Kazhes pierakstu burtnīca

Nevaru to nosaukt gluži par Normja "ieteikumu" skatīties šo filmu, bet, protams, zināma loma viņam bija tajā, ka mēs ar Lieni "Eragonu" noskatījāmies. Pirmkārt, vērts pieminēt, ka filmas pamatā ir 15 gadīga puišeļa sarakstīta grāmata, kas zināmā mērā iezīmē ierobežojumus, ar ko šajā darbā nākas saskarties - un pirmais no tiem ir zems oriģinalitātes līmenis. Kā apgalvo eksperti, sižetiski "Eragons" ļoti daudz esot aizņēmies no "Zvaigžņu kariem", taču es šo sāgu redzējis neesmu, līdz ar to nevaru spriest. Līdzības ar Tolkienu gan var saskatīt ļoti vienkārši. Sižets kompaktā veidā ir sekojošs: pasaulē kādreiz valdīja pūķu jātnieki, bet viens no viņiem kaut kāds Galbatorikss (vai līdzīgā vārdā dēvēts; atveido John Malkovich) visus viņus (jātniekus un pūķus) apslaktēja un pats kļuva par karali-tirānu. Princese Arja kaut kādā nenoskaidrotā veidā nosūta zemnieku puikam Eragonam zilu spīdīgu akmeni, kuru tas mēģina pārdot, bet neviens to nepērk un izrādās, ka tā ir pūķa ola, bet Eragons (kura vārds patiešām skan visai līdzīgi vārdam Aragorn no Gredzenu pavēlnieka) ir diženais varonis, kura atnākšana tiek paredzēta jau tūkstoti gadu. Kaut kāds aizdomīgs tips, kas kādreiz ir bijis pats pūķa jātnieks - Jeremy Irons atveidā - ņemas šo apmācīt. Protams, kā jau tāds tīnis Eragons īpaši neklausās padomos un izteikti viņa vainas dēļ Broms (Irons) iet bojā, lai gan nekāda vainas sajūta viņam no tā, protams, nerodas. Toties Eragonam izdodas no sliktā Durzas (kaut kāda veida spoka) rokām izvilkt laukā Arju, pēcāk filmas noslēguma lielajā kaujā viņš nogalina arī Durzu, kas laikam gan ir bijis sliktā Galbatoriksa labā roka.

"More" ir skaņu celiņš tāda paša nosaukuma filmai, kuru es esmu redzējis, bet tu neesi (par to esmu gandrīz pārliecināts). Kā jau skaņu celiņam, šim ierakstam ir savas īpatnības. Piemēram, tāda, ka vairākas tā kompozīcijas nav vis dziesmas, bet filmas "tēmas", tādas kā "Main Theme" ( un "Dramatic Theme". Protams, ka kā jau PF gadījumā, mūzikas kvalitāte ir gana augsta, bet tas nenozīmē, ka šo ierakstu var klausīties vienmēr un visur - tomēr saundtrekam ir saundtreka specifika un vairums šo gabalu filmas kontekstā iederējās daudz labāk. Ieraksta centrālā kompozīcija, kas ir arī tā virsotne ir absolūti narkotiskā "Cymbaline" ar klusiem depresīviem pantiem un skaļu, depresīvu piedziedājumu "And it`s high time - cymbaline", kas tekstuāli šķiet iznākusi no kāda Edgara Po dzejoļa (ja Po būtu dzīvojis in the swingin` sixties tas ir). Otra populārākā ieraksta kompozīcija ir "Green is the colour" - skaista akustiska balāde. Trešā pieminēšanas vērtā dziesma arīdzan ir akustiska balāde - "The Crying Song", kurā jaušamas Saimona un Garfunkela noskaņas un nav jaušamas ne mazākās Sida Bareta notis. Dīvainas ir divas roķīgās dziesma - "The Nile Song" un "Ibiza Bar", kuras gan nav diez ko foršas, it īpaši "pateicoties" ķērcošajam Gilmora vokālam, rifu ziņā vēl būtu ok, bet Gilmors šeit patiešām izklausās mazliet komisks, filmā tās abas iederējās pat ļoti labi, bet kā patstāvīgas kompozīcijas tās nav gluži baudāmas. Vispār šis ieraksts noteikti ir baudāms labāk kopā ar filmu, ko nosacīti varētu nosaukt par Pink Floyd videoklipu, tā kā tās sižetiskā puse patiesībā neko nopietna nav. Kā patstāvīgs ieraksts, neskaitot 2 skaļās dziesmas, tas ir vairāk izmantojams kā fona mūzika nevis kā galvenais ēdiens (izņemot, protams, Cymbaline, kas ir viena no konkrētā PF perioda epohālajām dziesmām).

Oh, boy, what made me think this film had only two parts? It turned out that there was eight of them! That`s quite a lot - something like 10 hours of film about the Beatles. The second part actually was less interesting than the first one. Why? First, because I already knew some bits about the first year of Beatlemania. Then - the crappy live performances were substituted for great lipsynching performances. I`m not really sure whether the Beatles really never played live or the audio quality from those recordings is that bad that it didn`t get on tape. Whatever. But there was one really cool thing that stood out. When the Beatles did a performance at the Queen`s ball John before playing "Twist and Shout" said that they would need the help of the audience for that: "For the people in the cheaper seats, clap your hands. And the rest of you, if you just rattle your jewelry." That was pretty good. An appearance of them on a stupid comedy show was also fun. What else? There was a lot of unsuccesful takes in the studio, including a dialogue like this one: "Paul forgot to sing." - "God, I`m sorry. I was just watching George..." or "Don`t slow down for christ sakes... or I`m giving you no more drugs."

This film isn`t the only meeting between Johnny Depp and Tim Burton, but it`s undoubtely one of Burton`s strangest works. Edward Wood Junior is a historical person, but I didn`t know that and therefore it took some time to figure it out what`s this all about. Ed Wood is a young film writer/producer/director who wants to make it big in Hollywood. He`s a fan of Bela Lugosi - a hungarian actor who`s old and poor nowadays but who played Dracula when he was younger. So Ed makes him the star of his first few films. But all his attempts fail. He tries harder and harder yet nobody really likes his work. And you know why? Because he`s a bad writer, a bad producer, a bad actor and a shitty director. That`s probably the punchline - it`s usually considered that if you try hard you have a chance of making it, only if you believe in yourself. But it doesn`t help in the case of Ed for he ain`t got no tallent at all. That`s probably why this film failed to become a hit - people have nothing against losers that don`t achieve their goals because of somebody not allowing them to, they like losers that don`t do anything, they like even everyday losers. But a guy who believes in his work and does his best but it proves that his best is worse than anybody else`s worst - that`s not a cool character by any means. The film was quite good though, not brilliant in my book but certainly better than you`d expect.

Kādreiz tas bija viens no maniem mīļākajiem PF albūmiem un noteikti mīļākais no tiem, kas atrodami manā pirmā numura MP3 diskā - kas gan ir salīdzinājumā ar to "Piper at the gates of dawn" vai "Saucerful of secrets" - vienkārši apsūnojoši albūmi! Šobrīd gan tā vairs nedomāju un vienīgā dziesma, kuru joprojām atzīstu par labu esam ir "grāvējs" - "Learning to fly", kas līdzās Toma Petija gandrīz tāda paša nosaukuma dziesmai ir kļuvusi par easy listening radio staciju klasisku kompozīciju. Žēl tikai, ka pat šeit pa brīžam cauri smako astoņdesmito gadu cheesiness sintezatoru veidolā. Vispār no visiem Pink Floyd albūmiem šis ir laikam vismazāk baudāms, lai gan nav jau arī tā, ka to nevarētu klausīties, vienkārši trūkst iemeslu, kādēļ to VAJADZĒTU klausīties. Kāpēc man vajadzīgi "Dogs of war", ja man jau ir "Dogs"? Kāpēc nepieciešams "One slip" ar savu pulksteņu ievadu, ja man jau ir "Time"? Vēl viens albūma pamatelemenets līdzās "Learning to Fly" ir "On the turning away", kas ir pat diezgan rezonanta manī dziesma, tikai tā varētu būt kādas pāris minūtes īsāka. Vispār tas gan ir visu šī albūma kompozīciju trūkums - dziesmas struktūru ziņā ir diezgan basicālas, bet garums tām ir kā riktīgam progrokam - tikai "A new machine" ir īsa, bet tā savukārt ir pavisam nebaudāma. Vispār jau viss šis albūms ir klausāms, tikai nav baudāms, pārāk sintētisks, pārāk neemocionāls, pārāk kalkulēts. Protams, ka jūtams, ka tajā nepiedalās nedz Rodžers Voterss, nedz Rick Wright. Es bez šī albūma savā kolekcijā varētu arī iztikt.

(valoda: angļu; var ievērot, ka šo atribūtu norādu diezgan neregulāri) Šī grāmata man bija paredzēta kā obligātā literatūra braucienam atpakaļ uz Rīgu no Ženēvas, tomēr par spīti visiem nebeidzamajiem piedzīvojumiem Amsterdamas lidostā, lidojuma naktī to līdz galam neizlasīju (iespējams, tādēļ ka naktī lasās ne īpaši labi, toties guļas daudz labāk). Kā dažs varētu nojaust, "Geišas memuāri" ir grāmata pēc kuras tapa tāda paša nosaukuma Holivudas filma. Noteikti neizlikšos, ka es būtu pārmērīgs visa Japāniskā un vēl jo vairāk - visa geišiskā - cienītājs, taču filma bija patiešām laba, tālab arī grāmatai devu iespēju sevi pārliecināt par savu kvalitāti (lai gan, protams, apzinājos, ka tā ir Amerikāņu un nevis Japāņu autora sarakstīta, kas varētu mazliet samazināt autentiskuma līmeni). Laikam būtu negaidīti, ja izrādīties, ko sižets grāmatai būtu ievērojami citāds kā filmai. Čijo bija japāņu laukos augusi meitene, kura kopā ar viņas vecāko māsu tika pārdotas uz Kioto, kur Čijo bija lemts kļūt par geišu, bet Saito - vecākajai māsai - par prostitūtu (kā zināms, šie divi jēdzieni nebūt nebija sinonīmi). Čijo dzīvē liktenīgais bija tikšanās raudošai strauta malā ar tipu, kas grāmatā tika galvenokārt saukts par The Chairman (ne jau Krēslcilvēks, bet Vadītājs). Papildu citām lietām viņas kļūšanā par geišu ievērojamus šķēršļus radīja viņas Okijas (geišu nama) vadošā geiša, kuras vārds manā atmiņā palicis kā Mahumoto (slinkums skatīties netā, kāds tas bija patiesībā), taču pateicoties konkurējošas Okijas "supergeišas" Mamehas atbalstam Čijo (kas vēlāk tiek pārdēvēta par Sajūrī, kļūstot par geišu) no zivju meitenes kļūst par vienu no Kioto populārākajām geišām, kaut kāds armijas boss kļūst par viņas danna (šis vārds fig viņu zina kāpēc grāmatā vienmēr tika rakstīts slīprakstā) - tobiš mīļāko, kas viņu uztur (mūsu rupjajā rietumnieku manierē interpretējot). Tomēr Sajurī mūža galvenais vīrietis ir tas pats pieminētais Chairman, kurš, kā izrādās beigās, visas viņas dzīves garumā ir bijis viņas slepens atbalstītājs un pielūdzējs (jau no apmēram viņas 10 g.v.).

I`ve had this record in my collection for quite a while but I never managed to listen to it entirely before. Actually it`s a bit surprising, since this 14 songs containing LP is less than 16 minutes long. But now after having done an interview with Mark Prindle, the legendary Mark Prindle, who considers this a hefty fine album, I thought - why not. Do you have something against group sex? Well, I do. Anyhow, this record is something unique. Not uniquely great but certainly not the kind of stuff you forget 2 minutes after finishing listening to it. Basically it`s an hardcore punk record, but the key ingredient to it is the speed. The Ramones are just some teeny-weenies playing college rock, while the Sex Pistols sound like Aerosmith in comparison with the Circle Jerks. They don`t sound too professional, of course, but at least some of the songs are quite good. My favourite track is "Beverly Hills", but "Operation" - a track about a guy getting castrated - comes close to it. "World up my ass" is also good. A few of the songs might sound a bit monotonous but it`s not that much of a problem for an album this short. I admit that the rating is much higher than you`d enjoy this record unless you`re into hardcore punk (I`m not really) but it does have something about it. Still I`m not sure whether I`ll listen to most of these songs again.

Uzreiz atzīšu, ka mana pazīšanās ar vienu no pazīstamākajām vācu metāla blicēm aprobežojas ar šo vienu albūmu, kas mitinās manā mp3 kolekcijas diskā ar numuru 2. Protams, 7 gadus pēc šī diska iegādes atcerēties, kādēļ es tolaik tiku pie šī ieraksta, ir pagrūti, bet nojaušu, ka nosaukums "Pautus pret sienu" man likās gada saistošs. Un gan tolaik, gan šolaik par galveno albūma saistošo momentu uzskatu tituldziesmu - varbūt "Balls to the Wall" nav gluži "Back in Black" (starp citu, šajā diskā Accept man atrodas tieši blakām saviem muzikālajiem kolēģiem no AC/DC, ar kuriem vislielākās paralēles viņu mūzikā saskata ikviens, kas tajā saskata vispār kaut ko). Es patiesībā tiešām saskatu, lai gan ne ļoti daudz, tā kā man pietiek ar vienu AC/DC stila grupu - to pašu AC/DC - un nepieciešamību iepazīties ar daudziem tās konkurentiem neizjūtu. Patiesībā gan Accept mūzika ir sarežģītāka par AC/DC vairumu kompozīciju, taču nezinu, vai tas ir pluss vai mīnuss. Esmu lasījis, ka salīdzinoši ar AC/DC šamie esot "nopietnāka" grupa ar saturiski sakarīgākām dziesmām, bet man personīgi ir pilnīgi vienalga, par kādām tēmām spiedz šādas grupas, jo lai nu ko es varu teikt, tad es neklausos "Accept", lai baudītu filozofijas pērles šīs grupas dziesmu tekstos. Tā vietā es labprātāk klausos spēcīgus ritmus un zibšņiem pilnus ģitāru solo, kuru šajā ierakstā netrūkst. Udo Dirkšnaidera vokāls savā ziņā, protams, ir līdzīgs Braienam Džonsonam no AC/DC (noteikti tas nav līdzīgs Bonam Skotam, skat. recenziju, ko vēl neesmu uzrakstījis), tomēr Džonsons laikam ir trakāks kviecējs par Dirkšnaideru. Ja tā godīgi, daudzas šī albūma dziesmas savā kodolā ir diezgan popsīgas un tikai to aranžējumi tās padara par metālu, piemēram, tādu "Turn Me On" varētu izpildīt arī daudz vieglāka stila mūziķi, kas gan droši vien būtu samazinājuši arī ģitāru uzbrukuma līmeni, bet melodijas ziņā tas ir tipisks popmetāls un nevis smagais metāls, par ko uzdodas Accept. Tomēr, raugoties uz to, ka grupa ir no Vācijas, jāsaka, ka šlāgerisma līmenis šajā ierakstā ir stipri zemāks nekā vairumam viņu tautiešu - metālistu (it īpaši tas ir zemāks kā viņu biedriem iz "Scorpions"). Albūmā praktiski nav pārstāvēts balāžu žanrs, tomēr sliktākā kompozīcija pieder tieši šim stilam - "Winter Dreams" ir garlaicīga un, manuprāt, lieka patosa pārņemta dziesma ar diezgan smieklīgu akustisku piedziedājumu, kas vismaz man neliek sajūsmināties par šo grupu, ok, melodiski viss varbūt ir ok, bet bišķi par saldu manā gaumē šadai grupai. No "Accept" nometnes es labprātāk klausos tādas dziesmiņas kā "London Leatherboys", kas varētu tikt raksturotas ar vārdiem "AC/DC" satiek "Judas Priest" un kopā iedzer kādu kasti viskija.

Es apzinos, ka šobrīd esmu sācis albūmus apskatīt nepiedodami straujos tempos, bet kāds gan tur brīnums, tā kā darīšana patlaban man ir ar ierakstiem, kurus es esmu klausījies jau ļoti daudzas reizes pēdējo gadu laikā, līdz ar to tos ja ne gluži zinu no galvas, tad vismaz piedziedājumus zinu gandrīz visām to dziesmām. Un "Def Leppard" te ir pat ļoti tipisks piemērs. Šo nosacīti metāla grupu es iepazinu tieši ar šo ierakstu un momentā iemīlēju tās saldi popsīgo metāla manieri un tikai līdz ar dubultalbūma "X" iznākšanu un tā noklausīšanos sāku mazpamazām zaudēt savas siltās jūtas pret šo grupu. Daudziem Def Leppard būtu vērts zināt viena ļoti savdabīga fakta dēļ - tieši "Hysteria" ierakstīšanas laikā grupas bundzinieks zaudēja kreiso roku, kā rezultātā patiesība bija "Bloodhound Gang", kas kādā dziesmā vairākas reizes atkārtoja: "The drummer from Def Leppard`s only got one arm". Un tas grupai īstenībā pat nāca par labu.

A book about the legendary Andy Warhol (I don`t even know how to call him - painter, photographer, cheepskate, performer, filmmaker, whatever...). It tells everything one should and shouldn`t know about Warhols public life - beginings as a commercial artist and turning into a "serious" but still commercial artist. His obscene filmmaking, including "Sleep" and "Chelsea girls", his obsession with death - beginning from Marilyn but including car accidents and all forms of violent death despite being not a violent person himself. What I didn`t know about Warhol is that he was really a son of Czech immigrants and that he was Warhola. I also was quite surprised to find out that "Sleep" is actually a repetition of a 20-minutes long shot - just like most of Andy`s paintings (if one should call them so). To be quite honest, I still don`t understand what`s so great about the guy apart from his connection to the Velvet Undergound. But one should respect a dead legend.