Kazhes pierakstu burtnīca

Daudzi gadi pagājuši kopš pēdējo reizi biju Ziemassvētku pārgājienā. Arī šogad līdz pēdējam brīdim nekas neliecināja, ka kaut kas varētu mainīties, līdz Marina man 24. datuma pēcpusdienā ieteica pavaicāt Ilzei, vai šogad kāds pārgājiens notiek, varbūt es tajā varu piedalīties (saņemot man solīto brīvsoļa laiku). Atbilde - jā, rītdien un parīt būsim slēpošanas pārgājienā - pirmajā brīdī man lika samulst, vai tas nav par ātru un vai es tam esmu gatavs, bet visai ātri lēmums bija: Jā! Ir jāiet (jāslēpo)!

No sākta gala esmu uzskatījis, ka pārgājiens Kolka - Dubulti nav domāts man. Pārgājiens mega lielā barā, milzīga distance, dalības maksa - nekas no tā visa mani nav uzrunājis. Būdams (reizēm neadekvāti) augstās domās par savu gatavību, vienmēr uzskatīju, ka man nav vērts pārbaudīt, vai es to fiziski varu, jo es jūtu - vajadzības gadījumā varētu. Neuzskatu, ka būtu tiesīgs šādus pasākumus vērtēt vai kritizēt kā tādus - zinu, ka daudziem tas ir viens no gada lielākajiem notikumiem jau vairāku gadu garumā, bet doma bija tāda, ka es neesmu viens no viņiem.

2015.gada nogalē Ziemassvētku pārgājiens izpalika, jo tā plāni pārklājās ar Vilcieniņu kausu, līdz ar to veicām pārgājiena definīcijas pārformulēšanu no "Ziemassvētku pārgājiena" uz "Jaunā gada iestartēšanas pārgājienu". Dalībnieku sastāvs sanāca ne liels, ne mazs - mēs divi, Raitis, Anita, Ilze un mana māsasmeita Ieva, kura gan darba dēļ varēja piedalīties tikai pirmajā pārgājiena dienā. Vērts piebilst, ka vispār 2.-3.janvāris ir salīdzinoši grūts laiks pārgājienam, jo pat tie biedri, kuri Jauno gadu nav sagaidījuši tik kvalitatīvi kā Edijs pēc svinībām mēdz būt mazliet pārēdušies un noguruši.

Pārgājiens Alūksne-Ape kā obligāti veicams maršruts man noskaidrojās jau pagājušā gada maijā, kad kopā ar Mārtiņu un Ivaru veicu garāko posmu Valka-Ape. Mēģināju tā iešanu organizēt vēl iepriekšējā ziemā, bet dažādu iemeslu dēļ īstenojās tas tikai 2014.gada ziemas saulgriežos. Toties kā īstenojās!

Kad vasara ir garām, ir laiks ķerties pie pārgājieniem. Kukaiņi ir aizgājuši gulēt, koki zaudējuši lapas, no rīta teltī ir patīkami atvēsinošs, nevis atbaidoši karsts, un tu vari izbaudīt pārgājienu pēc pilnas programmas.

Ziemassvētku pārgājienā iepazinu vairākas pārgājienu spēles. Dažas no tām ir spēles ar jau lielāku vēsturi, bet viena - pilnīgs jaunieviesums. Domāju, šis bloga ieraksts varētu būt pirmais publiskais šīs spēles apraksts. Līdz ar to ceru, ka tas kļūs par kanonisku noteikumu paraugu, kam sekojot "Kurzemes vārdus" spēlēs turpmāko gadsimtu garumā.

Attēlā redzams nakts pārgājiena maršruts. Kopējā distance (atbilstoši elektroniskajām kartēm) - aptuveni 24-25 kilometri. Starts: 30.decembrī 19:15 no Lilastes stacijas. Finišs: 31.decembrī 4:15 Lilastes stacijā.

Aizvadītā nakts pilnīgi noteikti bija viena no skarbākajām, kas manā dzīvē ir bijušas, jo notika tas, ko es jau sen biju vēlējies - es piedalījos kādā no slavenajiem Mārtiņa pārgājieniem. Šī pasākuma mērķis, ja par tādu vispār varēja runāt, bija apmest loku apkārt Lilastes/Ādažu poligonam un paspēt atgriezties Lilastes stacijā uz pirmo rīta vilcienu. Liels paldies Ziņģim, kas man aizdeva zābakus, jo bez laba kāju aprīkojuma būtu pilnīgs vāks. Bet tā - es neteikšu, ka pārgājiens bija viegls, nebūt nē, bet es to izturēju, un par to vien esmu lepns, ka mani nevienam nenācās nest un ka es drūmi nevilkos visiem aiz muguras, bet lielu ceļa daļu, kad nācās brist pa pretīgu sērsnu, es biju tas visurgājējs, kas devās visiem pa priekšu ar saviem septiņjūdžu soļiem.

Čau, puikas un meitenes! A takže ih roģiķeļi!