Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot noskatījāmies "Drugstore Cowboy", filmu, kura manā datorā parādījās vienlaicīgi ar "Naked Lunch" un "Requiem for a Dream" (kuru vēl neesmu saņēmies noskatīties atkārtoti). Patiesībā šī ir diezgan skaidra un saprotama filma par narkotikām. Mets Dilons ir Bobs, kurš vada 4 cilvēku bandu, kas specializējas uz aptieku apzagšanu, lai iegūtu narkotikas. Vēl viņa komandā ietilpst Diāna, viņa sieva, kuru viņš bezgalīgi mīl un kura bezgalīgi mīl narkotikas (citāts iz filmas sākuma), viņa čoms Riks un šamā draudzene Nadīne. Tā nu viņi četratā ņemas, visu laiku bēguļojot no policistiem, kuri to vien domā, kā viņus savākt aiz restēm. Bobam ir zināmās zīmes, no kurām jāizvairās, lai varētu narkodzīvē kaut ko sasniegt un viena šāda sliktā zīmē parādās, kad Nadīne nejauši ieminas, ka viņai un Rikam gribētos iegādāties suni, bet suņa pieminēšana nozīmē 30 dienas neveiksmju. Līdz ar to viņi pamet pilsētu un dodas ceļojumā pa reģioniem. Kad Bobs sakliedz uz Nadīnu, ka viņas dēļ viņiem nekas nesanāk (pēc tam, kad viņa sataisījusi troksni, kura dēļ nācies pārtraukt kādas neapsargātas aptiekas apzagšanu), šī sadusmojas un izdara pašnāvību pārdozējot, atstājot uz gultas cepuri, kas Boba pasaulē nozīmē vismaz 15 gadus neveiksmju. Šīs neveiksmes jau sākas, kad Bobs gandrīz tiek aizturēts, mēģinot apzagt slimnīcu. Viss beidzas viņam šajā reizē labvēlīgi, toties radušās problēmas, ko darīt ar Nadīnas līķi, jo konkrētajā štatā pārdozēšana tiek pielīdzīnāta slepkavībai. Un labākais ir tas, ka bandai ir jāatstāj savs viesnīcas numurs, jo tas ticis rezervēts šerifu sanāksmei. Ar pūlēm viņi līķi tomēr no viesnīcas izdabū, bet Bobs izlēmis mest mieru savai darbībai, tā kā tāpat veiksmes daudzus gadus nebūs un pierakstīties programmā, lai ārstētos no narkotikām. Šādā iestādē viņš satiek savu čomu, vecu mācītāju un narkomānu, kuru atveido pats William S. Burroughs, leģendārais bītņiku rakstnieks un atkarīgais. Beigās, kad pārītis jaunu narkomānu Bobu gandrīz nogalina un viņu ved "ātrajos", viņš domā par to, ka cepures lāstam vajadzētu tagad būt izpirktam. Līdz ar to, ja viņš izdzīvos, viņam būs iespējas atgriezties. Tomēr tikai ja. Vispār - laba filma, priekš narkotiku filmas pat ne gruzoniska, protams, tas nav "Trainspotting" vai "Requiem for a Dream", bet vismaz "Sweet Sixteen" līmenī tā noteikti ir. Turklāt Berouza personāžs - riktīga odziņa.

Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.

I don`t pretend to know much about this band, `cos I don`t. I`m only pretty aware of the fact that it`s quite a new one for sure (at least it wasn`t formed in 1964 by a younger brother Paul McCartney never knew he had). What FoW do is basically playing unoffensive college rock for teenies of 1990`s/2000`s. They don`t pretend to make any significant artistic statements, they don`t pretend to be the next Captain Beefhearts or whatever. They are capable of `Mexican Wine`, a poppy song that somehow reminds me of Weird Al Yankovic. They are cepable of writing memorable melodies and quite decent lyrics. But they aren`t really capable of rocking hard, and they certainly aren`t capable of breaking the formula of college rock. And at that they aren`t particulary different from your average "Busted", with the exception that they are much more talented and aren`t just dummies used by some corporate assholes. Yet apart from that teeny-weeny thing they are just like those silly "Busted" punk-wannabees.

Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".

Šis romāns ir turpinājums Jirgam Reinhardam un vēl mazliet mazāk interesants par savu priekšteci. Šeit mēs izsekojam vairāku sieviešu attiecībām ar Jirgu Reinhardu, kas pamazām nodzīvojas līdz visai zemam līmenim, kā arī izsekojam pašam Jirgam Reinhardam. Patiesību sakot, baismīgi garlaicīgi un tā, ka man pat negribas ieslīgt detaļās, kālab tieši man šī grāmata likās garlaicīga, jo pietiek ar pašu garlaicības faktu, nekādi papildu komentāri tur nav nepieciešami.

When Shrek episode One first came out, it was a hit, and now it`s back and not in black. Shrek is a green ogre who rarely is in a good mood, which is no surprise for someone looking like him. He`s a mean bone crushing machine, but he has married a princess who has given up being pretty just for him. But everything isn`t that simple for princess Fiona has her parents that want to meet her newlywed husband but aren`t informed about his looks. Fiona`s father is played (or let`s say - spoken) by John Cleese. I totally adore him, but in this movie he`s nothing special. Probably, it`s because you never actually get a chance to see him (although the king does resemble Mr. Cleese`s appearance). And there`s a donkey in the film! And an evil fairy godmother! And Puss in Boots who sounds just like Antonio Banderas! What more can you want? Not that much. If this wasn`t a sequel and the funny usage of characters from different fairy tales wasn`t already a familiar thing to me, I would rate this thing higher, but you see - you can`t milk the same fairies more than once. Although I do like the fact that both leading characters don`t use the possibility to become good looking, `cos they don`t need that to be happy.

I guess not without a reason I consider myself quite a fan of Mr. Murakami`s writing style which bears very little from his Japanese culture and very much from everything else. As I read on the back cover of this book this novel was the one that brought Mr. Murakami recognision of the world. To be honest, I don`t agree with the world in that case. Vanatabe remembers the days of his youth, the time he knew Naoko. She was once the girlfriend of his very best friend, but after the friend died he sorta got the girlfriend from him. After they had sex the first and only time Naoko went to a rehabilitation hospital because her mind wasn`t quite right. Meanwhile Vanatabe met Midori - a completely perverse girl - at the university where he studied. They also had something like a relationship. Later on Vanatabe visited Naoko at the place of her curing and met Reyko - her roommate, another weird person. In the end Naoko died but Vanatabe couldn`t manage to stay together with Midori. After having read this do you know why I didn`t like the book? I don`t think so, because I didn`t mention it yet. The book is too "erotic" - description of genitalia, masturbation, oral sex, many different sex scenes, a woman of 31 getting wet when touched in her private parts by a girl of 13 - you name it. And I, despite being quite edgy sometimes on the outside, don`t like something like this in a book. I gotta admit that things like these can`t make a good book become a bad one. But if life is really like this I don`t have too much sympathy for life. At least the ending where Vanatabe and Reyko spend a night together just so she can "have practice" - damn is that imho nasty. (I still don`t rate this book particulary low because if Murakami hadn`t gone into details of love-making the book would be quite good)

This is not fiction, or at least it`s supposed not to be fiction. On the other hand fiction is quite often less impressive than documentary. A norwegian journalist depicts a story of a muslim family in Kabul. The story is about Sultan - a book merchant - , and his family - two wifes Sharif and Sonja, his sons and his other relatives. The thing that`s most weird about the whole thing is that none of those people come off as being completely intolerable assholes, evil muslims or something like that. Sultan, for instance, is a man of culture who was a real rebel (or something like that) in the days of those crazy taleban sickos, he is liberal at some things yet he literally buys a second wife about thirty years younger than himself, he doesn`t care that his sons don`t get no education and is a real tyrant of the house. And that`s the case not only of Sultan. Probably it was the thing that saved this book for me - it wasn`t too preachy - a thing I dreaded it would be. No, it was quite interesting to learn what life can be like for a muslim. The main thing probably is that life not only sucks if you`re a muslim woman, but also if you`re a muslim man. And it puts a bit a different perspective to a lot of things, especially to my own attitude towards the whole Afganistan thing and the US. By the way, by this book it seems that Soviets weren`t one of the worst things that ever happened to Afganistan, which also is a thing I`d never think of otherwise. As a literary statement this book surely has no value, despite the fact that it does contain "stories" about people of the family.

Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".

Pēc daudzu cilvēku domām "Memento" ir viena no labākajām pēdējās desmitgades filmām. Te es nespēšu būt par izņēmumu. Patiesībā gan tā ir filma, kuru obligāti jāskatās vismaz divas reizes. Ja tu saproti, kas šajā filmā notiek, tu labāk spēj novērtēt to, cik izcili tā ir uztaisīta. Tikai tad tu saproti, kāpēc varoņi rīkojas katrā situācijā tā un ne citādi. Iespējams, būtiskākā šīs filmas iezīme, ir tas, ka tā rit atpakaļgaitā. Daļēji. Pareizāk sakot, tā sastāv no epizodēm, kas tiek rādītas apgrieztā secībā. Pa vidu gan risinās vēl pāris sižetisko līniju, kas risinās normālajā virzienā. Galvenais (krāsainais) stāsts ir par to, kā galvenais varonis meklē savas sievas slepkavu. Problēma viņam ir tikai tāda, ka pēc sievas nāves viņš vairs nespēj iegūt jaunas atmiņas un informācija viņa galvā lielākoties neuzglabājas ilgāk par 10 minūtēm, kas sistēmātisku izmeklēšanu dara vairāk vai mazāk sarežģītu. Par slepkavu varonis zina to, ka viņa vārds ir John G., bet neko īpaši vairāk. Mazāk svarīgo informāciju viņš pieraksta uz fotogrāfijām, svarīgāko - tetovējumu veidā uz sevis, šādi mēģinot iegūt pilnīgu izpratni par situāciju. Lieki teikt, ka viņš ir ļoti, ļoti tālu neceļos nokļuvis un knapi saprot, kas notiek viņam apkārt, kā arī knapi saprot, ka neko nesaprot. Patiesībā nav svarīgi, kas ir slepkava, kas ir upuris. Patiesībā filma ir diezgan traka, skatījos to šoreiz ar Lieni, kura jāsaka, ne pārāk daudz saprata no notiekošā. Man palīdzēja tas, ka tā nebija pirmā reize, kā bija pirmajā reizē - neatceros. Man ar ilglaicīgo atmiņu laikam ir problēmas.