Lou Reed

Lou Reed

8.0
Savā pirmajā solo albūmā Lū Rīds vismaz pusi no dziesmām ir savācis no Velvet Underground pārpalikumiem, es gan, protams, neesmu dzirdējis oriģinālās šo dziesmu versijas, tomēr tas man netraucē teikt, ka bez Velvetu Lū Rīds tāpat ir ļoti augstas raudzes izpildītājs. Albūma lipīgākās kompozīcijas ir kantrīroķīgais "Walk and Talk It", liriskais "Lisa Says" (kas varētu tikpat labi būt nonācis arī Transformer kompozīciju sarakstā), episkais "Berlin" un klasiskais "Wild Child" (kas arī izklausās līdzīgi Transformer skanējumam). Tomēr salīdzinoši ar savu pazīstamāko brāli, šis Lū Rīda 1972. gada ieraksts ir mazāk perverss - nekādu stāstu par transpersonām, orālo seksu un citu kinky lietu, bet vai tādēļ tas būtu slikts albūms? Nebūt ne.
2006-12-08 00:00:00
music, 1972

Transformer

9.0
Ak, šis Transformētājs! Kamēr Lū Rīda DVD ar koncertu Montro džeza festivālā (par kuru vēl neesmu saņēmies ierakstīt faktoīdā) bija diezgan monotons, šis viņa neapšaubāmi klasiskais ieraksts tāds nebūt nav. Pirmkārt jau tas ievērojams ar to, ka tajā mitinās visas 3 Lū Rīda dziesmas ar plašāko atpazīstamību publikas vidū - "Perfect Day", "Walk on the Wild Side" un "Satellite of Love". Par pirmajām divām arī es esmu gatavs čurāt uguni, bet Mīlestības satelīts gan nav no manām mīļākajām kompozīcijām. Pirms kāda laika es biju absolūts dziesmas "Vicious" fans, bet pēdējā laikā kaut kā traks tās dēļ es vairs neesmu, kaut gan patiesībā tai nav ne vainas, laikam esmu pārklausījies. Tā vietā es nule ar lielāko prieku klausos "Andy`s Chest". Patiesībā te gan katra dziesma ir pieminēšanas vērta. Vai būtu kāds iemesls, lai es neklausītos glamrokīgo un enerģijā sulojošos "Hangin` Round"? Vai varbūt man vajadzētu žēloties par lirisko "Make Up"? Iebilst pret ceļā baudāmo "Wagon Wheel"? Apburošo pusotru minūti īso "New York Telephone Conversation" (ar zināmām Sida Bareta atsaucēm skanējumā)? Nepretenciozo "I`m So Free" (vēl viena glemroka himna!). Un arī noslēdzošais "Goodnight Ladies" ir lielisks. Iespējams, "Magic and Loss" ir emocionāli piesātinātāks ieraksts par "Transformer", bet nekad Rīds nav bijis viena ieraksta ietvaros tik daudzveidīgs un atslābināts kā savā otrajā solo albūmā.
2006-12-05 00:00:00
music, 1972

Berlin

7.5
Ja es būtu lielāks šī ieraksta fans, es noteikti būtu aizgājis uz Lū Rīda koncertu šovasar Rīgā. Taču tā kā "Berlin" man ne tuvu nav viņa mīļākais albums, tad - neaizgāju. Un laikam gan to arī nenožēloju, lai arī tā rūpīgāk paklausoties nākas atzīt, ka nemaz tik peļams tas "Berlin" nav.
2008-12-18 17:29:24
music, 1973

Sally Can`t Dance

7.0
Oficiāli "Sally Can`t Dance" ir atzīts par sliktāko Lū Rīda solo karjeras ierakstu. Tā vismaz apgalvos vairums kritiķu, ka interesantāk ir klausīties "Metal Machine Music" un ka "Growing up in public" aranžējumi ir veiksmīgāki nekā šajā ierakstā. Taču man ir pilnīgi nospļauties uz to, ko saka kaut kādi man personīgi nepazīstami mūzikas apskatnieki. Cita lieta būtu, ja Andrejs.Veitners.com paziņotu, ka "Sally can`t dance" ir sliktāks par jaunāko "Kantoris 04" ripuli, tad es vēl padomātu. Par savām attiecībām ar Andreju Veitneru tas ir.
2009-05-07 17:59:34
music, 1974

Coney Island Baby

8.0
This is one of the most relaxed and optimistic records Lou has had in his long and productive career. Who cares that it was written at a time when he had fallen in love with a man? Songs like "Crazy Feeling", "A gift" or "Oohhh Baby" rule despite that. In form and essence this record is quite similar to the most despised record of his collection - "Sally Can`t dance" - it`s a record full of optimistic and simple songs, that don`t want to change the world or anything like that but that are just simple and beautiful.
2006-04-13 00:00:00
music, 1976

Street Hassle

7.5
Ar "Street Hassle" Lū Rīds parādīja tiem jaunajiem pankiem, kur vēži ziemo. Vai ne gluži to, bet vismaz viņš apliecināja, ka ne bez iemesla viņu un "The Velvet Underground" uzskatīja par tādiem kā pankroka pirmtēviem (galvenokārt spēlēšanās ar distortion un feedback dēļ). Protams, raksturīgi Rīdam, šo ierakstu nevar tā vienkārši ielikt atvilktnē pie pankroka albumiem, jo viņš nav tik stereotipisks personāžs, lai būtu vienmēr vienāds un vienmēr paredzams. Ir šajā albumā dziesmas, kuras ir tīrākais pankroks, un ir dziesmas, kurām ar pankiem nav nekādas saistības. Tomēr kopīgais ir tas, ka šīs ieraksts atšķirībā no dažiem citiem viņa veikumiem ir patiešām skaļš un bravūrīgs, kā to arī apliecina ierakstu ievadošā "Gimme Some Good Times", kurā Lū samplē pats savu pagātni - "Sweet Jane", un šo dziesmu es personīgi uztveru kā tādu krustojumu starp "godīgiem" pankiem un glemroku, ar kuru Rīdam arī ir diezgan daudz kopīga (vismaz es te jūtu tādu kā līdzību ar "All the Young Dudes" stilistiku). Arī saturiski Lū nav gluži panks - viņš neaicina gāzt valdību un veidot anarhosindikālistu komūnas, protams, viņš dzied par dzīves netaisnībām, bet tā viņš ir darījis vienmēr kopš laika gala. Turklāt kādā pankroka ierakstā tu atrastu kaut ko līdzīgu šī albuma tituldziesmai? Tā sastāv no trim daļām, izmanto stīgu orķestra pavadījumu, un vēl ilgst gandrīz 11 minūtes. Panki, kā zināms, dirsu neslauka, bet Lū tā rīkoties nespēj. Un vismaz vienā dziesmā Lū drīzāk izvēlas tādu pieeju, ko varētu gaidīt no Frenka Zappas "I wanna be black" - dziesma, par kuru tu nevari īsti droši pateikt, kurā brīdī Lū ņirgājas par rasismu, kurā viņš to nedara. Ir jau šeit arī tīrākas panku dziesmas - tādas kā "Real good time together", "Shooting Star" un "Leave me Alone", bet klasiski panki šādas dziesmas spēlētu ātrāk, spēlētu dusmīgāk, ar vēl minimālākiem aranžējumiem. Taču Lū Rīds nav panks. Viņš ir Lū Rīds. Un tāpēc "Street Hassle" izklausās ļoti labi pēc visiem šiem gadiem.
2009-05-08 18:02:17
music, 1978

The Bells

7.0
"The Bells" noteikti nav viens no izcilākajiem Lū Rīda ierakstiem, bet tajā ir grūti iztēloties, cik zemu cienījamais mākslinieks krita tikai vienu gadu vēlāk, ierakstot savas karjeras nenoliedzami draņķīgāko albumu "Growin` up in Public". Nē, "The Bells" arī nav nekāds eksperimentālisma kalngals (lai gan - vai kādam patiešām vajadzētu "Metal Machine Music II"?), bet tas vismaz ir tipisks Lū Rīds, tāds, kādu tu esi pieradis viņu dzirdēt, reizēm eksperimentējošs ar disko ritmiem, it īpaši "Disco Mystic" gadījumā (bet tieši eksperimentējošs, nevis sekojošs sabiedrības pieprasījumam), runājošs un nedziedošs, un ļoti labi baudāms. Šis ieraksts ir jautrs un pacilājošs, viegls un baudāms, varbūt ne pārmērīgi saturīgs, bet piemērots, lai to klausītos pēdējā nepilnajā darba dienā pirms Ziemassvētkiem. Kaut kā neko īpaši rakstīt par to man gan negribas, bet tā jau ir cita lieta.
2010-12-23 15:27:40
music, 1979

The Blue Mask

7.0
Kārtējo reizi, kad ir darīšana ar Lū Rīda ierakstiem, man ir grūti piekrist kāda viņa ieraksta oficiālajam traktējumam. "The Blue Mask" atbilstoši viņa ierakstu klasifikācijai ir viens no labākajai Lū veikumiem astoņdesmitajos gados un varbūt pat visā viņa karjerā. Tomēr man tas nepavisam nav viens no viņa tuvākajiem ierakstiem un vien dažas tā dziesmas mani spēj ieinteresēt. Protams, arī man gribas šo ierakstu slavēt - kā nekā viņš tajā bija atbrīvojies no visiem sintētiskajiem elementiem, kas darīja "Growing up in public" par viņa karjeras vājāko veikumu, šoreiz ieraksta pieeja ir gaužām vienkārša un tieša - vienā ausī tev skan Lū ar savu ģitāru, bet otrā - Lū jaunais ģitārists Roberts Kvains. Kopumā šis ieraksts ir diezgan orientēts uz balādēm un poētiku (kas, kā zināms ir Lū stiprā puse) un tajā ir diezgan nedaudz roķīgu kompozīciju, tomēr labākā no visām ieraksta dziesmām ir tā aktīvākā - "Underneath the gun". Citādi šis ieraksts ir stipri vien depresīvs ieraksts, un to vislabāk atspoguļo "The Gun" - iespējams, depresīvāka dziesma par vairumu "Magic and Loss" skaņdarbu. Nē, patiesībā šeit ir arī tīri vai metālam piederīgi skaņdarbi - tādi kā "The Blue Mask", taču es tiešām nezinu, kāpēc šis ieraksts mani tā īsti nepārliecina. Ir te labas dziesmas, kaut vai "Average Guy", "Heavenly Arms" un "The Day John Kennedy Died", taču es kaut kā nespēju to pieņemt kā vienu no Lū Rīda labākajiem veikumiem. Kaut kā man pietrūkst. Vai nu izvirtības vai kā cita, varbūt pie vainas tas, ka šo ierakstu viņš radīja pēc atbrīvošanās no alkoholisma un varbūt man viņa alkoholisms šķita vitāla Lū Rīda sastāvdaļa, patiešām nezinu.
2009-05-13 17:51:41
music, 1982

New York

8.0
Savā 15. pēc kārtas studijas albumā Lū Rīds pievēršas pilsētai, ar kuru saistīta lielākā daļa viņa dzīves - Ņujorkai, kuras dzīves dažādiem (lielākoties - drīzāk skumjiem nekā priecīgiem) aspektiem veltītas visas 14 šī ieraksta dziesmas. Pat pēc saviem standartiem Lū šajā albumā sevišķi daudz neaizraujas ar dziedāšanu - reti kur viņa vokāls ir bijis runājošāks nekā šajā albumā. Ja šajā ierakstā ir kāda dziesma, ko varētu saukt par "zināmu", tā droši vien ir "Dirty Boulevard", kurā Rīds izsakās skarbi:
2009-04-28 10:00:47
music, 1989

Magic and Loss

8.5
Otra tāda ieraksta kā "Magic and Loss" Lū Rīda karjerā nav bijis (lai gan - varbūt "Songs for Drella" ir tam līdzīgs, vajadzētu to paklausīties). Nē, viņš šeit nedara neko tik radikālu kā "Metal Machine Music" gadījumā, bet šis ir patiešām īpašs ieraksts. Lū to veltīja diviem saviem draugiem, kas pāragri mira (laikam - abi ar vēzi) viena gada laikā, un šis ir droši vien visspēcīgākais nāvei veltītais albums, ko es jebkad esmu klausījies. Protams, var apgalvot, ka tas ir vairāk dzeja + mūzika nevis mūzika + teksts formāta ieraksts, bet nav mums šeit darīšana gluži ar "The Final Cut" (kas man gan tāpat patīk) vai ar Leonarda Koena daiļrades agrīno posmu (par kuru es arī fanoju).
2009-04-16 09:19:23
music, 1992

Set the Twilight Reeling

8.0
Lū Rīds patiešām ir viens no tiem mūziķiem, kas uz vecumu ja ne gluži kļūst labāks, tad vismaz sliktāks arī ne. Katrā ziņā "Set the Twilight Reeling" ir viens no viņa karjeras labākajiem ierakstiem, to esmu gatavs apgalvot (lai arī kritiķu acīs tas noteikti nav viens no viņa labākajiem veikumiem). Kā jau tas raksturīgi Rīda ierakstiem, šis ir viens maksimāli atslābināts albums, turklāt tas ir atslābināts pat tajos brīžos, kad Rīds ir tiešs un agresīvs. Protams, var teikt, ka tādas dziesmas kā "NYC Man", "Finish Line" vai "Hang on to Your Emotions" vecais labais Lū ir štancējis tonnām, bet man vienkārši ļoti patīk viņa pieeja. Protams, melodijas šeit lielākoties ir ļoti vienkāršas un galvenais skaistums ir Lū sirsnīgajā vokālā un lieliskajos tekstos (lai arī "Egg Cream" gadījumā es par tekstu lieliskumu varētu pastrīdēties). Un man patiešām patīk kā Rīds gandrīz vai repo "Hang on to your emotions":
2009-06-12 10:47:44
music, 1996

Ecstasy

7.5
Lū Rīds 2000.gadā varbūt iegāja savas muzikālās karjeras ceturtajā desmitgadē, un ar "Ecstasy" viņš apliecināja, ka bez sevišķas mainīšanās viņš joprojām spēja būt ļoti labs un aktuāls. Vispār jau man gandrīz visi viņa ieraksti gana labi tīk (varbūt izņemot "Growing up in public", un arī "Metal machine music" ikdienā gluži klausīties nemēdzu), bet šis patiešām ir viens no labākajiem viņa veikumiem. Pieeja jau ir tāda pati kā allaž - vienkāršas pāris akordu melodijas, lieliski teksti un vecā labā Lū drīzāk runājošā, nekā dziedošā balss. Tas pats, kas allaž, un tikpat labs kā allaž. Saki man, kā tev var nepatikt tādas dziesmas kā "Paranoia Key of E", "Modern Dance", "Future Farmers of America", "Rock Minuet" vai "Big Sky"? Kā jau tas ir raksturīgi vecajam labajam Lū, viņš spēj mani savaldzināt ar praktiski neko - nav viņš nedz ģitāras virtuozs, nedz izcils vokālists, varbūt vienīgi kā liriķis viņš ir patiešām īpašs, bet savā atslābinātajā un mierīgajā visa pasniegšanas veidā viņš mani uzrunā kā reti kurš to spēj. Un es pat spēju bez sevišķas piepūles klausīties to šī ieraksta skaņdarbu, kura dēļ "Ecstasy" izpelnījās daudz pārmetumu un kritikas - astoņpadsmit minūtes ilgo "Like a Possum", kurā Lū pievēršas savai jaunības dienu mīlestībai - fīdbekam - tā, ka šeit jūtamas atskaņas gan no Velvet Underground viena no ievērojamākajiem (bet nebūt ne labākajiem) skaņdarbiem "Sister Ray", gan no jau minētās "Metāla mašīnas mūzikas". Taču šis fīdbeka fests, kurā jūtama vienīgi rudimentāra melodijas klātbūtne un kurā Lū apdzied oposumu, man tīk galvenokārt tieši tā absolūtās "relaxed" sajūtas dēļ - tas neizklausās pēc "artistic statement of great political and historical importance", bet vienkārši pēc sešdesmitgadīga vīra, kas studijā labi pavada laiku. Un kas nebaidās savos sešdesmit gados no pārdrošiem soļiem, ko plašās publikas masas varētu arī nesaprast. Un par to - visu cieņu Lū Rīdam.
2009-04-01 09:16:17
music, 2000