Kazhes pierakstu burtnīca

Savā ziņā, "Karību jūras pirāti" ir ļoti prognozējama filma - zināms taču, ka tas ir turpinājums pirms trim gadiem iznākušajiem "pirātiem" un ievads nākamgad gaidāmajai trešajai daļai. Tomēr, no otras puses, nekādas dižās skaidrības pirms filmas būt nevarēja. Ar turpinājumiem jau mēdz būt kā ar bitēm, neko nevar zināt. Protams, gluži "Son of the Mask" gadījums te nedraudēja - vismaz aktieri piedalās tie paši, kas pirmajā filmā. Taču zināms, kā otrais "Matrikss" nolaida uz leju to, kas bija pirmajā, un vispār turpinājumi reti kad ir labāki par oriģināliem, ja jau pat tāda filma kā "Garfield 2" (!) izrādījās visai nīkulīga. "Pirāti" ir viena no tām filmām, kas ir jānoskatās vienkārši tādēl, ka tās ir jānoskatās. Captain Jack Sparrow (Johnny Depp), Will Turner (Orlando Bloom un Elizabeth Swann (Keira Knightley, kurai pirmajos pirātos izrādās bija tikai 18 gadi un kura ir vienu dienu vecāka par Lienču) turpina ņemties pa pirātu un dažādu briesmoņu apņemtiem ūdeņiem. Sižetam šīs filmas sakarā ir visai maza nozīme - ne jau notikumu gaita padara šīs filmas īpašas, bet gan atmosfēra, brīžiem totālais sviests, kas šai filmai raksturīgs. Orlando Bloom personāžs gan diezgan spēcīgi atsauc Cary Elwes kā Vesliju filmā "The Princess Bride" - pozitīvais romantiskais varonis, kas ir ļoti veikls ar zobenu un kas principā ir visai plakans. Tad jau Sperovam ir vairāk dimensiju - viņam vismaz patīk gan rums, gan sievietes. Atsevišķas epizodes filmā gan bija mazliet par garu manā izpratnē, piemēram Noringtona, Sperova un Vila trio zobenu cīņa bija totāli gara un Krekena uzbrukumiem kuģiem arī tika atvēlēts padaudz laika, bet citādi filmai nebija ne vainas. Vizuāli smuki, brīžiem smieklīgi un absolūti bez smadzeņu piepūles - apmēram tā kā gredzenu pavēlnieks, tikai ar lielāku prikolisma līmeni. Protams, vēl vienu Oskara nomināciju Depam par šo filmu nedabūt, bet tas jau laikam ir ok.

Ļeningrad galvenais skaistums, kā daudzi apgalvo, ir grupas sulīgajos tekstos, taču, manuprāt, otrs tās pluss ir foršais un optimistiskais ska skanējums. Žēl tikai, ka albūmā "Hļeb" no tā ir visai maz manāms. Jau pirmais gabals "Ļeņin-grad" izklausās visai nesakarīgs un mūzikas ritmi ir nevis perfekti vienoti kā "Gogol Bordello", bet gan šķiet, ka katrs instruments ierakstīts, īpaši nesaistot to ar pārējiem. Nākamā kompozīcija "Ņebesnij Tennis" vispār ir kaut kāds pilnīgs sviests ar stulbu bītu un muzānu vidēji statistiskās krievu radiostacijas gaumē. Ir albūmā arī dažas tīri foršas dziesmiņas, tādas kā `Futboļnij klub`, "Sutj" ir labs teksts par to, kā nevienam nav vajadzības lamāties trīsstāvīgi. "Pesņa starogo fanata" izklausās pēc rupja Visocka. Tomēr visinteresantākais veidojums ir pēdējā kompozīcija "Maļeņkaja Ļeņingradskaja Simfoņija", kur simfoniskais orķestris iespēlējis pāris Ļeningrad dziesmas un patiesībā izklausās itin glīti, no kā var secināt, ka simfonizējot varbūt arī backstreet boys izklausītos gluži pieņemami, lai gan garantēt to tomēr nevar. Kopumā jāatzīst, ka man "Hļeb" izrādījās vilšanās - pārāk vienmuļi, pārāk nemelodiski, pārāk politizēti.

Limp Bizkit never was a particular favourite band of mine. I`m not really in all this new-metal shit, but even among performers of this not-so-hip-anymore genre I could name several others that I`d prefer to Fred Durst&Co. After both critical and commercial of their previous record, "Results may vary", which they indeed did, the bizkits have got their guitar player Wes Borland back and are now as powerful as ever before. The riffs are back and so is the anger, the only problem is that the songs aren`t very interesting, there`s not a whole lot of them and the lyrics are as dumb as a pet gorilla. You see, Fred Durst has decided that he`s a wise protagonist and that he must share his vision with millions of his fans all around the world. The only problem is that his vision isn`t particulary interesting - he raves and rapes about media being corrupt, about terrorists blowing up buildings and about pedophile priests. Basically Mr. Durst has probably thought to himself like this: "Those kids don`t love me anymore because I`m not as hip as I used to be. To know what`s in and what`s out I`ll watch some TV and writes songs about what I saw there. And they`ll be buying my hotcakes like rubbers." Probably they will, but I`m not that sure about it. Yeah, and Mr. Durst doesn`t have a good singing voice which can be perfectly felt on "The Surrender" where he tries and he tries but he fails just as Marion Jones does it right now.

Sallija Potere nav nekādā mērā radniecīga Harijam Poteram, vismaz, cik man zināms. Tas tā - informācijai un zināšanai. Taču filmā piedalās virkne cilvēku, kuri varbūt nav gluži pusauga raganim radi, taču ne mazāk par viņu populāri gan. To vidū jāizceļ galvenās lomas atveidotāja Christina Ricci (pazīstama kā Vendsdeja Adamsa), tāpat John Turtorro, Johnny Depp, Kate Blanchett un pat krievu kino leģendārais aktieris Oļegs Jankovskis (Stepltons "Bāskerviļu sunī", Barons Minhauzens). Taču līdzās spilgtajai aktieru buķetei jāatzīst, ka filmai nav gluži visas kārtis rokās. Jā, tā ir vizuāli perfekti nostrādāta, muzikālā daļa ar čigānu un tamlīdzīgajiem elementiem ir forša, taču filma ir bezdievīgi garlaicīga. Tā, protams, netiecas būt skaļa piedzīvojuma filma - galu galā "Cilvēks, kurš raudāja", ir stāsts par ebreju meiteni no Krievijas, kas divdesmito gadu beigās nokļuva Anglijā un izmisīgi centās atrast savu Amerikā nokļuvušo tēvu. Būtu lieki gaidīt te kādas pakaļdzīšanās un everģēlības ar pīrāgiem, taču filma, kurā galvenās lomas atveidotāja praktiski nerunā, īpaši labi skatītāja uzmanību piesaistīt nevar. Tā kā es tomēr neesmu fanātisks Džonija Depa cienītājs, tas vien, ka viņš "smuki izskatās", nevar manās acīs padarīt filmu interesantu. Patiesībā par paša Džonija personāžu filmas skatītājs neuzzina gandrīz neko - ja neskaita to, ka viņš ir čigāns un ka viņam patīk zirgi. Ja šo filmu vērtēt kā "tīru mākslas darbu", tā varbūt pat ir visnotaļ laba, taču kā izklaide svētdienas vakarā tā neiztur nekādu kritiku, pat ne tādu, uz kādu esmu spējīgs es.

Kad es pirmo reizi izdzirdēju šo grupu, tā mani patiesi šokēja - es nebiju domājis, ka 90tajos vēl kāds spēlēja šādu mūziku. Kaut ko līdzīgu vāveru riekstu spiedējiem spēlēja vēl pirmskara Eiropā un patiesībā šāda mūzika - diksilendisks svings - man allaž ir labi patikusi. Tiesa, ar laiku esmu apjautis, ka nekā tik unikāli kruta šajā grupā nav, ka tajā nav nekā jauna, ka tajā nav nekā paliekoša, taču šādai mūzikai tāpat nav nekādas vainas un, ja es gribu pozitīvas noskaņas, SNZ ir to iegūšanai laba mūzika. Protams, ne visas dziesmas ir labas, galvenokārt man patīk jestrie gabali, jo viņu dziedātājai gan ir visai forša seksīga Biliju Holideju imitējoša balss, tomēr es vienmēr izvēlēšos "Suits are picking up the bill" un nevis "Low down man" tikai tāpēc, ka pirmajā ir kaut kāda jaunatnīga divdesmito gadu energija. "Ghost of Stephen Foster" paņem kaut kādas intonācijas no Kusturicas filmām un tur pietrūkst tikai smieklīgas čigānu izrunas angļu valodai, lai es ieraudzīto arī melno un balto kaķi. Vēl viens foršs gabals ir "Fat Cat Keeps Getting Fatter". Savukārt tādi gabali kā "My Drag" patiešām ir "a drag". Albūma pēdējās dziesmas visas lielākoties ir ne pārāk aizraujošas un labi būtu raksturojamas ar vārdiem "album filler", taču es varētu to "vāverēm" piedot, apgalvojot, ka tajā laikmetā, kuram šī grupa cenšas līdzināties, garās plates formāts vēl nebija izdomāts (vai arī nebija izplatīts, man principā vienalga).

Not an easy watch certainly but still a very good film. Not that it told me something I didn`t know or made me change my mind or anything like that. But it`s quite a heavy one, as if anything else could be awaited from a film about a man in the Warschauer ghetto. As a matter of fact, I don`t really want to tell much about it. It`s highly realistic although I can imagine that it stills shows not the scariest image from the place and the time, but it was enough for me. And probably for the first time it was the case with me that while watching a good film I wanted it to end as soon as possible. But it wasn`t the case.

Execuse me but why do they always tell you that a donkey is someone who gets &(%*^ in the ^&*&^#% ? Lots of nasty stuff in here. There`s a novel entitled "Numbers" which is actually pretty good apart from those pervert kind of things which sometimes are a lot of fun but mostly they just don`t make it for me. Except the novel there are a few short (more or less) stories and a poem. The latter is absolutely worthless while among the stories some good parts can be found. Especially good is the one called "Akiko" which is about a pornsite that gets visited by a dude and the way he gets f**ked up in the process. "Focus group" - a strange story about death is also quite good.

I really saw Jim Jarmush standing somewhere in the shadows of this film. And I`m not a fan of his. Not that I`ve seen more than 25 minutes from his entire filmmakers career, but I still don`t like Jim Jarmush. He`s boring as a lecture of economy. But this film has in fact very little to do with Jarmush. Except for the fact that it`s atmosphere is somewhat similar to that part of Jarmush`s film I once saw. Anyway, you see, Dante Hicks is this white guy working at a local convenience store, and everything goes wrong for him on this one day where he in some way goes through the nine rings of hell. He goes to work on his free day for a few hours, but nobody comes to replace him, his pal from the video store next door scares all the customers away, he finds out that his girlfriend has suck 36 other man`s members, while his ex-girlfriend whom he still loves has sex with a dead pervert in the toilet thinking that she`s making love to him, hell, that`s one tough day. Whom do we get to see in this movie? First, there`s Jay and Silent Bob - those two funny drugdealing weirdos who also took part in `Dogma`, then there`s this chick Marilyn Ghigliotti also from `School of Rock`. That`s probably it. The film isn`t particulary fast paced, but it`s comic moments stand out tall, and it`s sad moments fall down low, and it reminds of the positive aspects of the French new-wave. A conclusion in 3 words: I liked it.

The story of a lost American film maker from 1920s who happens to be still alive in the modern days.

"Vientieši ārzemēs", cik saprotu, ir grāmata, kas padarīja Kalifornijas žurnālistu Marku Tvenu par kārtīgu "Household name". Turklāt dīvainākais šīs grāmatas sakarā ir tas, ka tā nav daiļliteratūrai piederīga, bet gan pārstāv ceļojuma piezīmju žanru. Grāmata tapusi kā apraksts ceļojumam, kurā devies pats autors, - ar kuģi vārdā "Kveikersitija" viņš izceļojis lielu daļu Eiropas un Tuvo austrumu. Uz Vecās pasaules brīnumiem Marks Tvens raugās ar visai izteiktu skepticismu, zināmā mērā pamatoti uzskatot, ka nākotne pieder Amerikai. Viņa varonis pa brīžam ir pilnīgi autentisks Marks Tvens, pa brīžam grāmatā dominē ņirgāšanās par amerikāņu "svētceļniekiem" un viņu trulumu (kaut vai epizode, kad galvenais varonis uzskata, ka "Renesanse" - tas ir viens kāda laikmeta mākslinieks). Patiesībā galvenā personāža neviendabīgā struktūra pa brīžam ir mazliet kaitinoša - te autors izsmej sīkas reliģiskas pretrunas starp dažādām kristiešu grupām, te bišķi par traku izrāda pret kaut ko pietāti, kopumā kaut kāds haotisks iespaids rodas. Kas mani mazliet pārsteidza, ir tas, ka arī 19. gadsimta vidus tūristi aktīvi izcēlās ar vēlmi kaut ko ierakstīt alas sienās un, protams, nolauzt kādu fragmentu no svētvietas. Kopumā grāmata nav slikta, taču manā izpratnē pārāk stiepta un brīžam pārāk moralizējoša.