Kazhes pierakstu burtnīca

Oficiāli varu atklāt vēl vienu savu muzikālās atpalicības elementu, kuru vismaz pagaidām neizskatās, ka spēšu tuvākajā laikā pārvarēt. Proti, man nepatīk grupa "Yes". Protams, es varu mēģināt Dilanam piemēroto pieeju un atrast tās daiļrades pērles, kas arī manām cūkām būtu skaidras, bet vismaz līdz šim es tādas uzgājis neesmu. Tā, piemēram, "The Yes album" skaitās pietiekoši labs veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo klasisko progroka grupu, kas par sevi atstājusi ievērojami lielāku piemiņu rokmūzikas vēsturē, nekā tikai ar "Owner of a lonely heart" sacerēšanu. Tomēr mani šis albūms nepārliecina - tas pārmērīgi iegriež ausīs un apziņa, ka visi grupas dalībnieki ir izcili mūziķi, mani atstāj dziļi vienaldzīgu. Sintezatora skaņas albūmu atverošajā "Yours is no disgrace" man atgādina latviešu multfilmas mūziku "Fantodroms" un tas nav kompliments. Džona Andersona balss ir stipri vien kaitinoša ar noslieci kaitēt ausīm. Man nav iebildumu pret dziedātājiem ar specifiskām balsīm - piemēram, Tomu Veitsu es uzskatu par ģeniālu dziedātāju, arī Dilans ir klausāms, man patīk Leonards Koens, vispār es neuzskatu, ka ir jābūt Berijam Manilovam, lai varētu būt labs dziedātājs, bet Jons Andersons manā izpratnē ir pārāk griezīgs. Principā vienīgā kompozīcija, kas nemaz man netraucē ar savu eksistenci, ir instrumentālā "The Clap", kur Stīvs Hovs demonstrē savu māku rīkoties ar akustisko ģitāru. Sajūsmā par šo skaņdarbu es gan tāpat neesmu, jo nekā izņemot Hova izrādīšanās tajā nav, bet vismaz Andersons tās laikā tur ciet savu baiso muti. Tikām klasiskais "I`ve seen all good people" varbūt būtu normāla dziesma, ja ne Andersons. Vispār grūti iedomāties dziedātāju, kas man šķistu vairāk nepatīkams. Sorry, bet Šeins Makgovans man šķiet baudāmāks. Un Džonijs Rotens. Un Džastins Timberleiks.

Ja nu ir pasaulē kāda grupa, kuru nevar nosaukt par triviālu, tad tā ir grupa "Xit". Patiesībā gan ievērojama tā ir tikai ar vienu lietu - toties kādu. Es nedomāju, ka ir bijis daudz rokgrupu, kurās VISI dalībnieki būtu "native Americans" (pazīstami zem vārda indiāņi), kas ierakstījušas konceptalbūmus par indiāņu pakļaušanus. Turklāt glaunākais ir tas, ka mūzikas ziņā viņi arī ir forši. Teksti gan ir mazliet primitīvs atstāstījums par to, cik indiāņi kādreiz bijuši diženi un kā viņi tikuši pakļauti. Taču tādas "iekačājošas" dziesmas kā "We Live" var klausīties arī nedomājot, par to kādi Amerikas kolonizatori ir bijuši maitas. Albūms (ja es pareizi saprotu) atstāsta indiāņa dzīvi no piedzimšanas līdz kļūšanai par karavīru, taču kā jau minēju, mani tas ne pārāk interesē. Stilistiski viņi, protams, neko oriģināli nav - tāds enerģisks hārdroks ar nelielu nacionālo kolorītu, principā lietotājiem draudzīga mūzika, tomēr ļoti baudāma. Albūms gan ir ļoti īss - apmēram 33 minūtes, bet citādi neko sliktu par to pateikt nevaru. Protams, ģitārspēle Xit nav gluži Deep Purple līmenī, taču, piemēram, "Cement Prairie" arī daudz lielākām grupām būtu laba dziesma. Skumjās dziesmas gan mani ne visai sajūsmina, bet arī "Anthem of the American Indian" ir viena lieliska dziesmele. Vispār - atklājums, ar kādu nebiju rēķinājies. Man vismaz patīk. Mazliet gan atgādina kaut kādas E.L.Vēbera rokoperas, bet citādi - respect indiāņiem.

A CZS western? Yup, that`s it. Is it very good? No, it`s atrociuos. Quite a bit similar to `Man from Boulevard des Capucines` with the exception that this dude here at least does some fighting and not only bringing common sense to the people of the Wild west. What`s good about it? Not very much, only the fact that Mr. Joe drinks a lemonade that seems to be related to Cocacola, for it`s entitled `Kolaloka`. On the negative side - everything else, including an evil brother, inconvincing acting, a silly plot, etc., etc. Oh, wait, I forgot - the film is almost black and white - but it has some filters, therefore at different times there are different color schemes - which is among the positive elements.

Unikāli - recenzija par manu vienu no visu laiku mīļākajām grāmatām tā arī nav tapusi. Kas to gan būtu varējis gaidīt.

Welcome back to the amazing world of teen comedies. This dude, who`s name I have already forgotten, who`s the school president but overall - something between a geek and a dork, he notices a sexy chick that has moved in next door. And as he watches her undress, she notices him. And what do you know? Something remotely similar to a romance begins between them. But problems arise when the guy finds out that Danielle (that`s the chick. yeah, I remembered her name!!!) is a porn actress, even more than that - a porn star. And her producer who`s a cool and tough guy comes to town. And everything starts going wrong for the guy, as he does many things he shouldn`t have done. In the end though, as you could guess without even planning to do so, he gets the girl and earns a whole lot of money by making a sex education film for schools. And this is it. What about the value of the film? It`s one of those films that`s not too easy to watch, for the hero does everything to make you feel sorry for him - acts more than like and idiot, like an imbycile or even worse. The plot is stupid, of course, and for people that don`t like romantic teen comedies, this is not a film to watch. But what`s amazing - is that it features some of the best music ever written - I have no idea how a film of this quality managed to get "Under Pressure", "Sweet Home Alabama", "Purple Haze" and "Baba O`Riley" on the film. Not that these songs fit well in, but it`s still pretty cool to hear something of this kind in a film where most of the time you hear contemporary shite.

Brian Eno is remembered nowadays, when the world in which he lived doesn`t exist anymore, as the most evil person in the history of mankind. What else could you say about the man who singlehandily invented what is called "ambient music", and what reasonable people call "boring crap". Ok, I might be "a little" harsh here, but Eno`s successful attempts to compose and perform an LP by using only one finger don`t make me shake my ass and get pissed as an Irishman. Still this album was recorded way before the disastrous changes in Eno`s brain patterns that led to the global catastrophe of ambient. On HCtWJ we get some of the best songs he ever wrote. The opening "Needle in the camel`s Eye" is one of the most uplifting, energic, rocking in every aspect songs of the glam era (it was also used in the film "Velvet goldmine"). "Baby`s on Fire" is a weird poppy tune relying heavily upon synthesizers but it`s kinda nasty, kinda mean, kinda dirty, kinda super cool. "Cindy tells me" is a nice love song. And the other songs don`t deserve too many complaints either. If only Eno would have had more common sense and he had stayed this way until, say, nowadays...

Mēdz teikt, ka likteni nevajag izaicināt - pēc vienas veiksmes mēģināt tikt pie vēl vienas. Gadījumā ar XIT šī teorija izrādās vairāk nekā patiesa. Vakar, kad klausījos viņu otro albūmu, es domāju - vow! kas par lielisku indiāņu grupu! Šodien, klausoties oficiāli par labāku atzīto viņu debijas ierakstu, es domāju tikai vienu - kā viņi varēja man tā likt sevī vilties? Pirmkārt, "Plight of the Redman" ir stipri mazāk rokmūzikas un stipri vairāk indiāņu mūzika, kas turklāt paredzēta stulbām amerikāņu masām, kuras šis albūms mēģina izglītot. Jau pirmie vārdi albūmā - "Little is really known about the American Indian (..) The indians believed that this land was created for them by the great spirit and it would be theirs for ever. The New World - this is what the White man called our land, but it was not new at all. The Red men were inhabitants of America for centuries". Tas viss ir runāts teksts ar fonā skanošu kaut kādu indiāņu "nacionālo" muzāku un nodēvēts par "Beginning". Starp citu, arī šis albūms stāsta par indiāņu dzīvi pirms un pēc. "Beginning" -> "At Peace" -> "I was Raised" -> "I`m Happy About You" -> "The Coming of the Whiteman" -> "War Cry" -> "Someday" -> "End". Tā norisinās šis albūms. "Proud happy people we were here long before the Whiteman came". Droši vien visvairāk man pietrūkst tieši roķīgās skaņas, kura šeit ir tāda "world music" gaumē, bet tā nekādi nav mana gaume. Labākās albūma kompozīcijas ir mazāk "indiāniskās" - piemēram, "I Was Raised", kurai gan ir ļoti triviāla melodija, bet vismaz augstāks enerģijas līmenis. Vairums pārējo skaņdarbu - izglītojoši materiāli ar nelielu mūzikas piedevu. Es saprotu, ka visādi tur spāņi un jeņķi bija cūkas, kas iznīcināja senas un nopietnas civilizācijas, bet tas nepadara "Plight of the Redman" par labu mūzikas ierakstu. Idejiskais saturs ir viens, bērnišķīgie teksti - kaut kas pavisam cits un muzikālā nīkulība - vēl kaut kas pavisam cits.

Progresīvais roks tomēr ir viens savdabīgs mūzikas žanrs. Tā labākās grupas - Jethro Tull, Genesis, King Crimson, Pink Floyd (ja viņus skaitīt pie progeriem) spēja izmainīt cilvēku izpratni par to, ko roks spēj un ko roks nespēj, paverot tādus plašumus, par kādiem pirms tam retais varēja sapņot, pierādot (un es uz šādu viedokli pastāvu ar visām četrām!), ka roks nav švakāks par klasisko mūziku tikai tāpēc, ka to izpilda mataini neglīti tipi, kas gatavi pārgulēt ar katru meiteni vecumā no 8 gadiem (un katru zēnu arī, for that matter), nevis sapūderēti smalkuļi lielos pantalonos un smieklīgās parūkās. Taču progrokā netrūkst arī izteikti parodisku ierakstu, kas varbūt arī ir pietiekami "nopietni" utt., bet kas savā bezjēdzīgumā, savas meistarības un tehnisko fīču demonstrēšanā pilnībā aizmirst par to, ka tiem vajadzētu reprezentatēt mūziku. Un itāļu progroka apvienība "Jacula" šeit būtu izteikti pieminēšanas vērta. Patiesību sakot, es līdz vakardienai nemaz nezināju par tādas grupas eksistenci un šaubos, ka ir daudz tādu, kas par to zina sevišķi daudz, vismaz tik ievērojama grupa, lai par to būtu rakstīts angliskajā Vikipēdijā, Jacula nav. Taču jāatzīst, ka šī grupa vienā ziņā ir ļoti savdabīga. Proti, kamēr King Crimson uzsvaru lika uz Fripa ģitāru un Leika balsi (vismaz savā pirmajā albūmā), Jethro Tull piedāvāja Ījena Andersona flautas spēles mākslu, Genesis bija Pītera Geibriela oriģinālās kompozīcijas un skatuves imidžs, Emerson, Lake&Palmer lielā klasiskās mūzikas iesaistīšanas mānija un Emersona brīnumainā darbošanās ar sintezatoriem (kas gan man nekad nav īpaši patikusi) un Yes - kaitinošais Džona Andersona vokāls pārī ar Stīva Hova ģeniālajiem ģitārista pirkstiem, "Jacula" vienīgo uzsvaru vismaz šajā albūmā liek uz - ērģelēm. Jā, patiešām uz normālām baznīcas ērģelēm. Nezinu, vai arī albūms tapis baznīcā, vai kā, bet īpaši nekādus citus instrumentus līdzās ērģelēm es šeit nemanu. Vēl stilīgi ir tas, ka visi teksti (kuri summāri varētu būt ap 50 vārdiem visa albūma garumā) ir latīņu valodā. Vienai kompozīcijai es pat saprotu nosaukumu: "Magister dixit" (skolotājs saka)! Ģeniāli, vai ne. Laiku pa laikam kaut kāds tips nopietnā balsī pasaka: "Magister dixit" un tad turpinās ērģeļu orģijas. Protams, nekādas jau nu ne orģijas, bet tāda tipiska baznīcas spēlēšana. Tikām kompozīcija "Thriumphatus Sad" piedāvā mazliet daudzveidīgāku skanējumu - ģitāra ar šausmīgu distortion, laiku pa laikam kaut kas līdzīgs bungām un... salīdzinoši interesantāka ērģeļu kompozīcija. Dziedāšanas gan, protams, atkal nav, toties tas pats tips tagad saka: "Thriumphatus Sad". Oriģināli un daudzveidīgi, ne? Vispār to der pieminēt, ka grupas vokālists nekad nedzied, tikai reizēm runā. Turklāt tiešām runā, nevis tā kā Leonards Koens, kas runā muzikāli, bet šitais runā tā kā mācītājs. Patiesībā es pat nesaprotu, kāpēc šis viss veidojums skaitās rokmūzikai piederīgs un nevis klasiskajai, taču jā - tur taču ir tā viena dziesma ar ģitāru! Vispār - diezgan unikāls veidojums ir grupa "Jacula". Žēl, ka citus tās albūmus es droši vien nekad neizdzirdēšu (lai gan dabūt tos patiesībā ir iespējams)... Ā, starp citu, kā vēlāk noskaidroju, Jacula esot sātanisti. Neteikšu, ka mani tas šausmīgi šokētu.

I guess nobody remembers nowadays that Ritchie Blackmore once used to do nasty stuff with his electric guitar, that he had no chance running away from screaming groupies with no other thoughts but what he had in his pants. Nowadays Mr. Blackmore is a man in his 50s who performs medieval music and doesn`t even care about what his former mates from "Deep Purple" are doing. And this is a record of his band - basically it`s Blackmore and his wife who`s last name if I`m not mistaken is Night. On this record you won`t find a single guitar solo, but you`ll get lots and lots of pretty melodies and you`re bound to enjoy Night`s voice. Highlights are the title track and "Fool`s Gold". If I`m not wrong "Wind in the willows" sounds exactly like Shane McGovans "The Fairly Tale of New York". As a conclusion I dare say that this record has probably no significant value but it`s fun to listen to.

Помню, как несколько лет назад мы с приятелями начали смотреть предыдущий фильм фон Трира - Догвилль с Никол Кидмен в главной роли. Тогда мы ели 5-литровое мороженное с киви и до конца фильм так и не досмотрели, а вторую половину я смотрел в одиночестве уже в другой день. Тогда одну вещь мы никак не могли понять - а почему этот фильм считается весьма безжалостным и ужасным. Когда я досмотрел до конца, вопросов у меня больше не было. В "Мандерлее" уже намного раньше становится ясно, что тут не будет. Грейс (роль которой взяла теперь на себя Брайс Даллас Ховард, героиня фильма "The Village") вместе со своим отцом (Виллем Дефо) и его бандой гангстеров едет из одного штата в другой, когда их машину останавливает чернокожая женщина, просящая остановиться и помочь бедному мальчику, которого в Мандерлее будут бичевать за кражу (а это стандартный штраф для черных рабов). Грейс возмущается, узнав, что в плантации Мандерлей 70 лет назад "забыли" отменить рабство и, используя силу мальчиков своего папаши, Грейс данную несправедливость исправляет. Только папочку такие занятия не очень занимают, вот он и оставляет Грейс четверку своих лучших верзил и хитрого юриста в придачу, а сам отправляется дальше по делам. Очень скоро после этого умирает Мэм - старая хозяйка плантации, вот и начинаются новые времена в Мандерлее. А что происходит? Большинство освобожденных рабов не знают, чем заняться, так как их никто больше не принуждает к работе, а белые тем временем становяться заключенными в Мандерлее. Грейс пытается в своей маленькой общине развить демократию и кое-каких результатов добивается. Например, бывшие рабы учатся голосовать по важным вопросам, что в результате приводит к разного рода ущемлениям их же собственных прав. Они опаздывают с посевом хлопка и лишь благодаря уму старого Уильяма (старшего раба) удается все же людей заставить действовать. Только провизия кончается и женщинам Мандерлея приходится есть землю, что кстати запрещал рабский закон Мэм, с последствиями которого Грейс упорно борется. Только в многих случаях оказываетсЯ, что рабское общество в Мандерлее функционировало лучше демократии. Особенно явным это становится, когда умерает маленькая девочка, пострадавшая от песчаной бури, а оставшиеся в живых жители Мандерлея признают в смерти повинной ее бабушку, которой Грейс исполняет смертный приговор. Сама Грейс тем временем влюбляется в гордого негра Тимоти, который в отличии от своих собратьев происходит от африканского племени принцев и не пользуется спиртным и не играет в карты. Но когда Грейс отдается Тимоти, оказывается, что никакой он не принц, а пройдоха, который умудрился проиграть в городе все деньги, которые Мандерлею причитались за урожай хлопка. Но перед тем как установить правду и признать виновным Тимоти, местные жители успевают убить кучку своих, так как считают, что те отдали деньги уехавшим гангстерам Грейс. А о рабских законах Мэм оказывается, что их единственным автором является негр Уильям, вместе с Мэм некогда решивший, что к освобождению рабов Америка еще не готова и что всем было бы лучше остаться при прежнем порядке дел. Ну, а Грейс в итоге жители Мандерлея заставляют стать новой Мэм и восстановить рабство, и ей только чудом удается спастись бегством. Вообще Мандерлей очень похож на Догвилль - та же сценическая обстановка, где все происходит без каких либо декораций, та же условность всего происходящего, та же неожиданная лопата, которой зритель получает по голове и не понимает, что же это такое, как все такое возможно. По мне - великолепный фильм.