Kazhes pierakstu burtnīca

Ja tā nopietni padomā, šī filma nemaz nebija tik šokējoša - arī iepriekš es apzinājos, ka reliģiskie fanātiķi nav īsti normāli un ir ļoti šaurpieraini un visu sev nepieņemamo noliedzoši. Šī filma ir dokumentāls vēstījums par evanģēlistu sektu (baznīcu?) ASV, kas ir šobrīd jau ļoti populāra un kurai viens no trikiem ir bērnu audzināšana fanātismā, noliedzot evolūciju, noliedzot zinātni un pieņemot vienīgi Dievu, kurš, protams, ir pieejams tikai caur evanģēlistu baznīcu un republikāņu partiju. Un pusotras stundas garumā mēs varam skatīties, kā viņi tur īsti dzīvojas. Skatīties interesanti, lai gan nekāda paliekoša vērtība šai dokumentālajai filmai nav - fakti piefiksēti, tas arī viss.

Nu, redz, kā sanāk. Pats pēdējais ieraksts manā mājas lapā, kas taps Šveicē, ir tieši par šveiciešu rakstnieka darbu. Tas nekas, ka "Biogrāfija. Spēle" es izlasīju vēl janvārī Rīgā, bet ieraksts taču tapis nebija. Manuprāt, tā ir viena no labākajām Friša lugām un noteikti viena no savdabīgākajām. Iedomājies, ka tu esi miris un tev tiek piedāvāts kaut ko izmainīt savā dzīvē, nodzīvot to par jaunu un savādāk? Ko tu gribētu izmainīt? Šīs lugas galvenais varonis grib izmainīt tikai vienu - neapprecēties. Tādēļ viņš atgriežas vakarā, kad iepazinies ar savu topošo sievu un mēģina to izmainīt tā, lai viņa nepaliktu pa nakti (jo viņš lieliski zina, ka vēlāk viņu laulība sairs). Un viss, ko viņš izmaina, patiesībā neko neietekmē, viņš tur variējas dažādi un vispār dažādās dzīves epizodēs ievieš kosmētiskas izmaiņas, bet tas nemaina globālo notikumu gaitu (piemēram, viņš neuztaisa sievai skandālu, kad tā pārradusies no mīļākā, bet mīļākais jau tādēļ nekur nepazūd). Tiesa, šī nu gan ir tā grāmata, par kuru nevajag stāstīt, to vajag lasīt, lasīt un vēlreiz lasīt. Tik meistarīgu cilvēku dvēseļu vivisektoru kā Makss Frišs ir bijis ļoti nedaudz. Piecas acis!

Lately it`s been quite a trend for adventure movies following the pattern set by "Indiana Jones" and the like. "Sahara" is one of those films. In 1850s during the American civil war there was an idea by one of the leaders of the Southeners that the new American dollar should be entirely from gold. And according to the legend five golden coins were maid and given to four generals and a pal of the guy who made the coins. But in the modern days an adventurer finds a coin that nobody knew that existed so he logically comes to the conclusion that there may be more coins like this. Then there`s a gorgeous doctor (Penelope Cruz) that`s come to Mali for a healt care organization and she finds a strange disease in the poor and war demolished country. She teams up with the adventurer and his goofy pal (you know that every cool guy has a weirdo for his best mate), and they take on finding a ship that could be somewhere in Mali and that should be carrying a lot of gold; but they also have to find the source of the disease and beat the bad war leader of Mali who`s after them together with the nasty french guy from "Matrix" who`s also French in this film. Even in comparison to "National Treasure" this is not a serious film and even if your brain is in the size of that of a hamster you`ll most likely not think that there`s some truth beneath the film. No there is not, it`s just a fun piece made entirely for your amusement and not for your thinking. If you take it as it is you will be able to appreciate it, if you`re an ellitist, don`t bother.

Tā, pavēstu, ka man ir kārtējais jaunais projekts, kas droši vien nebūs ilgdzīvotājs. Proti, esmu izlēmis turpmāk faktoīdā apskatīt diskus no savas mp3 kolekcijas, sākot ar pirmo mp3 disku un ejot pa numuriem uz augšu. Ir, protams, izņēmumi, jo neplānoju recenzēt:

Atjaunots 08.02.2007. 6. februārī noskatījos šo filmu atkārtoti un secināju, ka mans viedoklis par to laika gaitā ir mainījies. Es joprojām nesaskatu tur neko tik ģeniālu, lai pasludinātu "The Doors" par visu laiku labāko kino darbu, bet patiesībā filma ir tīri laba - droši vien man bija kaut kāds slikts noskaņojums, kad to pagājušo reizi skatījos. Protams, īstas skaidrības par to, kas tieši Morisonā bija tik kruts, man no šīs filmas neradās, bet vismaz man neradās arī tāda pretīguma sajūta kā iepriekš, kad to biju skatījies. Viena lieta gan mani mazliet izbrīna - kāpēc tā filma saucas "The Doors", ja acīmredzami vienīgais tās varonis ir Morisons - nedz Mazarekam, nedz pārējiem grupas dalībniekiem nekāda uzmanība pievērsta netiek un viņu loma visā šajā pasākumā tiek minimizēta. Toties filmas reitings no 4.5 ticis uzlabots uz 7.

I guess very few concerts with close to no spectators at all ever had a guest list as impressive as this one. Could you believe that along with the Stones who organised this even the stage was walked by (in ascending order) Marianne Faithful, Taj Mahal, Jethro Tull, The Who and The Dirty Mac (a supergroup of John Lennon, Mitch Mitchell (Jimi Hendrix drummer), Keith Richard and Eric Clapton). Most of the performances are more than awesome. Although there are som major problems as well. First, Jethro Tull don`t play the music - only Andersons singing is done live (although we actually get to see Tony Iommi - the future Black Sabbath guitarist - on their line-up), but whats worse is that "The Dirty Mac" after doing a beautiful version of "Yer Blues" are joined on stage by a violin player and... Yoko Ono. After that conceptual shit begins - Yoko screams, the violinst plays something totally unlistenable, and that is supposed to be called art. Anyhow, the Stones own performance is good - they do "Sympathy for the Devil", "Jumpin` Jack Flash", "Parachute Woman" and one more song. "The Who" on the other hand play a part from their rock-opera "A quick one" and it`s also good, especially I dig Keith Moon bashing those drums like only he can. Overall - a good performance, and wasn`t it for Yoko, it`d be even great.

Nezinu, no kurienes man radās viedoklis, ka "Vīri zeķubiksēs" ir bez maz vai ģeniāla "Prince of Thieves" parodija. Nē, parodija tā, protams, ir, bet līdz ģēnijam šai filmai ir apmēram tikpat tālu, cik man līdz Eiropas čempiona titulam Forex darījumos. Es tā arī neesmu sapratis, vai Mels Brūkss skaitās "kruts" parodists vai debīls. Tomēr, par šo filmu. Kā zināms, viena no deviņdesmito sākuma "lielākajām" filmām bija "Robins Huds: zagļu princis" ar Kevinu Kostneru, Morganu Frīmenu, Alanu Rikmenu, Kristianu Sleiteru un (kā izrādās) tikai vienu oskara nomināciju. Kā lai arī nebūtu, "Vīri zeķubiksēs" noteikti nav viena no 90to sākuma lielākajām filmām.

Turpinu savu mp3 disku caurskatīšanos projektu. "Stabulētājs pie rītausmas vārtiem" ir nodaļa Greima Grīna klasiskajā bērnu grāmatā "Vējš vītolos", kuras ekranizāciju skatījos pagājušonedēļ. Tomēr vienlaikus tas ir arī Pink Floyd debijas albūms un vienīgais ieraksts, kura ierakstīšanā Sids Barets ir piedalījies būdams salīdzinoši normālā garīgās veselības stāvoklī. Daudzi, starp citu, uzskata "Piper" par PF visu laiku labāko ierakstu, kam gan ir ļoti maz kā kopīga ar lielākajiem grupas albūmiem - tādiem kā "Dark Side of the Moon" vai "The Animals". Albūma atpazīstamākā dziesma laikam gan ir to ievadošā patiešām kosmiski skanošā "Astronomy Domine" - vienīgais skaņdarbs no šī albūma, kuru PF atskaņoja vēl savā pēdējā - 1994. gada tūrē. Tomēr "Astronomy" nav tipiskākais šī albūma garadarbs, jo savā kodolā Sids arī pirms sajukšanas prātā bija vairāk bērns un mazāk kosmiski noskaņots cilvēks. Tāpēc šeit parādās vairākas visnotaļ neambiciozas tekstuālajā ziņā kompozīcijas - tādas kā "Lucifer Sam" (dziesma par Sida kaķi), "Matilda Mother" (dziesma no bērna skatu punkta), "Flaming" (nezinu, par ko tā tieši ir, bet tās piedziedājums "Yipee! You can`t see me but I can you" neizklausās pārmērīgi nopietns), "The Gnome" (vienkārša akustiska dziesmiņa par rūķi), "The Scarecrow" (pastāsts par putnubiedēkli) un visubeidzot vēl viena šī albūma atpazīstamā dziesma "Bike". Nevaru gan teikt, ka es ar "Bike" varētu identificēties, jo īpaši daudz par velosipēdiem tā nemaz nevēsta, bet tas nav būtiski. Īstenībā tā ir dziesma par mīlestību, kas PF daiļradē īstenībā nav no populārākajiem žanriem. Taču ne jau Bareta bērnišķīgie teksti ir šī albūma galvenā vērtība, bet gan unikālais skanējums, kas ir pārsātināts ar neskaitāmām mistiskām skaņām (piemēram, tādām, kas ievada neizprotamo "Pow R Toc H" (kas laikam gan neatšifrējas kā "power touch"), frīkainais Rodžera Votersa "Take Up Thy Stethoscope and Rup" (ko varētu nosaukt par šizofrēniķa rokenrolu, ja es nezinātu, ka Voterss tieši šizisks nekad nav bijis), un, protams, te atrodas arī savā ziņā episkais "Interstellar Overdrive", kas nav īsti dziesma, bet drīzāk skaņu kolāža, kas balstās uz diezgan gara un diezgan "Cream"iska rifa (ko es gan varētu iztēloties arī kā Blur repertuāra sastāvdaļu). "Interstellar Overdrive" sava skanējuma ziņā vajadzētu atrasties nevis blakus "The Gnome", bet piemēram, "Zvaigžņu odisejas" skaņu celiņā (man gan nepatīk viens no šīs kompozīcijas skaņu trikiem - kad notiek strauja skaņas pāreja starp abiem kanāliem, radot dīvainas sajūtas manās ausīs, līdz ar to uz austiņām es to klausos ne īpaši labprāt). Kādreiz man šis ieraksts ļoti nepatika, jo tas uz citu PF albūmu fona ir salīdzinoši neambiciozs un vienkāršs, bet, iespējams, tieši tajā ir tā skaistums. Tāpat skaistums slēpjas Bareta balsī, kas ir pilnīgi savādāka nekā Votersam un Gilmoram, un tajā, ka 1967. gadā viss izklausījās savādāk nekā jebkad pirms un pēc tam. Neesmu drošs, ka iepazīšanos ar PF vērts sākt tieši ar šo ierakstu, bet to nekad nenoklausīties noteikti ir radikāla kļūda.

"Noslēpumu pilns šķīvis" iezīmē pirmo dramatisko pāreju Pink Floyd daiļradē - Sids Barets kļuva arvien mazāk spējīgs piedalīties mūzikas radīšanas un atskaņošanas procesā, līdz ar to kompozīciju radīšanas nastu nācās uzņemties uz sevi citiem grupas dalībniekiem. Tā kā Rodžers Voterss tolaik vēl nebija aizdomājies veltīt savu dzīvi tēmas "mans tētis nomira karā un tāpēc es neesmu īsti normāls" aprakstīšanai, tad arī šī tēma šajā ierakstā īpaši neparādās. Toties jau pirmā sekunde no pirmās kompozīcijas - "Let there be more light" piedāvā vienkārši hipnotizējošu basa meldiņu, kas stilistiski kļuva par pamatu critically aclaimed Radiohead albūma "Kid A" instrumentālajai pusei. Jāatzīst, ka nekas šajā kompozīcijā nespēj pārspēt ievadošo basa skaņu, bet tālākais kompozīcijas skanējums lielā mērā tuvinās tai skaņai, ko grupa dažus gadus vēlāk sasniedza ar "Meddle". Tomēr mana iecienītākā kompozīcija šajā albūmā ir pilnīgi transā iedzenošā "Set the controls for the heart of the sun", par kuru fanoju jau gadiem ilgi un joprojām uzskatu par vienu no lielākajiem grupas sasniegumiem. Vēl viena albūma epohālā kompozīcija ir tituldziesma - "A Saucerful of secrets", kas ir patiešām visos virzienos ejoša un patiešām noslēpumaina, zināmā mērā gan to var nosaukt par "Interstellar Overdrive" turpinājumu un man vismaz gribas domāt, ka tās radīšanā ir iesaistījies arī trakais Sids. Pilnīgi noteikti viņš toties ir radījis "Jugband Blues", vienīgo šī ieraksta skaņdarbu, kas tika iekļauts pirms pāris gadiem iznākušajā izlasē "Echoes: The Best of Pink Floyd". Patiesībā šī kompozīcija ļoti maz izklausās pēc PF un ļoti daudz pēc diviem trakajiem nelaiķa Sida solo albūmiem - šizofrēnijas līmenis šeit jau ir visai augsts un šī ir tāda dziesma, kura vairāk ir jāciena kā saprātu zaudējoša ģēnija (vai gandrīz-ģēnija) viena no atvadu dziesmām, bet muzikālajā ziņā tā noteikti nav viena no albūma spēcīgākajām kompozīcijām. Loģiski, ka bērnišķīgā tematika no dziesmām lielā mērā ir pazudusi un pagaidām, šķiet, to nekas jauns tā arī nav aizstājis. Vēl Bareta stilā ir Votersa dziesma "Corporal Clegg", kas, starp citu, ir viņa pirmā kara tematikai veltītā dziesma, kas man patiesībā patīk tīri labi, vispār agrīnajam Votersam arī ir savs šarms, varbūt viņš nebija tik unikāls komponists kā Barets, bet tas nenozīmē, ka viņš nebija ievērojams pats par sevi (pūšamo instrumentu skaņas šajā dziesmā, btw., man izsauc ļoti spēcīgas karnevāliskas asociācijas ar Bītlu "For the benefit of Mr. Kite"). Vispār man šīs albūms allaž ir paticis ne sliktāk kā grupas debijas ieraksts un varbūt pat ne sliktāk kā vairāki PF "prime time" albūmi - jo te ir vēl jūtamas zināmas Barretisma notis un jau ir sācis parādīties kaut kas no vēlākā grandiozuma.

CGI cartoons are becoming more and more popular and less and less good. "Valiant" is considered a minor cartoon even in this genre that doesn`t produce too many great works. Yet to my eye it didn`t appear to be that bad at all. Animation isn`t breathtaking, of course, and the plot is predictable as that of a soap opera. Valiant is a young pigeon who wants to be a homing pigeon in WW2. Since the homing pigeon force of UK doesn`t have enough decent pigeons Valiant and a group of 4 other misfits get a chance to fulfil a dangerous and extremely important mission under the command of an older and wiser pigeon. But it proves that even such silly creatures can outmaster the falcons of Hitler. The main reason why I liked this one was probably the voices behind those pigeons. Most important of those were Ewan McGreggor as Valiant and John Cleese as Mercury (a pigeon held hostage by the falcons). Oh, John Cleese, you get a big chance to blabber useless nonsense - that`s the right thing for you! Your voice may seem a little old for a pigeon but who cares! McGreggor`s voice doesn`t come perfectly for Valiant - after all Ewan is a fully grown man and not a teenage pigeon but man do I love those British folk! Were this thing done by Americans (as "Madagascar" was) I doubt I`d like it but so, despite all the minor flaws, it was quite a good cartoon.