Kazhes pierakstu burtnīca

Man, do you even know who David Lynch is? You should - he created some masterpieces and some pieces of shit like nobody else in Hollywood. One thing you can`t blame him for is too much conventionality - simply watch "Mulholland Dr." and you`ll know what I mean by that. But it doesn`t necesserialy state that "The Dune" is as strange as some of other Lynch`s works. Nope, it isn`t weird like "The lost highway"! It`s just a screen version for a Frank Herbert novel. There`s only a single place in the universe where the Spice can be found - and it`s a planet where gigantic desert worms live in the sand, and where people with glowing blue eyes surround them. The emperor of the universe with the help of some fat floating baron (not Munchausen) kills the governor of that planet, but his son Paul Atreidis (he`s Greek, judging by the name) becomes some sort of the messiah to free the universe from the evil, starting with the emperor. Sting of "The Police" plays in this movie, although he`s role isn`t extremely huge, and his acting is nothing extraordinary. But this still is a nice fantasy movie.

Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him

Most people call this the best film about the man who wears a mast on the upper part of his face ever. They say that it`s more serious than anything ever to come out of Gotham city and that it leaves the story of comic books behind. Did I notice the difference? Partly yes and partly no. Yeah, there are several things about this film that make it less silly than some of the previous Batman flicks - at least there are no half-penguin like creatures or scientists that go crazy after some accident at an experiment. But there are several silly things as well - first, it`s the whole thing with those Tibetean ninjas or whatever they are called that happen to be a secret organisation called the "league of shadows" which has existed for several thousands of years (masons! masons! grab your sticks and kick them in the face!). Then there`s the whole thing with the idea that Batman can`t just let a villain die simply because Batman is sooo good. At least the whole thing with the part that requires a regular use of your handkerchief doesn`t developed particulary far. Surely this film is watchable and it probably goes smoothly enough to keep you interested, but as it almost always is with films like this it doesn`t stay in your memory for quite a long time. As a big screen adaptation of a comic book (which it partly remains even if the story isn`t written by whoever wrote that comic) it`s pretty solid. As solid cinematography - it`s not bad but surely not more than that.

Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!

Pirmā filma par Indiju Džonsu, protams, ir sava žanra leģenda un pelnīti ieņēmusi savu vietu Holivudas zelta fondā. Tomēr manā izpratnē vietai šai filmai tomēr ir ierādīta pārāk tuvu skatuvei. Es, protams, saprotu, ka Harisons Fords, kas zirgā cīnās ar nacistiem tankā, sniedz neatkārtojamas emocijas, tomēr 16. vieta IMDb visu laiku labāko filmu sarakstā (augstāk nekā "Pilsonis Keins", starp citu) - tas manā izpratnē ir jau par daud. Tipiskākā Indianas Džonsa filmu iezīme - nekāda ievada. Mums ir jau jāzina, ka Džonss ir arheologs un profesors, kas brīvajā laikā ar pletni dzenājas pakaļ dažādiem vēstures retumiem ar mērķi tos nogādāt muzejā. Tiesa, kas arī ir raksturīgs Indianas Džonsa filmu sākumiem, viņam ne vienmēr izdodas tās vērtīgākās lietas dabūt, jo viņam allaž atrodas kāds sliktais pretinieks, kas savāc Džonsa atradumu. Šajā filmā šis sliktais ir kaut kāds franču arheologs, kas Džonsam atņem maijiem piederošu statueti. Bet pēc tam Džonss, protams, viņam spēj par to revanšēties, kad viņu ceļi krustojas atkal. Šajā gadījumā izrādās, ka Hitlers šausmīgi grib iegūt arku, kurā uzglabāti 10 baušļi un kurā ir iekšā baigākais spēks. Protams, varētu rasties jautājums, kādēl Hitleram sagribētos iegūt īpašumā kaut kādu žīdu relikviju, bet tas gan šajā kontekstā nav tik būtiski. Kā izrādās, nacisti ir atraduši kaut kur Ēģiptē kaut kādu apraktu pilsētu, zem kuras kaut kur tai arkai ir jābūt, bet tās atrašanai nepieciešams kaut kāds disks, kuru atradis pirms vairākiem gadiem bijušais Džonsa skolotājs, kura meitu Džonss tolaik pavedis. Un tagad Džonsam jābrauc uz Nepālu, lai tur šo objektu no tās meitas dabūt. Pati Meriona (Karen Allen) Nepālā nodarbojas ar to, ka uzvar dzeršanas sacensībās ar vietējiem un vada krogu. Protams, vienlaicīgi ar Džonsu no viņas disku vēlas dabūt arī nacistu bandīti, bet ir jau zināms, kurš ir krutāks. Tad nu viņi dodas uz Ēģipti, sabiedrojas tur ar kaut kādu Džonsa čomu Sallahu un atrod arku. Tad viņiem to atņem franču arheologs un nacisti, kas pārbauda, kas tajā arkā ir iekšā. Izrādas, ka arka viņus visus nogalina (izņemot labos varoņus, protams). Secinājums: Džonsam vajadzēja arku vest uz Berlīni. Protams, ja iedziļināties mazliet vairāk, var secināt, ka šī filma ir mazliet propogandas gabals. Pirmkārt, skatāmies vēsturiski. Zināms, ka 30-to vidū, kad notiek filmas darbība, nemaz tik sliktas attiecības jeņķiem ar nacistiem nebija un par sliktajiem viņi tos neuzskatīja. Tāpat zīmīgi, ka franču arheologs ir nacistu draugs - tak tomēr sliktie eiropieši. Bet atkal jau atkārtošos, šādas filmas es nevērtēju pēc to sižeta ticamības un varoņu motivācijas skaidruma. Šādās filmās galvenais ir draivs, galvenais ir vietām iepītais humors, galvenais ir savlaicīgi aizbēgt no ripojošas lodes (starp citu, skatoties šo filmu neilgi pēc UHF, sākums likās vienkārši dramatiski sviestains). Interesanti, aizraujoši, bezjēdzīgi. Un vēl - 3. daļa ir totāls pirmās daļas rip-off. Bet laikam jau šāda stila filmās tas ir ok, riteni jau par jaunu neizgudrosi.

Macca wasn`t young back in 1991 when this set was recorded and it`s a thing you can surely tell. Among all those not so young musicians who love to perform songs they originally performed when they were much younger Paulie surely ain`t one of the best. Never having been a particulary great live performer he has only become worse over the time. He can`t sing that good anymore, which can be felt on tracks like "Blackbird", "And I love her" and others. Since all the material is performed in a somewhat unformal atmosphere one shouldn`t probably bother about the actual quality of all this stuff but man does he suck in comparison to Eric Clapton`s or even Nirvana`s unplugged.

Trīs dienu mini maratonā mēs piebeidzām Indiana Džonsas sāgu. Neteikšu, ka tas būtu īpaši sarežģīti, ievērojot to, ka tās tomēr ir tikai 3 divstundu filmas. Nobeigumā gan sanāk, ka skatījāmies triloģijas otro daļu, tomēr ievērojot to, ka izņemot kopīgu galveno varoni un filmas atmosfēru, nekā cita vienojoša šajā sāgā nav, nedomāju, ka šādā veidā mēs pieļāvām kādas kļūdas. Protams, varētu būt, ka pirmā daļa bija jāskatās kā pirmā, tomēr tā bija "revolucionāra", bet pārējās tikai atkārtojošas, bet no otras puses - kāpēc gan tā būtu jādara? "Temple of Doom" ir vienīgā salīdzinoši atšķirīgā filma triloģijā - tajā neparādās ne viens vienīgs nacists (pat ne kaut kur fonā kā statists, kuru Džonss nogalina ar vienu pātagas cirtienu). Vēl viena iezīme - šoreiz Indianam nav galvenā pretinieka, ar kuru viņš cīnās visas filmas garumā. Viss sākas ar to, ka Indiana ir kaut kur Šanhajā, kur viņš neveiksmīgi mēģina nokārtot darījumu ar kaut kādu aziātu bandītu (tā, lai vismaz filmas sākumā viņš vienu reizi tiktu apčakarēts), toties viņš veiksmīgi aizbēg no sliktajiem, pie reizes savācot tā bandīta draudzeni - aktrisi un dziedātāju Villiju. Līdzi viņam dodas arī viens ķīniešu sīkais ar iesauku Short Round, kuru Indiana kaut kad savācis no ielas. Viņi bēg ar bandīta lidmašīnu, taču izrādās, ka piloti arī ir sliktie, kas ņem un savācot izpletņus lidmašīnu pamet. Tā kā viņi ir arī atlējuši degvielu un Indiana nav pilots, nākas no lidmašīnas lekt laukā, izmantojot gumijas laivu izpletņa vietā. Tā kā viņi piezemējas ūdenī, nekas slikts varoņiem, protams, nenotiek (atkal varētu pavīpsnāt par to, cik tas viss ir reālistiski, bet lai nu būtu), toties viņi nonāk kaut kādā noplukušā Indijas ciematā, no kura sliktais maharadža (vai kā nu viņu tur sauc) savācis burvju akmeni un pēc tam vēl nolaupījis visus bērnus, kuri tagad strādā raktuvēs. Kā izrādās, šamais maharadža patiesībā ir tikai bērns - marionete kaut kāda traka Kalī dievieti pielūdzoša priestera rokās, kuram nav lielāka prieka kā upurēt cilvēkus, izraujot viņiem sirdis. Starp citu, tas kults man atsauca atmiņā totāli sviestaino Bītlu filmu "Help!", no kuras varētu būt, ka Lukass un Kaufmans, radot šo veidojumu, šo to pārņēmuši (varbūt gan arī nē, bet tā vismaz būtu interesanta versija). Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tieši šeit ir tā leģendārā epizode, kad Džonss pēdējā brīdī paķer savu cepuri, riskējot pazaudēt roku (ja nemaldos, šis elements ir daudzviet ticis parodēts). Vispār man ne pārāk patīk "stulbas" filmas, bet Indiana Džonss tomēr ir stulba filma, kas man patīk. Varbūt tāpēc, ka tā ir lieliska piedzīvojumu filma, kura necenšas izlikties esam kaut kas vairāk. Visāda tur vēsturiskā informācija par kaut kādiem kultiem, kas dara to vai dara šo, tas, protams, ir baigi stilīgi, bet Spīlbergs un Lūkass lieliski saprot, ka ne jau vēsturzinātnieki grib skatīties Indiana Jones filmas, bet gan tādi vienkārši ļaudis kā tu un es. Un man patīk!

(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.

Since I didn`t like the first part of the film there was no real reason for me to watch the second one. But since I did watch, why can`t I write about it? First thing that strikes you in this film by Quentin Tarantino is how little it has to do with the first part in terms of style. While the first one was ultra-bloody this one is ultra-nothing-happening. To be frank, it`s a bit boring. Beatrice continues her mission of killing Bill, encountering his brother Budd and a one-eyed chick who`s name I have already forgotten. And in the end she also finds her daughter. Some of the stuff is, of course, unimaginable to happen, but I don`t really care about that. As much as I can tell this film reminds of Japanese movies which I have never seen and am not sure whether I want to see. What was bad, was the music. Tarantino was once famous for having a perfect soundtrack to his films, but in this one except for a cover version of "She`s not there" from the Zombies catalogue, there`s nothing to offer.

Let`s stick with the Coen brothers, shall we? Way back in 1991 they made this film, which most critics seem to be mad about. They claim that the film was mostly influenced by David Lynch. Probably they`re on to something, but to me it`s still much more a tribute to Woody Allen than anything else. First, the hero. He`s played by John Turturro and is a thirtyish Jewish writer who goes to Hollywood and signs a deal to write a film about wrestling. A goofy Jewish person with a nerdy behaviour is pretty much what I`d expect from Mr. Allen and certainly not what I`d expect from the Coen brothers. Not that the film is bad, but it can be hardly described as iteresting or something you can`t stop to watch. Ok, I didn`t fall asleep during this film but I also managed that with "Radio Days". Ok, this film is better than "Radio Days", since it`s surreal and weird, especially weird it becomes when the woman Barton has spend the night with happens to be murdered in his bed while he was sleeping. But it`s surely not a film I`m likely to watch ever again.