Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu gribēju noskatīties jau ļoti sen, taču visu laiku centos tās skatīšanos atlikt uz vēlāku laiku. Šāds apgalvojums šķiet neloģisks? Bet tā ir patiesība - es zināju, ka "Dirty pretty things" ir laba filma, bet zināju arī to, par ko tā ir. Un par ko gan ir šī filma? Par nelegālajiem imigrantiem Londonā (līdzīgi kā "Children of Men"), kuri apmaiņā pret Eiropas Savienības pilsoņa pasi ir gatavi atdot savu nieri. Galvenais filmas varonis ir kāds vīrietis no Nigērijas, kas nelegāli strādā viesnīcā un par taksistu un kas savā viesnīcas darbā atklāj, ka kāda numura tualete ir aizdambējusies, jo tajā kāds ir mēginājis nolaist cilvēka sirdi (starp citu, šis elements man tā arī nekļuva skaidrs - es saprotu, ka gadās, ka izņemot nieri, cilvēks nomirst un tad no līķa vajag atbrīvoties, bet kā to var visu nolaist podā, es nevaru saprast - manuprāt, piemēram, kauli varētu radīt lielākas problēmas nekā sirds, bet variants, ka sirdi nolaiž podā, bet pārējo līķi aiznes projām neliekas praktisks - ja nu vienīgi, lai līķis būtu vieglāks). Anyway, šis cilvēks grib noskaidrot, kas tur par štellēm notiek. Un izrādās - tas, ko jau augstāk minēju. Turklāt pie policijas viņš iet nevar, būdams nelegālais imigrants. Vispār es personīgi negribētu būt nelegālais imigrants, jo, cik sapratu no šīs filmas, viņu dzīve vislielākajā mērā ir saistīta ar piespiedu stāšanos dzimumsakaros ar visdažādākajiem pretīgiem izmantotājiem. Jā, šim āfrikānim ir ļoti labas attiecības ar kādu turcieti (kuru atveido Odrija Totū), kura ir salīdzinoši legālāka nekā viņš - viņa vismaz ir pieteikusies, lai dabūtu patvērumu, vienīgi viņa pagaidām arī nedrīkst strādāt, bet loģiski, ka ir spiesta to darīt, lai izdzīvotu. Viņa arī saņem piedāvājumu apmainīt nieri pret pasi (no Huana, nigērieša Ogves - ja nemaldos tā viņu sauca - priekšnieka). Ogvem tas pats priekšnieks piedāvā kļūt par "ķirurgu" - jo viņa tagadējais nieru izņēmējs bieži ne tikai sabojā pacientu (letāli), bet arī nieri, ka to vairs nevienam nevar pārstādīt. Ogve sākumā, protams, nepiekrīt, bet kad uzzina, ka Šanaija (tā sauc Odriju T.) izlēmusi likties zem naža, viņš piekrīt viņas operāciju veikt pats (iepriekš Huans, apmaiņā pret Šanaijai sniegto iespēju kļūt par eiropieti, ir viņai arī laupījis nevainību). Tikai Ogve ir gudrāks un viltīgāks, nekā varētu domāt. Reāli notiek tā, ka viņš sazāļo Huanu un aiztinas ar pasēm un naudu, kas saņemta par Huana nieri (kā teikt, dots devējam atmaksājas). Beigas, protams, ir salīdzinoši laimīgas, bet filma kā tāda - nu ne visai, kaut gan, protams, ļoti kvalitatīvs un "liels" kino.

This is an artsy film, for sure. You probably have never heard about anyone participating in the film. But does fame always mean quality? I don`t care whether it`s true or not. Amelie gets a job of an interpreter for a huge Japanese company - which has been a dream of hers for quite a long time. At first she finds out that she has no work to do - the only work she does is bringing coffee to the other workers. She has a positive relationship with her direct boss Fubuki, though, and even thinks that they are friends. Everything ends when Amelie accidentally meets Tenshi who gives her some real work to do and she gets a chance of being promoted. Fubuki doesn`t accept that for she has worked many years in orded to get into her position and she doesn`t want Amelie to succeed that quickly. So she starts giving her work which Amelie isn`t capable to do. First it has to do with numbers but in the end Amelie ends up working in the toilet of the company, listening to Fubuki`s cynical remarks the whole time. In the end Amelie`s contract with the company expires and she doesn`t go on, especially when Fubuki admits that the only work she believes Amelie is capable of doing is picking rubbish. So she goes back to her native Belgium and becomes a writer. As you can guess, this film is based on an autobiographical novel. What`s weird is that in the first 30 minutes you think that you`re watching quite a nice little comedy, but actually it ends up as a nightmare. Amelie would have probably left sooner, hadn`t she fallen in love with Fubuki. The film was interesting to watch, despite the fact that the subtitles for the film didn`t work perfectly and some of the monologues in French I didn`t get (althoug a part of them I could guess).

Probably it ain`t the right choice to classify V.S. as a Russian writer for he no longer lives in his native country (since a death penalty awaits him for his works there) and some of his books aren`t even published in Russia. Yet he is a Russian writer without a slightest doubt. Over the past decades he has written quite a lot of sensational books on WW2, on KGB and other things many Russians rarely want to talk about. Although I`m no fan of weird conspiracy theories in the case of Suvorov and WW2 I have no other choice than accepting his theory (not without restraints, of course). And what is his theory? It`s that Stalin was planning attacking the nazi Germany just a few weeks later than he was attacked himself. And that because of it USSR suffered such enermous losses in the war as it did. One of the best points of his is that all Russian talks of never thinking about such an option would only mean that they were nazi supporters themselves. If you say - oh, we would never attack those Germans for we had signed a treaty with them that made us almost friends, you only mean that the brown shit that covered nearly all of Europe was a good thing in their minds. This book however is less about what Stalin thought and did, but more about marshal Zhukov, one of the most legendary war leaders of the XX century. Suvorov calls Zhukov a great fool and a war criminal with ambitions too high and brains too little. And he does that convincingly. This surely ain`t a book to read for relaxation and most people would probably find it less than interesting, but I am not one of those people. History IS a thing I`m interested in. The book ain`t flawless, Suvorov keeps on repeating stuff many times for no clear reasons, probably thinking that his readers might be having problems with long term memory, I don`t know. If he had cut half of the book, the rating would be even higher.

Jaa, atziistos, es patieshaam liidz shai baltai dienai nebiju redzeejis "Jeeru kluseeshanu" un patiesiibaa pat par to nekaunos. Kaapeec man vajadzeetu kauneeties? Ir cilveeki, kas nav redzeejushi "Titaaniku" (piemeeram, es), ir cilveeki, kas nav redzeejushi nevienu Bonda filmu (piemeeram, es un Siicis), ir cilveeki, kas nav redzeejushi "Monty Python and the Holy Grail"). Peedeejie, protams, iisti par cilveekiem nav uzskataami, bet tas taa. Par "Jeeru kluseeshanu" liidz shim zinaaju tikai dazhas patiesiibas: to, ka shajaa filmaa galveno lomu atveido Entonijs Hopkinss (zinaams no filmaam "Jeeru kluseeshana" un "Haninbaals", hmm, taatad iipashi zinaams nav), un ka filma ir trilleris, kaadreiz biju pat domaajis, ka shausmene. Patiesiibaa gan Hopkinss nemaz galveno lomu neatveido, shis statuss pienaakas Dzhodijai Fosterei, kas atveido toposhu FIB darbinieci, kurai uzticeets meegjinaat no beediigi slavenaa seerijveida slepkavas kanibaala - doktora Hanibaala Lektera noskaidrot, kur mekleet Bafalo Bilu - jaunu, aktuaalu seerijveida slepkavu, kursh specializeejas ar muguras aadas nonjemshanu no savaam upureem. Hanibaals Lekters patlaban mitinaas ne iisti cietumaa, ne iisti trakonamaa, bet vispaar vinsh ir visnotalj riebiigs tipaazsh, kas gan maak saglabaat tiiri labu imidzhu. Tikaam Bafalo Bils nolaupa vienas kongresmenes (vai senatores, neatskjiru shiis lietas) meitu Ketriinu un gatavo vinju aadas nonjemshanai. Apmainjaa pret informaaciju par Bilu, Hanibals pieprasa sevis paarvietoshanu uz normaalaaku cietumu un, atklaajis jau Klerisai Staarlingai (taa sauc Fosteres varoni) un citiem ljaudiim diezgan daudz informaacijas par Bilu, no cietuma aizbeeg. Staarlingai tomeer izdodas izglaabt kongresmenes (vai kongresvumenes) meitu un shajaa zinjaa viss beidzas laimiigi, ja neskaita Hanibaala atrashanos briiviibaa. Patiesiibaa filma ir tieshaam visnotalj interesanta un Hanibala varonis ljoti pat izteiksmiigs un pretiigs. Labs trilleris.

Tā, nu man ir jātzīstas. Labi, varbūt tas nav gluži grēks, bet tas ir mazliet nožēlojami. Es noskatījos šo filmu, bet neko daudz no tās nesapratu. Iespējams, tādēļ, ka es tomēr ne vella no čehu valodas nezinu un skatīties šajā valodā filmas bez subtitriem ir pavisam mulķīgi. Iespējams tādēl, ka arī DIVX kvalitāte bija vairāk nekā pieticīga - cik saprotu, filma tikusi ierakstīta no televizora un televīzijā, kā zināms, attēla kvalitāte nav pati pasaulē labākā, drīzāk otrādi. Ko es šajā filmā redzēju? Beibi, kas stopo lauku ceļa malā, mašīnā paņem kaut kāds tips, kas visu laiku zviedz un mētā kruto (bišķi atgādināja vienu manu kolēģi). Pēc tam vinš beibi aizved uz kaut kādu bāru, kur šo iepazīstina ar citu džeku, kuram ar to uzreiz izveidojas labāks kontakts. Vēl tur bija kaut kādi dīvaini geji, par kuriem es neko daudz nesapratu, vispār filma pamatā bija par attiecību problēmām, bet kas īsti ir tie cilvēki, kas par attiecībām. Novērtēšu uz septītnieku, tāpēc ka nesapratu. Viens tips mēģināja uztaisīt pašnāvību, nolecot no jumta, bet ugunsdzēsēji viņu nocēla.

This is not the kind of literature I read just because I find it attractive. This is the kind of literature I read because I need to read more in German. F.F. was an East-German writer who apparantely was one of the most important writers of his kind. After reading a book of his late stories (he died before the wall came down) I`m not so sure why he`s so important. Fuehmann seems to be more specialising in rewriting already known stories without giving them too much of himself than in anything else. Yet some of these stories are quite worth the read. For example, the title story is a story about two kings ruling two lands both of which have three wishes, two out of those wishes match - to rule the other land and to have the mouth of a prophet. Yet not one of them can stand a prophet talking to him, because a prophet doesn`t have too many good words for a tyrant, and prophets predictions aren`t too pleasant either. Then there`s a story about two brothers falling in love with their own sister. But apart from that I found F.F.`s book quite uninspiring to read, and made it through mainly because of knowing that it`s not right to stop.

Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.

Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!

Clive S. Lewis was a pal to J.R.R.Tolkien. And after the success his friend had with literature for children, he said to himself: "Am I cooler than JRR or not? I bet I can beat him with my left hand sewn to my butt." So he also wrote a series of 7 books for children about the happenings in a fantasy world. Probably, he didn`t sew his hand to his butt, probably he even started writing before Tolkien, and it was the Ringbearers hand that ended up in the anus, but you should be able to get my message. And this "Narnia" stuff was put on TV by the care taking BBC channel. I guess you can imagine what a low quality a TV movie might have if it has no possibility to recreate the talking beasts in another way than by dressing up people in stupid mouse costumes and stuff. Caspian is the son of a deceased king of Narnia, but his evil uncle has taked the throne (I guess most uncles are evil), but Caspian is a positive guy and he calls up the high kings of Narnia from the past, who are just children from our normal world, and together with them he returns Narnia to its original state where the beasts can talk, where satyres and centaurs eat grass peacfully near the rivers. But they wouldn`t have succeeded without the help of the godlike lion Aslan. That`s basically it. Don`t watch it unless you`re crazy. Wait until Peter Jackson or someone of his friends makes a big screen version of "Narnia". Until that - you can watch "Lord of the Rings" fifty more times.

Can you imagine a thing like this - a band that was at their peak just two years ago now is a complete waste? I guess you can, because it happens to many bands. Still this is a perfect example for the situation - in 1972 on "Scandinavian Nights" Deep Purple truly rocked. There wasn`t a single boring song in sight, jamming was memorable and singing was as powerful as it can get. But by 1974 Ian Gillan (vocals) and Glen Glover (bass) had left the band taking up David Coverdale as vocalist and some other guy to play the bass. They play much of the material from their latest album "Burn" which isn`t necesserialy bad but it`s much weaker than the Gillan-era stuff. And what comes out of it? Nothing particulary good. Coverdale`s vocal power doesn`t nearly match the one of his precessedor, Ritchie Blackmore seems to be clueless what he wants to play in his solos - he`s sometimes even sillier than that "Spinal Tap" guy with his violin. They do play "Smoke on the water" which wasn`t included on "Scandinavian Nights" but the performance is somewhat uninspiring. And what do they do with "Space Truckin`"! It goes for 30 minutes and most of the time John Lord plays totally unlistenable stuff on the keyboard. Ritchie, on the other hand, suddenly crashes his guitar into a camera on stage and starts throwing things. Something goes on fire, but since the concert itself wasn`t on fire, even that doesn`t bring too much of my attention to the performance.