Kazhes pierakstu burtnīca

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.

Piektdienas rītā, braucot ar velosipēdu no Helsinkiem uz Espoo, viņam radās doma, ka sestdien vajadzētu aizbraukt uz Lahti. Ērtības labad sauksim viņu par Rūdolfu. Iespējams, pasē viņu dēvē kā citādi, bet kālab, lai mēs kādam skatītos pasē? Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka attālums starp šīm divām pilsētām ir nedaudz lielāks par 100 kilometriem, kam vajadzētu būt paveicamam bez sevišķām problēmām. Jā, viņš varētu iedomāties, ka viņa par 100 eiro nopirktais lietotais divritenis bija visai čābīgas kvalitātes un ka viņš pats vēl ne reizes šogad nebija nobraucis vairāk nekā 40 kilometrus dienā. Mazliet par to padomājis, viņš izlēma - problēmu nebūs! Caur Couchsurfing viņš pieteicās uz naktsmājām pie pieciem dažādiem potenciāliem saimniekiem, un visai ātri viens vārdā Jukka-Pekka pateica: ok!

... ir gājušas zudumā, pareizāk - kut kur Googles arhīvā tās glabājas, bet kas to lai zina - kur tieši, vienīgā, ko man izdevās atrast, ir šī:

Raksturīgi tavam dzīves ritmam, tu pamosties vēl pirms septiņiem. Tomēr traucēt namamāti, kuras gulta atrodas tajā pašā istabā, nevēlies, tāpēc kādu stundu savā nodabā lasi pirmo Gabriela Garsijas Markesa romānu „La Hojarasca”. Ap astoņiem arī Evelīna ir augšā un izrādās, ka viņa ir nākamais upuris tavām mistiskajām spējām apaukstēt Couchsurfing izmitinātājus – Evelīnai sāp kakls un viss liecina, ka viņa šodien no mājas neizies. Tālab tu, ātri iedzēris rīta tēju, dodies dienas gaitās, šoreiz – kā kājāmgājējs. No brokastīm atsakies, skaidrojot, ka vēl nevēlies ēst – un tie pat nav meli. Turpmāko pāris stundu laikā tu nograuz atlikušo puspaciņu baranku (pirmo pusi tu apēdi vēl vakar Rīgas lidostā), paralēli slēpņodams.

Kamēr sieva ar draudzenēm dodas uz Stokholmu, izprast, kā īsti funkcionē zviedru ģimene un vai zviedru gardīnes labi iederas darba cilvēka ikdienā, tu izlem uz vienu dienu aizbraukt uz Tamperi. Un kāpēc ne - biļete abos virzienos tev izmaksā nieka septiņus latus, tu nekad neesi bijis Somijā un vēl turklāt tev rodas lieliska iespēja nodoties geocachingam vienatnē.