Kazhes pierakstu burtnīca

I took my time with this film. I wanted to watch it quite a while ago but I somehow always found better things to do. In the end I found out that it was worth watching it. A young woman with a loving husband and two daughters discovers that she`s only got a few months to live due to rapidly growing malignous tumours. So she makes a list of things to do before dying. Those include making love to another man than her husband, recording birthday greetings to both of her daughters until they`re 18, finding a new mother for her children and a new wife for her husband. The film is sad, of course, what else could you expect from a film about a young woman dying. But it`s not that heavy stuff as you`d probably think it is. It`s more beautifully sad than simply sad. At least I liked it, not that it means a thing.

2006. gads tika pabeigts kopā ar "Nikitu". Ko atklāja 3. sezona: 1. ka Maiklam ir sieva un dēls (kurus gan viņš līdz 3. sērijai paspēj jau pazaudēt), vienā no sērijām Operations kļūst traks kaut kāda līdzekļa ietekmē un visas sērijas garumā meklē vienu mirušu savu pretinieku. Uz sezonas beigām sāk iesaistīties zinātniskā fantastika, kad izrādās, ka Nikitu 1. nodaļa ir mazliet modificējusi tā, ka viņa iemīlas kaut kādā vienā bandītā. Šī tēma tiek attīstīta pašās sezonas beigās, kad Nikitai tiek pārprogrammētas smadzenes, lai viņa pārstātu būt emocionāla, tādējādi izdzēšot viņas attiecības ar Maiklu. Patiesībā šī sezona bija visai interesanta, tā kā tajā bija, manuprāt, vissaistošākās misijas, vienīgi tas sci-fi sviests sāka mazliet jau dumjš palikt, bet vēl ne tuvu nebija tik idiotisks kā 4. sezonā.

4. Nikitas sezonu skatījāmies ar lielāku pārtraukumu apmēram vidū. Seriālā arvien mazāka loma tiek atvēlēta "misijām" un arvien lielāka - savstarpējām attiecībām. Vispirms Maikls cīnās par to, lai "atprogrammētu" Nikitu atpakaļ, tad tur iesaistās jau it kā 2. sezonā mirusī Edriena, vispār gandrīz katrā sērijā notiek vai nu kaut kādas smadzeņu modifikācijas lietas vai kaut kas līdzvērtīgi reālistisks. Vienā parādās kaut kāds 10gadīgs šmurgulis, kas praktizējas telepātijā, vēl te notiek gandrīz visas sezonas garumā cīņa starp Operations un augstāko priekšnieku - Džordžu. Tiek nogalināts Bērkofs un aizstāts ar viņa negaidīti atklājušos dvīņubrāli. Izrādās, ka Nikitas kaimiņš Niks Štopels - nodaļas ziņotājs un sīka žurciņa - vienlaicīgi ir arī misters Džonss - vislielākais iespējamais priekšnieks. Vēl vairākas sērijas bija ļoti nepatīkamas - tai skaitā viena, kad Nikitu pagrabā pie sevis iesloga kaut kāds pilnīgi ķerts tips (ar zināmu līdzību Faulza "Kolekcionāram") un viena, kad viņa nonāk trakonamā. Pats trakonams izskatās apmēram no horror filmām pārņemts un tik pretīgs, ka varētu padomāt, ka tas atrodas kaut kur Krievijā, teiksim pie Murmanskas, lai gan oficiāli tiek apgalvots, ka tas esot Cīrihē, Šveicē. Tā kā man uz šo valsti drīz jābrauc, teorētiski es varetu par to pārliecināties, kādi tur ir trakonami, bet es patiešām šaubos, ka tajos ir visur nolupusi krāsa un viss izskatās sliktāk nekā Latvijā. Anyway, šķiet, ka kaut kādā brīdī ir notikusi radikāla scenāristu maiņa, kā rezultātā Nikitā arvien vairāk parādās pilnīgi neloģiskas notis, kas man nebūt nepatīk. Vienīgais prieks, ka tagad atlikušas vairs tikai 8 pēdējās sērijas, un tad būs cauri.

Alejandro Amenabar was the director of a film that got one of the first records on my factoid - "Open your eyes". But "Mar Adentro", his latest, brought him even more acclaim than that film. He even got an Oscar for the best foreign film. Ramob Sampedro is a man who`s been paralysed for 28 years and who wants to have a right to die, but Spanish law doesn`t give him such a right. Now he`s found a lawyer woman named Julia that is also suffering from a disease that will kill her, thinking that she might help him. A weird love story starts between the paralysed man and the insultic woman. Some sort of Romeo and Julia. Then there`s Rosa, a simple working class woman that wants to convince Ramon that he needs to live. But Ramon says that the woman that loves him will help him die. Which one will it be - Rosa or Julia? The one that could die with him together or the one that will live on after his passing? The film isn`t only about whether it`s right to die if you want to, but about what`s worth in life and what isn`t. It`s so sad it makes you cry, and at the same time it`s so uplifting that you can smile through your silly tears.

(valoda: krievu). Ja ir viena lieta, ko man nav tā arī izdevies saprast, tā ir amerikāņu tautas un kritiķu jūsmošana par Martinu Skorsēzi vienlaikus ar kinoakadēmijas negatīvo attieksmi pret šo režisoru. Daudzi viņu uzskata bez maz par 20. gadsimta (nu jau arī 21.) izcilāko amerikāņu režisoru, kurš turklāt nav saņēmis tā arī nevienu Oskaru. Es esmu redzējis vairākas viņa filmas, bet kaut kā neesmu sapratis, kas tad viņā ir tik unikāls. Ok, "Taxi Driver" bija tīri labs kino, bet ne ar ko ne labāks par daudzām citām klasiskām 70-to gadu filmām. "Goodfellas", kas skaitās viena no labākajām 90. gadu filmām bija normāla gangsteru filma, ne vairāk, "Aviators" bija totāli oskariem domāta filma ar lielisku aktieru ansambli, bet bez odziņas. Hmm, es biju nez kādēļ domājis, ka Skorseze ir atbildīgs arī par "Once Upon a Time in America", kuru gan es nespēju līdz galam noskatīties pārmērīgas garlaicības mākts. Protams, es neesmu vēl redzējis "Gangs on New York" (un pagaidām arī neplānoju to noskatīties, pietiek jau man filmu ar Leo di Kaprio), kā arī "Jēzus pēdējo kārdinājumu", bet vismaz līdz šim neviena no Skorsēzes filmām man nav likusi atsēsties uz pēcpuses un pateikt: "Jā, tā ir lielā māksla!"

(valoda: angļu). Te nu būtu pienācis laiks man pastāstīt, kālab šāds ieraksts manā faktoīdā vispār ir varējis tapt. Pamatā tam ir divi galvenie komponenti: 1) mana diezgan zemā noslogotība darbā pēdējā laikā un 2) ierakstu pa gadiem tabula manā faktoīdā. Proti, mans viens no mērķiem šajā faktoīdā ir panākt, lai pa vismaz vienam ierakstam būtu no katra 20. gadsimta gada. Laika posmā no 50. gada līdz gadsimta beigām viss ir kārtībā - neviena tukšuma (loģiski jau arī - man ir vairāk nekā 1000 ierakstu faktoīdā, būtu dīvaini, ja tur nebūtu pārstāvēts, teiksim, 1987. gads, kas ir relatīvi nesena pagātne). Tikām gadsimta pirmajā pusē joprojām ir vairāk caurumu nekā pilnumu - un atkal nav brīnums, jo tur grāmatas ir praktiski vienīgais avotu veids - vecās filmas es īpaši iecienījis neesmu (un tās nav arī īpaši pieejamas), bet par tik antīku mūziku pat labāk nerunāt - vienkārši ierakstu ir maz, tie ir draņķīgas kvalitātes un mani nemaz neinteresē (LP laikam jau tolaik nebija vēl izgudrots formāts). Lai nu kā nebūtu, Eleanorai Ferjūnai (ja to uzvārdu šādi jāizrunā) es uzdūros Gūtenberga projektā - kā brīvi pieejamai angliskai rakstniecei. Tad nu ņēmu un lejuplādēju šo, viņas pazīstamāko (it kā) darbu. Tas ir bērnu literatūras žanrā ieturēts (more or less) un pasaku stilā vēsta par kādu ceļinieku, kas dodas atpestīt no ļaunajām slaucējām (nopietni) kādu ieslodzītu meiteni. Lai atmaidzinātu šo sirdis, viņš tām katru dienu stāsta pa mīlaststāstam, kamēr visas ir atmaidiznātas un beibe ir brīva un var doties pie sava iemīļotā. Tikai izrādās, ka viņas iemīļotais nemaz viņai nav mīļš, bet gan ir kaut kāds stulbs lohs, kas vienkārši viņā ieķēries, bet beibe paspējusi iemīlēties stāstiniekā Martinā Pipinā, ar ko šī tad arī beigās paliek laimīga. That`s all folks.

How much do you know about Harry Potter? It`s the coolest wizard for a pre-teenage audience. There are books about him, there are cups and cakes bearing his name,his own lingerie line: you name it. And there`s the first part of the film about him. After having already seen the second part (I usually choose a stupid order for watching everything), my expectations for this film were lower than the IQ of an average American. But I was proved to be wrong! No, this ain`t no Frederico Fellini or Benvenuto Cellini (the latter wasn`t even a filmmaker) but this is a good film for children. At least there are no silly flying cars in this part of the film. But there`s a stone that makes you live forever, and there`s an evil teacher who works for Volodja the wicked (not for mr. Putin, if you keep asking). And there are quite a few little children that manage to stop him from obtaining that stone. To be honest, I don`t really remember, why I preferred this film to the second part when I watched it, but it somehow seemed less silly. Oh, I remember - John Cleese can be seen for a bit more than half a minute and he even says a few funny things. If he had been the main star of the film it would have been a masterpiece. And Harry Potter could even appear in some scenes.

This is the first film to come out of the great Stanley Kubrick more than 50 years ago. It`s not a real big screen motion picture though - just a 15 minutes long documentary. It shows us one day in the life of a professional boxer Walter Cartier and one of his fights. Not that the boxer was any popular even back then. It was just supposed to show what it was like to fight for a living. As much as I understood about this film it was probably a unique thing but that`s not too important to me. Specialists tell that by the movement of camera you can recognise Kubrick right away. Well, I couldn`t. I gotta admit that it was probably an insightful look at what boxing is all about, having some pretty neat sentences in the commentary, but if a film that goes on for only 15 minutes can bore me, it`s not a good sign. That doesn`t mean that I`m going to rate this thing low, for it`s a documentary and documentaries are rarely great peaces of fiction (cause they aren`t even fiction) and for 1951 it`s pretty solid. But not great by any standards.

William F. was one of the most acclaimed novelists of the previous century yet until this time I hadn`t read a single one of his works. I`m not so sure how it happened this way but it`s a solid fact that I never really had time for Faulkner. Maybe because I thought he was one of those boring WW1 writers (not that I had anything against WW1 writers). But the Mansion doesn`t have too much to do with either WW1 or WW2. Yes, both of those wars happen in the period the heroes of this book live, yet they aren`t mentioned too often (heck, they are nearly not mentioned at all). The books starts off as a story about Mink Snoups, a young and not too bright farmer that gets angry with his rich neighbour mainly because of his own weird perception of the world. It ends for him quite badly after he kills the rich neibhbour Mink is sentenced for life at the Parchman farm (a prison where you work in the field). Later on we switch more to other Snoups`es as people connected with them. Mainly due to the adopten daughter of Flem Snoups - Mink`s cousin who has achieved much in his life and who doesn`t want Mink ever to come out of Parchmen`s place. The novel has lots of different leading characters, forming something like a weird flow of different story lines, that somehow get perfectly connected in the end. At some scenes the whole thing may seem overlong, yet Faulkner knows exactly what he`s doing and what each character is for in his world. Not than most of them have a purpose or something, it only means that nothing is out of place.

"Zvans", pēc dažiem sekundāriem avotiem spriežot, ir viens no vismazāk ievērojamajiem Airisas Mērdokas darbiem (piemēram, tas ir vienīgais viņas romāns, kuram Vikipēdijā ne tikai nav apraksta, bet nav pat tukšā lapas aizmetņa), tomēr tas nav traucējis kādam šo grāmatu izdot arī latviešu valodā. Un tas savukārt man atļāva šo grāmatu paņemt bibliotēkā un izlasīt. Šī grāmata stāsta par kādu sievieti vārdā Dora un kādu zvanu vārdā Gabriels. Gabrielam gadījies nezināmu iemeslu dēļ jau pirms vairākiem gadsimtiem tikt noslīcinātam ezerā, bet Dora iedegas domā izcelt viņu atpakaļ saulītē. Patiesībā tas notiek sekojoši: Dora ir atgriezusies pie sava vīra, kuru bija uz pus gadu pametusi, un pie vīra viņa atgriežas kaut kur Anglijas laukos, kur viņš mitinās patlaban kādā reliģiskā kopienā un studē kaut kādus viduslaiku materiālus (būdams vēsturnieks). Šī reliģiskā kopiena, kā tas ar kopienām mēdz būt, reāli nav vienota un tajā valda daudz pretrunu. Piemēram, viens no tās vadītājiem, vīrietis vārdā Maikls, ir homoseksuāls un viņam reiz ir bijis sakars ar kopienas sargu Niku (kamēr tas vēl mācījās skolā kaut kur citā Anglijas galā). Nika dvīņumāsa Ketrīna, kas grasās iestāties klosterī, iz neglābjami iemīlējusies Maiklā, kurš joprojām iekāro Niku, kurš savukārt ir nelaimīgs ar dzīvi un nodzēries. Vēl tur iesaistas Doras vīrs Pols, kuram patīk Ketrina un kurš mīl savu sievu, vienlaicīgi nevarot viņu ciest. Maikls tikām ieķeras pusaudzī vārdā Tobijs, kas ieradies pa vasaru pastrādāt kopienā. Īsi sakot - vismaz kādu ikviens tur iekāro un lielākoties neviens neiekāro, to ko viņš var dabūt. Tikām zvanu ezerā atrod Tobijs un laika ziņā tas gandrīz sakrīt ar jauna zvana iecelšanu baznīcas tornī. Vispār sižeta šīs grāmatas 300 lappusēs ir tonnām, personāžu arī, grāmatas kvalitāte - augstāka par beletristiku, bet ne diži. Diezgan velk uz ziepeni (ja tā nopietni padomā, Mērdokai vispār šausmīgi patīk aprakstīt dažādus mīlas sakarus, kuros iesaistās daudz cilvēku - te var minēt gan "Zem tīkla", gan "A fairly honorable defeat", gan "A Severed Head"). Protams, rakstnieces talanta viņai netrūka, bet, manuprāt, to varēja realizēt arī labākā veidā.