Kazhes pierakstu burtnīca

Lai gan tā varētu padomāt, šī nav grāmata par Zālamana sāncensību ar Dievu, bet gan par Solomonu, kas sacenšas ar Lordu (konkrētāk Stīvs Solomonds vs. Viktorija Lorda - lai nejuktu arī ar grupu "Lordi"). Šo grāmatu paņēmu no Rīgas kā 3. grāmatu savam Ženēvas braucienam un sanāca, ka tā tika izvēlēta par to grāmatu šajā trijotnē, ko paredzēts izlāsīt tieši atrodoties Ženēvā un tā es arī izdarīju. Iespējam,s tā kā tā nav nedz īpaši augstas raudzes, nedz nopietna literatūra, tā ir ļoti viegli lasāma. Patiesībā Amerikā laikam tiesu romāni ir ļoti populārs žanrs un arīdzan Pols Levins ir viens no tām pārstāvjiemk, kā saprotu viņam ir vēl 2 grāmatas par Lordu un Solomonu, bet tās es pilnīgi noteikti nelasīšu, lai gan šī grāmata patiesība nemaz nebija slikta, bet turpinājumi šāda stila literatūras kontekstā man ir absolūti vienaldzīgi. Tātad, par šo grāmatu. Stīvs Solomons ir ļoti arogants un nekaunīgs advokāts, kurš tomēr cenšas aizstāvēt klientus, kas nav pārāk vainīgi. Tiesā vinš stājas pretī jaunajai un talantīgajai Vikijai, kas pārstāv lietā valsti. Viņu starpā sākas lekšanās, kas beidzās ar to, ka tiesnesis, lai atvēsinātu šo parīti, abus divus uz brīdi ievieto kamerā. Un ar to arī viss sākās un 500 lappušu garumā turpinās. Pat aklam kurmim no sākta gala ir skaidrs, ka beigties viss var tikai ar Solomona un Lordas mīlestības nostabilizēšanos, taču līdz tam tik viegli nevar tikt. Solomons, kas patiesībā ir tāds kaktu advokātelis, negrib zaudēt aizgādniecību pār savu māsasdēlu Bobiju, kas sirgst ar autismu un kuru Stīvs ļoti mīl, līdz ar to viņam nepieciešama liela un ienesīga lieta. Un par šādu lietu izrādās lieta ar Ketrīnu, kas ir Lordas tenisa spēļu biedrene, kura tiek apsūdzēta sava vecākā un bagātā vīra nogalināšanā (vīrietis miris aizdomīgos apstākļos sado-mazo seksa laikā). Un sanāk, ka Solomons un Lorda kopīgi uzņemas aizstāvēt šo sievieti (Viktorija zaudējusi darbu zaudēta tiesas procesa dēļ, tāpēc viņai ar ir vajadzīgs kāds juridisks pasākums). Tad nu šie ķīvējas un mīlējas (ķīvēšanos pastiprina tas, ka Vikija ir saderinājusies ar tipu vārdā Brūss Bigbijs, kas ir milzīgas avokado fermas īpašnieks un rūdīts veģetārietis). Ai, vairāk man skaidrot ir slinkums, izņemot to, ka Viktorija beigās paliek kopā ar Stīvenu (kas viņai sagādā tādus orgasmus, kā neviens cits nekad un nekur - bļin, kā mani kaitina seksa tēma šāda stila grāmatās), Ketrīna tiek attaisnota (lai gan jātzīst, ka ļoti debīlā veidā - izrādās, ka vīrs izdarījis pašnāvību, mēģinot novelt vainu uz sievu, jo tā viņam bija neuzticīga, bet viņam pašam bija vēzis un neilgi atlicis ko dzīvot; man īpaši debīli tas šķiet tīri no ticamības momenta - vecis būtībā nožņaudzās, bet vinš būtu varējis jebkurā brīdī atbrīvoties, ja to vēlētos, bet kas ir zināms par pašnāvībām, ka praktiski visi pašnāvnieki pēdējā brīdi (un parasti pat pēc pēdējā brīža) pārdomā šo savu lēmumu un reāli cilvēks nevar nožņaugties, ka vinš vēl pēdējā brīdī, kad elpas jau galīgi trūkst, var sevi atbrīvot, vinš to arī izdarīs). Jā, starp citu grāmata ir uzrakstīta ar visnotaļ labu humoriņu, bet tai ir vairāki izteikti mīnusi - pirmkārt, visas tās personiskās attiecības ir stipri vien prognozējamas un kamēr Bobijs (māsasdēls) ir prikolīgs personāžs, Brūss Bigbijs ir a total bore un vispār ziepju operas stila sižeti nekad nav bijuši mana iecienītākā tējas krūze. Kopumā gribu teikt, ka izvēlējos nepareizu situāciju, kad šo gramātu lasīt - to man vajadzēja lasīt lidmašīnā - viegla, nepretencioza literatūra, ja grāmatu lidmašīnas salonā aizmirsti, pat nevajag pārdzīvot.

Jau kādu nedēļu katru dienu klausos "The Who" klasisko rokoperu (ja to tā var dēvēt) "Tommy", to pašu, par kuru "Almost Famous" bija teikts, ka tā jāklausās ar iedegtu sveci. Sveces man darbā nav, bet iztieku tīri labi arī bez tās. Sižetiski, protams, Tommy ir absolūts sviests - kaut kāds džeks, kas pēc tam, kad redzējis, kā viņa tēvs (negaidīti pārnācis dzīvs no kara) nogalina mammas mīļāko (gluži kā vienā Fasbindera filmā), pēc vecāku apgalvojumiem "tu neko neredzēji, tu neko nedzirdēji, tu nevienam neko nestāstīsi" kļūst kurlsmēms un akls, taču ar laiku viņam atklājas "spējas" - viņš ir pinball spēles ģēnijs, kas ir diezgan īpatnēji viņa medicinīskās kondīcijas apstākļos. Un tad vēl viņam gadās tikt no savas "kaites" vaļā un viņš tiek atzīts par vispārīgu mesiju, kuru, protams, būtībā neviens nesaprot. Tomēr manā izpratnē tas mazāk ir interesants stāsts, bet lielākā - skaistu dziesmu krājums. Te ir gan, manuprāt, burvīgā balāde "1921" (kas filmā "Tommy" pārvērtās par 1951). "So you think 21 is gonna be a good year? Could be good for you and me, but you and him - no never." (starp citu, manuprāt, dziesmā īpaši neparādās, ka kāds kādu nogalinātu); "Christmas" (kurā Tomija vecāki satraucas, ka viņš nezina, kas ir Jēzus un tādēļ nekad nevarēs nonākt Paradīzē); te ir arī divas vairāk vai mazāk perversas Džona Envistla sacerētas dziesmas (it īpaši "Fiddle about" par slimu Tomija onkuli, kas viņu izmanto kaut kādās perversās rotaļās, zinot, ka puika nevienam neko nepastāstīs). Protams, pazīstamākais skaņdarbs šajā eposā ir "Pinball Wizard" un to pat komentēt nav vērts - tas taču ir "Pinball Wizard"! Man gan mīļākā dziesma šajā ieraksta nezināmu iemeslu dēļ ir ļoti viegliņā un nenopietnā "Sally Simpson". Un vēl te ir klasiskais "We`re not gonna take it" (nejaukt ar "Twisted Sister" kompozīciju) un daudzās reizes atkārtojošās "See Me Feel Me" tēma. Vispār - thumbs up!

Clive S. Lewis was a pal to J.R.R.Tolkien. And after the success his friend had with literature for children, he said to himself: "Am I cooler than JRR or not? I bet I can beat him with my left hand sewn to my butt." So he also wrote a series of 7 books for children about the happenings in a fantasy world. Probably, he didn`t sew his hand to his butt, probably he even started writing before Tolkien, and it was the Ringbearers hand that ended up in the anus, but you should be able to get my message. And this "Narnia" stuff was put on TV by the care taking BBC channel. I guess you can imagine what a low quality a TV movie might have if it has no possibility to recreate the talking beasts in another way than by dressing up people in stupid mouse costumes and stuff. Caspian is the son of a deceased king of Narnia, but his evil uncle has taked the throne (I guess most uncles are evil), but Caspian is a positive guy and he calls up the high kings of Narnia from the past, who are just children from our normal world, and together with them he returns Narnia to its original state where the beasts can talk, where satyres and centaurs eat grass peacfully near the rivers. But they wouldn`t have succeeded without the help of the godlike lion Aslan. That`s basically it. Don`t watch it unless you`re crazy. Wait until Peter Jackson or someone of his friends makes a big screen version of "Narnia". Until that - you can watch "Lord of the Rings" fifty more times.

Can you imagine a thing like this - a band that was at their peak just two years ago now is a complete waste? I guess you can, because it happens to many bands. Still this is a perfect example for the situation - in 1972 on "Scandinavian Nights" Deep Purple truly rocked. There wasn`t a single boring song in sight, jamming was memorable and singing was as powerful as it can get. But by 1974 Ian Gillan (vocals) and Glen Glover (bass) had left the band taking up David Coverdale as vocalist and some other guy to play the bass. They play much of the material from their latest album "Burn" which isn`t necesserialy bad but it`s much weaker than the Gillan-era stuff. And what comes out of it? Nothing particulary good. Coverdale`s vocal power doesn`t nearly match the one of his precessedor, Ritchie Blackmore seems to be clueless what he wants to play in his solos - he`s sometimes even sillier than that "Spinal Tap" guy with his violin. They do play "Smoke on the water" which wasn`t included on "Scandinavian Nights" but the performance is somewhat uninspiring. And what do they do with "Space Truckin`"! It goes for 30 minutes and most of the time John Lord plays totally unlistenable stuff on the keyboard. Ritchie, on the other hand, suddenly crashes his guitar into a camera on stage and starts throwing things. Something goes on fire, but since the concert itself wasn`t on fire, even that doesn`t bring too much of my attention to the performance.

One of Oliver Stone`s most famous films. Buddy Fox (Charlie Sheen) works in the stoke selling-buying part but he wants to become a big gun. In order to achieve that he has to get to Gordon Gekko (the notorious villain actor Michael Douglas) - a local multi millionaire who`s become rich as a pig just by selling and buying stuff. When he does that GG teaches Buddy how to play in the big game. It proves to be quite a dirty one, but Buddy is ready to do almost everything in order to becoming like GG. He gets a high-class chick, a high-class apartment, etc, etc. Only when GG tries to buy the airplane company Buddy`s dad works for in order to break it apart, Buddy can`t stand it anymore. By the way, Buddy`s dad is played by Charlie Sheen`s real father - Michael Sheen, that`s cool. So GG`s and Buddy`s roads cross again. And you can probably guess that it don`t end 100% well for Bud. A film about finance and brokers isn`t particulary easy to make watchable, yet Stone has done a good job with this one. Ok, probably some parts of it aren`t 100% entertaining but as a whole the film deserves little complaints from a fellow like me.

Tā pati filma par karalieni, kuru Normis vispirms visos pasākumos piedāvāja neskatīies, bet kuru noskatījies viņš to atzina par labu. Notikumi patiesībā diezgan publiski zināmi, lai arī lielā mērā piemirsušies. Filma ir par Anglijas karalieni Elizabeti II un tobrīd pavisam jauno premjerministru Toniju Blēru laikā tieši pēc princeses Diānas nāves. Helēna Mirrena kā karaliene ir patiešām lieliska, bet Blēra atveidotājs man personīgi šķiet simpātiskāks par reālo Toniju Blēru, lai gan kas vairs atceras, kā Blērs uzvedās pirms desmit gadiem. Jebkurā gadījumā no karalienes tiek prasīts, lai viņa Diānas nāvei izrāda tādu cieņu, kāda nav izrādīta nevienam karalim, un karaliene pati vairs īsti nesaprot, kāda rīcība no viņas puses vairāk kaitēs monarhijai, turklāt prese, protams, izmanto visu šo pasākumu savās interesēs, bet Anglijas sabiedrība uzvedas kā jau sabiedrība, turklāt karaliene kļūst par bezmaz vai galveno vaininieci šajā situācijā, bet visnotaļ gļēvais princis Čārlzs - par pozitīvo varoni. Cik atminos arī mūsu pusē tika pausts sašutums par karalienes ilgstošo atturēšanos no publiskas reakcijas uz Diānas nāvi, bet tagad varu labāk saprast, kā tas izskatījās no otras puses. Filma kā tāda, protams, ir lieliski uztaisīta, lai gan gluži "identificēties" ar karalieni es laikam nevaru. Iespējams, vēl spēcīgāku filmu varētu uztaisīt par otru filmas varoni - Toniju Blēru, parādot, kā jaunākais un savā ziņā revolucionārākais premjers Lielbritānijas vēsturē pārvēršas par - nebaidīšos teikt - lupatu visnīkulīgākā amerikāņu prezidenta rokās.

Beidzot esmu sapratis, kādēļ man visu laiku radās neskaidrības par divām šogad Oskariem nominētajām filmām - "Flags of our fathers" un "Letters from Iwo Jima". Es visu laiku zināju, ka vienu no šīm filmām ir veidojis Klints Īstvuds un ka viena no tām ir par konkrētu 2. pasaules kara kauju starp japāņiem un amerikāņiem. Tikai tagad es beidzot esmu sapratis, ka šīs filmas patiesībā ir vienotas - ka tās rāda vienas medaļas divas puses, viena ir filma par amerikāņiem šajā kaujā, otra - par japāņiem. Un abas ir režisējis Klints Īstvuds, tādējādi pretendējot uz diezgan solīdu Oskaru skaitu (lai gan patiesībā Īstvuda filmas parasti lielu statuešu bagāžu spēj savākt arī gadījumā, ja viņam ir tikai viens nominēts darbs). Principā droši vien dažs labs (vai pareizāk gandrīz visi) varētu būt piefiksējuši, ka kara filmas nebūt nav mana iecienītākā tējas šķirne, gluži otrādi, es tādas skatos diezgan nelabprāt un tikai tādēļ, ka mans Ženēvā skatāmo filmu klāsts sāka pamazām rukt īsāks, es šo gabalu vispār noskatījos. Tomēr izrādījās, ka filma bija pat ļoti laba, tā kā Īstvuds šajā kara filmā patiesībā tieši karam veltī salīdzinoši nelielu ekrāna laika daļu. Tas ir vēstījums par dažiem jaunekļiem, kam pagadījās kļūt par dalībniekiem leģendārā fotogrāfijā, kas amerikāņiem kļuva par kara uzvaras simbolu - attēls, kurā seši kareivji nostiprina karogu uz iekarotas virsotnes kādā klinšainā Japānas salā vārdā Ivo Džima. Un kādu laiciņu vēlāk, kamēr karš vēl turpinājās, trīs uz to brīdi izdzīvojušie jaunekļi tika savākti uz Štatiem, lai viņi tur kā kara varoņi vāktu līdzekļus armijas atbalstam, tādējādi kļūdami par propogandas mašīnas elementu un mēs redzam, kā šie jaunizceptie varoņi mēģina tikt galā ar jauno savas dzīves pavērsienu. Vienam no viņiem - amerikāņu indinānim vārdā Aira Heizs - tas padodas pavisam slikti, tā ka viņš pat atgriežas karā, kamēr pārējiem tas iet daudz labāk, lai gan arī viņi saprot, ka būtībā ir tikai marionetes un nav nekādi varoņi. Starp citu, kad to indiāni filmas garumā visu laiku sauca par Airu, es domāju - hā, viņam ir tāds pats vārds kā Airam Heizam (jo es nevarēju atcerēties, kas īsti ir Aira Heizs, bet šis vārds man bija palicis atmiņā - kā vēlāk noskaidroju, no tāda paša nosaukuma Džonija Keša dziesmas). Vispār filma ir tīri interesanta un ļoti smuki uzfilmēta (ar to gan laikam Klinta Īstvuda darbi izceļas, ka tie vizuāli vienmēr ir perfekti - es te, protams, nerunāju par vesterniem no laikiem, kad viņš pats pamatā bija aktieris). Patiešām laba kara filma, bez stulba patosa un bez stulbas ķengāšanās.

No, I wasn`t really planning to see this film this soon. It was just that I went to a wrong press preview. Not that I wouldn`t be on the list for this one but I was planning to see "Cinderella man" - a film I have no interest in whatsoever. Anyhow, "The Transporter", the first part, doesn`t bring me any good memories at all. It was the kind of stupid action film that makes you laugh more than it keeps you intrigued. Now we discuss the sequel for that film. And you know what? I liked it more. No, it`s still pretty much the same stupid scenario, Jason Stetham (he, who once was so brilliant in "Snatch" and that "Lock Stock" flick) is a transporter - a guy with his rules which include not asking any questions. But now he works as a driver for some rich man`s kid. When the bad guys kidnap the kid and inject him with a deadly virus the Transporter can`t simply let the kid die. So he starts hurting people. Being more skilled than B in Kill Bill, he rarely needs any weapons at all - a fire hose usually is enough for him to stop something like ten villains. Yeah, technically in terms of SFX and stunts the film is brilliant. In terms of a plot it sucks. But at least it doesn`t have a sappy love story like the first part. And it has the guy who played Tom in "Lock Stock" as a Russian biologist villain. And it has a nice middle aged Frenchman who cooks for the police after he`s been taken to the office.

Skatoties šo filmu, man jau radās aizdomas, ka tas, ko mums rāda, nav nekāda Austrija - un tās izrādījās vairāk nekā pamatotas, "Iluzionists" ir par 100% filmēts Čehijā. Taču no otras puses - kāda starpība. "Kin-dza-dza" jau noteikti arī netika filmēta uz citas planētas. Tātad, Iluzionists. Filmā piedalās vismaz divi ļoti ievērojami aktieri - Edvards Nortons, kas lielāko slavu guvis iekš "Fight Club" un "American History X" un "alternatīvā" kino guru Pols Džiamati - "Trumena šovs", "Sānceļi", "American Splendour" - tās būtu pirmās filmas ar viņa līdzdalību, kas man nāk prātā. Savā būtībā tā ir pasaku filma, kuras darbība norisinās Austroungārijas impērijā 19. gadsimta beigās. Tās galvenais varonis ir Eizenhaims (Nortons) - iluzionists, kura priekšnesumi pārsteiguši Vīnes publiku. Vienlaikus ar būšanu par iluzionistu viņš ir arī galdnieka dēls, kuram reiz bija attiecības ar jauno grāfieni, kuras vārdu es iegaumēt nebiju tā arī spējīgs - dutchess fon Tessen vai kaut kā tamlīdzīgi viņu sauc. Tagad tā pati dutchess ir gandrīz jau apprecējusies ar impērijas kroņprincim, kuram viņa kā ungāru daļas atbalstīta kandidatūra ir svarīga sastāvdaļa viņa plānā gāzt savu tēvu un kļūt par imperatoru. Tomēr filmā galvenais ir ne pārāk ticamie, bet visnotaļ interesanti realizētie Eizenheima burvju triki. Pēc tam, kad viņš ir aizvainojis princi, viņš bišķi krīt nežēlastībā, bet Džiamati varonis, kas ir Vīnes policijas vadītājs, negrib viņu likt cietumā, jo uzskata par lielu mākslinieku. Ai, man ir slinkums rakstīt kaut ko vairāk - ļoti laba filma, smuka, interesanta un stilīga.

Sofijas Kopolas filma "Marija Antuanete" manā disku maciņā braucienam uz Šveici nenokļuva tādēļ, ka es būtu pārmērīgs kostīmfilmu cienītājs vai tādēļ, ka kopš "Lost in Translation" Kopola tiek uzskatīta par vienu no krutākajām sievietēm režisorēm Holivudā. Patiesību sakot, šīs filmas galvenā vērtība manās acīs bija viena tās saņemtā Oskara nominācija (kaut kādā nebūtiskā kategorijā - laikam par tērpiem), kas to padarīja par mana "masterplan" - noskatīties visas Oskariem nominētās filmas (šobrīd jau saprotu, ka šo plānu noteikti nerealizēšu no - 133 nominācijām patlaban esmu noskatījies 51 - tās ir nominācijas, nevis filmas, līdz ar to reāli ņemot esmu ticis galā ar mazāk nekā pusi filmu un manā krājumā ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas nenoskatītās filmas no šīs kategorijas, bet uz manu atgriešanos Rīgā oskari būs jau garām.