This book is supposed to be if not an equivalent to "100 years of solitude", then pretty close to that. In fact, it`s not bad but I didn`t like it at all. The book is a story of a German nobleman going to find the House of the Sun (also known as Eden and Eldorado). He is a man of a pure heart and of rather tolerable morals, yet in early 16th century such people weren`t really demanded. Oh, no, it was the time of Cortes and Lope de Aguirre (who I am familiar with from the Werner Herzog movie) who went to America in order to kill the natives and get lots of gold from them. In the spare time from killing and spreading the word of God there was always some time for raping the women and killing the hostages. Those were the days, my friend. Yeah, there are rapes, there are witch burnings, there are murders of whole tribes and extermination of villages in this book - you name it. Therefore I can`t really say that it was a pretty book. I have no doubt that it was rather realistic yet I`d be quite happy without reading it. Most of the characters are too creepy and too disgusting for me to be able to enjoy a book like this. On another note - this is surely the first time I`ve read a venezuelan book. For memory: the book is titled "The Moon of Faustus" for the following reason: Philipp von Hutten, the main character is warned by a seer named doctor Faust (the same character Marlowe, Goethe and others used and who was at least partly a historical person) not to go to America for he will find his death her on a night of full moon. This Faust is quite a fellow - he has sold his soul to the devil who now resides within his dog and he enjoys doing sodomic tricks with young boys. This doesn`t mean though that his vision is wrong. By the way most of the events in this book are historically accurate, which is no surprise for nasty things are usually true.

Actually I read this book as the last of the "Thanatonauts" trilogy, but it somehow has happened that I write about it first in my factoid, which seems to be very logical. Michen Penson is a young man who works as a doctor and who has experienced coma when he was a child. His friend Raul Razobraque is a young man who works as a biologist and who`s father was writing a book about death until he commited suicide. Together Michel and Raul try to find out what`s death really all about (so in some ways this is similar to "The meaning of life"). What they find out is that after death (or in case of falling into a special kind of coma) soul of a person leaves the body and starts a journey to heaven. So they want to learn more about this journey. When the French president nearly dies and experiences such a state he hires Raul to become the explorer of the unknown continent of the dead that happens to be if not 100% material than at least reachable before returing back. In order to pass the seven heavens Michel and Raul (but mostly people working for them, for they themselves don`t go into death before the last pages of the book) have to join forces with all religions for monks can also go to heaven and come back, fight a war in the land of the dead and rescue Michel`s dying wife. This all is "enriched" by adding some facts about what different religions have been saying about death. In short, the book was quite exciting to read, yet it wasn`t a great book. I believe that Werber achieved his best with the second book of the series - "The Empire of the Angels" while here he aims too much for action scenes. His characters are okay, yet they don`t get too much development and even the central character isn`t really consistent. The storytelling also has a few lapses - having too much repetition of moments like "thautonautics was on the rise" and "thautonautics wasn`t too popular then" (such sentences appear periodically and way too often). I also don`t like Werber messing too much around with all religions. Still the book ain`t bad it could be better.

Empire of the Angels is the second part of the trilogy about life and death by Bernard Werber. Since I haven`t read the first part yet, I don`t know whether this one is better or worse than the first, and I also wasn`t already familiar with the characters at the beginning of this book. The main hero, a certain Michelle Planard (if I remember his name correctly) dies at the very beginning of the book. He goes to heaven where his soul is weighted and with the help of his guardian angel (who happens to be Emile Zola) he`s updated to an angel and three people whom he should guard are given him. His main goal is to make one of the persons reach the level of 600 points (which one should achieve in order to become an angel). Michelle can help his people on their hard way through life on earth using several tools which include: 1) intuition; 2) signs; 3) dreams; 4) mediums; 5) cats. Yet people rarely want to be guided through life by an angel. The three patients of Michelle are: 1) Jacques, a French man who becomes a writer; 2) an American top model; 3) a Russian criminal named Igor. At the beginning of their journey Igor has the best starting position (in terms of points earned in previous life), yet it doesn`t go well enough for him - he`s born to a mother that wants to kill him, first he ends up in a children`s care centrum, then in a prison for minors, then in Chechnya. Meanwhile the young model evolves into a very egoistic and dull person. Michelle doesn`t follow his "patients" lives too much for he has other things to do. What I learned from this book is the recipe for a human person: 25% karma + 25% from parents + 50% free choice. This was one of the few books that I`d lately read that had a very strong influence upon me. Maybe it`s that way because I liked what the author was writing, I liked the message, I liked the idea. I have to admit that not everything in this book was marvelous and that some episodes weren`t as bright as others, yet it`s still one of the best books I`ve read this year.

This is a very bad film from the very beginning. It has little to tell, its characters are mostly boring, the soundtrack is recorded by some fellow who performs David Bowie`s songs in Portuguese and Steve Zissou wears a silly orange cap. So why should I like this bad film? First, because it`s a tribute to the legendary Jaques Cousteau (if that`s how you write his name). Steve Zissou is a Cousteau like character - a man of the see who`s legendary for his documentaries. Still the last years have all gone downwards - as Zissou is getting older, his movies get worse very fast. His team on the ship contains mostly different kind of idiots and the only sane person around him is Eleonor, his ex-wife. Things get even more complicated when Steve decides to go an a mission of revenge and kill a tiger shark that ate his best friend. He`s accompanied not only by his great team but also by a fellow named Ned who supposedly is Steve`s son (but that`s not a fact) and whom he has just met, and by a pregnant reporter (who`s played by Kate Blanchett). Concerning the acting, I have to admit that the cast contains lots of brilliant actors - next to Kate there`s Bill Murray as Steve Z, Willem Defoe as Klaus from Steve`s team and even the son is played by the famous yet not that brilliant Owen Wilson. I doubt that it would be reasonable to go more into details about the story line for there isn`t much of that in the film, for it`s rather a film of images than a film of a story. It`s a parody of Cousteau`s work at some times, but it`s not parodic at other times. To be honest, I didn`t enjoy this film too much for the level of entertainment in it wasn`t particulary high. Yet, that`s a thing one has to expect from parodies of sea documentaries.

Anatols Franss pēc statusa ir viens no lielākajiem 19. gadsimta beigu - 20. gadsimta sākuma rakstniekiem. No viņa iespaidojies pats Marsels Prusts, "Zudušo laiku meklējot" rakstot, Fransam piešķirta Nobela prēmija literatūrā utt. utt. Jāatzīst, ka man laikam kaut kas nav īsti pielecis. "Sarkanā lilija" ir lirisks stāsts par Terēzi, kas apprecējusi parlamenta locekli tēva karjeras mīlestības vadīta un kuras dzīve līdz šim ir bijusi viena vienīga garlaicība. Viņai ir bijusi arī kāda afēriņa, kura ievilkās vairāku gadu garumā, bet tomēr joprojām viņas dzīvei uguntiņu nepiešķīla. Tagad viņa iepazīst jauno tēlnieku Dešartru, ar kuru viņa pavada neaizmirstamu laiku Florencē, pēc kā atgriežas Francijā, kur ir garlaicīgais vīrs, kurš patiesībā neuztraucas par to, ar ko saietas viņa sieva. Taču Dešartrs ir bezgala greizsirdīgs un neuzticīgs un aizdomīgs, un attiecībās viešas zināms smagums, kas beigu beigās tās iznīcina un Terēzei atliek vienīgi atmiņas. Bezgala skumji, vai ne? Tas viss, protams, notiek augstākajās aprindās, kas ir garlaicīgas līdz bezdievībai un kurās arī pilnīgi nekas nenotiek. Ko gan vairāk var vēlēties? Protams, pat man nav grūti saskatīt līdzību starp Frānsu un jau pieminēto Prustu, taču šī līdzība mani īpaši neiepriecina - kā viena, ta otra daiļrade ir manā izpratnē pārāk smaga - nevis satura filozofiskajā smagumā vai saturiskajā smagumā bet formas smagumā, gribētos pat teikt, ka no šādas stieptas un bezjēdzīgas formas neatteiktos arī kāds kārtīgs austriešu rakstnieks (pieņemot to, ka manā izpratnē vairums austriešu rakstnieku līdzinās latviešu literatūras korifejiem un tas vien kaut ko liecina). Es, protams, nevaru pēc vienas grāmatas nosodīt rakstnieku, ko daudzi dēvē par izcilu, taču zināmas šaubas par to, ka Frānss jelkad varētu mani patiešām ieintriģēt, man ir radušās.

Pagājuši pāris gadi kopš pirmās filmas par sviestaino resno kaķi un visu šo laiku laiks nav stāvējis. Stulba teikuma konstrukcija, kā sacīt jāsaka. Atceros, ka toreiz skatījāmies Ziņģa kaut kur dabūtu (ja nemaldos) skrīneri (kompānija: Liene, es, Ziņģis), kuru bija ierunājis krieviski kaut kāds ļoti dīvains tips ar dīvaināko leksiku. Otro daļu iesāku skatīties divatā ar Lieni, bet viņai kaut kā nepatika. Rezultātā noskatījos trīs piegājienos. Kvalitāte atkal klasiskā - skrīneris. Nav jau brīnums, ķinīšos šis gabals parādīsies tikai divas dienas pēc tam, kad būšu šo filmu bijis noskatījies (laba laika konstrukcija!). Ierunātājs gan nav gadījies tik labs - protams, kā jau kārtīgs krievu tulkotājs, viņš bieži kaut ko sajauc un personāži viņa izpratnē bieži saka: "vot, bļin!", taču odziņas tajā visā nav. Gluži tāpat, kā odziņas nav filmā pašā. Jāatzīst, ka pārejot no komiksa/multfilmas uz aktieru filmu, "Gārfīlda" veidotājiem nav izdevies viens: atbrīvoties no sajūtas, ka tas joprojām ir komikss. Breckin Meyer, kas spēlē Gārfīlda saimnieku Džonu, ir vienkārši nožēlojams - pat es lieliski izjūtu, ka viņš sarunājas nevis ar datoranimētu kaķi, bet skatās tukšā punktā un muld, bet viss viņa tēlojums ir tik pārspīlēts, ka neviens latviešu teātra aktieris nekaunētos tik pastiprināti atveidot emocijas, domājot par skatītājiem pēdējās rindās, kuri citādi neko neredz. Jennifer Love Hewitt varbūt ir salīdzinoši pazīstama aktrise, bet nav pārsteigums, ka viņa ir spēlējusi tikai mēslainās filmās - jo arī viņa lieliski spēj nekļūt mazāk plakana, nekā komiksa personāžs. Toties, kāpēc Bill Murray uzskatījis par vajadzīgu tizloties, ierunājot Gārfīldu pašu, man nav skaidrs. Patiesībā gan tieši Gārfīldam nav ne vainas, taču visi personāži viņam apkārt ir vienkārši nožēlojami - gan cilvēki, gan vēl jo vairāk (sic!) dzīvnieki. Kāda vella pēc te vispār vajadzēja kaut kādas runājošas peles, trušus un papagaiļus iesaistīt? Lai piesaistītu skatītājus vecumā līdz 5 gadiem? Sižets pāris vārdos: Gārfīlds ar Džonu nonācis Eiropā, tur resno kaķi sajauc ar kaut kādu karalisku kaķi vārdā Princis, kā vietu šis arī ieņem, kamēr tas kopā ar Džonu ēd picu. Prinča pilī ir ļaunais lords, kas grib kaķi nogalināt, lai pārņemtu varu pār pili un uztaisītu atpūtas kompleksu un iznīdētu visus pils dzīvniekus, kamēr dzīvnieki to nevēlas. Ja godīgi, tad jau es labāk skatītos "Babe in the big city", tā cūka vismaz bija jautra. Nu, ok, varbūt nebija. Kas gan - es principā esmu pieradis pie datoranimēta Gārfīlda - animācija šoreiz ir tīri pieklājīga un kaķi var atpazīt, ja vēl filmā būtu vēl kaut kas, izņemot Gārfīldu, to varētu pat skatīties. Starp citu, man lazanja - tā, ne visai.

Šo filmu mēs skatījāmies pamatā tādēļ, lai nebūtu jāskatās kaut kas īpaši smagnējs. Un kas gan var būt mazāk smagnējs par komēdiju, kas paredzēta tīņiem? Patiesībā šis stāsts ir vecs kā pati pasaule. To izmantojis gan Šekspīrs "Divpadsmitajā naktī", gan Rovans Atkinsons "Melnajā čūskā", gan Toms Stopards filmā "Iemīlējies Šekspīrs", gan es stāstā "Kūtnieku Augusta māsa (un dēls)" (šis stāsts gan vēl nav tapis). Pamatdoma: meitene pārģērbjas par savu brāli, lai varētu darīt kaut ko tādu, ko kā sieviete viņa darīt nevar. Ne jau čurāt stāvus, protams. Un ne jau braukt ar mašīnu (ierunājas seksists, kas pats gan nekāds dižais brumbinātājs nav). Tas, ko sieviete nedrīkst darīt, ir spēlēt futbolu (to, ko stulbie amerikāņi sauc par sokeru). Šādā nolūkā, lai varētu ar večiem uzbumbot, Viola pāriet uz sava brāļa skolu, kamēr tas pats ar čomiem Londonā pielejas gluži līks, lai varētu iesist vārtus savam bijušajam bojfrendam. Pa starpam, protams, Viola iemīlās komandas līderī Djūkā, savukārt pašām Violā (kas izskatās pēc sievietes-lesbietes un nevis pēc veča) ieķeras skolas smukulīte Olīvija. Vispār dažādu mīlas peripētiju un pārpratumu šajā filmā netrūkst, tāpat kā smieklīgas futbola spēles, kur var redzēt, ka amerikāņi knapi iztēlojas, kas tas vispār ir par sportaveidu. Kā tāda filma, protams, ir totāls fufelis - ne tur komiskums, ne tur sižets, ne tur kas. Taču kā izklaide ar popkornu (kura mums gan nebija), ja nav jāmaksā par kino biļetēm, pilnīgi normāla. Protams, var paredzēt, ka pēc pāris nedēļām es vairs tikai aptuveni iztēlošos, par ko tā filma bija. "Kūtnieku Augusta māsa" - tā gan ir pilnīgi cita štelle.

Savā ziņā, "Karību jūras pirāti" ir ļoti prognozējama filma - zināms taču, ka tas ir turpinājums pirms trim gadiem iznākušajiem "pirātiem" un ievads nākamgad gaidāmajai trešajai daļai. Tomēr, no otras puses, nekādas dižās skaidrības pirms filmas būt nevarēja. Ar turpinājumiem jau mēdz būt kā ar bitēm, neko nevar zināt. Protams, gluži "Son of the Mask" gadījums te nedraudēja - vismaz aktieri piedalās tie paši, kas pirmajā filmā. Taču zināms, kā otrais "Matrikss" nolaida uz leju to, kas bija pirmajā, un vispār turpinājumi reti kad ir labāki par oriģināliem, ja jau pat tāda filma kā "Garfield 2" (!) izrādījās visai nīkulīga. "Pirāti" ir viena no tām filmām, kas ir jānoskatās vienkārši tādēl, ka tās ir jānoskatās. Captain Jack Sparrow (Johnny Depp), Will Turner (Orlando Bloom un Elizabeth Swann (Keira Knightley, kurai pirmajos pirātos izrādās bija tikai 18 gadi un kura ir vienu dienu vecāka par Lienču) turpina ņemties pa pirātu un dažādu briesmoņu apņemtiem ūdeņiem. Sižetam šīs filmas sakarā ir visai maza nozīme - ne jau notikumu gaita padara šīs filmas īpašas, bet gan atmosfēra, brīžiem totālais sviests, kas šai filmai raksturīgs. Orlando Bloom personāžs gan diezgan spēcīgi atsauc Cary Elwes kā Vesliju filmā "The Princess Bride" - pozitīvais romantiskais varonis, kas ir ļoti veikls ar zobenu un kas principā ir visai plakans. Tad jau Sperovam ir vairāk dimensiju - viņam vismaz patīk gan rums, gan sievietes. Atsevišķas epizodes filmā gan bija mazliet par garu manā izpratnē, piemēram Noringtona, Sperova un Vila trio zobenu cīņa bija totāli gara un Krekena uzbrukumiem kuģiem arī tika atvēlēts padaudz laika, bet citādi filmai nebija ne vainas. Vizuāli smuki, brīžiem smieklīgi un absolūti bez smadzeņu piepūles - apmēram tā kā gredzenu pavēlnieks, tikai ar lielāku prikolisma līmeni. Protams, vēl vienu Oskara nomināciju Depam par šo filmu nedabūt, bet tas jau laikam ir ok.

Sallija Potere nav nekādā mērā radniecīga Harijam Poteram, vismaz, cik man zināms. Tas tā - informācijai un zināšanai. Taču filmā piedalās virkne cilvēku, kuri varbūt nav gluži pusauga raganim radi, taču ne mazāk par viņu populāri gan. To vidū jāizceļ galvenās lomas atveidotāja Christina Ricci (pazīstama kā Vendsdeja Adamsa), tāpat John Turtorro, Johnny Depp, Kate Blanchett un pat krievu kino leģendārais aktieris Oļegs Jankovskis (Stepltons "Bāskerviļu sunī", Barons Minhauzens). Taču līdzās spilgtajai aktieru buķetei jāatzīst, ka filmai nav gluži visas kārtis rokās. Jā, tā ir vizuāli perfekti nostrādāta, muzikālā daļa ar čigānu un tamlīdzīgajiem elementiem ir forša, taču filma ir bezdievīgi garlaicīga. Tā, protams, netiecas būt skaļa piedzīvojuma filma - galu galā "Cilvēks, kurš raudāja", ir stāsts par ebreju meiteni no Krievijas, kas divdesmito gadu beigās nokļuva Anglijā un izmisīgi centās atrast savu Amerikā nokļuvušo tēvu. Būtu lieki gaidīt te kādas pakaļdzīšanās un everģēlības ar pīrāgiem, taču filma, kurā galvenās lomas atveidotāja praktiski nerunā, īpaši labi skatītāja uzmanību piesaistīt nevar. Tā kā es tomēr neesmu fanātisks Džonija Depa cienītājs, tas vien, ka viņš "smuki izskatās", nevar manās acīs padarīt filmu interesantu. Patiesībā par paša Džonija personāžu filmas skatītājs neuzzina gandrīz neko - ja neskaita to, ka viņš ir čigāns un ka viņam patīk zirgi. Ja šo filmu vērtēt kā "tīru mākslas darbu", tā varbūt pat ir visnotaļ laba, taču kā izklaide svētdienas vakarā tā neiztur nekādu kritiku, pat ne tādu, uz kādu esmu spējīgs es.

Kas ir anarhija? Vikipēdija nāk man talkā ar šādu definīciju: "The word "anarchy", as most anarchists use it, does not imply chaos, nihilism, or anomie, but rather an anti-authoritarian society that is based on voluntary association of free individuals in autonomous communities operating on principles of mutual aid and self-governance." Turpat iespējams uzzināt, kādas formas anarhismam pastāv, un tās ir: Anarho-feminisms, Anarhistu komunisms, Anarho-primitīvisms, anarho-sindikālisms, kristiešu anarhisms, kolektīvistu anarhisms, eko-anarhisms, zaļais anarhisms, individuālistu anarhisms un anarhokapitālisms. Grūti tā precīzi pateikt, kura no šīm formām vislabāk atbilst tam, ko ar vārdu "Anarchy" saprot Chumbawamba, taču ir skaidrs, ka variantu pietiek. Gribēju jau teikt, ka Chumbawambas mūzika patiesībā neko anarhistiska nav, jo tajā valda noteikta kārtība, taču tad atcerējos, ka ne jau pēc haosa tiecas anarhisti, bet gan pēc brīvības no važām.