Kazhes pierakstu burtnīca

It`s a pretty rare thing to me - to read a book after watching the film based upon it. But since I really loved Tim Burton`s film, and this book ain`t no novelisation - it came out 5 years before the film - I decided to give Mr. Wallace a try. The story is, of course, similar to that of the film - Edward Bloom is dying and his son William is recollecting the memories of his father`s life. But there are some quite major differences between the versions. The film is a real fairy-tale, whilst the book has some dreadful moments in it. For example, the village that no one can leave. In the film no one can leave it because they must give up their shoes. In the book - an angry dog comes and bites off people`s fingers so they would be crippled like everyone else in the village. And Edward Bloom himself doesn`t have that great of a life as he did in the film. It`s less romantic, I suppose. But his death is a bit more interesting in the book - with four different endings of Bloom`s life. The actual ending is similar to that of the film but I still say that this is the rare case there the film has outmatched the book, although the book itself isn`t bad, it just isn`t that great.

Ewan McGreggor and Scarlet Johannsen. Isn`t that a perfect pair? No, it is not. You can`t pick up two great actors and make a great film without giving anything else. Ok, I liked the film at first. It starts off as a sci-fi story about some perfect world that seems to be lifted of Aldous Huxley but in the end it all ties up as a "Matrix meets xXx" kind of stuff. You have a lot of SFX, you have two Ewan McGreggors but you don`t have much more. As for the story - there was a global catastrophe, so they say, and only few people survived it. So they live under the ground and the only hope of every man and woman is going to the only unspoiled island. Yet Lincoln (McGreggor) discovers that there is no spoon, and that they are only clones for other people in the normal world that need spare parts for their eldering bodies. Sad, isn`t it? If it were original I`d probably like this thing. But here you get a Hollywood treatment of Huxley and Orwell, and Hollywood treatment of an anti-utopy sucks balls per se.

Lidojums no Rīgas uz Ženēvu man pagāja Milana Kunderas zīmē - līdzi paņēmu grāmatu ar diviem viņa franču valodā sarakstītiem romāniem - "Nesteidzība" un "Identitāte". Tātad sākam ar "Nesteidzību". Lai gan man patiesībā labāk patīk lasīt steidzīgi, šoreiz laika manā rīcībā bija daudz, tāpēc es centos grāmatu izbaudīt, cik vien varēju. Tā, kā jau tas Kunderam ir raksturīgi, sapin sevī kopā veselu kaudzi dažādu sižetu, no kuriem viens ir saistīts arī ar Čehoslovākijas cīņu par brīvību un 1968. gada notikumiem. Tomēr būtiskākā grāmatas tēze neapšaubāmi ir sekojoša: nesteidzība rullē! ātrums smird! Jau grāmatas sākumā, kurā pats autors ar sievu it kā brauc mašīnā, viņš pievēršas tam, ka ātrums nogalina laiku un ka līdz ar to cilvēce ir ļoti daudz zaudējusi. Romāna darbība paralēli notiek divos laikmetos - 18. un 20. gadsimtā. 18. gadsimtā Kundera apraksta kādu it kā autentisku tā laikmeta noveli (par ko gan neesmu pārliecināts, ka šāda novele patiešām eksistē), kurā kāds jauns vīrietis kļūst par savdabīgu instrumentu viltīgas sievietes rokās: viņa to izmanto kā māņus mīļāko, lai novērstu vīra uzmanību no īstā mīļākā. Otra sižeta daļa norisinās mūsdienās tajā pašā pilī, kur pirmā, tikai šoreiz varonis ir intelektuāls vīrietis, kas mēģina satriekt sabiedrības morāles, bet kas reāli satriec tikai sevi pašu ar savu "nestāvošo" locekli un ir spiests skandalozu publisku seksu pārvērst nožēlojamā imitācijā - šādā veidā Kundera parāda, ka sensualitāte mūsdienās ir tikai izlikšanās par šo pašu lietu. Vēl te iesaistās kāds čehoslovāku kukaiņu pētnieks, kas patiesībā nejaušības dēļ bija kļuvis par padomju nežēlastības upuri, bet pats sevi ir pārvērtis par apzinātu upuri un jūtas pārāks par visiem saviem kolēģiem, bet vienīgais reālais pārākums, ko viņam izdodas sevī atrast ir stroikās "uzkačātie" muskuļi. Vēl viena romānā pamatīgi apcilāta tēma ir tā sauktie "dejotāji" - cilvēki, kas alkst pēc sabiedrības uzmanības, lai gan patiesībā nekā tāda viņiem, ko piedāvāt nav. Kā arī romāna sākumā skaidro Kundera, čehu karalis Vaclavs (viens no ievērojamākajiem) savulaik labprāt pārģērbās par bomzi, lai varētu krogā pasēdēt ar vienkāršajiem cilvēkiem un novērtēt tautas noskaņojumu, bet mūsdienās princis Čārlzs, kam patiesībā nav nekādas varas, pat pazemes bunkuros nespēj paslēpties no fotoobjektīvu uzmācīgajām acīm un līdz ar to slava ir pilnībā mainījusi savu lomu. Romānā tiek aprakstīts divu arhetipisku šādu "dejotāju" pāris - Bērks un vēl kaut kāds. Vispirms viņi sarīko publiskas pusdienas kopā ar AIDS slimniekiem - homoseksuāļiem, lai parādītu savus liberālos uzskatus. Tur tas otrs (ne Bērks) iedomājas sabučoties ar vienu no gejiem, bet Bērks saprot, ka viņam atkārtot šo žestu būtu nožēlojami, tādēļ viņš aizbrauc uz Āfriku un nofotografējas ar badā mirstošu meitenīti. Un tā viņi viens ar otru sacenšas, lai gan patiesībā nekā tāda ievērojama ne vienā, ne otrā no dejotājiem nav. Un Vensāns - romāna varonis, virtuālā seksa dalībnieks, īstenībā arī savā būtībā ir tikai vēl viens dejotājs, kurš nekādi nespēj atturēties no iespējas paspīdēt, tikai ne visai veiksmīgi lielākoties. Un kopumā var secināt, ka Kundera mūsdienas uzskata par ātruma un "dejotāju" laikmetu un nezinu, kālab lai es viņam nepiekristu.

Kad skatījos pirmos "Klerkus", nemaz tādā grandiozā sajūsmā par tiem nebiju, tomēr tagad, pēc otro noskatīšanās, tie man šķiet daudz labāki, kā agrāk. Atšķirība starp šīm filmām patiesībā ir tikai viena - Kevinam Smitam pieejamajos līdzekļos. Ja 1994. gadā viņš bija absolūti alternatīvs un neatkarīgs kino veidotājs, tad tagad viņš ir Holivudas sastāvdaļa, līdz ar to arī filmas pieeja nav gluži tāda kā oriģinālajai daļai. Ir skaidrs, ka "Klerkus 2" nav vērts skatīties, ja tu neesi redzējis pirmo daļu, ja nezini, kas ir Dante Hikss un viņa kaitnieciskais draugs Rendels, tu droši vien arī negribēsi to uzzināt. Tagad viņiem ir piebiedrojies vēl viens čomaks - Elaija, 19 gadīgs dorks, kas ir "Transformers" un Gredzenu pavēlnieka fanātiķis un kuram nav īpaši labas attiecības ar Rendellu, kas viņu visu laiku apdirš (ko viņš gan dara arī ar visiem citiem cilvēkiem). Desmit gadu laikā abu vīriešu karjeras nav īpaši attīstījušās - tikai tagad viņi vairs nestrādā attiecīgi pārtikas bodītē un videokasešu nomā, bet gan plecu pie pleca burgeru ieskrietuvē. Dantem, kā tas viņam ir raksturīgi, atkal ir izvēle no divām sievietēm - viena no viņām ir mīloša un jauka, bet otra - kruta. Protams, ka filmas beigās viņš izvēlas tomēr jauko. Tāpat atkal ir filmā diskusija par seksu: kā vecajā bija saruna par to, vai blow job ir sekss vai nav, šajā ir jautājums par to, vai "Ass to mouth" ir normāli vai nav. Un tāpat šajā filmā ir arī kāds pretīgs perversijas elements - līdzvērtīgi Dantes draudzenes seksam ar mirušo studzinātāju tualetē, šajā filmas daļā parādās cilvēka sekss ar ēzeli (interspecies erotica) zem nosaukuma "Kelly and the Stud" (kur Stud ir skūts liels vecis, bet Kelly - ēzelis, turklāt vīriešu dzimtes). Nu un, protams, te piedalās arī Jay and Silent Bob, kā nu bez šiem. Tikai šī filma ir krāsās. Un profesionālāk uzfilmēta. Un ar labāku aktierspēli. Tātad kopumā sliktāka. Jo ne jau kvalitātes pēc kāds skatās "Clerks", bet gan tāpēc ka tā ir stilīga filma, kuru varētu uzfilmēt jebkurš no mums, bet ar otro daļu tas vairs cauri neiet. Šis jau ir profesionāls kino, turklāt bez sava īsta sakāmā. Lai gan daudzi dialogu fragmenti filmā bija lieliski, kā piemēram strīds starp Rendelu un "Lords of the Rings" ekspertu.

Nezinu, kādēļ, bet man bija radusies sajūta, ka "Nacho Libre" vajadzētu būt labai komēdijai, un es brīnījos, kāpēc vairāki cilvēki par tās skatīšanos īpašu sajūsmu nepauda. Tomēr mana uzticība Džekam Blekam ir gana augsta, lai es nepaļautos tikai uz svešu spriedumu un atteiktos skatīties filmu ar viņa līdzdalību. Protams, tā balstās pamatā uz diviem darbiem, kuros viņš piedalījies - "High Fidelity" un "School of Rock", bet abās šajās filmās viņš bija lielisks. Iespējams, es pārāk maz uzmanības pievērsu cilvēku apgalvojumiem, ka šeit viņš spēlē mūku, kas vēlas kļūt par krutu restleri. Tam droši vien vajadzēja darīt mani aizdomīgu, bet nedarīja. Līdz ar to sanāca, ka es šo filmu noskatījos. Izrādījās, ka Bleka varonis patiešām ir resns mūks, kas sapņo par būšanu par super krutu restleri. Talanta viņam nav, tāpēc viņš paņem par partneri kaut kādu sīku kverpli no ielas, ar kuru kopā viņš tad arī cīnās un šādu tādu piķi pat dabon (par zaudētiem mačiem), kuru viņš izmanto, lai pirktu ēdienu bērniem patversmē, kurā viņš strādā kā mūks. Plus viņš ir ieķēries vienā no mūķenēm, kura gan restlerus uzskata par ļoti sliktiem cilvēkiem. Šai filmai ir tikai dažas vainas, bet toties tādas, ka tās spēj atsvērt visu. Pirmkārt, šajā komēdijā nav nekā smieklīga (izņemot pašu ideju, ka resns mūks grib nodarboties ar restlingu), tas, ka šī filma ir komēdija, nav pat īsti nojaušams - nojaust var tikai to, ka tā ir filma par restlingu, līdz ar to neinteresantu cīņu te ir pa pilnam. Otrkārt, filma ir absolūti bezmērķīga un neinteresanti veidota. Vienīgais ievērojamais elements ir tajā, ka darbība tai notiek kaut kur Meksikā, līdz ar to izņemot Bleku vairums aktieru ir meksikāņi. Bet te nav nedz smieklu, nedz pietiekami interesantas mūzikas (theme song ir tīri labs, bet tas arī viss), nedz jebkā cita. Tik tukšu komēdiju vēl ir jāpameklē - vismaz, ja runa ir par daudz maz normālas kvalitātes filmām, nevis kaut kādu sviestu. Totāla vilšanās.

(valoda: krievu). Otrajā Kunderas romānā, kuru izlasīju sava brauciena uz Ženēvu laikā, čehu autors pievēršas cilvēku īstenuma un samākslotības tēmai. Tā centrā ir pāris - viņš un viņa (paskaidrojums seksuālo minoritāšu jautājumu ekspertiem), kuru attiecības virzās lieliski līdz kādai mazai nejaušībai: viņa, lai neskaidrotu viņam, kādas domas viņu satrauc (patiesībā - nekādas īpašās), pasaka, ka vīrieši uz viņu uz ielas vairs neatskatās un ka viņa par to ir apbēdināta. Viņš, lai sievietei darītu dzīvi vieglāku, nosūta viņai anonīmu vēstuli kā "stalkeris", kas viņu izseko. Viņa sāk mēģināt noskaidrot, kas šis viņas izsekotājs varētu būt, un sākumā šis pavērsiens viņu attiecībām pat nāk par labu - viņa sava anonīmā apbrīnotāja iespaidā (un ietekmējoties no viņa vēstulēm) sāk vairāk pievērst uzmanību savai ārienei, jūtas atbrīvotāka utt. Taču problēmas rodas brīdī, kad viņa saprot, ka anonīmais autors ir viņas pašas draugs. Proti, viņa padomā, ka tas ir kaut kāds viņa dīvains plāns (viņš ir diezgan greizsirdīgs), lai pārliecinātos, ka viņa teorētiski būtu gatava savu draugu krāpt. Un tad viņa par to kļūst dusmīga, bet, protams, neatklāj viņam, ka viņa zina. Tikām viņš pamazām patiešām sāk nesaprast savu draudzeni un sāk just greizsirdību pret iedomāto sekotāju, kurš gan ir viņš pats. Viņš mēģina šo sekotāju likvidēt, nosūtot vēstuli, ka viņam darba dēļ uz ilgāku laiku jāaizbrauc uz Londonu, bet viņa, savukārt, paziņo draugam, ka viņai esot jādodas uz Londonu, turklāt tā, ka viņš saprot, ka viņa zina, ka tas tips nemaz neeksistē (vispār - diezgan frīkaini). Jebkurā gadījumā viss noiet tik tālu, ka viņa ir spiesta iesaistīties Londonā kaut kādās trakās orģijās, bet beidzas viss ar to, ka viņa pamostas viņa apskāvienos. Nav tikai skaidrs, kurā brīdī viņa ir aizmigusi - kaut kur tuvu sākumam vai, gluži otrādi, tuvu beigām. Jebkurā gadījumā romāns ir ļoti kompakts, vienkāršs un vienlaicīgi arī ļoti baudāms. Kundera tomēr ir viens no maniem iecienītākajiem rakstniekiem un, šķiet, šādu savu reputāciju viņš nezaudēs.

A hard work has been completed - I managed to find my way through the seven hundred pages of this document of its time. Rewarding? Maybe. At least it was good for my German, not that I didn`t like it at all but as a whole this book is a bit too German for me. I can`t tell what it is in German literature I often dislike but it is present here. Possibly it takes itself too seriously and is a bit too edgy, I don`t know the right words for it. The entertainment level is not high enough for me, despite that fact that subjects brought up in this book are worthy. It seems that Mr. Grass is just not my author. Well, so be it.

For the third part of the Harry Potter series they changed the director. The first two parts were directed by the genius mastermind that was behind such a classic as "Home Alone" while for the Azkaban part Alfonso Cuaron (the latino who made "Y tu mama tambien"). Can you feel the difference? Mr. Cuaron knows how to create a really good movie, and he uses his powers to make something more serious than Harry Potter was before. The film changes into brownish colours, it features close to no cheeky stuff for your little baby brother, and the characters don`t look like they have jumped out of middle ages anymore. Harry Potter even wears a sweater with stripes on the side just like I do! And there`s a jah ghost in the bus! Certainly this still is a film targeted to a very young audience, but at least it can stand up to the opposing Hobbit saga. Although I must say that the werewolf looked like a rubber doll to me, but you can`t expect that a film whos previous part made me laugh could make me cringe from horror. I guess, something like the sixth part of the film will be a total masterpiece.

This is not the U2 gig at Slane Castle itself but a TV version of it - which cuts about half of the songs from the actual performance. But since I can`t call myself a particulary huge fan of the band I don`t mind that. On this version we get all the singles from the newest album at the date of the concert - "All that you can`t leave behind". I never liked those songs too much but in the live versions they certainly sound much better than on the album. Especially it goes for "Beautiful Day". "Stuck in a moment" on the other hand doesn`t work particulary well but it`s a dull song anyway. From the older stuff U2 do their first single ever, which they played when were at the castle for the first time, it`s ok, although nothing too spectacular. "Sunday Bloody Sunday" goes quite different from the studio version, partly for the best, partly for the worst. Then there`s "One" - it`s just too overplayed for me to enjoy it. But "Where the Streets Have No Name" and "Pride (In the name of love)" both are very good. I gotta admit that on the big stage U2 are a very powerful force, even now when they can`t bring too much interesting stuff in the studio.

This film was shown in Riga as a part of a festival of Russian films. It was supposed to be an erotic black comedy. Yet it didn`t prove to be either black, comic or erotic. More it was like some underground drama. All the points this films gets are entirely for its visual elements. For a Russian film it`s done stylistically really well, a pretty thing for the eyes for sure. Yet in terms of content it doesn`t go far beyond a music video. And a music video doesn`t go on for more than an hour. Where the filmmakers found their actors is a mystery to me, since most of them can`t act at all. And I mean what I`m saying. You shouldn`t always hire ten Tom Cruises in order to make a good film, but you can`t make a film with actors with no talent whatsoever. And its worse than neo-realism, for the great filmmakers of 1940s, 1950s that did this sort of stuff were geniuses of their work and you didn`t need a Humfrey Bogarte for "The Bicycle thief" to be a great movie. Here you only have two young dykes that pretend to be cool walking the streets and kicking the cans.