V. Ķuze

Vilhelma Ķuzes saldumu fabrikas futbola komanda piedzīvoja straujus panākumus un tikpat ātri aizgāja vēsturē. Divu gadu laikā tā no Rīgas otrās līgas sasniedza Virslīgu, kā pirmās līgas komanda triumfēja Rīgas kausā, bet pēc pusotras sezonas Virslīgā izbeidza savu eksistenci. Tāpat tās komplektācija raisīja nopietnus jautājumus par profesionālismu Latvijas futbolā.

Futbola komanda Ķuzes saldumu fabrikā tika izveidota 1926.gadā, pirmā zināmā spēle pret citu biedrību - 1927.gadā ar 3-1 pārspējot Amatiera rezervistu komandu. Rīgas apgabala futbola savienībā kā kandidāte iestājās 1934.gadā, iegūstot tiesības piedalīties līgas meistarsacīkstēs, pirms tā varēja spēlēt vienīgi arodorganizāciju turnīros.

Jau 1933. gadā komandas sastāvs bija visnotaļ cienījams, taču tobrīd Ķuzi pārstāvēja arī tādi sportisti, kuri Rīgas meistarsacīkstē piedalījās citu biedrību sastāvā, tikām pilnīgi patstāvīga komandai tai bija kopš jau piesauktā 1934.gada.

Piesakoties dalībai Rīgas otrās līgas meistarsacīkstēs, Ķuze parūpējās par tādu komandas sastāvu, kas itin mierīgi varētu spēlēt arī pirmajā līgā, ja ne Virslīgā, vismaz iepriekšējā sezonā no šī sastāva Virslīgā bija spēlējuši sekojoši futbolisti: Francis Makarskis, Reinholds Robats, H.Dušerts, E.Dzelzkalējs (visi - JKS), Rihards Zīle (Amatieris), Jānis Krapovskis (Vanderers) un Aleskandrs Rehtšprehers. Tieši pēdējais bija Ķuzes komandas lielākais pārteigums - 1933.gada rudenī nepilnus 23 gadus vecais Rehtšprehers bija jau trīskārtējs Latvijas meistars (divreiz ar RFK, vienu reizi ar ASK), kandidāts spēlēšanai Latvijas izlasē un - pāreja uz otrās līgas komandu.

• V. Ķuzes komanda 1934. gadā

Kā jau to varēja paredzēt, otrās līgas turnīrā Ķuzes komandai nopietnu konkurentu nebija, 13 spēlēs tā izcīnīja 13 uzvaras un ieguva tiesības pāriet līmeni augstāk. Samērīt savus spēkus ar augstākā līmenī spēlējošām komandām, Ķuzes futbolisti varēja Rīgas kausa turnīrā, aizcīnoties līdz turnīra finālam, pa ceļam "pārbraucot pāri" spēcīgajai Rīgas ASK ar 6-2. Finālā gan Vanderera futbolisti visai pārliecinoši ar 3-0 parādīja, ka Ķuzei vēl bija vieta izaugsmei.

Lai spēlētu pirmajā līgā, Ķuze turpināja audzēt muskuļus, atkal piesaistot slavenus spēlētājus. Šajā reizē tēmēja vēl augstāk - uz Ķuzi no Vanderera pārnāca viens no brīvvalsts izcilākajiem futbolistiem Alberts Šeibelis. Viņam gan jau bija pieredze, spēlējot zemākā līmenī, jo savulaik uz Vandereru no RFK viņš arī pārnāca, lai uzspēlētu pirmajā līgā. Tāpat no Vanderera pārnāca vārtsargs Jānis Zakss (viņš gan reāli pievienojās Ķuzei jau 1935.gada sezonas laikā, aizstājot savainoto komandas pamatvārtsargu A.Laķi) un pieredzējušais aizsargs Vladimirs Svistuņenko. Tradicionāli atkal tika iegūts pastiprinājums arī no JKS apcirkņiem, šajā reizē piesaistot talantīgo uzbrucēju Jāni Vindiņu, aizsargu Mārtiņu Grundmani un Kārli Lēmani.

Arī pirmajā līgā Ķuzes komanda uzvarēja ļoti pārliecinoši - 11 spēlēs tā tika pie desmit uzvarām, vienīgo reizi neizšķirti spēlējot ar Makkabi futbolistiem. Pirmajā līgā labākais saldumnieku vārtu guvējs bija Reinholds Robats (18 gūti vārti), vēl 11 reizes pretinieku vārtsargus pārspēja Alberts Šeibelis, 10 reizes - Alberts Ziemelis, 7 - Vindiņš, 4 - Rehtšprehers un Zīle, pa divām reizēm Grundmanis, Freibergs un Dušerts, bet vienus vārtus guva Pūpols. Lai iekļūtu Virslīgā, Ķuzes futbolistiem bija jāsacenšas ar citu reģionu meistarvienībām, un arī tur viņi guva virsroku: ar 3-0 viņi pārspēja Ventspils Sparu, bet ar 2-1 Cēsu aizsargu pulks.

1.līgas meistaru sastāvs 1935.gadā: Zakss, Laķis, Makarskis, Svistuņenko, Viša, Lēmanis, Rehtšprehers, Grundmanis, Birkendfelds, Zīle, Ziemelis, Šeibelis, Vindiņš, Robats, Freibergs un Pūpols.

Tāpat 1935.gada rudenī Ķuzes komanda izcīnīja uzvaru Rīgas kausā, pa ceļam līdz titulam pieveicot Gulbenes dzelzceļniekus, LSB, RFK, Ventspils JKS un fināla atkārtojumā - arī Vanderera komandu. Kausa finālā divus vārtus guva Šeibelis, vienus - Vindiņš, bet Ķuzes sastāvs bija sekojošs: Zakss, Viša, Svistuņenko, Leimanis, Rehtšprehers, Grundmanis, Zīle, Vindiņš, Šeibelis, Ziemelis un Robats.

Pirms debija Virslīgā Ķuzes komanda sevišķi būtiski nepastiprinājās - zināmākais jaunpienācējs bija pieredzējušais Fēlikss Zandbergs no ASK, tāpat komandai pievienojās Brūveris no JKS un bijušais Ventspils aizsargu komandas vārtsargs Rasa, tomēr šie uzvārdi noteikti nebija tik skanīgi kā Rehtšprehers otrajā līgā un Šeibelis pirmajā līgā. Arī kopumā grūti spriest, vai Ķuzes vadība bija apmierināta ar savu sniegumu. No vienas puses, izcīnītā vieta bija ļoti augsta - turnīra debitanti, kas Virslīgā pirmajā piegājienā izcīnīja ceturto vietu, tas bija ļoti cienījams rezultāts. No otras, īsti cīņā par vietu trijniekā Ķuzes futbolisti iesaistīties nespēja - viņi bija nedaudz labāki par komandām aiz sevis, bet sastādīt konkurenci lielajam trio: Olimpijai, ASK un RFK viņi nebija spējīgi.

14 spēlēs Virslīgā Ķuze izmantoja 19 futbolistus, no kuriem visas spēles aizvadīja trīs futbolisti: Svistuņenko, Šeibelis un Ziemelis. Tāpat vairāk kā pusi spēļu nospēlēja Lēmanis, Robats, Zīle, Zakss, Vindiņš, Āboliņš, Rehtšprehers un Brūveris. Pamatsastāvam paredzētais aizsargs Zandbergs pēc pirmā riņķa par nesportisku rīcību no komandas tika izslēgts. Labākais komandas vārtu guvējis Virslīgā bija Šeibelis ar sešiem gūtiem vārtiem, pa četrām reizēm vārtus guva Ziemelis un Robats, bet pa vieniem vārtiem: Rehtšprehers, Lēmanis, Filipsons, Zīle un Āboliņš.

1937./1938. gada Virslīgas sezonā Ķuzes komanda aizvadīja tikai pirmā riņķa spēles, turklāt bez sevišķiem panākumiem - seši zaudējumi un viena uzvara. Domājams, pietiekami strauju panākumu trūkums (ar milzīgām ambīcijām) kļuva par iemeslu tam, ka 1938.gada pavasara spēlēs Ķuzes komanda vairs nepiedalījās, turklāt no Virslīgas izstājās ne tikai Ķuzes futbolisti, bet arī basketbola komanda (tā gan vismaz pabeidza sezonu). Straujš ceļš uz panākumiem un tikpat strauja izzušana - tāds bija Ķuzes komandas liktenis. Pēc tās atsaukuma liela daļa Virslīgas spēlētāju pārgāja uz Ielu dzelzceļnieku komandu.