausmīgu dziesmu vienveidību, neinteresantu izpildījumu un beidzot ar to, ka laikam esmu "pāraudzis" šo grupu. Te nav pat dziesmu, kuras īpaši izcelt, tās ir tik vienādas, ka vai bail. Patiesībā tieši "All the small things" ir vēl viena no sliktākajām kompozīcijām, kurai turklāt vēl ir maksimāli šķībs vokāls klāt, kamēr citās dziesmās izklausās, ka tās nemaz nav ierakstītas koncertā, bet gan studijā, pieliekot klāt koncerta trokšņus.

This is the modern Monty Python so they say. And it really has a bit of feeling that the Circus team had. Yet it doesn`t work quite as well. I can`t deny that the two guys behind this project do have some guts - they don`t care for being politically correct. They poke fun at the fat, they poke fun at the gay, they poke fun at you. Yet their jokes don`t seem to have too much diversity. The whole show is mostly based on a limited number of typical characters that do the same things in different situations. In MPFC you also had a bit of that but rarely beyond the limits of a single show. Here you`ll encounter a fat chick talking gibberish nonsense in most of the episodes (not that I`ve seen them all but I`ve read about it). The introductions to every show are quit cool though. For example: "Britain. We`ve had running water over ten years, and we`ve invented the cat." Have the Britons invented humour as well? Probably they have, yet being the inventors of football they aren`t that good at it nowadays. And it`s a bit similar with jokes and sacrasm.

Ar "Asiņaino dimantu" oficiāli atklājām Oskaru sezonu - turpmākajās nedēļās mans mērķis ir pavisam vienkāršs - noskatīties iespējami vairāk oskariem nominēto filmu. Normunds, cik zinu, man ir lielā mērā priekšā, bet nekas - gan vēl izdosies gandrīz vai atspēlēties. Protams, ir te arī kāda problēma - virkne filmu vēl nav pieejama nekādos veidos, jo, piemēram, "Notes on a scandal" pat Amerikā nav piedzīvojusi plašo pirmizrādi. Patlaban manā Oskariem nominēto un vēl neredzēto filmu sarakstā ir 34 filmas - diezgan padaudz, jāsaka.

Tātad Vudijs Alens. Es jau ne vienreiz vien esmu šo jauko cilvēku pieminējis. Patiesībā mana attieksme pret viņu droši vien ir pozitīvāka neka vairumam tautiešu, tomēr tā ne tuvu nav arī tā siekalainā sajūsma, kāda par Vudiju ir kino profesionāļiem. Patiesību sakot, tieši pēdējo gadu nepretenciozais Alens, kas nemēģina ar savām filmām vairs pārsteigt pasauli, man patīk daudz labāk par "Annie Hall" laika Alenu. Iespējams, tolaik viņš bija kaut kāds guru, kas atļāva visiem intelektuālajiem onanētājiem novērtēt sevi un parādīt savu pārākumu pār pūli, bet šobrīd viņš ir vienkārši vecis, kas taisa tīri labas filmas. "Scoop" ir savā ziņā līdzīga "Matchpoint"-ai un atšķirīga no tās. Līdzība ir sekojoša: 1) Scarlet Johanssen piedalās abās šajās filmās un abās divās viņa ir amerikāniete, kas kļūst par augstāko aprindu angļa draudzeni; 2) abas šīs filmas (loģiski) norisinās Anglijā. Atšķirības: kamēr Matchpoint bija vairāk drāma, "Scoop" ir izteikta kriminālkomēdija. "Matchpointā" Alens pats bija tikai režisors, šeit - arī aktieris. Tomēr jāsaka, ka arī uz ekrāna viņš tagad ne tuvu vairs nav tik kaitinošs kā bija agrāk, protams, saglabājot bišķi savas Aleniskās iezīmes, kā piemēram šajā frāzē: "I was born into Hebrew persuasion but later converted to narcisism." Sižets ir sekojošs: kāds nupat miris žurnālists kuģī uz Stiksas uzzina baumas, ka sērijveida brunešu prostitūtu slepkava, kas tiek meklēts Londonā ir augstāko aprindu biznesmenis un lorda dēls Pīters Laimans. Šo informāciju viņam izdodas nodot žurnālistei iesācējai, kas atrodas kāda aizdomīgas kvalitātes burvju mākslinieka vārdā Spelndini (pats Alens) cilvēku apslēpšanas kabīnē. Tad nu šī jaunā sieviete nosaucas par Džeidu Spensu (īstais viņas vārds ir mazāk skanīgs - Sondra Pransky) un ar diezgan bezjēdzīgu Splendini (kas atklājas saucamies par Sidu Votermenu) atbalstu mēģina noskaidrot, kas tur ir ar to Pīteru Laimanu un brunetēm prostitūtām. Protams, Johansones varone nespēj savā izmeklēšanas varonī neiemīlēties. Filma nav ambicioza, filma nav pārsteidzoša, bet filma ir fun, fun, fun. Normāla komēdija.

This is a band similar to `the Coral` but the debut album by the Zutons left a better impression upon me than the latest disc recorded by their elder colleagues. This style of music is, of course, mainly influenced by British bands from the sixties, but I like the sixties, so it`s no problem for me. The arrangements on this album are pretty good, not too intensive, of course, but memorable. "Moons and Horrow shows" is something that you can listen to when being in your car on a country road and you don`t need to hurry but you can look at the landscapes slowly passing by. "Zuton Fever" has a very solid starting riff. "Remember me" is a partly rare kind of song - it`s about a guy who`s unhappy that his best friend doesn`t care for him anymore now when he`s got a girlfriend. I personally consider this album a very good one not only in terms of music but also in terms of music. "Railroad" is nice. So is "Pressure point". There`s surely this thing that most of these songs remind me of something, seem familiar, but they still sound good, even if this isn`t a breakthrough in the world of music. By the way, "Pressure Point" has something from "Deep Purple". It`s probably the best thing I`ve heard this year that has been recorded in 2004 (although I haven`t been following the music industry too tightly). And I certainly must change my position that there`s no new good music in the world. You just have to look for it in the right places.

I took my time with this film. I wanted to watch it quite a while ago but I somehow always found better things to do. In the end I found out that it was worth watching it. A young woman with a loving husband and two daughters discovers that she`s only got a few months to live due to rapidly growing malignous tumours. So she makes a list of things to do before dying. Those include making love to another man than her husband, recording birthday greetings to both of her daughters until they`re 18, finding a new mother for her children and a new wife for her husband. The film is sad, of course, what else could you expect from a film about a young woman dying. But it`s not that heavy stuff as you`d probably think it is. It`s more beautifully sad than simply sad. At least I liked it, not that it means a thing.

2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.

4. Nikitas sezonu skatījāmies ar lielāku pārtraukumu apmēram vidū. Seriālā arvien mazāka loma tiek atvēlēta "misijām" un arvien lielāka - savstarpējām attiecībām. Vispirms Maikls cīnās par to, lai "atprogrammētu" Nikitu atpakaļ, tad tur iesaistās jau it kā 2. sezonā mirusī Edriena, vispār gandrīz katrā sērijā notiek vai nu kaut kādas smadzeņu modifikācijas lietas vai kaut kas līdzvērtīgi reālistisks. Vienā parādās kaut kāds 10gadīgs šmurgulis, kas praktizējas telepātijā, vēl te notiek gandrīz visas sezonas garumā cīņa starp Operations un augstāko priekšnieku - Džordžu. Tiek nogalināts Bērkofs un aizstāts ar viņa negaidīti atklājušos dvīņubrāli. Izrādās, ka Nikitas kaimiņš Niks Štopels - nodaļas ziņotājs un sīka žurciņa - vienlaicīgi ir arī misters Džonss - vislielākais iespējamais priekšnieks. Vēl vairākas sērijas bija ļoti nepatīkamas - tai skaitā viena, kad Nikitu pagrabā pie sevis iesloga kaut kāds pilnīgi ķerts tips (ar zināmu līdzību Faulza "Kolekcionāram") un viena, kad viņa nonāk trakonamā. Pats trakonams izskatās apmēram no horror filmām pārņemts un tik pretīgs, ka varētu padomāt, ka tas atrodas kaut kur Krievijā, teiksim pie Murmanskas, lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka tas esot Cīrihē, Šveicē. Tā kā man uz šo valsti drīz jābrauc, teorētiski es varetu par to pārliecināties, kādi tur ir trakonami, bet es patiešām šaubos, ka tajos ir visur nolupusi krāsa un viss izskatās sliktāk nekā Latvijā. Anyway, šķiet, ka kaut kādā brīdī ir notikusi radikāla scenāristu maiņa, kā rezultātā Nikitā arvien vairāk parādās pilnīgi neloģiskas notis, kas man nebūt nepatīk. Vienīgais prieks, ka tagad atlikušas vairs tikai 8 pēdējās sērijas, un tad būs cauri.

Alejandro Amenabar was the director of a film that got one of the first records on my factoid - "Open your eyes". But "Mar Adentro", his latest, brought him even more acclaim than that film. He even got an Oscar for the best foreign film. Ramob Sampedro is a man who`s been paralysed for 28 years and who wants to have a right to die, but Spanish law doesn`t give him such a right. Now he`s found a lawyer woman named Julia that is also suffering from a disease that will kill her, thinking that she might help him. A weird love story starts between the paralysed man and the insultic woman. Some sort of Romeo and Julia. Then there`s Rosa, a simple working class woman that wants to convince Ramon that he needs to live. But Ramon says that the woman that loves him will help him die. Which one will it be - Rosa or Julia? The one that could die with him together or the one that will live on after his passing? The film isn`t only about whether it`s right to die if you want to, but about what`s worth in life and what isn`t. It`s so sad it makes you cry, and at the same time it`s so uplifting that you can smile through your silly tears.