Kazhes pierakstu burtnīca

Tas notika tik sen, ka gandrīz vai var teikt, ka tā vairs nav taisnība. Ūdeņu un ne tikai ūdeņu kopš tā vakara aiztecējis tik daudz, ka ne saskaitīt. LTV direktori ir nākuši un gājuši, ziema ir atkāpusies, atgriezusies un tā tālāk. Un beidzot, par spīti divu praktikantu izkrišanai no ierindas apaukstēšanās ārstēšanas izraisīta alkoholisma dēļ, Restorānvagons ir gatavs sniegt atskaiti par Vilcieniņu meistarības pēdējo kārtu un gala rezultātiem.


Sāksim ar nelielu ieskatu vēsturē - sumināsim visus līdzšinējos godalgoto vietu ieguvējus. Pirmo reizi turnīrs, ko tagad visi pazīst kā Vilcieniņu meistarību, risinājās 2014. gada pavasarī un toreiz to dēvēja par "Vilcieniņu pavasara līgu". Toreiz spraigā cīņā apsteidzot Ediju, trešo vietu izcīnīja Baiba, otro Ilze, bet par pirmo turnīra uzvarētāju kļuva Gustavs. Vari iepazīties ar pirmās sezonas noslēguma aprakstu, kas tapa vēl bez Restorānvagona līdzdalības.

Nākamajā sezonā turnīrs jau bija ieguvis savu pareizo nosaukumu - pārdēvēts par Vilcieniņu meistarību. Par sezona laureātiem (sākot ar trešo vietu) kļuva Edijs, Baiba un Guna, šoreiz vietā tieši aiz trijnieka iekārtojās Ilze, bet pirmais čempions Gustavs pat par spīti dalībai Pasaules Vilcieniņu čempionātā bija spiests samierināties ar 9. vietu. Atskats uz noslēguma pasākumu.

Trešās VM sezonas laikā līdzās pamatsacensībām vēl notika arī Vilcieniņu kausa izcīņa, kurā uzvarēja tandēms Edijs un Baiba, taču pamatsacensībās Labā krasta un Pogu dominance turpinājās. Trijniekā šoreiz pirmo reizi iekļuva Mārtiņš, otrā atkārtoti bija Baiba, bet uzvarēja - pirmā turnīra čempions Gustavs. Apsveicam laimētājus! Un - apskatām bildes no noslēguma pasākuma.

Ceturtā VM sezona turpināja tradīciju, ka uz maiņām uzvar Pogu pārstāvji, savu otro tituli izcīnot Gunai. Toties pirmajā trijniekā bija pārmaiņas - šoreiz otrais bija Raitis, bet trešā - Māra. Noslēgumā visi ieēda kūku.

Tīri teorētiski piektajai VM sezonai būtu bijis jānotiek 2017./2018. gada sezonā, taču apstākļi iegriezās citādāk. Sezonas pārtraukums notika tālab, ka meistarības organizētājiem neizdevās vienoties ar savu informatīvo atbalstītāju - laikrakstu "Restorānvagons". Turpinoties disputiem par līgumu, notika lokauts, kas ilga vesela gada garumā, līdz beidzot izdevās noslēgt jaunu kolektīvo līgumu un Meistarība varēja atstākies 2018./2019. gada sezonā. Ar to vēsturiskais atskats ir cauri un varam pievērsties piedzīvojumiem Meistarības pēdējā kārtā.

Pēdējās kārtas izspēle šogad notika tādā veidā, ka 9.-12. un 5.-8. vietas savas spēles aizvadīja individuālā kārtā, bet līderu četrinieks spēlēja publisku maču noslēguma pasākuma ietvaros. Lai arī tas neprecīzi atspoguļo hronoloģisko spēļu norisi, savu apskatu sāksim ar 9.-12. vietas grupiņas izspēles izklāstu.

Pie pēdējās grupiņas galda šajā kārtā satikās Gustavs, Marina, Raimonds N un Gundars. Spēles aizvadīja Zasulauka protektorātā - vienā no intensīvāk noslogotajiem laukumiem šajā sezonā. Pirmā spēlē - Mega Amerika. Savā ziņā var teikt, ka visu spēlētāju stratēģijas bija itin līdzīgās - izbūvēt dzelzceļu no okeāna līdz okeānam. Izvēlētie varianti gan bija atšķirīgi un neviens no tiem nebūtu saucams par kanonisku. Restorānvagona prāt, tipiskākie veidi "pāri kontinentam" uzdevumam ir (pieņemot, ka Austrumos galvenais uzdevums ir aizbūvēties uz Ņujorku, kur ienāk visvairāk misiju):
1. Sākot no Losandželosas, būvējot pa Dienvidiem:
a) Losandželosa - Elpaso- Hjūstona - Ņūorleāna - Atlanta - Nešvila - Pitsburga - Ņujorka (7 posmi, 49 punkti)
b) Losandželosa - Elpaso - Hjūstona - Atlanta - Raleja - Vašingtona - Ņujorka (6 posmi, 45 punkti)
ar apakšvariantu, atkarībā no aizbūvējuma, aizstājot Losandželosa - Elpaso ar Losandželosa - Fīniksa - Elpaso un/vai Elpaso - Hjūstonu ar Elpaso - Dallasu - Hjūstonu.
2. Sākot no Losandželosas, nebūvējot pa Dienvidiem:
a) Losandželosa - Fīniksa - Denvera - Omaha - Čikāga - Pitsburga - Ņujorka (6 posmi, 44 punkti)
b) Losandželosa - Sanfranisko - Soltleiksitija - Denvera - Omaha - Čikāga - Pitsburga - Ņujorka (7 posmi, 43 punkti)
c) Losandželosa - Sanfrancisko - Denvera - Kanzassitija - Sentluisa - Pitsburga - Ņujorka (6 posmi, 39 punkti)
d) Losandželosa - Lasvegasa - Soltleiksitija - Helēna - Duluta - Toronto - Monreāla - Toronto - Pitsburga - Ņujorka (9 posmi, 56 punkti)
3. Sākot no Sietlas:
a) Sietla - Helēna - Duluta - Toronto - Pitsburga - Ņujorka (5 punkti, 49 punkti)
b) Sietla - Kaglarī - Vinipega - Solsantemarī - Monreāla - Ņujorka (5 posmi, 51 punkts)
Protams, arī šiem visiem variantiem ir iespējami vēl apakšvarianti, un tomēr tie atspoguļo ātrākos un efektīvākos veidus, kā nonākt no viena krasta otrā. Un kādus risinājumus izvēlējās turnīra dalībnieki?
Raimondam N vispār īsti neizdevā krastus savienot, iztrūkstot vienam posmam. Bet, ja šis savienojums būtu pabeigts, tad tas būtu: Sanfrancisko - Soltleiksitija - Oklahomasitija - Litlroka - Nešvila - Pitsburga - Ņujorka (6 posmi, 38 punkti).
Gundars izbūvēja Losandželosa - Fīniksa - Santafē - Elpaso - Dallasa - Litlroka - Sentluisa - Čikāga - Pitsburga - Ņujorka (9 posmi, 29 punkti)
Marina: Sietla - Vankuvera - Kalgarī - Helēna - Omaha - Duluta - Čikāga - Setluisa - Nešvila - Atlanta - Raleja - Vašingtona - Ņujorka (12 posmi, 39 punkti)
Un Gustavs: Losandželosa - Elpaso - Hjūstona - Dallas - Oklahomasitija - Kanzassitija - Duluta - Soltleiksitija - Solsantemarī - Monreāla - Bostona - Ņujorka (11 posmi, 58 punkti)

Ko mēs no šī varam secināt? Pirmkārt, ka "Restorānvagons" šoreiz piesaistījis praktikantu ar vismaz sākumskolas zināšanām matemātikā, bet otrkārt to, ka efektīvs Ņujorkas - Losandželosas savienojums nebija spēlētāju mērķis. Teiksim godīgi, apskatot izbūvēto tīklu, redakcijai nebija ne mazāko šaubu, ka spēlē vajadzēja uzvarēt Gustavam - divi sešinieka posmi, labs tīkls pāri kontinentam, spēles gaitā bija novērots, ka Gustavs "piecēla" klāt labas misijas. BET ne vella! Pirmo uzvaru turnīrā izcīnīja Gundars, kurš spēlēja klusi un neuzkrītoši un rezultatīvi. 83 punkti par misijām, un spēle darīta! Tiesa, arī pārējiem dalībniekiem punkti sanāca pieklājīgi - ja pirmajai vietai tādi bija 134, tad pēdējai - 120 (127 Gustavam, 124 Marinai, 120 - Raimondam N). Laikam jau galvenais triks, spēlējot Mega ASV, ir atcerēties, ka tajā ir pilnīgi cits misiju piedāvājums nekā Amerikas pamatspēlē un ir visai zems procents misiju, kas savieno lielās pilsētas, līdz ar to paļauties uz to, ka kādu 4-5 metropoļu savienošana tev dos iespēju regulāri tikt pie izpildītām misijām, nevar. Gustavs gan pamanījās izpildīt veselas 8 misijas, bet viņa kontā arī 4 neizpildītas (nez, vai kāds atceras laikus, kad Gustavs pabeidza sezonu ar ne vairāk kā vienu neizpildītu misiju?)

Vēl mazāk uz kaut ko var paļauties Francijas spēlē, kura turnīrā bija iekļauta pirmo reizi. Šīs spēles īpatnība ir tajā, ka dalībnieki paši izvēlas, kurā krāsā būs katrs posms un itin bieži būvniecībai vajag vairāk laika nekā citās spēlēs (protams, neskaitot UK spēli, kur var gadīties, ka tev viena posma izbūvei būs nepieciešams iegādāties četras dažādas tehnoloģijas!). Francijā arī ir grūti saprast, cik daudz misiju varēs izpildīt, vai un kādā mērā traucēs citi dalībnieki un tā tālāk. Šajā spēlē sevi no labākās puses parādīja Gustavs - viņam 129 punkti, kamēr Raimondam N otrajā vietā - tikai 101, Marinai - 90, bet pirmās spēles uzvarētājam Gundaram - knapi 72 punkti (tai skaitā 14 no misijām). Likumsakarīgi šo divu spēļu rezultātā Gustavs, kas savu bagāžu papildināja ar 199.8 punktiem varēja cerēt tikt augstāk kopvērtējumā. Marinai tikām bija garantēta 10. vieta, Raimondam N - 11. un Gundaram - atlikusī.

Otrā grupiņā spēlēja Māra, Raimonds K, Irbe un Baiba. Primārā cīņa solījās būt starp Baibu un Irbi, kuras tiešajā cīņā vēlājās noskaidrot, kura tad būs labākā viņu dzīvokļa pārstāve šajā meistarībā. Eh, kā iet gadi! Kad vēl notika Vilcieniņu pavasara līga, Irbe gauži pārdzīvoja katru neveiksmi, reizēm nespējot savaldīt asaras. Un tagad ņem un cīnās par to, kas būs labāka - meita vai mamma. Protams, zināms, ka orientēšanās sportā tas brīdis, kad "Jaunais kasieris pie lodziņa" uzvarēja tradicionālo "Kasieri pie lodziņa" jau ir aiz muguras, bet vai tā stunda būtu pienākusi arī Vilcieniņu meistarībā? Atbilde jau tuvākajās rindkopās!

Spēles risinājās Nikolā rezidencē, viesus cienājot ar pirmā labuma amerikāņu picu no Salaspils (par godu Amerikas spēlei) un ne mazāka labuma franču konditorejas produktiem no Rīgas (par godu Francijai). Šajā grupiņā Irbe izvēlējās izbūvēt uzreiz divus itin tradicionālus Rietumu-Austrumu savienojumus (gan no Losandželosas, gan no Sietlas), kamēr Baiba vāca punktus no Austrumu misijām, līdz Rietumu piekrastei nemaz neaizbūvējoties. Raimonds K būvēja tādus posmus, it kā spēlētu pamatspēli, rezultātā iebrauca trīs neizpildītās misijās un sevi pilnībā izslēdza no augstāko vietu pretendentu loka. Visubeidzot Māra izbūvēja diezgan alternatīvu maršrutu uz Maiami. Rezultāti bija tādi, ka visai pārliecinoši uzvarēja Irbe, Baiba bija otrā, Māra trešā un Raimonds K - pēdējais. Procentuālo punktu ziņā šī spēle bija mazāk blīva kā 9.-12. vietu grupā - kamēr tur ceturtā vieta tika pie 89.6 punktiem, tad šeit otrā - pie 82.8 un ceturtā - pie 72.8.

Francijas izspēlē tikām skaidri parādījās, cik šajā spēlē svarīga ir pieredze. Māra kā spēles īpašniece viesiem ierādīja viņu pareizo vietu, savācot gan lielāko punktu skaitu par ceļu būvi, gan par misijām, gan arī par bonusiem. Salīdzinoši vismazāk sliktais no pārējiem trim bija Raimonds K. ar 78.6 punktiem, kamēr Irbe izpildīja savu svarīgāko uzdevumu - pārspēja Baibu, garantējot vietu viņai priekšā arī kopvērtējumā. Kas attiecas uz kopvērtējumu, tā kā pirms šīs kārtas 5.-8. vietu rezultāti bija ļoti blīvi, te bija gaidāma sīva cīņa par vietām, līdz ar to būtu vērts uzskaitīt, cik punktus katram ienesa šī kārta.

Un tātad:
Mārai 179.8 punkti
Irbei 168.0
Raimondam K 151.4
Baibai 138.3

Ko tas nozīmēja tabulā? Raimonds un Baiba nokļuva aiz Gustava (kurš tradicionāli lieliski aizvada turnīru pēdējās kārtas), Māra garantēja vismaz piekto vietu un Irbe vismaz sesto. Tādējādi viens bija skaidrs - savu galveno uzdevumu Irbe bija izpildījusi! Atlasē uz labāko VM dalībnieci Kuģu ielas mazajā depo viņa bija triumfējusi!

Un tad beidzot pienāca saldais ēdiens, kura dēļ droši vien tu arī lasi šo rakstu. Kā tad bija - kurš kļuva par meistarības uzvarētāju? Vai varētu būt, ka protokolists turnīra noslēgumā bija kaut ko sajaucis un patiesībā čempions ir cits, nekā pasākumā izziņotais? Vai Kreisajam krastam patiešām beidzot izdevās lauzt lāstu un ienaglot jaunu vārdu ceļojošajā kausā? Atbildes jau pavisam drīz!

Bet vispirms - vārds sponsoriem!



....



Diemžēl "Restorānvagonam" nav sponsoru, līdz ar to turpināsim tāpat.

Vilcieniņu meistarības finālspēles risinājās Kuģu ielas depo, līdz ar to gandrīz visu turnīru vadībā pavadījušajai Ilzei bija zināmas priekšrocības attiecībā pret saviem konkurentiem. Kā jau tas ir pieņemts, reālie konkurenti viņai bija tikai divi no finālspēļu dalībniekiem. Par Gunai, kas atradās trešajā vietā, bija nepieciešamas divas izcilas spēles, lai varētu pretendēt uz kopvērtējuma uzvaru, bet Mārtiņam būtu jāparāda kaut kas pilnīgi no citas planētas, lai viņam būtu reāla šanse (ņemot vērā to, ka sliktākais sezonas rezultāts kopvērtējumā netiek skaitīts, vajadzētu, lai priekšā esošie izgāž abas, nevis tikai vienu spēli).

Šīs spēles bija interesantas no psiholoģijas viedokļa, jo abi līderi (nebūsim smalkjūtīgi, bet sauksim lietas īstajos vārdos) iepriekšējās sezonās nebija apliecinājuši savu spēju atbildīgākajā brīdī demonstrēt savu labāko sniegumu. Gan Ilze, gan Raitis iepriekš bija pēdējā kārtā pakāsuši titulu, līdz ar to Guna šajā aspektā viņiem abiem bija priekšā. Un, protams, tā nemainīgā Pogu dominance turnīrā arī visiem kaut kur zemapziņā sēdēja...

Sākās viss, kā jau parasti ar Mega Ameriku. Šī spēle kārtējo reizi apliecināja to, kas šajā sezonā pierādījās atkal un atkal - pragmatiska un strauja spēle nes augļus. Ilze un Guna katra iztika ar tikai trim paceltām misijām, ātri būvēja vagonus un konkurentiem nedeva laika atelpai. Bagātīgas misijas (54 punkti par trijām!) uzvaru ar nelielu pārsvaru (122 pret 116) punktiem deva Ilzei. Bet kur tad Raitis? Raitis Kamčatkā ar 91 punktu, kas nozīmēja 74.6 punktus gala ieskaitē. Nē, patiesībā ne tieši 74.6 punktus, bet 82.2 punktus, jo šī kļuva par Raita sezonas sliktāko spēli un līdzšinējais sliktākais rezultāts tagad kļuva par ieskaitē ejošo.

Līdz ar to pirms pēdējās spēles rezultāti (izslēdzot sliktāko spēli) bija sekojoši:
Ilze: 996 punkti
Raitis: 970.1 punkts
Guna: 957.1 punkts
Mārtiņš: 923.6 punkti

Ja ņem vērā, ka mazākais punktu daudzums, kas pēdējā kārtā ir izcīnāms, ir tavs līdzšinējais sliktākais rezultāts, bet maksimālais - 105 punkti, tad var teikt, ka Ilzei bija garantēts 1067.1 punkts, Raitim - 1044.7 punkti, Gunai 1023, bet Mārtiņam 975.7. Maksimālais iespējamais punktu skaits savukārt Ilzei bija 1101, Raitim - 1075.1, Gunai 1062.1 un Mārtiņam 1028.6 punkti. Ko no tā varam secināt?
1) Ilzei bija garantēta vismaz otrā vieta
2) Raitis varēja cerēt uz pirmo līdz trešo vietu
3) Guna varēja būt otrā, trešā vai ceturtā
4) Mārtiņš - ne augstāk par trešo vietu

Kurš būs uzvarētājs, vērojot spēli, pateikt šķita neiespējami. Visiem bija aptuveni vienāds misiju skaits, varbūt Raitis un Mārtiņš mazliet sekmīgāk vāca punktus par ceļu būvi, bet atslēga slēpās misijās. Ņemsim vērā to, ka turnīra dalībnieki nezināja, kāda tieši ir situācija kopvērtējumā - ka Ilze pirmo spēli uzvarēja, bet Raitis palika pēdējais, līdz ar to viņiem nebija iespējas izvēlēties riskēt vai spēlēt piesardzīgi, atkarībā no situācijas turnīra tabulā. Raitis pieteica pēdējo gājienu, un tas, kas tam sekoja, izrādījās izšķiroši.

Vispirms domāja Ilze - ņemt papildu misijas vai neņemt. Nepaņēma, tā vietā uzbūvējot vienu īso posmu (viens vai divi punkti klāt, precīzi nav fiksēts). Tad pēdējais gājiens Raitim. Ņemt vēl misijas vai neņemt? Viņš ilgi domāja, ļoti ilgi. Daži viņu kūdīja, ka vajag, citi atkal, ka nē. Protokolists vienīgais zināja, ka Raiti varēja glābt tikai risks (viņam bija nepieciešama uzvara pie nosacījuma, ka Ilze iegūst ne vairāk kā 79 punktus), taču protkolists, protams, klusēja. Rezultātā Raitis misijas paņēma. Ko tas viņam deva? Seši punkti par izpildītu misiju un dalīts ar Ilzi bonuss par visvairāk izpildītām misijām. Ko tas nozīmētu skaitļos? Arī bez šī gājiena Raitis būtu uzvarējis spēlē, bet šādā gadījumā viņam būtu bijuši 127 punkti pret Ilzes 113, ar ko nekādi nebūtu bijis gana. Tikām risks pēdējā gājienā viņam deva tieši tik daudz, lai viņš kļūtu par turnīra uzvarētāju!

Ko no tā mēs varam secināt? Pirmkārt, ka tas, kurš neriskē, nedzīvo Zolitūdē. Otrkārt, ka Ilze reāli pazaudēja turnīru pēdējās kārtas pēdējās spēles pēdējā gājienā, turklāt - spēlējot tādā pat veidā, kā visā turnīra garumā - piesardzīgi. Tikai šajā konkrētajā situācijā piesardzība izrādījās nevietā - būtu viņa tā, kas paņemtu misijas, viņa pati tiktu pie plus punktiem, Raitis paņemtu nesekmīgas misijas un Ilzei uzvara būtu kabatā. Bet tā nenotika, un pirmo reizi par Vilcieniņu meistarības uzvarētāju kļuva Vimba. Ar ko viņu arī, protams, apsveicam! Un jā - Kreisajam krastam pirmais tituls!

Mēs labprāt te uzskaitītu arī citu nomināciju uzvarētājus, bet šis raksts jau tāpat ir bezdievīgi garš. Paldies meistarības dalībniekiem!


Dažas bildes no noslēguma (pateicība Gundaram!)

Vai un kad notiks nākamā VM sezona, tas, protams, vēl nav zināms, bet mēs - uzticamie (un pastāvīgi mainošies) "Restorānvagona" praktikanti noteikti par to ziņosim! Ja, protams, neatradīsim īstu darbu.