Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: angļu) Pēc definīcijas pāris Ovens Vilsons+Bens Stillers liecina par izteikti stulbu filmu. Tipiskākie piemēri: Meet The Parents (Fockers); Wedding Crashers; Starsky&Hutch; Zoolander (kas man gan patiesībā tīri labi patika). Pēc definīcijas Vess Andersons nav īsti normāls - vismaz viņa Stīva Zīsū filma bija tāda pustraka. Rezultāts viņa un Ovena Vilsona kopdarbam tomēr ir sanācis visnotaļ baudāms un nestulbs, par spīti tam, ka filma ir vairāk nekā frīkaina. Tā stāsta par kādu lielu un ietekmīgu ģimeni - Tenenbaumiem. Tās papucītis Royal Tenenbaum jau daudzus gadus ar ģimeni nedzīvo, bet mitinās kādā viesnīcā, kurā viņš ir diezgan palielu summu parādā. Taču tad viņa sievai (jo šķīries viņš nav) parādās jauns (ne gluži) precinieks un Rojals uzskata par vajadzību "savu sievieti" atgūt. Plus viņu izmet no viesnīcas. Tad nu šis simulē, ka viņam atlikušas vien dažas nedēļas, ko dzīvot, un tās viņš (starp citu viņu atveido Gene Hackman, Holivudas klasiķis) gribētu pavadīt savas ģimenes lokā, lai kaut daļēji kompensētu savas dzīves grēkus. Ģimenē ietilpst divi dēli - Čess (Bens Stilers; paranojas pārņemts ekonomikas ģēnijs un divu dēlu tēvs vienā personā) un Ričijs (Lūks Vilsons; agrāk - profesionāls tenisa spēlētājs, tagad - bagāts dīkdienis), kā arī audžu meita Margo, kurai visa viņas mūža garumā vecais Rojals ir atgādinājis, ka viņa ģimenē ir tikai pieņemta (Margo lomā - Gvineta Paltrova). Margo ir precējusies ar par sevi vecāko psihiatru Reiliju (Bill Murray), bet nevar teikt, ka viņas dzīve ir laimīga. Kā lai arī nebūtu, bet līdzās Rojalam vecāku mājā atgriežas arī pārējā saime (kurā ietilpst arī kaimiņos uzaugušais vesternu rakstnieks Īlajs Kešs - zināms arī kā Ovens Vilsons). Tad nu viņi visi tiek samesti kopā vienā lielā putrā un var paskatīties, kas no tā visa iznāks. Stilistiski filma ir kaut kas pa vidu starp Napoleon Dynamite un to pašu Stīva Zīsū filmu - tā nav filma, kas plūst kā upe un kuru tu skaties no A līdz B, tie ir momenti, kas pāriet viens otrā kaut kādas prātam neizskaidrojamas loģikas vadīti, brīžiem liekot tev domāt, ka filma, ko tu skaties, ir pilnīgākais sviests, citos brīžos tu gribi izsaukties: ģeniāli! Un beigās tu nesaproti, kas tā tāda ir - komēdija vai drāma. Filma laba, bet nu ļoti dīvaina. Iespējams, to ir jāskatās vairākas reizes.

(valoda: angļu) Par šīs "dīvainā Ela" Jankoviča filmas eksistenci es zināju jau vairākus gadus, bet man nekādi nebija izdevies to iegūt savā īpašumā un noskatīties, bet tagad beidzot man tas ir izdevies. Jā, es esmu redzējis filmu UHF. Es tagad zinu, kāds Weird Al Yankovic ir aktieris, es zinu, kā pūdeļiem mācīt lidot un es zinu, kādēļ dzīve ir tik ļoti līdzīga slotai. Filmas galvenais varonis ir tipisks dorks Weird`a izpildījumā, kas ticis atlaists no kārtējās darbavietas un nejauši kļūst par ļoti mazpopulāras TV stacijas vadītāju. Līdzās darbam televīzijā viņam patīk sevi iztēloties par grāvējfilmu varoņiem, tādiem kā Rembo vai Indiana Džonss. Par Džordža (tā sauc Veirda varoni) galveno panākumu atslēgu kļūst apkopējs vārdā Stenlijs, kam lemts kļūt par Kanāla 62 zvaigzni. Tiesa, sižets filmā ir ļoti nebūtisks un galvenokārt tas kalpo, lai saistītu dažādas parodiskas un pilnīgi sviestainas epizodes (principā var teikt, ka sižetam šeit ir apmēram tikpat liela loma kā porno filmās). Filmas labākie momenti parādās lielākoties reklāmas klipos no Veirda televīzijas kanāla - piemēram, apbedīšanas dienests ar saukli: "Jums apnikušas garlaicīgas un nekvalitatīvas bēres?" vai arī lāpstiņu universālsveikals "Spatula City", kas apgalvo, ka lāpstiņa ir vislabākā dāvana mīļotajam cilvēkam. Vispār var lieliski apjaust, ka Veirda iecienītākais video formāts ir 2-3 minūtes un labākā specializācija - īsas parodijas, veselu 90 minūšu filmu viņš vienkārši nespēj pacelt. Dabiski, ka filmā iesaistītie ne pārāk augstās klases aktieri arī tur īpaši līdzēt nevar. Par šādām filmām parasti nav prātīgi žēloties, ka sižets ir muļķīgs vai ka aktierspēle nav līmeni, bet par ko gan var žēloties - šī filma nav smieklīga. Labi ja katrs piektais joks šajā filmā ir izdevies, bet vairums no tiem vismaz man pagāja garām neatskatoties. No pamatpersonāžiem vienīgi Džordžs un Stenlijs ir kaut cik intereanti un kaut cik smieklīgi, tikmēr visi viņiem apkārt, šķiet, vispār nav komēdijas dalībnieki, bet kaut kādi nejauši uz ekrāna nokļuvuši statisti. Salīdzinoši ar citām stulbām komēdijām UHF ir salīdzinoši maz trulo joku iz kategorijas ar kāju pa olām, taču problēma ir tāda, ka lielākā daļa joku vispār nav jūtami, proti, es kā skatītājs nespēju saprast, ka tie kaut vienam cilvēkam varētu šķist smieklīgi. Protams, tā nav vissliktākā komēdija, kādu man ir nācies redzēt, bet no labas komēdijas šo filmu šķir apmēram attālums no latviešu TV5 līdz BBC. Precīzāk sakot - gaismas gadi.

To some people `Electric Light Orchestra` is a great band that recorded some superb albums back in 1970s. To some people it`s a disastrous group of misfits that recorded some shitty disco music in late seventies and early eighties and didn`t do much better afterwards. To me it`s just a band that performed a cover of Chuck Berry`s "Roll over Beethoven". Yet, they were no one hit wonders, and this album is considered one of their finest works. 8 tracks can be found on this album and each one of them has something to offer. No, I don`t mean to tell that this is something tremendously great or something like that, despite the fact that the music is overblown indeed, with whole lot of violins, classical operatic elements and the title of the album ain`t "Bananas" either. Apart from Chuck Berry those fellows are undoubtedly influenced by the McCartney side of Beatles, having some beautiful melodical ditties on this round plastic thingy. There`s "Telephone line" with that beautiful "Do-do-do-do-wa" part, then there`s "Livin` thing" sung in falsetto but with those nice violins that no Bee Gees could ever come up with. If you`re not that happy right now you can probably listen to "Shangri-La" although the Kinks did have a much better Shangri-La than those fellows. The opening "Tightrope" is a proof that I somehow didn`t notice that those "Traveling Wilburys" had much of Jeff Lynne (the leader of ELO) in them. You can never stop learning, you know.

Ar Revolver turpinās Bītlu transformācija. Narkotikas, narkotikas, kas gan cits? Uzreiz bagātinās dziesmu saturs, skaņa kļūst pilnīgi savādāka. Šis ir pirmais viņu albūms, kuru ievada Harisona sacerēta kompozīcija - un turklāt kāda - "Taxman"! Pirmkārt, te nav mīlestības, otrkārt tā ir visai pasmaga, treškārt tai pat ir aktuāls saturs, ceturtkārt - lielisks ģitāru skanējums, kas nerada nekādas retro sajūtas. Otro kompozīciju piedāvā Makartnijs - "Eleanor Rigby" - grūti iedomāties perfektāku dziesmu par mazajiem un nenozīmīgajiem un nelaimīgajiem. Zināmā mērā - Nowehere Man turpinājums. Apliecinājums tam, ka Bītlu dziesmās parādās stāsti un pazūd smukas vārdu virtenes meitenīšu auditorijai. Trešā kompozīcija - Lenons. "I`m Only Sleeping". Salda dziesma, kurā varētu parādīties arī narkotiku noskaņas, pilnīgi iespējams.

(valoda: krievu) Ja tā labi padomā, es īsti neatceros, kad iepriekšējo reizi skatījos kādu no Indianas Džonsa filmām. Noteikti - pasen. Ar garantiju - pamatskolā. Iespējams - sākumskolā. Pa televizoru. Varbūt videomagnetafonā, varbūt nē. Vismaz pašu šo filmu par svēto grālu pēc idejas atceros, vismaz dažas epizodes. Vienu - kur viņš ar tiem "sliktajiem puišiem" vilcienā ņēmās un vienu - beigās ar tiem daudzajiem grāliem. Tas laikam arī viss. "Pēdējais krusta karš" oficiāli tiek uzskatīts par vismazāk ievērojamo no filmām Indī triloģijā. Nezinu, kāpēc tā, varbūt - tāpēc ka pēdējā, varbūt - tāpēc ka tajā netrūkstot atkārtošanās no iepriekšējām filmām. Tā kā es pārējo divu saturu atceros vēl mazliet sliktāk nekā saturu šai filmai, mani atkārtošanās netraucē. Sižets filmai ir vairāk nekā vienkāršs: Indiana Džonsas tēvs (Šons Konorijs) ir pazīstams Svētā grāla meklētājs, kas nupat ticis nolaupīts, jo bijis jau ļoti tuvu sava sapņa sasniegšanai. Tagad Indijam ir jāatrod gan savs tēvs, gan svētais grāls, pirms to ieguvuši nacisti, kuri, protams, to arī alkst iegūt savā īpašumā. Lai to izdarītu, Indianam nākas pārgulēt ar vienu seksīgu austrieti, atminēt vairākas ne pārāk sarežģītas mīklas (apmēram Da Vinči koda sarežģītībā, ne vairāk, vismaz "Broken Sword`os" parasti tās ir grūtākas. Principā var teikt, ka šī ir ideāla piedzīvojumu filma - ne pārāk daudz romantikas, ne pārāk daudz teoretizēšanas, daudz cīņas ainu, milzīga dinamika, mazliet piparota humoriņa, Ādolfa Hitlera autogrāfs, ietiepīgais tēvs, kas Indianu sauc tikai un vienīgi par "junior", ļoti minimāla saikne ar realitāti, tipiski ļaunie nacisti, kuri varētu būt izvilkti no jebkuras citas filmas, amerikāņa patriotisms, man sāk aptrūkties vārdu. Protams, "Indiana Jones" ir un paliek Indiana Jones - tā nav filma, pēc kuras noskatīšanās tu kaut ko pārdomā, nezini, kā tālāk būt. Nē, tā ir filma, kas atbild uz visiem saviem uzdotajiem jautājumiem un pēc kuras noskatīšanās tu nemēģini pieprasīt atpakaļ zaudēto naudu, jo jūties gana gandarīts tāpat. Protams, ja tev vairāk nekā pēc 10 gadiem būs jāatceras, kas šajā filmā notika un cik lielā mērā tev tā patika, tu to izdarīt nevarēsi. Bet es varēšu - ja, protams, regulāri būšu taisījis rezerves kopijas savai faktoīda datu bāzei.

Since I had very low expectations I wasn`t even dissapointed. As for a stupid teen comedy, this one is not the worst choice - it`s a bit pervert, a bit romantic and has good music in it. Some of the so called jokes are totally silly and even disturbing but one does not expect high art from a film of this category. The dance in the gay bar was cool and so was the good-behaving Stiffler. A guilty pleasure? Quite so. So what?

Man, do you even know who David Lynch is? You should - he created some masterpieces and some pieces of shit like nobody else in Hollywood. One thing you can`t blame him for is too much conventionality - simply watch "Mulholland Dr." and you`ll know what I mean by that. But it doesn`t necesserialy state that "The Dune" is as strange as some of other Lynch`s works. Nope, it isn`t weird like "The lost highway"! It`s just a screen version for a Frank Herbert novel. There`s only a single place in the universe where the Spice can be found - and it`s a planet where gigantic desert worms live in the sand, and where people with glowing blue eyes surround them. The emperor of the universe with the help of some fat floating baron (not Munchausen) kills the governor of that planet, but his son Paul Atreidis (he`s Greek, judging by the name) becomes some sort of the messiah to free the universe from the evil, starting with the emperor. Sting of "The Police" plays in this movie, although he`s role isn`t extremely huge, and his acting is nothing extraordinary. But this still is a nice fantasy movie.

Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him

Most people call this the best film about the man who wears a mast on the upper part of his face ever. They say that it`s more serious than anything ever to come out of Gotham city and that it leaves the story of comic books behind. Did I notice the difference? Partly yes and partly no. Yeah, there are several things about this film that make it less silly than some of the previous Batman flicks - at least there are no half-penguin like creatures or scientists that go crazy after some accident at an experiment. But there are several silly things as well - first, it`s the whole thing with those Tibetean ninjas or whatever they are called that happen to be a secret organisation called the "league of shadows" which has existed for several thousands of years (masons! masons! grab your sticks and kick them in the face!). Then there`s the whole thing with the idea that Batman can`t just let a villain die simply because Batman is sooo good. At least the whole thing with the part that requires a regular use of your handkerchief doesn`t developed particulary far. Surely this film is watchable and it probably goes smoothly enough to keep you interested, but as it almost always is with films like this it doesn`t stay in your memory for quite a long time. As a big screen adaptation of a comic book (which it partly remains even if the story isn`t written by whoever wrote that comic) it`s pretty solid. As solid cinematography - it`s not bad but surely not more than that.

Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!