Kazhes pierakstu burtnīca

Ja nu ir pasaulē kāda grupa, kuru nevar nosaukt par triviālu, tad tā ir grupa "Xit". Patiesībā gan ievērojama tā ir tikai ar vienu lietu - toties kādu. Es nedomāju, ka ir bijis daudz rokgrupu, kurās VISI dalībnieki būtu "native Americans" (pazīstami zem vārda indiāņi), kas ierakstījušas konceptalbūmus par indiāņu pakļaušanus. Turklāt glaunākais ir tas, ka mūzikas ziņā viņi arī ir forši. Teksti gan ir mazliet primitīvs atstāstījums par to, cik indiāņi kādreiz bijuši diženi un kā viņi tikuši pakļauti. Taču tādas "iekačājošas" dziesmas kā "We Live" var klausīties arī nedomājot, par to kādi Amerikas kolonizatori ir bijuši maitas. Albūms (ja es pareizi saprotu) atstāsta indiāņa dzīvi no piedzimšanas līdz kļūšanai par karavīru, taču kā jau minēju, mani tas ne pārāk interesē. Stilistiski viņi, protams, neko oriģināli nav - tāds enerģisks hārdroks ar nelielu nacionālo kolorītu, principā lietotājiem draudzīga mūzika, tomēr ļoti baudāma. Albūms gan ir ļoti īss - apmēram 33 minūtes, bet citādi neko sliktu par to pateikt nevaru. Protams, ģitārspēle Xit nav gluži Deep Purple līmenī, taču, piemēram, "Cement Prairie" arī daudz lielākām grupām būtu laba dziesma. Skumjās dziesmas gan mani ne visai sajūsmina, bet arī "Anthem of the American Indian" ir viena lieliska dziesmele. Vispār - atklājums, ar kādu nebiju rēķinājies. Man vismaz patīk. Mazliet gan atgādina kaut kādas E.L.Vēbera rokoperas, bet citādi - respect indiāņiem.

Šis ir viens no četriem Vonnegūta romāniem, kas man ir paša krājumā un turklāt arī viens no vispār pirmajiem viņa darbiem, ko izlasīju. Arī tagad - 8 gadus kopš "pirmās reizes" tas šķiet tikpat svaigs un aktuāls kā iepriekš.

Fū, es tomēr neesmu pilnīgi sajucis prātā! Lai gan manī ir attīstījusies tolerance pret Roberta Cimermana mūziku un arī "Blonde on Blonde" man patīk labāk nekā iepriekš, par radikālu ši albūma cienītāju es pagaidām neesmu pārvērties. Protams, atskatoties uz sevi pirms kāda gada, ir lietas, kas man nešķiet skaidras, piemēram, kāpēc man iepriekš nepatika "Rainy Day Woman Nos. 12&35". Šī dziesma, protams, ir mazliet savdabīga. Pirmkārt, ar rindām, kur cilvēkus visdažādākajās situācijās "stouno", turklāt nav skaidrs, vai tas nozīmē, ka tevi "nonarkos", vai ka tevi nomētās ar akmeņiem. Atšķirība diezgan būtiska, ne? Dziesma izklausās, ka tikusi ierakstīta vairāk nekā nenopietnā atmosfērā, ievērojot to, ka pāris reizes Bobs tās laikā gandrīz nevar padziedāt, jo viņam uznāk smiekli (un tā nav demo, bet oficiālā versija!). Albūmā ir vēl vairākas dziesmas, pret kurām mana atteiksme ir izteikti pozitīva, piemēram, "Visions of Johanna", kas gan ilgst septiņas ar pusi minūtes, bet nemaz nav par garu. Vēl man labi ir zināma "Just Like A Woman", kas pati par sevi ir ļoti laba dziesma, bet man ir mazliet apnikusi. Vispār nezinu, kas tieši šajā diskā man nepatīk, varbūt tas, ka tas ir tik garš - 70 minūtes. Varbūt tāpēc, ka Dilans "blondajā" diskā kļuvis pārāk nopietns un "Rainy day woman" ir drīzāk izņēmums, nekā princips.Bet varbūt tur ir kaut kāda cita lieta, īsti nevaru pateikt, bet šo disku es noteikti sev līdzi uz neapdzīvotu salu neņemtu.

Das letzte Stück aus dem 2 Band der Gesammelten Werke von Max Frisch ist eins das ich noch nicht gelesen hatte. Es erzählt von Agnes, einer Frau, die im Keller ihres Hauses nach dem Ende des 2. Weltkrieges sich mit ihrem Mann zusammen flüchtet. In ihrem Haus wohnt jetzt einer Gruppe Russischen Soldaten, und unter denen auch der Kommandier Ivanov. Labi, pāreju uz latviešu valodu, vāciski pārāk lēnām iet. Tātad, tai Agnesei vīrs ir bijis Vērmahtā un vai nu ir vai nu nav piedalījies ebreju apšaušanā Varšavas geto. Toties ir droši zināms tas, ka Agnese vienojas katru dienu vienu stundu pavadīt ar Ivanovu apmaiņā pret to, ka krievi pagrabā nelien un viņas veci tur neatrod. Tikai problēma tāda, ka tur ar Ivanovu nekādu seksa padarīšanu viņai nav, bet vācu valodu Ivanovs nezina. Tikām vīrs, lai viņam būtu mierīgāks prāts, tiek turēts neziņā par Ivanova vācu valodas spējām un viņš domā, ka sieva ar to par Gēti un Šilleru sarunājas, lai gan patiesībā viņi vienkārši kaut kur apkārt vazājas, skatās viens uz otru un pamazām iemīlas viens otrā. Beigās gan vīram nervi neiztur un viņš no pagara iziet, atklājas viss saistītais ar Ivanova valodu zināšanām + atklājas, ka to vīru apsūdz diezgan palielos noziegumos, tomēr Ivanovs viņam un Agnesei atļauj aiziet. Lai gan Agnese patiesībā vairs nekur aiziet negrib, jo ir ieķērusies Ivanovā, ar kuru viņi katrs sarunājas savā valodā, nesaprotot, ko otrs saka. Vispār - normāla luga.

Neticami, bet fakts - es esmu beidzot atradis vismaz vienu Dilana albūmu, ko varu klausīties atkal un atkal. Bet es biju domājis, ka vairāk kā 4 viņa dziesmas pēc kārtas noklausīties nemaz nav iespējams. Redz, kā izrādās, ka pat Bobs Dilans reizēm ir ļoti klausāms. Savā otrajā albūmā šis ebreju tautības dziesminieks ir sacerējis savu pirmo "grāvēju" - `Blowin` in the Wind`, kas par spīti dažu Ziņģu attieksmei pret šādu mūziku ir ģeniāla protesta dziesma ar skaistiem vārdiem. Taču tas nav viss, ko šis albūms spēj piedāvāt. Te ir atrodamas gan skaistas liriskas balādes, tādas kā "Girl from the North Country" (kas man vismaz rada asociācijas ar vēlāka mūziķa - Leonarda Koena - daiļradi). Tur ir agresīva pretmilitāra dziesma "Masters of War", kas savukārt rada asociācijas ar Džona Lenona solo darbību. Tur ir skaista tautas mūzika, tāda kā "A Hard Rain`s A-Gonna Fall". Tur ir vēl skaista balāde "Don`t think twice it`s allright". Un tur ir humora pilnas dziesmas, tādas kā "Talking World War III Blues" un "I Shall Be Free". Labs!

Na wieder schon ich habe Pech gehabt! Ich nahm dieses Buch aus der Bibliothek, weil nach dem Namen "Günter de Bruyn" ich glaubte, daß es kein moderner Schriftsteller ist. Aber er ist nicht nur modern, sondern dieses Buch ist ein biografisches werk über Preußens Luise - eine Königliche Person in Preußen Anfangs des 19. Jahrhundertes. Die Luise wurde zu einer Legende noch während ihres Lebens, obwohl nichts so besonders ausgezeichnetes an ihr gewesen ist. Na, gut, sie war eine schöne und emozionale Prinzessin. Und warum würde mich das interessieren? Keine Ahnung. Als sie noch ziemlich jung starb, wurde sie langsam zu einer Preußischen Madonna, obwohl dazu keine starke Gründe waren, sie wurde nur als eine perfekte Preußische Frau gelobt, die ihr Platz im Leben sehr gut begriff und an keinen Männliche Sachen teil nahm. Natürlich im 20ten Jahrhundert hatte schon niemand Interesse an sie - sie war zu friedensliebend, um den Nazis als eine Modellfigur zu passen, un zu langweilig, um den modernen Feministen als ein Vorbild zu gülten. Die Biografie ist ganz professional geschrieben, ich habe aber kein Gebrauch für Kenntnisse über Preußens Luise, deswegen habe ich auch kein Interesse an dieses Buch.

Wenn man ehrlich sein muß, habe ich schon genug von solchen Schriftstellern der zweiten und der dritten Klasse. Sie alle schreiben nicht slecht, ABER so was könnte auch ICH geschrieben haben. "Pokorny lacht" ist die Geschichte eines Komikers, der das Leben ein wenig zu ernst nimmt und der selber immer traurig ist. Das ganze Leben lang hat er nur einen einzigen Freund gehabt, dem er hätte änlicht sein wollen. Er kann ihm aber nicht ähnlich sein, da er immer Menschen beindrucken will. Von einer Seite kann ich sagen, daß ich mit Friedrich Pokorny mich schon ganz gut identifizieren kann - da er immer komisch sein wollte, nur damit andere Menschen ihn cooler finden würden, das andere geht aber zu weite. Seine Affäre mit der Freudnin seines Freundes Zachers ist für mich zu Obskur, um verständlich zu sein, und nicht nur die Affäre, sondern das ganze Leben Pokorny`s ist ziemlich doof. Am Ende kann er natürlich wenn nicht alles, dann ziemlich vieles schon ändern. Er hat ein Streit mit dem Zacher, daß mit Prügelei endet und nur danach versteht er, wie vieles er falsch getan hat. Egal schon, solche Bücher gibt es in Tausenden und keiner solcher Schriftsteller bleibt länger als fünf Stunden berühmt. Vielleicht soll ich doch etwas auch selber schreiben, es ist eine ganz lange Zeit seit meiner letzten Erzählung her.

"Foreigner" debijas albūms ir vistipiskākais piemērs sliktai mūzikai, kas uzkrājusies manā mūzikas kolekcijā. Lai gan viņi skaitās viena no sava laikmeta (70-to beigu, astoņdesmito sākuma) lielākajām arēnu roka grupām, tas patiešām nedara šo grupu sevišķi kvalitatīvu. Tā vietā tas dara šo grupu nevajadzīgi skaļu (brīžiem) un nevajadzīgi salkanu (visbiežāk). Protams, kā jau kārtīgā arena rokā, šajā ierakstā netrūkst enerģijas, bet lieliski var just, kā šādus ierakstus par paraugu savai daiļradei ņēmuši visi pretīgie matu metāla talanti. Protams, slikti sekotāji nedara grupu sliktu, taču nav te nekā tāda, kas attaisnotu vēlākos sekotājus. Piemēram, "Feels Like the First Time" ir tīri labs roķeris, līdz brīdim, kad tas pāriet salkanajā balādes gabalā ar kaitinošiem sintezatoriem. Klasiskākais diska gabals, protams, ir tā otrā kompozīcija - "Cold as Ice" ar savu atkārtojošos sintezatora ritmiņu, pret kuru man patiesībā nav nekādu iebildumu, ja neskaita mazliet "sieraino" visas mūzikas skanējumu. Diemžēl viss pārējais diska saturs vispār nav atstāstāms, proti, tas ir tik ļoti viduvējs, ka grūtāk iedomāties kaut ko viduvējāku. Ja nu ir mūzika, kurai iztiekti trūkst odziņas, tad tas ir arēnu roks, visi šitie "Foreineri", "Journey", "Asia", "Styx" utt., kas skaitās it kā šausmīgi kruti, bet patiesībā nekā viņos nav.

Ja pavisam godīgi, bet patiešām pavisam godīgi, es nezinu, ko šis ieraksts dara manā mūzikas kolekcijā. Laikam tas tur parādījās, jo tolaik bija kaut kāda viena "Ash" dziesma, kas man tīri labi patika, bet tā ne tikai nav atrodama šajā diskā, bet es pat nezinu, kas tā bija par dziesmu un pēc kā tā izklausījās. Par "Nu-Clear Sounds" varu teikt, ka tas ir divdaļīgs albūms - ieraksts, kurā sadzīvo melodiski vienkāršas dziesmas un dziesmas ar spēcīgu ģitāras zāģa elementu. Lai gan vispār es tipiski esmu smagākas un aktīvākas mūzikas cienītājs, "Ash" gadījumā man tuvākas šķiet klusās dziesmas. Tikām kamēr "Projects", "Death Trip 21" vai "Fortune Teller" ļoti nosacīti ir nosaucamas par foršām dziesmām, "Nukleārās skaņas" spēj piedāvāt arī kaut ko jaukāku. No enerģiskajām dziesmām vienīgā patiešām foršā ir "Jesus says". No tās teksta man gan neizdodas saprast, ko tieši Jēzus saka, bet par to es neuztraucos. Vispār jāatzīst, ka no satura viedokļa vairums "Ash" kompozīciju ir visai bezjēdzīgas un līdzīgus tekstus arī es visādiem poetry.com konkursiem esmu rakstījis. Par albūma labāko dziesmu uzskatu atmosfērisko "Folk Song", kas gan nav nekāda tautasdziesma, bet tikai draudzīgs folkroks. Vēl arī "Aphrodite" ir skaista, bet nezinu, kaut kā "Ash" laikam nav mana grupa. Es varu šādu mūziku klausīties, bet gluži tāpat kā kurmītis var nerakt, es varu "Ash" arī neklausīties un nejusties neko bēdīgs bez šīs grupas daiļrades.

Meine chronologische Wanderung durch die Werke von Max Frisch geht weiter. Mit "Nun singen sie wieder" haben wir das Ende des 2. Weltkrieges erreicht. Und auch im Buch die Handlung geht von dem Krieg. Das Stück fängt mit dem Erschiessen von einer Gruppe Geiseln (21 Menschen insgesamt), das mekrwürdige and dieser Erschießung ist das Benehmen der Geiseln - sie alle singen bis zu ihrem Tod. Am Erschießen nehmen 2 Menschen an (die, wie man vorstellen kann, zu den Nazis gehören) - Karl und Herbert, sein Chef. Für Herbert das Erschießen ist nichts besonders, und auch das ist kein Wunder, da er nur befehlt und nicht tut, der Karl kann aber das nicht so leicht vergessen. Und wenn Herbert ihm noch befehlt den Pope zu erschießen, der das Grab für die Geiseln gegraben hat, da ist es ihm genug. So verläßt Karl die Armee un kommt in sein Dorf zurück, wo sein Vater versucht ihm zu erklären, daß er zu den Nazis rückkehren muß. Da er darauf nicht bereit ist, so hängt Karl sich einfach auf. Der Pope wird natürlich auch erschossen, ebenso wie der Vater Karls, den Herbert, sein ehemaliger bester Schüler erschiessen befehlt. Am Ende bleiben die Gestorbenen zusammen, und auch die noch Lebenden zusammen. Die Lebenden glauben, daß die Verlüßte und Tode nicht sinnlos waren, die Toten wissen natürlich, daß alles sinnlos war und das noch viel Mist in ihren Namen getan wird. Und am Ende behauptet einer der toten, daß alles sinnlos ist. Nur die Liebe ist schön, weil die Liebe als einzige selber weiß, daß sie sinnlos ist. Tragisch und schön.