Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: krievu). Ja ir viena lieta, ko man nav tā arī izdevies saprast, tā ir amerikāņu tautas un kritiķu jūsmošana par Martinu Skorsēzi vienlaikus ar kinoakadēmijas negatīvo attieksmi pret šo režisoru. Daudzi viņu uzskata bez maz par 20. gadsimta (nu jau arī 21.) izcilāko amerikāņu režisoru, kurš turklāt nav saņēmis tā arī nevienu Oskaru. Es esmu redzējis vairākas viņa filmas, bet kaut kā neesmu sapratis, kas tad viņā ir tik unikāls. Ok, "Taxi Driver" bija tīri labs kino, bet ne ar ko ne labāks par daudzām citām klasiskām 70-to gadu filmām. "Goodfellas", kas skaitās viena no labākajām 90. gadu filmām bija normāla gangsteru filma, ne vairāk, "Aviators" bija totāli oskariem domāta filma ar lielisku aktieru ansambli, bet bez odziņas. Hmm, es biju nez kādēļ domājis, ka Skorseze ir atbildīgs arī par "Once Upon a Time in America", kuru gan es nespēju līdz galam noskatīties pārmērīgas garlaicības mākts. Protams, es neesmu vēl redzējis "Gangs on New York" (un pagaidām arī neplānoju to noskatīties, pietiek jau man filmu ar Leo di Kaprio), kā arī "Jēzus pēdējo kārdinājumu", bet vismaz līdz šim neviena no Skorsēzes filmām man nav likusi atsēsties uz pēcpuses un pateikt: "Jā, tā ir lielā māksla!"

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk nekā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.

How much do you know about Harry Potter? It`s the coolest wizard for a pre-teenage audience. There are books about him, there are cups and cakes bearing his name,his own lingerie line: you name it. And there`s the first part of the film about him. After having already seen the second part (I usually choose a stupid order for watching everything), my expectations for this film were lower than the IQ of an average American. But I was proved to be wrong! No, this ain`t no Frederico Fellini or Benvenuto Cellini (the latter wasn`t even a filmmaker) but this is a good film for children. At least there are no silly flying cars in this part of the film. But there`s a stone that makes you live forever, and there`s an evil teacher who works for Volodja the wicked (not for mr. Putin, if you keep asking). And there are quite a few little children that manage to stop him from obtaining that stone. To be honest, I don`t really remember, why I preferred this film to the second part when I watched it, but it somehow seemed less silly. Oh, I remember - John Cleese can be seen for a bit more than half a minute and he even says a few funny things. If he had been the main star of the film it would have been a masterpiece. And Harry Potter could even appear in some scenes.

This is the first film to come out of the great Stanley Kubrick more than 50 years ago. It`s not a real big screen motion picture though - just a 15 minutes long documentary. It shows us one day in the life of a professional boxer Walter Cartier and one of his fights. Not that the boxer was any popular even back then. It was just supposed to show what it was like to fight for a living. As much as I understood about this film it was probably a unique thing but that`s not too important to me. Specialists tell that by the movement of camera you can recognise Kubrick right away. Well, I couldn`t. I gotta admit that it was probably an insightful look at what boxing is all about, having some pretty neat sentences in the commentary, but if a film that goes on for only 15 minutes can bore me, it`s not a good sign. That doesn`t mean that I`m going to rate this thing low, for it`s a documentary and documentaries are rarely great peaces of fiction (cause they aren`t even fiction) and for 1951 it`s pretty solid. But not great by any standards.

William F. was one of the most acclaimed novelists of the previous century yet until this time I hadn`t read a single one of his works. I`m not so sure how it happened this way but it`s a solid fact that I never really had time for Faulkner. Maybe because I thought he was one of those boring WW1 writers (not that I had anything against WW1 writers). But the Mansion doesn`t have too much to do with either WW1 or WW2. Yes, both of those wars happen in the period the heroes of this book live, yet they aren`t mentioned too often (heck, they are nearly not mentioned at all). The books starts off as a story about Mink Snoups, a young and not too bright farmer that gets angry with his rich neighbour mainly because of his own weird perception of the world. It ends for him quite badly after he kills the rich neibhbour Mink is sentenced for life at the Parchman farm (a prison where you work in the field). Later on we switch more to other Snoups`es as people connected with them. Mainly due to the adopten daughter of Flem Snoups - Mink`s cousin who has achieved much in his life and who doesn`t want Mink ever to come out of Parchmen`s place. The novel has lots of different leading characters, forming something like a weird flow of different story lines, that somehow get perfectly connected in the end. At some scenes the whole thing may seem overlong, yet Faulkner knows exactly what he`s doing and what each character is for in his world. Not than most of them have a purpose or something, it only means that nothing is out of place.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.

Pirmais, no kā dzirdēju sajūsmas saucienus par šo multeni, bija Delfu dizaineris Gusts, kas teica, ka ja kādam tā nepatīk, tad viņš nesaprot, cik daudz laika ir ieguldīts šādā animācijā. Pēc "Cars" noskatīšanās varu piekrist - darba tur ir ieguldīts ļoti daudz un pat tādam nejautrulim kā man nav pamata žēloties, ka animācija nav gana labā līmenī realizēta. Motīvs multfilmai, protams, ir pats triviālākais - krutais džeks saprot, ka draugi ir daudz svarīgāki par naudu un panākumiem. Vienīgā atšķirībā no citām multfilmām - krutais džeks ir automašīna (morāle precīzi tāda pati bija arī angliskajā "Flushed Away" - žurku multfilmā). Galvenais varonis ir sacīkšu mašīna, kas nonāk kaut kādā lauku miestā, kurā saprot, ka vecie sarūsējušie vāģi bieži vien ir draudzīgāki par krutajiem un stilīgajiem, jo viņiem ir labākas sirdis. Apcerēt kaut ko vairāk no sižeta viedokļa, manuprāt, būtu visnotaļ smieklīgi, tālab to nedarīšu. Tā vietā varu pateikt, ka principā multfilma man patika, jo kā jau minēts, vizuāli tai nebija ne vainas, lai gan par oriģinalitāti tajā runāt būtu lieki (kā gan tas laikam ir tiesa 99% mūsdienu multfilmu).

This film tells a story of a man that just can`t be caught by the French police. He himself ain`t that much of a bad guy, of course, but he`s got a lot of dirty money and therefore the cops are after him. In order not to be caught he`s overgone a serious plastical operation so that even his girlfriend would recognise him if he were standing half an inch from her. Anyhow, his girlfriend (played by Sophie Marceau) has to find a lonesome man on a train in order to trick some russkies that are following her. It`s not really clear why she has to do that but who cares. So she picks a guy who works as a translator and who`s shy and simple and all that. She takes him into a world he didn`t even know that existed. Yet he has to pay the price of being considered to be Anthony Zimmer. But the chick falls for him. And in the end he proves to be Anthony Zimmer himself. Of course, it doesn`t make much sense considering his previous behaviour but who cares. Ok, this film is a no-brainer but I`ve seen a lot worse no-brainers than this one.

Reizēm gadās televīzijā noskatīties kādu īsteni zemas kvalitātes filmu. Pēdējā laikā gan tas bija gadījies retāk, tā kā televizoru daudz skatījušies nebijām (un pat maz ne), tomēr pēc sestdienas pirmā Eirovīzijas pusfināla kaut kā sākām skatīties pa TV3 kādu zemas kvalitātes komēdiju un izlēmām to novērtēt līdz galam. Tā pirmām kārtām ievērojama ar to, ka galveno lomu tajā spēlē gandrīz slavenība - Marks Pols Goselārs, daudziem (vismaz agrāk) zināms kā Zaks no "Saved by the Bell". Protams, pēdējos 10 gados nekur augstāk par savu tīņu meiteņu elka slavu viņš ticis nav, bet ir deģenerējies līdz "Beer Money" līmeņa TV filmām. Toties jāatzīst, ka viņa kādreizējais kolēģis, kas tolaik saucās par Sleiteru, nu jau ir atzīmējies arī ar epizodisku lomu "Hameleonu rotaļās", kas, protams, nevar nepriecēt. Šajā filmā Zaka varonis (nezinu viņa vārdu) un divi viņa ne pārāk gudri draugi nejauši kļūst par liecinieki tam, kā uz Zemes nolaižas NLO, un nogalina vienu citplanētieti (kurš izskatās pēc gumijas tērpā iestūķēta pundura un kurš patiesībā arī ir gumijas tērpā iestūķēts punduris - kā jau minēts, tā ir TV filma). Nošauto citplanētieti viņi mēģina par dažiem desmitiem tūkstošu dolāru notirgot kaut kādai televīzijas zvaigznei, bet īsti labi tas viņiem neiznāk, turklāt izrādās, ka citplanētietis nemaz nav miris un ka viņš ir diezgan aptaurēts tirliņš. Vispār filmas kvalitāte ir atbilstoša tās budžetam un daudzējādi man gribētos teikt, ka kaut ko šādu arī latvieši būtu spējīgi uztaisīt. Tomēr es ceru, ka viņi tā nedarīs.

Svētdienas vakarā, kas bija pēdējais publiskā tusiņa vakars pirms mana brauciena uz Ženēvu un kas notika pēc brauciena uz Jūrmalu, mēs pie Sīčiem skatījāmies šo aizraujošo Devida Linča filmu. Par šo filmu jau iepriekš zināju vienu - ka tā ir filma par to, kā kāds tips brauc ar zāles pļāvēju ciemos pie sava brāļa, kas dzīvo ļoti tālu. Un vēl es zināju, ka šajā filmā nekas nenotiek, vismaz šāds bija apraksts, ko biju guvis no N.R. (kuram šī filma gan patiesībā, cik zinu, patīk visnotaļ labi). Kā lai arī nebūtu, filma patiesībā izrādījās ievērojami enerģiskāka, nekā es biju no tās gaidījis (galvenokārt tur gan laikam "pie vainas" manas ļoti zemās izvirzītās prasības. Pirmkārt, izrādījās, ka viņš ar zāles pļāvēju brauca pa ceļu, nevis pa lauku, līdz ar to tur parādās arī citi cilvēki, izņemot galveno varoni, arī dialogu filmā ir ievērojami vairāk, nekā biju gaidījis. Tas, protams, nenozīmē, ka "Straight Story" ir enerģijas pārpilns kino darbs, drīzāk otrādi, tomēr tas nav arī tik letarģisks kā, teiksim, Kojaniskvaci (nezinu, kā to nosaukumu pareizi pierakstīt). Jāatzīst, ka, iespējams, es šo filmu labāk spētu novērtēt pēc gadiem 40, tā tomēr ir filma par veciem cilvēkiem, kas lielā mērā ir domāta tieši veciem cilvēkiem, tā nav paredzēta tādiem garām paskrējējiem un nepadomātājiem kā man, tajā ir pārāk daudz skaudru skumju, lai to varētu tā skatīties vienkārši svētdienas vakarā, ne par ko nedomājot, smags un liels kino, lai arī ne ikvienam piemērots.