Kazhes pierakstu burtnīca

This is a film that preceeded Kill Bill by Quentin Tarantino. How could the guy with Q at the beginning of his name otherwise thought of what was happening to Beatrice while she was in a comatose state? I mean a doctor using her as a whore for necrophilic rednecks is a good concept, and it probably can bring you some easy cash, but Quentin ain`t that creative himself to think of that without the help of some gay Spanish director who likes to make films about drags-queens bragging how cool it is to have both tits and a penis, and how guys love blow-jobs from a woman with a penis. Hey, there was this song "Your mother got a penis" by this techno-rap artist, who`s name I`ve sadly forgotten. Goldie Lookin` Chain - yup, I remembered it! Anyhow, Talk to her has no signs of drag-queens, or at least if there is one fellow who may be a bit sick, he at least never wears women`s panties in a way so the others could see that. Instead he stalks a girl and when she falls into a coma he becomes her private nurse at the hospital and imagines that they have a normal relationship going. That is, until he gets her pregnant, the dork! Then there`s another fellow who`s girlfriend is also in a coma after she was hit by a bull (she`s a bullfighter). A strange relationship starts between the two fellows. No, they don`t do kinky stuff with each other! The film is kinda good, not particulary the kind of cinema I`m interested in, but - yes, it is provoking, yes, it is beautifuly done, yes, I liked it. And, no, I don`t think that it is cool to have sex with a partially dead person, and I don`t think that the fellow - Benigno - was sane.

Eh, kur tie laiki, kad es pirmo reizi dzirdēju par Dīvaino Elu Jankoviču. Tas būs bijis kaut kad 90-to vidū, kad televīzijā bija kaut kāds raidījums, kur varēja balsot par videoklipiem un viens no tiem bija Weirda "episkais" "Smells like Nirvana". Ja nu vienu lietu es nesapratu, tad tas bija kāpēc vecis uzvilka balerīnas kostīmu un vispār - kas tas par sviestu. Raidījuma vadītājs runāja par Veirdu, tā it kā viņš būtu kaut kāds krutais tips, kas visiem jāzina. Nākamā reize, kad viņš "atgriezās", bija disks ar Veirda izlasi, pie kura tiku kādā 11-tajā klasē. Īpaši man iepatikās viņa kompozīcijas "Wrong foot amputated" un "Windows 95 sucks". Izrādījās gan, ka šīs dziesmas Veirds nemaz neizpilda, bet vienkārši internetā gandrīz visu parodiju mūziku piedēvē tās leģendārajai zvaigznei - Weird`am Al Yankovičam. Kad es tiku pie "Bad hair day", es par Veirdu zināju jau daudz vairāk, un pat biju dzirdējis pāris no šī diska dziesmām. Pirmkārt, protams to ievadošo "Amish paradise", kas gan ekselenta lielā mērā ir pateicoties perfektajam videoklipam un asprātīgajiem tekstiem. Jāatzīst, ka pārējās diska parodijas mani kaut kā nav piesaistījušas. Pirmkārt, tā ir "Cavity Search`", kas parodē U2 "Hold me thrill me". Personīgi man patīk, ja parodija ir trāpīga, ne tikai komiska. Un kas lūdzu ir smieklīgs dziesmā par iešanu pie zobārsta un cik ļoti tas ir saistīts ar oriģinālu, izņemot mūziku? Lai gan muzikāli dziesmai, protams, nav ne vainas. "Gump" - parodija par dziesmu "Lump", atkal ir viena forša dziesma, tikai pilnīgi bezjēdzīga. Veirdam vispār ir raksturīgs stiliņš atstāstīt dziesmās filmu sižetus ("Spiderman", "American Pie" versija ar Zvaigžņu kariem), un šeit viņš to izmanto, lai pastāstītu mums par Forestu Gampu. "Syndicated Inc" oriģinālā versija man nav zināma, bet tekstā neko īpaši interesantu nesaskatu, un manā izpratnē tā ir pārāk vienmuļa. Visubeidzot, parodējot TLC "Waterfalls", Veirds, pirmkārt paņem ne īpaši foršu girlbanda dziesmu un vēl pataisa to par "Phony calls" - brīdinājumu, ka joku telefona zvani nav nekas labs. Diemžēl esot jau pēcskolas vecumā un no tīņu stulbuma vairāk vai mazāk brīvam man tas neko asprātīgi neliekas. Cita lieta ir "Alternative Polka" - viens no labākajiem Veirda ražojumiem polku žanrā, kas pieskaras gan Beck "Loser", gan Green Day "Basket Case", gan visam pa vidu. Protams, neviens Veirda albūms nav brīvs no viņa oriģinālajām kompozīcijām - tizli sisijīgā "Everything you know is wrong", atmosfēriski nirvaniskais un par spīti stulbajam tekstam foršais "Callin` in Sick", akapella "Since You`ve Been Gone" - albūma piepildītājs, "I`m So Sick of You" - crap, vēl viens "šausmīgi asprātīgais" gabals "I Remember Larry". Ja viņš būtu atcerējies par Leisure Suit Larry, šis albūms noteikti man patiktu daudz labāk, bet te runa ir par kaut kādu "neighborhood prankster", kas padara to par vēl vienu primitīva humora piemēru un šis Larijs lieliski iederētos mega stulbajā filmā "Dennis the Menace" vai vēl kādā citā analoģiskas kvalitātes sviesta gabalā. Vienīgā Veirda solo dziesma šajā diskā, kas man patiešām patīk ir "The Night Santa went Crazy" (izņemot Calling in sick) - tā patiešām ir smieklīgā un ļoti skaistā Ziemassvētku dziesma "The Night Santa went crazy", kas stāsta par Ziemassvētku vecīša sajukšanu prātā un pārvēršanos par slepkavojošu monstru. Vispār jau jāatzīst, ka Veirds nav albūmu mūziķis - no visas viņa divdesmitpiecus (un vairāk) gadus ilgās karjeras varētu kopā salipināt izcilu viena vai divu disku izlasi, bet vajadzības klausīties visas bezjēdzīgi tizlās parodijas un bezmērķīgos mēģinājumus solo laukā vismaz manuprāt nav.

"Foreigner" debijas albūms ir vistipiskākais piemērs sliktai mūzikai, kas uzkrājusies manā mūzikas kolekcijā. Lai gan viņi skaitās viena no sava laikmeta (70-to beigu, astoņdesmito sākuma) lielākajām arēnu roka grupām, tas patiešām nedara šo grupu sevišķi kvalitatīvu. Tā vietā tas dara šo grupu nevajadzīgi skaļu (brīžiem) un nevajadzīgi salkanu (visbiežāk). Protams, kā jau kārtīgā arena rokā, šajā ierakstā netrūkst enerģijas, bet lieliski var just, kā šādus ierakstus par paraugu savai daiļradei ņēmuši visi pretīgie matu metāla talanti. Protams, slikti sekotāji nedara grupu sliktu, taču nav te nekā tāda, kas attaisnotu vēlākos sekotājus. Piemēram, "Feels Like the First Time" ir tīri labs roķeris, līdz brīdim, kad tas pāriet salkanajā balādes gabalā ar kaitinošiem sintezatoriem. Klasiskākais diska gabals, protams, ir tā otrā kompozīcija - "Cold as Ice" ar savu atkārtojošos sintezatora ritmiņu, pret kuru man patiesībā nav nekādu iebildumu, ja neskaita mazliet "sieraino" visas mūzikas skanējumu. Diemžēl viss pārējais diska saturs vispār nav atstāstāms, proti, tas ir tik ļoti viduvējs, ka grūtāk iedomāties kaut ko viduvējāku. Ja nu ir mūzika, kurai iztiekti trūkst odziņas, tad tas ir arēnu roks, visi šitie "Foreineri", "Journey", "Asia", "Styx" utt., kas skaitās it kā šausmīgi kruti, bet patiesībā nekā viņos nav.

Swedish rock music isn`t considered as the top level pop ever provided. Ok, they got ABBA, but that was way back when people differed from apes only by the fact that they mated with their females instead of those of gorrilaz (a cool band, by the way). Then there was Ace of Base, but they never recorded anything as powerful as "Ace of Spades" so why should we bother about them. Army of lovers? Nah, better try "Lovefool". That`s the song that made Cardigans famous, a thing they never would have thought to be possible, had they become a "Metal Machine Music" tribute band. Since they wrote poppy rocky stuff instead, their miracle became true, and they were not only the first band on the moon, but the first band off the moon as well. So, they came up with Gran Tourismo (Gran is the short form for grannie), a concept album about an old woman travelling all the way to Lykopping to see a football game between the local team and FC Fredrickhaven. No, there`s no granny and no football in sight, this is a bit agressive rock album with vocals by an angel. Actually the music is pretty good, but how good is pretty good anyhow? Is it worse than jolly good? And how does it compare with "quite good", "goodies" and "holy cow, what a shitty piece of cake!"? I don`t know.

*sniveling warning*

Hā! Izrādās arī savā tagadējā darba vietā es varu iehavot mūziku. Tiesa, neesmu drošs, ka tā tas būs ilgstoši. Principā nevienam atļauju vaicājis neesmu, bet pieturos pie principa - viss, kas nav aizliegts, ir atļauts.

For some reason unknown to me I consider Mr. Boell to be an important modern German writer. I may be wrong, but something tells me I`m not. This novel though is not a modern German classic, at least it`s what I think it to be. So, there`s this important family of the 20th century Germany, and there`s nothing particular to tell. There are three generations of those people, but not much going on with them. The granddad was once a dynamite expert at the war, but I don`t really know anything about it. To be quite honest, I didn`t read the book too honest, for it bored me to death, and beyond. There`s a bad guy also participating, and he doesn`t do anything as well. Ok, he was a villain at WW2, as far as I understood, but to be frank - I don`t give a damn about the heroes of this book, what they did and why. A wasted time. Full stop.

The third part of the religion cycle. This one goes about judaism. You know I`m not particular interested in stuff that goes around the subject of Holocaust, especially since it`s been ridiculised by the money-grabbing morons of the world. It luckily ain`t the case for Mr. Schmitt who knows perfectly well how to separate what`s good from what`s bad. A boy at the age of circa ten has to leave his family in order to become a christian boy. He lives in a catholic school and becomes almost a christian child. Not really though, for he`s guided by a catcholic priest who thinks that it`s his mission to save things that are in danger of being no more. And jews are a collection of his, for which he`s ready to do almost everything. It`s probably senseless to say that once again humanity is the main thing that Schmitt gives us. It`s not really about the jews, as it isn`t about christians or muslims for him. It`s about the humans, and what`s human in them. Schmitt rarely writes about really evil people, and that`s good, for I don`t need more evil in this world than there already is. A touching book. Is the day coming when I`ll write something negative about one of his books? I doubt that.

Bobs Dilans ir viens no retajiem globāli par ģeniāliem atzītajiem mūziķiem, kurus es personīgi par īpaši labiem neuzskatu. Nezinu, kas tur par vainu, bet neviens viņa albūms nekad nav varējis mani tā kārtīgi "aizķert", lai arī es spētu apjēgt viņa muzikālo diženumu un raženumu. Taču tagad es kārtējo reizi esmu izlēmis iedot viņam vēl vienu iespēju mani pārliecināt par savu nepārspējamo talantu. Tā kā darbā mūziku klausīties ir vieglāk nekā mājās, es ar šodienu sāku projektu "ne darba diena bez Boba Dilana", kura laikā centīšos katru darba dienu aizvadīt ar kādu no Roberta Cimermana albūmiem no mana krājuma (kurā ietilpst lielākā daļa viņa labāko ierakstu). Iesākam mēs pavisam neprestiži - ar Boba pirmo albūmu, kas ierakstīts tālajā 1962. gadā, vēl pirms Dilana kļūšanas par folkmūzikas un vēlāk arī rokmūzikas superzvaigzni. Būdams pats tolaik vēl visai zaļš (21 gadu vecs), Bobs savā pirmajā platē lielāko uzsvaru liek uz blūza un galvenokārt folkmūzikas klasisku kompozīciju koverēšanu, piedāvājot tikai divas pašsacerētas dziesmas - "Talkin` New York" (principā - ierunāts stāsts ar nelielu fona muzikālo noformējumu) un "Song To Woody" (Vudijam Gutrijam veltīta dziesma, kas principā tikai nedaudz atšķiras no svešajām kompozīcijām). Runājot par koveriem - ļoti spēcīgs ir pirmais gabals "You`re no Good", kurā Dilans izklausās savus sešdesmit gadus vecs, man labi ir zināma dziesma "Man of constant sorrow" (zināma no kādas brāļu Koenu filmas) un "House of the Rising Sun" (vislabāk zināma The Animals izpildījumā). Ne viena, ne otra uz mani nekādu dižo iespaidu neatstāj. Runājot par citām dziesmām, Bobs jau šajā ierakstā visai žiperīgi spēlē mutes ermoņikas un strinkšķina giču, līdz ar to tas patiešām ir Viņa albūms, jo, kā izskatās, citi cilvēki tā ierakstīšanā nav piedalījušies. No vienas puses tas, protams, ir stilīgi, no otras puses līdz ar to mūzika manā izpratnē ir pārāk vienveidīga un visai ātri apnīkoša. Tiesa, neviens arī neapgalvo, ka "Bob Dylan" būtu viņa labākais ieraksts.

Nesaprotu divas lietas. Pirmkārt, kāpēc es neesmu šo ierakstu pievienojis faktoīdā ātrāk. Otrkārt, kā tas vispār bija gadījies, ka es "Galapagu salas" nebiju lasījis jau iepriekš. Tomēr tā izrādījās patiesība - apskatījos savā TXT failā, kurā atzīmēti manis lasītie Vonnegūta darbi (no laikiem, kad es vienu pēc otra izlasīju tos gandrīz visus) un "Galapagu salu" tur nebija. Labi, tagad stāstīšu par pašu grāmatu. Lielā mērā to var nosaukt par turpinājumu "Kaķa šūpulim" vai vismaz variāciju par "Kaķa šūpuļa" tēmu. Tajā apstāstīti notikumi par cilvēku grupiņu, kas nonāk Galapagu salās, kad visu pasauli pārņēmusi globāla ekonomiskā krīze. Šie cilvēki ir tur nonākuši, lai dotos kruīza ceļojumā ar luksusa kuģi. Izrādās gan, ka viņu ir tikai daži gabali - kāds japāņu izgurdrotājs ar savu sievu, kāds Amerikāņu uzņēmējs ar savu aklo meitu un viņas suni, viena atraitne skolotāja, kuras vīrs pēc sajukšanas prātā un pirms nomiršanas ir nopircis biļetes uz šo ceļojumu un viens vīrietis, kas pārtiek no regulāras vecu sieviešu apprecēšanas un naudas izkrāpšanas no viņiem. Vēl kuģim, protams, ir kapteinis, bet nekādas apkalpes nav, ja neskaita stāstītāju - Kilgora Trauta dēla spoku. Kilgors Trauts, ja kāds nezina (un vairums noteikti nezina), bija produktīvs fantastikas romānu autors, kura darbiem bija tikai viens īstens cienītājs - kāds misters Rouzvoters, kas kļuva par ASV prezidentu (no romāna "Arlabunakti, Rouzvotera kungs"). Galapagu salas izrādās vienīgā vieta uz Zemes, kur nespēj ieviesties kāda pretīga baktērija, kas padara visus cilvēkus neauglīgus. Tiesa, nākotnes cilvēki, kas aug Galapagu salās, izrādās kaut kas līdzīgs delfīniem un roņiem, pārtiek no noķertām zivīm un reizēm ēd zilkājainos Galapagu salu putnus. Ja salīdzina šo darbu ar "Kaķa šūpuli", jāatzīst, ka pazīstamākais darbs ir arī spēcīgākais - kaut vai visa Bokonona tēma tajā romānā ir vienkārši superīga. Šeit gan arī netrūkst Vonegūtam raksturīgo triciņu, piemēram, viņš ar zvaigznīti atzīmē visus personāžus, kas tuvākās dienas laikā nomirs. Starp citu, visi nākotnes cilvēki būs tā kuģa kapteiņa bērni, jo viņš būs vienīgais izdzīvojušais vīrietis, bet tas laikam nav svarīgi. So it goes.