Nule esmu nonācis tik tālu, ka klausos Pantera. Tiek apgalvots, ka šīs grupas skanējums esot tāds, kāds būtu bijis Metallica`i, ja Hetfīlds un kompānija nebūt pārdevušies industrijai. Un te patiešām jāpiekrīt - uz kompromisiem Pantera neiziet un ar milnu pa galvu bliež bez pārtraukumiem (iedomāties mūsdienu Metalikas albūmā tādu kompozīciju kā "Fucking Hostile" patiešām būtu pagrūti, lai arī kāds nu 1992. gads ir mūsdienas?). Pa brīžam Pantera gan arī dara to pašu, kas patīk Hetfīldam - spēlē uz klausītāju emocionālakajām notīm, piemēram, kompozīcija Hollow savā pirmajā minūtē izklausās pēc kaut kāda "Pearl Jam", tiesa pēcāk atgriežas Panteras tipiskais skanējums. Ir skaidrs, ka lai klausītos šādu mūziku ir jābūt pārliecinātam Metalheadam, kāds es tomēr neesmu, līdz ar to ar pāris šī albūma noklausīšanās reizēm man bija vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, ka nē - es negribu kļūt par Pantera cienītāju. Man labāk patīk Rozā pantēra, nekā šī blice, lai arī es varu piekrist, ka, piemēram, "Mouth for war" ir tīri forša melodija un ka "This love" ir interesanti apvienota balāde ar sātanisko rēkšanu. Bet mīnuss ir tāds, ka ķērcošie sātaniskie metālisti man vienmēr ir diezgan izteikti dergušies un Pantera šajā ziņā nav izņēmums, un man ir pie kājas, ka žurnāls Q ir šo ierakstu nosaucis par vienu no visu laiku 50 smagākajiem albūmiem. Lai jau. Es to nenosaukšu par vienu 50 labākajiem, ko šogad būšu noklausījies - un, lūdzu, iesūdziet mani par to!

"Skriešana ar šķērēm" mani pirmā pa īstam iepazīstināja ar Veirdu El Jankoviču - pirms tam biju redzējis "Smells like Nirvana" videoklipu un noklausījies kaut kādu aizdomīgu izlasi, kurā kā vēlāk izrādījās, gandrīz pusi dziesmu neizpildīja pats Veirds.

Dīvaini, ka es nebiju iepriekš ievērojis, ka šī grupa ir kārtējie vāciešu power metālisti iz Helloween un Accept nometnes. Tāpat dīvaini, ka man no viņu šī albūma dziesmām tā sauktajās "Kazhe collection" izlasēs bija iekļauta kompozīcija "War in the gutter", kas patiesībā ir diezgan nebaudāms skaņdarbs.

Es nekaunos savas nezināšanas un nelepojos ar to. Es nekaunos savas muļķības un nelepojos ar to. Es neko nesapratu no leģendārās Andreja Tarkovska filmas "Spogulis". Lai šo filmu varētu saprast, to ir jāskatās daudzas reizes, tā man teica. Es šaubos, ka es to skatīšos daudzas reizes. Līdz ar to diez vai es to sapratīšu.

Interesanti paskatīties, kā mainās mana gaume. Kamēr "Faith no More" iepriekš man šķita nekam nederīga grupa, "Helloween" es kādreiz uzskatīju par tīri interesantu metāla blici un tikai ar laiku sapratu, ka šamējie ļoti nedaudz atšķiras no "Scorpions". Ievērojot to, ka "Pink Bubbles go Ape" pat oficiāli ir viens no šīs grupas sliktākajiem albūmiem, nav īpaša pamata brīnīties, ka šis ieraksts nav diez ko labs. Dziesmas šeit nav īpaši bagātinātas ar jebkādiem rifiem un tas ir vienkārši popmetāls bez sevišķas odziņas. Dziesmas vienveidīgas un pastulbas. Izklausās pēc (droši vien) ļoti lietu deģenrāciju piedzīvojušiem "Accept" ar zināmu šlāgerisma pieskaņu. Patiesībā tie ir patiešām vienkārši vācieši, kas šlāgerus pārvērtuši par mataino metālu un mēģina pasniegt kā īsto mantu. Iepriekš man lielas simpātijas bija pret dziesmu "Heavy Metal Hamsters", bet tikai tās nosaukuma dēļ, tagad varu tikai teikt, ka šī dziesma ir tāda pati kā pārējās šajā ierakstā - ātra, bet atmiņā nepaliekoša (nē, ok, tieši šajā dziesmā ir tīri labs draivs, bet tāpat - nepietiekams). Es negribu teikt, ka šī mūzika būtu izteikti slikta, tās galvenais mīnuss ir vienkārši pārmērīgs bālums.

(valoda: angļu). Izlasījis "Ulisu", pieņēmu, ka "Mākslinieka portrets jaunībā" man tagad problēmas neradīs. Zināmas bažas gan radīja apziņa, ka šo grāmatu iepriekš jau biju lasījis (lai gan neesmu pārliecināts, ka biju to arī izlasījis). Savā otrajā pazīstamākajā darbā Džoiss vēl nebija tik pilnīgi un galīgi sajucis prātā, kā tas viņam atgadījās nieka dažus gadus vēlāk, līdz ar to šo konkrēto grāmatu ir pat iespējams lasīt. Tomēr tai ir arī viens trūkums - ja "Uliss", par spīti saviem daudzajiem trūkumiem, tomēr ir unikāls literatūras darbs, tad "Mākslienieka portrets jaunībā" ir tikai viens no daudzajiem romāniem, kurā attēlota bērna pieaugšana un vecāku ideju noliegšana. Šeit tiek stāstīts par Stīvenu Dedālu, kas mācās internāta tipa baznīcas skolā un kas pēc skolas pabeigšanas izbeidz arī savas tuvās attiecības ar Dievu, atzīdams, ka nespēj to vairs ilgāk mīlēt. Tas būtu īsais ieskats šajā romānā. Nekas īpaši cits tur arī nenotiek, vismaz ne tāds, ko būtu vērts pieminēt.

Tuprinu savu svēto misiju: graut vecos pieminekļus, lai to vietā uzstādītu jaunus. Grupas "Foo Fighters" trešais studijas albūms ir viens no šādiem pieminekļiem, kuru laiks ir garām.

Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!

Ja tā nopietni padomā, šī filma nemaz nebija tik šokējoša - arī iepriekš es apzinājos, ka reliģiskie fanātiķi nav īsti normāli un ir ļoti šaurpieraini un visu sev nepieņemamo noliedzoši. Šī filma ir dokumentāls vēstījums par evanģēlistu sektu (baznīcu?) ASV, kas ir šobrīd jau ļoti populāra un kurai viens no trikiem ir bērnu audzināšana fanātismā, noliedzot evolūciju, noliedzot zinātni un pieņemot vienīgi Dievu, kurš, protams, ir pieejams tikai caur evanģēlistu baznīcu un republikāņu partiju. Un pusotras stundas garumā mēs varam skatīties, kā viņi tur īsti dzīvojas. Skatīties interesanti, lai gan nekāda paliekoša vērtība šai dokumentālajai filmai nav - fakti piefiksēti, tas arī viss.

Šīs filmas režisors ir slavenais Braiens de Palma, kura filmās gan es īpaši neorientējos un iepriekš esmu redzējis tikai to detektīvgabalu ar Džonu Travoltu par to skaņu ierakstītāju, kas kļūst par slepkavības liecinieku. "Melnā dālija" arī ir detektīvfilma, toties nav tapusi 80-tajos, līdz ar to tajā nav smieklīgo 80to gadu personāžu, toties tā ir filma, kuras darbība norisinās 40tajos, līdz ar to te ir cita stila personāži. Šī ir nu jau kārtējā filma, kurā piedalās Skārleta Johansena, mani sāk mākt aizdomas, ka viņa pastāv vairākos eksemplāros, pretējā gadījumā izskaidrot milzīgo viņas filmu krājumu es vienkārši nevaru. Melnās Dālijas slepkavība ir reāls gadījums ar mīklainu kādas aktrises slepkavību, kas šeit ir realizēts kā pamats filmai. Elizabete Šorta ir nogalināta un divi detektīvi mēģina noskaidrot, kas to īsti ir izdarījis. Detektīvu lomās ir Džošs Hārtnets (Slevins) un Ārons Ekharts (Thank you for smoking). Viņu kopīgās seksuālās intereses lomā - Skārleta. Vēl te piedalās arī Hilarija Svonka, kas man pirmajā brīdī atgādināja transpersonu. Slepkava, by the way, ir Svonkas mamma, kas nav īsti garīgi pieskaitāma. Filma interesanti uztaisīta, diezgan nuāriskā manierē, lai gan mani tā tomēr atstāja vēsu un šobrīd jau gandrīz visu par šo filmu esmu aizmirsis.