Вообще-то надо признать, что "Попса" - это очень даже попсовый фильм. Даже такой человек как я, который не слишком интересуется русским кино, уже пару фильмов на данную тематику видел (не далее как в прошлом году в автобусе в Венгрию мы с моей невестой - ныне женой - смотрели "Ландыш серебристый"). Сюжет в "Попсе" примерно такой-же как в Ландыше. Молодая девка под именем Славка приезжает в Москву, чтобы покорить столицу как певица и авторша собственных песен. Год назад в ее деревне побывала известная московская продюсерша Лариса и сказала Славке заехать к ней, если та вдруг забредет в Москву. Вот Славка и весь год собирала деньги, чтобы добраться до Москвы и стать там примой сцены. Однако оказывается, что она не совсем правильно Ларису поняла, все же благодаря своей настойчивости и живости она шанса у Ларисы добивается и проводит с ней в месте один день в Москвке, по дороге знакомясь с закулисами попсовой индустрии. Оказывается, что там одни развратники, да наркаши, да шизики и что быть звездой - это не фунт изюма. В принципе, фильм очень простой - ничем не удивляет, ничего особо в голове не остается. Единственная дельная мысль - когда Славка говорит, что попса ей не нравится и что она, дескать, лучше умеет, а Лариса ей: а ты Тома Вайтса знаешь? а этого блюз-гитариста? Нет? Так куда лезешь? Да вот жаль, что лично я из этого фильма ничего нового не узнал. Тогда вопрос - а зачем мне его смотреть то было? Кажется - пользы никакой.

Par spīti manai politikai rakstīt oriģinālvalodā, šeit par oriģinālvalodu uzskatīšu latviešu mēli, tā kā vispār mūzikā valoda ir salīdzinoši sekundāra. Tiesa, "Badā mirstošu bērnu attēli pārdod ierakstus" ir viens no tiem gadījumiem, kad teksti ir pat ļoti nozīmīgi. Ja nu kāds nezina, varu pastāstīt šo to iz šī albūma vēstures. Šis 86. gadā iznākušais ripulis bija pirmais Čumbas LP un tas lielā mērā bija veltīts neilgi pirms tā notikušajam pasākumam "Live Aid" - vienam no visu laiku ievērojamākajiem labdarības koncertiem. Čumba par šo pasākumu sajūsmā nebija un tālab arī veltīja tam šo albūmu. Varētu jautāt - kā tā? kam var būt iebildumi pret labdarību Āfrikas bērnu labā? Chumbawamba pārmetumi virknei mūziķu par šo pasākumu ir visai saprotami un tie izteikti albūma pirmajā dziesmā "How to get your band on television", kurā visādiem Poliem Makartnijiem, grupai Queen, Deividam Bovijam un Klifam Ričardam pārmet liekulību un piedalīšanos šajā pasākumā, lai spodrinātu savu pabalējušo vārdu. Vismaz gadījumā ar Queen (eh, mana bērnības mīļākā grupa) viņiem var pilnībā piekrist - pirms Live Aid šamiem sen nebija nekādu hītu un tikai ar šo koncertu viņi atjaunoja sabiedrības interesi par sevi, turklāt Queen jau nu patiešām nebija nekāda cilvēktiesību atbalstītāju banda (vismaz viņi uzstājās Dienvidāfrikā aparteīda laikā un nebūt nesatraucās par to, ka tur melnie tika "mazliet" diskriminēti, ka tik piķis nāk). Vispār šis albūms varētu būt vispolitiskākais ieraksts, ko es esmu jebkad dzirdējis, vienlaikus saglabājot pietiekami interesantu muzikālo saturu. Tādas kompozīcijas kā "Commercial Break", "Unilever", "Coca-Colanisation" un "And in a Nutshell" varētu izrotāt arī nepolitisku albūmu. Muzikāli ieraksts ir ļoti daudzveidīgs - "Invasion" ir normāls hard-core pankroks, "How to get your band on television" vispār nepakļaujas definīcijai, "British Colonialism & the BBC" ir mazliet etnisks pops, "Coca-Colanisation" - tipisks Čumbavambisms un tā tālāk. Ja man vēl tam ieraksta kvalitāte būtu labāka, vispār būtu superīgs albūms.

Вот уж не думал, что о Голливудских фильмах буду писать по-русски. Однако иного выхода нет, так как даннуй фильм я действительно смотрел на русской ДВД-шке. Сюжет у фильма такой замороченный, что даже описать сложно. Слевин только что потерял работу, увидел, как его подруга занимается любовью по-собачи с другим парнем, да и к тому же бандюга разбил ему нос. Теперь он окалачивается в квартире у своего приятеля Ника, которого по какой-то причине нет дома. Вдруг оказывается, что все его принимают за Ника и ему нужно как Нику убить гомосексуального сына одного раввина - гангстера с одной стороны и вернуть 33 тыщи баксов этому самому раввину с другой стороны. Еще в игре участвует странный тип (Bruce Willis) - профессиональный киллер Добрый Кот. Сначала все происходящее на экране кажется какой-то чушью, ни черта не понятно, а потом оказывается, что, как это часто бывает в подобных фильмах, история то не очень на самом деле запутанная, зато нелогическая, а хитрый план мог и вообще провалиться, если бы кто-то из замешанных лиц действовал иначе. Вот это мне не нравится в фильмах про "cons" - что тебе в конце фильма подкидывают ключ к всему сюжету, который переворачивает весь рассказ в противоположную сторону, да только те, кто спланировал историю, получается, уже изначально знали, как все остальные участники игры будут себя вести - а это не особо достоверно. В фильме достаточно много звезд первой величины - Morgan Freeman, Ben Kingsley и второй величины - Lucy Liu, Josh Hartnett, Stanley Tucci, но чего-то "Счастливому числу Слевина" явно недостает.

Desmit gadus pēc tam, kad Sex Pistols aicināja nelikties ne zinis par pautiem (bollocks), Chumbawamba paziņoja, ka nav vērts likties zinis par vēlēšanu biļeteniem (ballots). Patlaban varētu teikt, ka šī tēma arī mūsu novadā ir aktuāla, līdz ar to mazliet parunāšos par to. "Never Mind the Ballots" diezgan izteikti turpina gadu iepriekš izlaistā "Pictures of Starving Children" stilu - dziesmas, kurās parādās runāšanas gabali ar politiķu imitāciju. Atšķirībā no pirmā albūma, "Never Mind the Balots" ir izteikti vienots. Tas sākas ar radio raidījumu "Always tell the voter what the voter wants to hear", kurā piedalās liberāļu un konservatoru pārstāvji un kuri abi sola visu ko, noliekot līdz ar zemi savu konkurentu. Pēc tam "Let`s do the revolution" izņirgājas par pseido revolūcijām. "The Wasteland" stāsta par to, kā partijas piesaista par saviem atbalstītājiem dažādas minoritātes, lai tās pēc tam piekāstu. "Today`s sermon" ir mācītāja stāstījums par to, kā iekļūšana valdībā palīdzējusi viņam uzlabot savu dzīvi. "Ah-Men" ir atkal partiju politikas stāstījums. "Mr. Heseltine Meets His Public" ir uzbrauciens konkrētam britu politiķim un viņa uzskatiem. Līdz ar "The Candidates find common ground" notiek abu pretējo pušu vienošanās, ka viņu galvenais kopīgais mērķis ir ekspluatēt strādājošās klases. Noslēdzošais "Here`s the rest of your life" pieliek svītru visai vēlēšanu padarīšanai, atkārtojot pamatdomu, ka nekas nemainīsies, ka izvēles nav. Kopumā pieeja ļoti tradicionāli pankiska, pat "Toten Hosen" ar "Opium Fuer Das Volk" to izmantoja. Taču Chumbawamba galvenā īpatnība ir tas, ka tie ir vienīgie (man zināmie) anarho-panki, kuriem ir nospļauties par pankmūzikas formu. Pateicoties tam Chumbawamba albūmus var klausīties arī neatkarīgi no to izteiktā "message", bet vienkārši foršas mūzikas dēļ (turklāt šī mūzika nav truli vienveidīga un primitīva, kā tas ir visai daudzu līdzīgas tematikas grupu gadījumā). Lai gan iepriekš šim albūmam biju maz pievērsis uzmanību, jāatzīst, ka tas noteikti nav sliktāks par "Chumbas" debijas ierakstu, un tas jau ar nebija švaks.

"Before night falls" is one of the last films before Johnny Depp turned into a real pop star and as they say "sold out". I know that selling out isn`t that easy to identify in case of one being an actor loved by billions of teens all over the world, but there`s no doubt htat "Before Night Falls" isn`t a mainstream movie. First, it`s directed by someone named Julian Schnabel - a director I don`t know nothing about. Then comes the story line which isn`t a story really but the life and death of the cuban writer Reinaldo Arenas (played by Javier Bardem who got an Oscar nomination for this role and who later appeared as the main star in "Mar ardento". Reinaldo Arenas was a lonely boy from a poor cuban family who went to join the revolution at the age of 13-14. Later on he became a writer and a homosexual and he wasn`t particulary popular in Cuba for various reasons. He spent two years in prison and stay alive by writing letters to the loved ones of other convicts (for they learned to know that he could write). When the possibility arose he fleed from Cuba to the States where he didn`t get much recognition either and where he died of AIDS in 1990. That would be the life of Reinaldo Arenas. As for Johhny Depp, his role isn`t very big. At first we see him as a transsexual who`s able to carry lots of stuff in his rectum, in order to deliver it to a safe place. Later on we learn to know that he`s in fact leutinant Victor and that he didn`t deliver Arenas`s novel to no other place than his own office. Lt. Victor forces Arenas to sign a paper where he denies all his life until now and admits that he has to change and that he has sinned (blah blah). Meanwhile the only thing Arenas can think of is Johnny Depp`s body and he imagines how the leutinant forces him to suck his gun (revolver that is). The film was not made for the viewer`s fun, of course, but mostly to tell the tale of an untrivial character that could eventually become a world wide sensation but didn`t.

When my mother gave me to read this book, I was at first sure that I wasn`t going to like it. I somehow thought that Margaret Atwood was one of the "women`s writers" - one that was capable of filling her books with sappy romantic scenes and that was unable to write anything worthy. To my surprise Margaret Atwood turned out to be none of that. Of course, I don`t mean to tell that she`s the best writer ever and that I was stunned because of the quality of this book, but it did surprise me nevertheless. "The Handmaid`s tale" is the tale of a woman living in a new kind of anti-utopian society, a society where the patriarchal system is stronger than ever and a woman is considered to be at least partly human only if she has given life to enough children (preferrably male, of course). Everything starts with bank accounts of women being blocked and their money transferred to the closest male and then everything else followed. Offred, the heroine of this book is a handmaid and her job is it bear children for her master and his wife (since they can`t have a child together), yet she`s willing to sneak away from the USA for not everywhere in the world it is as bad as in the States, still she hopes that she can go to Canada (the land of the free and the home country of Margaret Atwood). Actually the political situation seems somewhat imprecise, for on one hand Atwood goes for the George Orwell approach where wars are fought against similar countries and every state is like all overs, yet this whole Canada thing seems somewhat out of place. Actually that`s the biggest trouble with this book - Atwood doesn`t have enough to tell off her own, so she recycles from Orwell, influencing from "1984" too much. So I can say that the book was some sort of revelation for me in the meaning that I wasn`t expecting it to be a dystopy, yet I also got no doubt that Atwood still is closer to a minor than to a major writer and that she`s readable but not much more than that.

"Dāma pareģe" ir dāmu romāns, vismaz nosaukuma ziņā. Satura ziņā šī grāmata ne tik ļoti precīzi atbilst šai manai minimālā mērā iecienītajai kategorijai, lai gan tā īsti to klasificēt ir grūti. Principā tas ir stāsts par to, kādēļ Džouna aizbēgusi no sava vīra Kanādā uz Itāliju, izlikdamās par mirušu. Darbība patiesībā norit visai tradicionālā režīmā - ir tagadnes plāns, kurā Džouna domā, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un ir viņas atmiņas, kas virzās lielākā vai mazākā mērā hronoloģiskā veidā. Bērnībā Džouna bija visai resna, no kā cieta, turklāt viņai par to daudz pārmetumus izteica māte. Tad viņa 19 gadu vecumā aizgāja no mājām un sagājās ar kaut kādu poļu eks-grāfu Polu. Tad viņa iepazinās ar jauno anarhistiski (vai tamlīdzīgi) noskaņoto Arturu, kuru viņa arī apprecēja. Tiesa, izrādījās, ka nekāds dižais revolucionārs Arturs nav, tikai sviesta kūlējs. Tad Džounai parādījās mīļākais vārdā Karaliskā Dzeloņcūka - kaut kāds "alternatīvais" mākslinieks, kam patika izstādīt nobrauktus dzīvniekus sasaldētā veidā. Starp citu, man arī pirms laika bija doma izstādīt interesantākos šādus eksponātus. Izrādās - ideja veca kā pati pasaule. Paralēli dīkdienīgajai dzīvei, piestrādājot dažādās haltūrās, Džouna rakstīja vēsturiskus šausmu romānus sievietēm (kas tā vispār par ziepeņu kategoriju?) zem pseidonīma, taču tad viņai atgadījās transā uzrakstīt "Dāmu pareģi" un izdot to zem sava īstā vārda, kļūstot par atzītu rakstnieci. Taču līdz ar slavu nāk arī pienākumi (with great power comes great responsibility - Spiderman), un viņu kāds sāka vajāt. Lai no vajāšanas aizbēgtu, viņa patiešām aizbēg - uz Itāliju un mēģina tur slēpties. Tas apmēram arī viss. Klāt tam visam vēl mazliet vēsturiskas mistikas, kas grāmatu padara par tādu kā parodiju pašai par sevi, un putra gatava. Kas tad tas ir? Intelektuāla grāmata vai lubene? Kaut kur pa vidu, bet ar to reizēm man nepietiek, lai es būtu gandarīts.

Lai gan man vajadzētu par šo filmu rakstīt angļu valodā, es tā tomēr nedarīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka "O stāsts" ir visai diskutabla filma un es gribētu, lai kāds izlasa šo murgu, ko es par to tūliņ sarakstīšu. Vispirms, tā ir grāmatas ekranizācija. Te derētu piebilst, ka tā bija sadomazohistiska grāmata, kas tika ekranizēta. Līdz ar to var teikt, ka "ar zināmu precizitāti" O stāsts ir porno filma. Tas jau vien ir pietiekami unikāls fakts, ka savā faktoīdā rakstu par pornenēm. Kā jau var pēc to retuma faktoīdā noprast, īpaši bieži šī žanra darbus man skatīties negadās (protams, varbūt es to slēpju un regulāri iepētu jaunākos veikumus šajā kinomākslas virzienā, taču pieņemsim, ka tā nav), tāpēc varu atklāt, ka šo filmu zināmā mērā noskatījos nejauši. Vienkārši - ieraudzīju vienam lietotājam ar labu ātrumu šārē kaut kādu 75. gada filmu, nolēmu novilkt. Ļoti pavirši nopētot to IMDB secināju, ka tur būs zināms erotikas piesitiens, taču nenojautu, ka tik liels. Nu, ok patiesībā jau šajā filmā nekā "tāda" nav - lai nu kas, bet tā nav hardcore pornogrāfija ar grupveida orģijām un interesantiem tuvplāniem. Ja tā pilnīgi nopietni, vienīgais, kas tur ir - daudz kailu sieviešu. Sižets, protams, ir visai idiotisks, grāmatā varbūt tam bija vairāk jēgas, bet principā tā ir filma par to, kā sievietes mīlejas un par to, kā sievietes tiek pletnētas. Apmēram tā. Kā allaž, šādu filmu grūti novērtēt, jo šajā žanrā man trūkst kritēriju. Kādi gan tie varētu būt? Uzfilmēts ciešami, ievērojot filmas specifiku, mūzika - līdzīga kā "Dziļajā rīklē", aktierspēle - bišķi labākā līmenī, tas tomēr nav hardcore. Ko var droši pateikt, šī filma nav paredzēta sieviešu (nelesbiešu) auditorijai, jo viņām te nu nepavisam nebūtu ar ko palolot acis. Galvenās domas filmā, šķiet, ka nebija. Vairāk neko pateikt nespēju. Tomēr porno, lai gan varbūt arī tikai erotika. Ģenitālijas rāda, bet ne tuvplānā, turklāt kā jau "antīkajās" šī žanra filmās, kaunpilno zonu apmatojums visām varonēm ir visai ražens.

Gadās, ka tu skaties filmu, jau iepriekš zinot, ka tā būs pēdējais mēsls, bet gribas tomēr uzzināt, cik slikta tieši tā būs. "Ļoti episks kino" ir viens no vistipiskākajiem šādiem gadījumiem. Kā nekā šeit tiek piedāvāta vesela buķete aizdomīgu feaktoru. Pirmkārt, to ir režisējuši divi no sešiem "Šausmenīšu" scenāristiem. Scenārists un režisors taču nav viens un tas pats? Turklāt pēdējās "Šausmenītes" (pareizāk - visas izņemot pirmo) bija absolūti mēsli. Treškārt, šajā filmā piedalās punduris (pat "Time Bandits", kas it kā ir laba filma man nepatika, bet šajā gadījumā no pundura līdzdalībam nepavisam neko labu negaidīju). Var pieminēt, ka šeit piedalās arī Stiffler`s mom atveidotāja no "Amerikāņu pīrāgu" sērijas, kā arī tips, kas vislabāk zināms kā Kumārs no filmas par Haroldu un Kumāru. Vienvārdsakot - supertalantu plejāde.

Sākšu no beigām. Nekādas problēmas un vilšanās nebūtu radušās, ja es būtu savlaicīgi painteresējies, kas "Manhattan Transfer" ir par zvēru un kurā mežā tas mājo. Taču es tā neizdarīju. Līdz ar to, kad es Lieni pierunāju doties iepazīties ar šīm džeza mūzikas leģendām. Nezinu vienīgi, kā manām acīm paslīdēja vārds "vokālais" līdzās vārdam "džezs". Manās naivajās ilūzijās džeza kvartets - tie ir četri kārtīgi nopītēti veči, kas ar saviem instrumentiem spēj izstrādāt kaut ko tādu, ka pat ne aprakstīt nevar. Piemēram, Stenlijs Džordans uzstājas kopā ar Terji Ripdālu un vēl pāris šādiem keksiem. Taču izrādījās, ka "Manhattan Transfer" ir četrotne ne pirmā svaiguma dziedoņu, kas izpilda dažādus džeza standartus popsīgā stilā un visiem spēkiem cenšas izlikties esam moderni. Varbūt es kaut ko nesapratu, bet man viņu uzstāšanās ne ar kādu nopietnu džezu neasociējās, ātrākās dziesmas bija visai balagāniskas, bet lēnākās - tādas, ka jebkura "popmūzikas dīva" tādas regulāri izpildīt mēdz. Man kā lielam šāda stila mūzikas nevīžam bija pazīstamas tikai dažas no visām koncertā skanējušajām kompozīcijām (pirmām kārtām "Route 66", kuras izpildījums man absolūti nepatika) un jāsaka godīgi - bija totāli garlaicīgi. Abas nebūt ne jaunās dziedātājas centās pavedinoši kustēties, kas bija vienkārši pretīgi, skaņa bija kaut kāda dīvaina un gaismu noformējums bija tāds, ka pat pēc Latvijas standartiem to varētu nosaukt par tizlu. Tagad es tikai nezinu, kur īsti bija vaina - vai tajā, ka MT manā izpratnē ir pārāk popsīgi vai tādēļ, ka viņi man ir "plauktiņu par augstu".