LDzB

1923.gada augustā tika dibināta Dzezceļnieku biedrības sporta sekcija, tai tika izveidota futbola komanda kas savu pirmo spēli aizvadīja 1923.gada 9.septembrī Uniona laukumā pret sporta biedrību Marss, uzvarot šajā spēlē ar 1-0. Līdz trīsdesmito gadu vidum LDzB komanda spēlēja Valsts un pašvaldību darbinieku futbola turnīros, 1935.gadā šo turnīru noslēdzot ar ļoti pārliecinošu titulu: 14 spēlēs LDzB izcīnīja 14 uzvaras, noslēdzot turnīru ar graujošu vārtu attiecību 97-11, spēku samēru turnīrā gan ietekmēja tas, ka tagad VPS turnīrā drīkstēja piedalīties tikai tie spēlētāji, kas nespēlē līgās. Taču 1936.gadā dzelzceļnieku komanda pievienojās Rīgas apgabala futbola savienībai.

Rīgas meistarsacīkšu otrajā līgā 1936.gadā bija trīs spēcīgas un ambiciozas komandas, kurām savā starpā bija paredzēts sadalīt pirmo vietu: LDzB, VEF un LAS. Dzelzceļnieki izrādījās pārliecinoši labākie šajā konkurencē, uzvarot visās spēlēs un pārejot uz pirmo līgu. Jāatzīst, ka LDzB sastāvs nebija sevišķi zvaigžņots - zināmākais futbolists komandas rindās bija [Augusts Škiltriters], kura labākie gadi futbolā bija aiz muguras (tobrīd viņam jau bija 36 gadi, vienīgo savu spēli Latvijas izlasē viņš bija aizvadījis 1927.gadā).

Kā 2.līgas uzvarētāja 1937.gadā LDzB komanda debitēja 1.līgas meistarībā. Šis bija patiešām labs gads dalībai 1.līgas turnīrā, jo tajā togad nebija izteiktu favorītu un varēja prognozēt, ka diezgan daudz punktu zaudējumu būs visām vadošajām komandām, un dzelzceļniekiem tika paredzētas diezgan labas perspektīvas cīņā par pirmo vietu šajā turnīrā. Taču šīm prognozēm nebija vērts piepildīties – jau 2.kārtā LDzB piedzīvoja smagu zaudējumu ar 1-4 pret VEF un arī tālākā sezonas gaita komandai sevišķi veiksmīga nekļuva. Sava loma te noteikti bija komandas nepietiekamajā pastiprinājumā pirms starta 1.līgā – kamēr otrā turnīra debitante VEF komanda bija piesaistījusi divus bijušos RFK futbolistus, LDzB ievērojamākais jaunpienācējs bija Jurisons, kas iepriekš spēlēja nebūt ne izcilajā “Jūrmalas sporta” komandā, bet otrs komandas jaunieguvums Emīls Lavenieks iepriekš bija spēlējis Gulbenes dzelzceļnieku komandā. Rezultātā 1.līgas noslēguma tabulā augstāk par sesto vietu dzelzceļnieki nespēja.

Neko augstāk LDzB netika arī nākamajā – 1938./39. gada 1.līgas sezonā. Nelīdzēja arī tas, ka komandā iekļāvās izjukušās Ķuzes fabrikas Virslīgas komandas futbolisti Vladimirs Svistuņenko un Jānis Poločenko. Sākums šai sezonai gan izdevās labs – tradicionālajā pavasara zibensturnīrā LDzB pārtrauca vairākus gadus ilgušo Rīgas Futbola kluba hegemoniju un ieguva turnīra galveno balvu. Taču 1.līgā dzelzceļnieki beidzot par vadošu komandu kļuva vienīgi 1939./1940. gada sezonā, kura gan sakrita ar Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanu. Šajā gadā dzelzceļnieki pirmajā līgā ieņēma 2.vietu, piekāpjoties vienīgi negaidīti atdzimušajai JKB vienībai (bijusī JKS). Trīs gados, ko dzelzceļnieki nospēlēja pirmajā līgā, komandā bija notikusi paaudžu maiņa – komandas pirmo pastāvēšanas gadu līderus Skiltriteru un Milleru nomainīja Batorins, Poločenko un Jurisons. Pēdējos Latvijas neatkarības mēnešus LDzB vārtus sargāja kādreizējais ASK vārtsargs Juris Kļaviņš (bijušā Latvijas izlases vārtsarga Jāņa Kļaviņa brālis).

Dzelzceļnieku komanda ar mainīgiem nosaukumiem ("Lokomotīve" Baigajā gadā, "Dzelzceļnieki" vācu okupācijas laikā, atkal "Lokomotīve") turpināja spēlēt futbolu arī laikā, kad Latvijas valsts nepastāvēja.

Ievērojamākie dzelzceļnieku futbolisti 1936.-1940.gada periodā: vārtsargs Herberts Fogelis, Galsons, Augusts Škiltriters, Gudelis, Rimaševskis, Jānis Batorins, Vladimirs Svistuņenko, Jānis Poločenko, Millers, Jurisons.