Kazhes pierakstu burtnīca

Actually there`s a real big-screen motion picture of tHGttG coming out next year, but until then I can settle for this BBC film. Not that it`s bad, not at all. The story goes basically through the first two books of the Guide (actually, it`s the 6 radio episodes, but it doesn`t really matter), where Arthur Dent`s house is bulldozed to make a bypass, and so is Earth dissintegrated to make a transgalactic bypass. But Arthur manages to leave the Earth together with his friend Ford Prefect who just happens to come from a planet somewhere in Beetlegeuse 5. On their space hitchhiking voyage they meet the bi-headed Zaphod Beetlebrox and Trillian, a girl Artur once met at a party. If you haven`t read the book or watched the film, or heard the radio program, it probably makes no sense to you, therefore I won`t go on raving about the story. I liked it, hey, I forgot to mention that it`s all by Douglas Adams! Anyhow, the special effects aren`t particulary impressive, but it`s a TV movie, for christssake! At least there`s nothing offensive about it, ok, maybe the look of Marvin is offensive, but never mind that. You gotta dig deeper - and if you do that, you`ll notice what a good comedy this is.

What on earth made me classify in this factoid UK as a whole country? Only my own stupidity can be blamed. Would I otherwise have to call Well a British writer? Hell, no! This guy`s from Scotland, and everybody knows that the Brits are usually considered to be English. And from "Trainspotting", another one of Welsh`s works we know that the English are nothing but wankers. What Welsh does is write in his Scottish dialect which is a bit hard to get for a non-english person like my humble self. All those weird words starting from `ken` instead of `know` and going all the way from that occasional `wee` meaning `small` you have to be alert that the language isn`t always very easy to get through. The story we hear is mostly the inner monologue of a corrupted cop named Bruce Robertson and of his typeworm who apparantely doesn`t have a name. The cop has to solve a case of a black guy being murdered but he doesn`t really care aboot it `cos there`s enough drugs, shagging and mocking his colleagues to fill his life with everything he needs. Basically Bruce is an asshole. Even if he has a somewhat positive attitude towards some person he still prefers to fuck this persons life up in a way only he can - because he`s a smart asshole for sure. He can be nice if he wants to because he knows how to play his little games. And the only thing he can`t really cope with is that tapeworm of his, who`s not letting loose. Although I hate the kind of person like Bruce Robertson and all his putting the beef in hoors (in the arse mostly) is disgusting the book still is a pretty cool one. The only thing that bothers me is the fact that Welsh is kinda a writer of limited capabilities - once he found his brand of writing he doesn`t get too adventurous sticking to the slang, to the drugs and to Scotland.

Those Residents were some fine fellows who surely had done their homework before recording an album. On this fine record the eye-ball like mysterious creatures calling themselves residents invented a brand new approach towards making an LP. Logically reasoning that each pop song is basically a repetition of verse and chorus they decided to dump the repetition in order to be able to put 40 songs on a 40 minute long LP. And with the release of this album in the form of a CD we get a whole 50 tracks instead of those 40. What`s not so great about the record is that the songs aren`t that catchy and that they rarely have both a verse and a chorus, and they for sure don`t have too many different instruments on those songs. I can`t really name any highlights but the bonus material where we get goofy versions of "Hit the Road Jack" and "Jailhouse Rock". I guess only particulary weird people would enjoy this album and listen to it on a regular basis, but as a historical document and as a weird adventurous record it does in deed follow its purposes. Not that I am likely to listen to it again... at least in the next few years (that`s why the rating ain`t particulary high).

Jāatzīst, ka vienā brīdī man vajadzētu apstāties un pārstāt klausīties aizdomīgas kvalitātes vecas grupas. Šis varētu būt tas brīdis. It īpaši to pastiprina informācija, ko šodien ieguvu, ka lejuplāde mūsu kantorī tomēr ir aizliegta. Pagaidām gan nav ticis norādīts uz mani personīgi, bet admins solījās, ka ja viņš atklās, kurš viņam netu bremzē, tad tam cilvēkam vispār gandrīz visu "nogriezīs". Lai gan tajā brīdī, kad viņš izteica sašutumu, es noteikti nebiju "vainīgais", droši vien tagad ar downloadiem piebremzēšu līdz nullei. Un "Four Levels Of Existence" dēļ iekulties nepatikšanās noteikti nebūtu prātīgi. Šīs grupas galvenā īpatnība ir tās izcelšanās valsts - Grieķija. Līdz ar to tās teksti man nepavisam nav saprotami, kaut gan valodas plūsmas ziņā man tā šķiet pat diezgan līdzīga kaut kādiem slovākiem un tamlīdzīgiem tipāžiem. Stilistiski šis ieraksts ir kaut kur pa vidu starp progroku un hārdroku, īsti nevelkot ne vienā, ne otrā virzienā. Kāda ir tā tematika, es dabisku iemeslu dēļ arī nezinu, ja nu vienīgi kaut ko var izsecināt no tā, ka Eksistencei ir četri līmeņi. Nē, laikam nevar gan. Vispār nezinu, ko te lai īsti izsakās. Dziesmas neko atmiņā paliekošas nav, rifi primitīvi un nesaistoši, ģitāru solo ir ok, bet nekā tāda, kā dēļ es būtu gatavs apčurāties. Vispār progroks tas laikam tomēr nav - pārāk maz dažādu veidu instrumentu un pārāk īsas dziesmas. Hārdroks gan tāds īsts arī ne - nav tā mūzika tik smaga. Kaut kur lasīju, ka tā esot psihodēliska mūzika. Varbūt jau ir, bet man ar psihodēliju šie eksistences līmeņi nesaistās, ar neko citu gan arī ne. Vispār nav ko brīnīties, ka šī grupa ir tik nepopulāra, ka Vikipēdijā tai nav atbilstoša šķirkļa. Šādi ieraksti raksturojas nevis ar to, ka tie būtu neciešami slikti, ausis mokoši, neizturami, apnicīgi, bet gan ar to, ka tu, veidojot tabulu, kas raksturo grupu, nespēj atrast nevienu mīnusu un nevienu plusu. Garlaicīgi.

Eltons Džons noteikti zina, kāpēc viņš savu klausītāju lūdz pa sevi nešaut, attaisnojoties, ka viņš ir tikai vecis pie klavierēm. Patiesībā zināmi iemesli šaut daudziem varētu atrasties un vairums no tiem meklējami albūma skanējumā. Lai gan 1972. gadā Eltons vēl bija visai jauns un vēl ne tuvu nebija tā pārdevies sabiedrības gaumei, kā to viņš paspēja izdarīt astoņdesmitajos, par diez ko skaistu ierakstu "Don`t shoot me" es nosaukt neņemtos. Tā skanējumam pietrūkst kaut kāda dzidruma, samiksēts tas noteikti nav optimālā veidā, tā, piemēram, albūmu ievadošā "Daniel" (kas, starp citu, ļoti līdzinās "Tiny Dancer") ir ļoti skaista dziesmiņa, tikai skan tā kaut kā duļķaini, bet Eltons nav no tiem mūziķiem, kuriem duļķains skanējums piestāv, nav tak viņš nekāds netīrais rokeris, bet gan maigais gejiņš (nevarēju atturēties). "Teacher I Need You" izklausās pēc agrīnas "I`m still standing" versijas, varbūt labākas par oriģinālu, bet teksta ziņā mazliet pastulbas. Vispār man patīk labāk Eltons tajās dziesmās, kurās viņš mazāk uzticas savām jaukajām klavierītēm, bet iesaista citus mūziķus, tādējādi paaugstinot mūzikas enerģijas līmeni, kā piemēram, dziesmā "Elderberry wine". Tikām klausīties kaut ko tik neciešami garlaicīgu kā "Blues for my baby and me" ir patiešām grūti, it īpaši ievērojot, ka šis borfests ilgst 5:42. Vēl viena balāde "Have mercy on the criminal" ir labāka, tomēr arī par garu. Smieklīga, protams, ir dziesma "I`m gonna be a teenage idol", kas piedāvā iepazīt Eltonu Džonu kā pseido glam roka mūziķi. Tikām `Texas love song` viņu pasniedz kā miegu izraisošu kantrī mūziķi un tādi puiši nemaz nav manā gaumē, piedod Elton! Albūma galvenais hīts neapšaubāmi ir "Crocodile Rock" - klavieru rokenrols atkal ar glema piesitienu, forša un viegli baudāma kompozīcija, tomēr šī albūma būtiskākā vaina ir tāda, ka no tā 10 dziesmām labi ja piecas ir vairāk vai mazāk interesantas, kamēr vismaz puse diska pilda tikai otras puses pagarināšanas funkcijas un vismaz es to neuzskatu par izcila albūma pazīmi. Vismaz es savā ierakstu kolekcijā labprātāk iegūtu kādas 3 šī albūma dziesmas un nevis visu albūmu.

This is the first film of the dilogy which gave us "Vanilla Sky". Actually, this isn`t the first part but the first version of Vanilla Sky done by some Spanish director. What`s weird about this film that there`s Penelope Cruz in the same role she also played in the film with Cruise. To be honest, there`s not very much difference between the films - maybe in this one the main hero`s face is ruined more than in the other one, but apart from that it`s still the same film with the same ideas. Oh, I forgot that there`s nothing from Monet in here (or was it the other guy - Manet? I`m not sure).

Woody Allen is a jerk! Now I can state that clearly! This happens to be his best film, according to the IMDB but it`s stupid, boring and everything that goes with it. Ok, I know that Woodie got his own style of comedy that nobody has ever tried to reproduce (ok, probably someone has, I really don`t care), but his style isn`t particulary good. Ok, it`s a bit odd seing a film that sounds like a documentary or an amateur film (I don`t have the right words to describe it), but there`s nothing special about it. Ok, I can probably say that this film depicts life as it is, without making you feel like you watch a movie, but as if you were watching life itself, but in that case - life isn`t very interesting, and so is the case with this film. Alvy (Woody) breaks up with his girlfriend Annie Hall, and re-lives their relationship in a series of flashbacks. Most of which are boring - rarely have I seen something this uninteresting. Ok, the Woody`s character is a bit funny but it`s the same character he has played in his other 30 films - a guy having problems in his sex life because there`s no harmony in bed between him and his woman, who`s a silly nerd, good for nothing, well, whatever, I don`t even wanna talk about. And how can fans and critics adore this utterless piece of junk - is a real mystery to me. The rating of 4.0 is too high for this film, but only for the originality of style it gets it from me. Heck, "A Midssummer Night`s Sex Comedy" was much better than this, and it still didn`t really ring the bell!

It`s been some 15 years since I last seen this film. Maybe less. But not much less. Therefore I partly watched it for the first time. A cast of Tom Cruise and Dustin Hoffman is an impressive one (although back then Dustin was much more of a famous actor than Tommy-the-pretty-boy). Tom plays Charlie who after the death of his millionaire father doesn`t get what he expected and the money is left to his retarded (actually "idiot savant") older brother Ray whos existence he didn`t even know about. So Charlie kidnaps Raymond hoping to get some part of the money from him. Or he doesn`t kidnap him, `cos Ray can`t really be kidnapped. He`s weird, you see. And he can`t get away from his routine. The best things about this film are that it doesn`t get too sugary, that it doesn`t have a silly happy end or a really tragical ending, and acting is brilliant as you could probably guess. I also liked the song with the opening titles. Probably it ain`t the best film ever made but a very good one for sure.

Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.

Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.