"Ripping Yarns" ir viens no tiem kino vēstures elementiem, kuru loma manā dzīvē varētu būt lielāka, nekā tā ir vairumam cilvēku, un labi ka tā. Kamēr Džons Klīzs pēc Monty Python eksistences beigām savu solo karjeru pamatīgi iecementēja ar "Fawlty Towers" (ko es - atzīšos - joprojām neesmu noskatījies pilnībā, lai arī vairumu sēriju redzējis neesmu), Maikls Peilins pārī ar Teriju Džonsu izveidoja savu seriālu, kas gan neguva "Fawlty Towers" popularitāti, bet kas kino vēstures annāļos ir iegūlis ar ne mazāk skaistiem burtiem.

Atšķīrība no "Pasaules vēstures 10 1/2 nodaļās", kuru lasot par Bārnsu nezināju neko un līdz ar to no viņa neko negaidīju, no "Mīlestības utt." es šo to gaidīju gan. Un šo to sagaidīju, lai gan varbūt ne gluži to, ko biju gaidījis.

Šogad, atšķirībā no iepriekšējām reizēm, Eirovīziju skatījos gandrīz kā profesionālis - kā nekā vairākus mēnešus diezgan intensīvi nodarbojos ar šī pasākuma rezultātu pētīšanu un analizēšanu maģistra darba izstrādes ietvaros. Līdz ar to arī manas izjūtas pirms kārtējā konkursa bija dalītas - no vienas puses gribējās, lai kaimiņu balsojumi šogad izšķirtu konkursa iznākumu un man būtu aizstāvēšanā spēcīgi argumenti. No otras puses cerēju, ka pārmaiņas pēc rezultāti nebūs prognozējami bez mazākās piepūles un ka šis pasākums spēs kaut cik izrauties no farsa apkampieniem.

Lai gan tikai shodien rakstu faktoiidaa par sho filmu, patiesiibaa es to noskatiijos jau labu laicinju ieprieksh, tikai kaut kaa nekaadi nesanaaca par to uzrakstiit. Filma staasta par diezgan netipisku teemu - par sirdii labu Stasi - Staatssicherheit (austrumvaacijas ekvivalents krievu KGB) darbinieku, kursh buudams kaada dramaturga un vinja draudzenes aktrises cieniitaajs, nespeej saveejiem atklaat, ka vecis ir sadumpojies un uzrakstiijis rakstu rietumvaacu laikrakstam par Austrumvaacijas probleemaam kaada sava pashnaaviibu izdariijusha nezheelastiibaa kritusha drauga deelj. Filmaa mees varam noveerot, kaa dziivo rakstnieks ar savu draudzeni un varam noveerot, kaa vinji tiek noveeroti. Ja neskaita interesanto paveersienu ar labo KGBshnjiku, kas patieshaam ir retums kino pasaulee, manupraat, diezgan parasta vaacu filma - diezgan smagneeja un ne paaraak aizraujosha. Bet kaut kaada iemesla deelj tagad Oskarota. Iespeejams, aiz politkorektuma pret bijushajiem valsts iestaazhu darbiniekiem, citaadi nezinu, kas tajaa tik grandiozs. Protams, es neesmu dziivojis Austrumvaaciijaa pirms gadiem 20-25. Bet no otras puses, ASV kinoakadeemijas paarstaavji droshi vien arii nav.

Uzreiz paskaidroju, ka šī nav tā filma, kuru skatījās Mānis, bet gan "īstais" Good Shepherd - tas pats, kurā piedalās Mets Deimons. Turklāt Mets nav vienīgā slavenība šajā filmā, tāpat te piedalās arī Andželīna Džolī, Aleks Boldvins, Bilijs Krudups (Rasels no "Almost Famous"), pats Roberts de Niro, Maikls Gembons (pazīstams, piemēram, kā Dumbldore "Harijā Poterā"), Viljams Hērts (vispār - kino leģenda), Džo Peši un Džons Turturro. Sižeta te ir tik daudz, ka manā saitā tam nemaz vietas neatradīsies (aizbildināšos, ka man Normis noteicis striktus limitus, cik gari varu rakstīt, lai gan tā nav patiesība). Mets Deimons ir Edvards Vilsons, viņš strādā CIP. Filmā mēs redzam viņu dažādos periodos laikā no divdesmitajiem gadiem (tad gan viņu atveido cits aktieris) līdz sešdesmito sākumam un krīzei starp ASV un PSRS Kubas dēļ. Pa vidam tur iekrīt vēl viens pasaules karš un šādas tādas citas lietas, Edvarda attiecības ar kurlo Lauru un dzirdīgo Kloveru (Džolija), vispār ar to varētu sižetam pietikt, jo vairāk aprakstīt man ir slinkums. Tīri ok filma, tikai bišķi par garu, tā man būt domāt.

"Venēra", kā jau to var nojaust, ir kārtējā no Oskariem izvirzītajām filmām, šoreiz - lirisks stāsts par dīvainām attiecībām starp vecu veci un jaunu sievieti. Moriss un Ījans ir divi pensionēti angļi, kas mitinās kaut kur Londonā un kuru dzīves pamazām tuvojas finišam. Taču tajās notiek negaidīts pavērsiens, kad pie Ījana apmetas uz dzīvi viņa māsasmeita (laikam) Džesija. Ījanam, kurš patiesībā ir diezgan nīgrs tips, ar savu jauno radinieci attiecības veidojas izteikti negatīvas un viņš draugu palūdz šamo nedaudz pieskatīt. Tā pieskatīšana gan sanāk tāda diezgan savdabīga - noteikti ne tāda, kā tu domā, lasot šo frāzi, bet tāda, ka es pat īsti nevaru pateikt kāda - nu tāda dīvaina. Pati filma arī ir tāda pati - ļoti savdabīga. Es, protams, cietu no tā, ka to skatījos krieviskā (visnotaļ zemas kvalitātes) tulkojumā, kas angļu filmās man īpaši krīt uz nerviem, bet situācija bija tāda, ka citu variantu man vienkārši nebija un nācās samierināties ar izveidojušos situāciju. Žēl, bet Oskaru veterāns Pīters O`Tūls par šo filmu noteikti nedabūs - manās acīs viņa iespējas tikt pie šīs balvas nav lielākas kā Goslingam par "Half Nelson" (šādējādi dalot ceturto-piekto vietu). Bet filma laba, lai gan ne gluži Vislabākā.

Šo filmu paņēmu no Andreja V., tā īsti nepainteresējies, kas tā tāda ir, bet vismaz Andrejam pašam tās apraksts IMDb likās gana intriģējošs, lai viņš man šamo kino darbu diskā ierakstītu. Sižets ir apmērām tāds: Vilsons - diezgan brutāli noskaņots pusmūža anglis, kas nupat iznācis no cietuma - dodas uz Ameriku, lai tur uzmeklētu vīrieti vārdā Terijs Velentains, par kuru Vilsons ir pārliecināts, ka tas ir vainīgs viņa meitas nāvē. Amerikā viņš sapazīstas ar mirušās meitenes draudzeni, kā arī vienu Latino tipu. Filma ir hronoloģiski diezgan sarežģīti sapiņķerēts vēstījums, kurā iesaistās darījumi ar naudu un narkotikām, kas arī jauno sievieti bija pazudinājuši, turklāt vienlaikus filma ir arī visnotaļ vardarbība. Principā to varētu nosaukt par krustojumu starp "Kill Bill" un "Mystic River" - Kventinu Tarantino un Klintu Īstvudu. Žēl tikai, ka man nevienu stīdziņu šī filma tā īsti neaizskāra - noskaidrot, kā īsti šī sieviete bija gājusi bojā (more or less nejauša slepkavība no tā paša Valentaina puses), man nebūt nelikās svarīgi (emocionāli svarīgi, lai būtu precīzākam). Spriedzes līmenis filmā arī bija diezgan zems, pats galvenais varonis gan bija tīri ok, tikai visā kontekstā filma šķita patiešām pelēka un nesaistoša.

Tā pati filma par karalieni, kuru Normis vispirms visos pasākumos piedāvāja neskatīies, bet kuru noskatījies viņš to atzina par labu. Notikumi patiesībā diezgan publiski zināmi, lai arī lielā mērā piemirsušies. Filma ir par Anglijas karalieni Elizabeti II un tobrīd pavisam jauno premjerministru Toniju Blēru laikā tieši pēc princeses Diānas nāves. Helēna Mirrena kā karaliene ir patiešām lieliska, bet Blēra atveidotājs man personīgi šķiet simpātiskāks par reālo Toniju Blēru, lai gan kas vairs atceras, kā Blērs uzvedās pirms desmit gadiem. Jebkurā gadījumā no karalienes tiek prasīts, lai viņa Diānas nāvei izrāda tādu cieņu, kāda nav izrādīta nevienam karalim, un karaliene pati vairs īsti nesaprot, kāda rīcība no viņas puses vairāk kaitēs monarhijai, turklāt prese, protams, izmanto visu šo pasākumu savās interesēs, bet Anglijas sabiedrība uzvedas kā jau sabiedrība, turklāt karaliene kļūst par bezmaz vai galveno vaininieci šajā situācijā, bet visnotaļ gļēvais princis Čārlzs - par pozitīvo varoni. Cik atminos arī mūsu pusē tika pausts sašutums par karalienes ilgstošo atturēšanos no publiskas reakcijas uz Diānas nāvi, bet tagad varu labāk saprast, kā tas izskatījās no otras puses. Filma kā tāda, protams, ir lieliski uztaisīta, lai gan gluži "identificēties" ar karalieni es laikam nevaru. Iespējams, vēl spēcīgāku filmu varētu uztaisīt par otru filmas varoni - Toniju Blēru, parādot, kā jaunākais un savā ziņā revolucionārākais premjers Lielbritānijas vēsturē pārvēršas par - nebaidīšos teikt - lupatu visnīkulīgākā amerikāņu prezidenta rokās.

Uzreiz šeit vajadzētu pāris piebildes. Pirmkārt, pēc maniem kritērijiem "Gals un sākums" būtu jāsauc par Krievijas un nevis Latvijas literāro darbu, jo, kā zināms, 1912.gadā Latvija kā valsts vēl neeksistēja. Tāpat alternatīvi es varētu pieskaitīt to Šveices literatūrai, jo, kā nekā, tajā laikā Rainis un Aspazija dzīvoja Šveicē. Tomēr reāli ņemot, ir skaidrs, ka neviens krievs neuzskatīs šo darbu par savas tautas kultūras mantojuma daļa (un šveicietis - tāpat), galvenokārt tāpēc, ka viņš vienkārši par tāda eksistenci nezinās. Salīdzinājumam padomju laika latviešu filmas var uzskatīt par padomju produktu, jo tās vismaz kaut kādā mērā bija paredzētas plašākajam tirgum, kamēr "Gals un sākums" 100% ir latviešu tautai adresēts darbs.

Tā, nu man ir jātzīstas. Labi, varbūt tas nav gluži grēks, bet tas ir mazliet nožēlojami. Es noskatījos šo filmu, bet neko daudz no tās nesapratu. Iespējams, tādēļ, ka es tomēr ne vella no čehu valodas nezinu un skatīties šajā valodā filmas bez subtitriem ir pavisam mulķīgi. Iespējams tādēl, ka arī DIVX kvalitāte bija vairāk nekā pieticīga - cik saprotu, filma tikusi ierakstīta no televizora un televīzijā, kā zināms, attēla kvalitāte nav pati pasaulē labākā, drīzāk otrādi. Ko es šajā filmā redzēju? Beibi, kas stopo lauku ceļa malā, mašīnā paņem kaut kāds tips, kas visu laiku zviedz un mētā kruto (bišķi atgādināja vienu manu kolēģi). Pēc tam vinš beibi aizved uz kaut kādu bāru, kur šo iepazīstina ar citu džeku, kuram ar to uzreiz izveidojas labāks kontakts. Vēl tur bija kaut kādi dīvaini geji, par kuriem es neko daudz nesapratu, vispār filma pamatā bija par attiecību problēmām, bet kas īsti ir tie cilvēki, kas par attiecībām. Novērtēšu uz septītnieku, tāpēc ka nesapratu. Viens tips mēģināja uztaisīt pašnāvību, nolecot no jumta, bet ugunsdzēsēji viņu nocēla.