Kazhes pierakstu burtnīca

Varu atzīmēt, ka "Sņežnij lev" ir pirmais mūzikas ieraksts, ko esmu klausījies savā tagadējā darba vietā. Nezinu, vai tas ir zīmīgi, vai arī nav, bet fakts ir pieminēšanas vērts. Stilistiski tas ir diezgan tipisks 90. gadu Akvarium - pirms atgriešanās pie regejiskajiem elementiem, ar lielu daudzumu atsauču uz krievu tautas kultūru, kā arī ar zināmām hinduisma un budisma notīm. Albūmu ievada bezmaz vai mantriskā "Serebrjannaja roza", kas pāriet ļoti tipiskajā Akvarium kompozīcijā "Glaz ciklopa", kas vēsta par cilvēku, kura dzīvē priecīgie brīži - dzērums - mijas ar skumjajiem - paģirām. Daudz interesantāks man patiesībā šķiet blūziskais "Drevne russkaja toskā", kurā Grebenšikovs stāsta par to, kā Krievijas leģendārie varoņi - Iļja Muromecs un kompānija mūsdienās ir pārvērtušies par totāliem sviestiniekiem. Vēl viens literārs varonis, kam veltīta kompozīcija šajā albūmā, ir Dubrovskis (es gan īsti neatceros, kāds bija tās grāmatas saturs, jo to mums bija jālasa skolā krievu valodas stundās kaut kad bezdievīgi sen). Vēl viena albūma virsotne ir kompozīcija "Великая Железнодорожная Симфония". Kopumā albūms ir ļoti romantisks, lirisks, baudāms, un tomēr tam ir raksturīgs viens neatsverams mīnuss - oriģinalitātes trūkumus. Es gan īsti nezinu, vai citos albūmos "Akvarium" atdarināja šī albūma noskaņas, vai otrādi, bet man vismaz gribētos kaut ko oriģinālāku.

The get-up of Nikolai Gogols` play "The Inspector General" aka "Revizor" at the New Theatre of Latvia has got spectacular reviews in Europe and has won quite a lot of awards. So, going to watch this play my expectations were higher than usual. And no wonder - the play itself is a classic, and if the performance is that good - what could stop this from being an unforgettable experience? The fact, that it wasn`t that good. The scene has been transformed from the 19th century Russia into something like 1960s Soviet Union, with everyone looking Soviet to their bones. That isn`t a problem for me, I don`t look for blasphemy everythere, and I liked the artificial nudeness of some characters, but overall the whole thing was not too interesting. So, there were some chicken on the stage. Ok, no problem. So, Hlestakov is a little whiny loser, that`s still no problem. So, the actors do a "Stomp" impersonation, that`s still ok. But where was the magic they told there should be? It`s just professional, and nothing more. I gotta admit, it may be no deeper meaning to find, what turned me off, but still there was something missing - that wonder potion in the air that makes your knees totter after leaving the theatre. Something that makes art art. Otherwise I may read aloud the writing on the wall in the foyet of the theatre: "Fuck the art!"

This record came out when George was already deceased, yet from the album you`d never guess that its maker was closer to death than Latvia to being the poorest country in Europe. Yet Mr. Harrison still had quite a big share of optimism, which can be clearly felt in his music. In terms of style this is a mix of Traveling Wilburys with 80s Tom Petty. "Looking for my love" is some sort of Wilburys` "Handle with care" (or was it "The end of the line"). I can even imagine a video to it with Harrison and his pals on a train with their accoustic guitars. "Any road" has a good line "If you don`t know where you`re going, any road will take you there." As a matter of fact it proves which one was the central Wilbury. The only song that doesn`t follow the same pattern is the title track - a political song about being brainwashed. Yet towards the middle it loses its afression and also comes out as a Traveling Wilburys song. Not that it`s bad.

Patiesībā es šo albūmu iegādājos tikai vienas dziesmas dēļ. Turklāt tā konkrētā dziesma šajā diskā nemaz nav atrodama. Runa, protams, ir par "Brimful of Asha", kompozīciju, kas uz brīdi padarīja "Cornershop" par vismaz viena kalibra mūziķiem ar Vanilla Ice, Men Without Hats un Chumbawamba - proti, viena hīta varoņiem. Taču, kā izrādās, vēl pirms 1997. gada, ka Roberts Kuks alias Fatboy Slim sadomāja remiksēt vienu no "Stūra bodītes" dziesmām. Mazliet ieskatījos grupas biogrāfijā, atklājot, ka divi tās dalībnieki ir (bija) indieši, līdz ar to "Cornershop" simbolizē stereotipu, ka ikvienam Anglijas indietim pieder kāda stūra bodīte (aka "Kwikimart"). Pirmais, ko nevar neievērot, klausoties šīs grupas debijas plati, ir tās izteikti nenopulētais skanējums. Tā ierakstīšanas laikā "Cornershop" bija mūzikas amatieri un nekaunējās no šādas slavas, līdz ar to runāt par rūpīgi producētu ierakstu, kur katrs instruments zina savu vietu, šeit būtu lieki. Saklausīt, ko grupas frontmens dzied, man vismaz izdodas visai paretām un nojaust albūma saturisko pusi var tikai aptuveni. Piemēram, kādā sakarā pirmā dziesma ir nosaukta "Jason Donovan & Tessa Sanderson"? Vienīgais, ko no tās es saklausīju, ir "Smash your head in", varbūt grupa grib pretīgo salkano dziedātāju likvidēt, varbūt viņi ir viņa aizstāvji, kas to lai zina. Vispār skanējums ir tik netīrs, ka atšķirt kompozīcijas šajā diskā ir pagrūti. "Reader`s Wives", kas bija grupas pats pirmais singls, ir mazliet košāks par citām kompozīcijām un, ar atbilstošu ieraksta kvalitāti, varbūt būtu spējis iekarot lielākas tautas simpātijas. Es gan nezinu, kāpēc mūsu visas dzīves ir līdzīgas lasītāju sievām, bet kaut kāda doma tur varbūt ir atrodama. Ierakstā netrūkst arī indiešu mūzikas elementu (galvenokārt kompozīciju nosaukumos). "Inside Rani" varētu būt ņirgāšanās par kristiešiem, bet es atkal neko nespēju apgalvot droši vokālu neskaidruma dēļ. "England`s Dreaming" viens fragments izklausās totāli pēc vēlākas šīs grupas dziesmas "Lessons Learned From Rockie I to Rockie III". Principā mani šis ieraksts nesaista, kaut gan es varētu būt idejiski šai grupai puslīdz tuvs, taču viss šis ieraksts manā izpratnē ir pārāk haotisks. Piemēram, anarhisti Chumbawamba vienmēr domā par kārtību savā mūzikā, kamēr Cornershop mēģina iet visos virzienos vienlaicīgi un rezultātā nekur īpaši nenonāk.

Meine chronologische Wanderung durch die Werke von Max Frisch geht weiter. Mit "Nun singen sie wieder" haben wir das Ende des 2. Weltkrieges erreicht. Und auch im Buch die Handlung geht von dem Krieg. Das Stück fängt mit dem Erschiessen von einer Gruppe Geiseln (21 Menschen insgesamt), das mekrwürdige and dieser Erschießung ist das Benehmen der Geiseln - sie alle singen bis zu ihrem Tod. Am Erschießen nehmen 2 Menschen an (die, wie man vorstellen kann, zu den Nazis gehören) - Karl und Herbert, sein Chef. Für Herbert das Erschießen ist nichts besonders, und auch das ist kein Wunder, da er nur befehlt und nicht tut, der Karl kann aber das nicht so leicht vergessen. Und wenn Herbert ihm noch befehlt den Pope zu erschießen, der das Grab für die Geiseln gegraben hat, da ist es ihm genug. So verläßt Karl die Armee un kommt in sein Dorf zurück, wo sein Vater versucht ihm zu erklären, daß er zu den Nazis rückkehren muß. Da er darauf nicht bereit ist, so hängt Karl sich einfach auf. Der Pope wird natürlich auch erschossen, ebenso wie der Vater Karls, den Herbert, sein ehemaliger bester Schüler erschiessen befehlt. Am Ende bleiben die Gestorbenen zusammen, und auch die noch Lebenden zusammen. Die Lebenden glauben, daß die Verlüßte und Tode nicht sinnlos waren, die Toten wissen natürlich, daß alles sinnlos war und das noch viel Mist in ihren Namen getan wird. Und am Ende behauptet einer der toten, daß alles sinnlos ist. Nur die Liebe ist schön, weil die Liebe als einzige selber weiß, daß sie sinnlos ist. Tragisch und schön.

Damn! I`m not particulary interested in Latvian music but this one is got to be the worst album of music I`ve ever heard. Ok, I know that the performer is not a serious act of music but is supposed to be comedy. Yet, I can not be completely blind and uncapable to observe that apart from the fact that this "comic" stuff is about as funny as it is smart and witty (which you can probably guess is a number that you`d rarely find on a scale of one to ten). Some of the songs nearly approach being listenable, yet the dreadful quality of the performance ruins everything. I`m not hoping that the singing would be any good, that melodies would be any better, anyhow it`s just a complete pile of crap.

Ja pavisam godīgi, bet patiešām pavisam godīgi, es nezinu, ko šis ieraksts dara manā mūzikas kolekcijā. Laikam tas tur parādījās, jo tolaik bija kaut kāda viena "Ash" dziesma, kas man tīri labi patika, bet tā ne tikai nav atrodama šajā diskā, bet es pat nezinu, kas tā bija par dziesmu un pēc kā tā izklausījās. Par "Nu-Clear Sounds" varu teikt, ka tas ir divdaļīgs albūms - ieraksts, kurā sadzīvo melodiski vienkāršas dziesmas un dziesmas ar spēcīgu ģitāras zāģa elementu. Lai gan vispār es tipiski esmu smagākas un aktīvākas mūzikas cienītājs, "Ash" gadījumā man tuvākas šķiet klusās dziesmas. Tikām kamēr "Projects", "Death Trip 21" vai "Fortune Teller" ļoti nosacīti ir nosaucamas par foršām dziesmām, "Nukleārās skaņas" spēj piedāvāt arī kaut ko jaukāku. No enerģiskajām dziesmām vienīgā patiešām foršā ir "Jesus says". No tās teksta man gan neizdodas saprast, ko tieši Jēzus saka, bet par to es neuztraucos. Vispār jāatzīst, ka no satura viedokļa vairums "Ash" kompozīciju ir visai bezjēdzīgas un līdzīgus tekstus arī es visādiem poetry.com konkursiem esmu rakstījis. Par albūma labāko dziesmu uzskatu atmosfērisko "Folk Song", kas gan nav nekāda tautasdziesma, bet tikai draudzīgs folkroks. Vēl arī "Aphrodite" ir skaista, bet nezinu, kaut kā "Ash" laikam nav mana grupa. Es varu šādu mūziku klausīties, bet gluži tāpat kā kurmītis var nerakt, es varu "Ash" arī neklausīties un nejusties neko bēdīgs bez šīs grupas daiļrades.

Pedro Almadovars ir ģeniāls režisors, tas nav apšaubāmi. Tāpat nav apšaubāmi tas, ka viņam ir zināmas novirzes. Šajā gadījumā es nedomāju P.A. seksuālo orientāciju, jo par to, kas šajā sakarā ir un kas nav novirzes, vienmēr var strīdēties. Tomēr visās bez izņēmuma viņa filmās netrūkst kaut kā mazliet perversi pretīga. Pieminēšu tikai manis redzētās lentes. "Kika" - maniakāls sieviešu slepkava, ārprātīgs izvarotājs, vairākas seksa apsēstas sievietes. "Runā ar viņu" - vidēji traks tips, kas padara grūtu sievieti komā. "Viss par manu māti" - transseksuālis, no kura stāvoklī paliek un inficējas mūķene. "Sliktā audzināšana" - vairākas no narkotikām atkarīgas, ar prostitūciju nodarbojošās transpersonas. Salīdzinoši ar agrākajām filmām "Atgriezties" ir tīri mierīga. Te gan, protams, ir paaudzēm "pārmantota" seksuālā izmantošana no tēva puses, kas rezultējas meitenē, kuras tēvs ir arī viņas vectēvs, ir viens personāžs, kuru (visticamākais) atveido transpersona, bet tas patiesībā arī viss. Vēl šajā filmā ir Penelope Krusa, kura atveido Raimundu, kura arī ir tā persona, kas sanāk vienlaicīgi savai meitai Paulai arī māte. Vēl šajā filmā iesaistās Raimundas māte, par kuru visi domā, ka viņa ir mirusi un spokojas, bet patiesībā viņa ir sadedzinājusi savu vīru un viņa mīļāko, bet tagad bēguļo. Raimundas māsa Sola ir atraitne, kura pārtiek no nelegālas frizētavas savā dzīvoklī. Raimundas vīrs Pako zaudē darbu un alkohola reibumā iekārē uzbrūk savai audžumeitai Paulai, kas viņu nogalina, pēc kā Raimunda līķi ievieto ledusskapī un tur ilgi glabā. Patiesībā kā juridiskos jautājumos nedaudz izglītotiem cilvēkiem mums vajadzētu saprast, ka Raimundas stratēģija līķa noslēpšanai ir vairāk nekā idiotiska. Tā vietā, lai izsauktu policiju, kas konstatē, ka piedzēries vīrietis ir mēģinājis izvarot mazgadīgo, kas aizstāvoties viņu ir nejauši nogalinājusi, tur nekāda krimināllieta nesanāktu. It īpaši zinot to, ka Eiropas Savienībā bērnu tiesībām ir ļoti augsta prioritāte. Protams, iespējams, ka Raimunda to nezina. Otra apšaubāmā epizode ir tā, kad viņa (Penelope Krusa) vienatnē spēj pacelt Pako līķi, lai to ievietotu saldētavā. Es patiešām gribētu redzēt, kā viņa to reālajā pasaulē varētu. No malas vismaz izskatās, ka viņai maisā ir ietīts nevis vīrietis, bet paklājs, taču tas nav būtiski, lai arī, protams, tas ir fušieris. Vēl viens fušieris ir tas, kā Krusa "dzied". Tur var tik labi pateikt, ka reālā dziedātāja nav viņa, bet gan kāda reāla dziedātāja ar savādāku balsi, ka vienkārši var just, ka Penelope tikai muti vien plāta. Bet nu pietiks par negatīvo. Pozitīvais Almadovara filmās allaž ir interesanti skati, neordināras košas krāsas. Runājot par interesantiem skatiem, pirmkārt prātā nāk tas, kā Raimunda mazgā traukus un mums rāda skatu no augšas uz izgriezumu, tāpat Pako līķis tiek rādīts ļoti mākslinieciski. Vispār jāatzīmē, ka šajā filmā ir ļoti maz baisu skatu - ne te ir plikņi, ne vardarbība, viss notiek aizkadrā, gluži kā romiešu teātrī.

The creation of the fantasy world and its first age seem to be quite boring to me. Good ol` John.R.R. must have been quite nuts to create such a detailed history of his fantasy world. Man, are those names the characters got, complicated. It didn`t seem to me that there were many great quotes in here, at least I didn`t find anything I would like to remember.

Rarely have I encountered such problems writing a review of a book as the ones I have right now. And why is that? Because the book in question is not only a worldwide bestseller that has left quite an impact on zillions of people but mainly because my attitude towards it isn`t really determined. There`s this professor Langdon who tries to solve the mystery of a French guy who did some important work in the Louvre. He`s wanted for murder of that fellow by the French police, but there`s the dead man`s granddaughter helping him. Together they try to solve both this mystery and the mystery of the holy grail itself. The ideas of the book? Not too many of them, I must say, basically it`s the holy femininity that has been hidden by Christianity through the ages, and now has to be revealed. The writing is pretty plain - Dan Brown is surely no great literate - his writing style is simple and clichesque, the tension isn`t especially high and the riddles are not too inventive. You see, I like the message, but I don`t like the letter, that`s something like that. In the hands of a better writer this could have been a great book, and a great film could be made from this, but as it is - it`s not much more than a good video game, something between "Broken Sword" and "Tomb Raider".