VEF

Pirmais turnīrs, kurā piefiksēta VEF futbola komandas līdzdalība, bija 1933.gada ierēdņu rudens zibensturnīrs, kurā VEF futbolisti ieņēma trešo vietu. Pirmos komandas pastāvēšanas gadus (pirms 1936.gada) VEF spēlēja ierēdņu meistarsacīkstēs, līdz ar to tajā varēja spēlēt arī Virslīgas futbolisti. Šajos pirmajos gados liela daļa VEF sastāva Latvijas meistarsacīkstēs bija RFK dalībnieki, tādi kā Viktors Vizla, Voldemārs Bruks, Jānis Rozītis, Kārlis Upenieks, Oskars Peilis un pat rezultatīvākais pirmskara Latvijas izlases futbolists Ēriks Pētersons. Likumsakarīgi VEF ierēdņu turnīros bija viena no spēcīgākajām komandām.

Pilnīgi patstāvīgu futbola vienību VEF izveidoja 1936.gadā, iesaistoties Rīgas meistarsacīkšu otrajā līgā, uzreiz kļūstot par turnīra favorīti. Tik varens kā iepriekš komandas sastāvs, protams, nebija, bet otrās līgas mērogam tas tāpat bija ļoti iespaidīgs. VEF rindās bija divi bijuši Latvijas izlases spēlētāji: Peilis un Jānis Skuja, tāpat Virslīgas pieredze bija Mārtiņam Stahovskim un bijušajam liepājniekam Batorinam. Tieši pēdējā iesaistīšana komandā gan liedza VEF kļūt par 2.līgas meistariem - lielāko daļu sezonas komanda turējās pirmajā vietā līgā, līdz izrādījās, ka vasarā komandā atnākušajam Batorinam nebija tiesību pārstāvēt VEF, kā rezultātā VEF tika atņemta uzvara pret principiālo pretinieci LDzB un par 2.līgas uzvarētājiem kļuva dzelzceļnieku futbolisti. VEF tikmēr bija jāaizvada pārspēle ar LAS par otro vietu līgā un tiesībām pāriet uz 1.līgu. Šajā spēlē VEF futbolisti, pateicoties diviem Kratovska un vieniem Stahovska vārtiem, guva uzvaru un tika spēlēt 1.līgā.

1937.gadā VEF, lai arī jaunpienācēja, 1.līgas turnīrā uzreiz skaitījās kā viena no favorītēm un savu statusu tā principā arī attaisnoja. Komanda bija diezgan cienījami pastiprinājusies - par tās vārtsargu nu jau arī meistarības cīņās kļuva pieredzējušais Viktors Vizla, uzbrukumu vadīja arī daudzas spēles izlasē nospēlējušais Jānis Rozītis, no LSB pārnāca Neimanis, no Daugavpils ASK - Zvaigznītis un Prāms, no RFK - Grīnbergs, turklāt vēl komandu trenēja austrietis Štancels. Arvien vairāk par nozīmīgiem spēlētājiem kļuva pašu audzinātie brāļi Pāvils un Leonīds Peičas. Turnīra gaitā izkristalizējās trīs galvenie pretendenti uz uzvaru 1.līgā: VEF, Kružoks un Strazdumuiža. Vairāku pārceltu spēļu dēļ sanāca tā, ka Kružoks sezonu sen jau bija beidzis, bet pārējām komandām vēl bija priekšā spēlēs. Brīdī, kad sastapās laukumā VEF un Strazdumuiža, fabrikas komandai bija labākās iespējas kļūt par turnīra uzvarētāju, taču pietiekami negaidīti šajā spēlē uzvarēja Strazdumuižas komanda, kā rezultātā gan tai, gan Kružokam sezonas gaitā bija 18 izcīnīti punkti. VEF komandai uz to brīdi bija 14 punkti un divas atlikušas spēles, kas, ņemot vērā, ka pretī tai bija gaidāmas Latvju jaunatnes un Redutas vienības, proti, stabilas vidusmēra komandas, tika prognozēts, ka būs nepieciešamas pārspēles starp visām trim turnīra favorītēm, lai noskaidrotu 1.līgas meistaru. Un tomēr VEF nospēlēja neizšķirti (2-2) ar Latvju jaunatni un tai nācās samierināties ar trešo vietu. Līdz ar to VEF nebija izdevies atkārtot Vanderera un Ķuzes komandu sasniegumu - divu sezonu laikā no 2.līgas tikt Virslīgā.

VEF futbola komanda 1937. gadā vai vēlāk. Pirmajā rindā trešais no kreisās: Oskars Peilis, ceturtais - Raimonds Neimanis. Otrajā trešais no kreisās Viktors Vizla, sestais - Jānis Rozīte.

Nākamajā sezonā VEF ambīcijas bija vēl skaidrākas - pirmajā līgā noteikti bija jāuzvar. Tas arī izdevās, lai gan sevišķi viegli negāja. Visu pirmo riņķi turnīra augšgalā atradās Nodokļu departamenta komanda, taču 1939.gada pavasarī tā pavisam nosēdās un savstarpējā spēlē VEFam zaudēja ar 0-11. Tāpat nopietnu konkurenci VEFam sastādīja LAS un JKS komandas, tomēr stabilāka spēle ļāva VEF kļūt par Rīgas 1.līgas meistaru. Komandas malējais uzbrucējs Pāvils Peiča kļuva par pirmās līgas labāko vārtu guvēju ar 24 precīziem sitieniem, tāpat rezultatīvi bija Raimonds Neimanis (19 vārti), Peilis (12 vārti) un Leonīds Peiča (10). Tiesa, 1939.gada pavasarī komandas rindās vairs nespēlēja pieredzējušie Kārlis Freimanis un Oskars Peilis.

Lai iekļūtu Virslīgā, VEF bija vēl jāuzvar turnīrā ar citu reģionu meistarvienībām. Grūtākā spēle bija pirmā - pret Cēsu APSK, kuras gaitā VEF futbolistiem nācās atspēlēties, tikai 5 minūtes pirms pamatlaika beigām panākot izlīdzinājumu un savu pārsvaru apliecinot papildlaikā, pēc kura rezultāts bija jau komfortabls 5-2 par labu rīdziniekiem. Nākamie divi pretinieki: Liepājas dzelzceļu aizsargi un Ventspils Spars tika pārspēti daudz vieglāk, attiecīgi ar 7-1 un 6-2. Šādā veidā VEF ieguva tiesības spēlēt Latvijas futbola elitē.

VEF sastāvs, kas ieguva tiesības spēlēt Virslīgā: Ābols, Aleksis Antēns, Blumbergs, Arnolds Boka, Olafs Dambergs, Kārlis Freimanis, Ilmārs Jansons, Magnuss Kārkliņš, Artūrs Krūze, Raimonds Neimanis, Leonīds Peiča, Pāvils Peiča, Oskars Peilis, Kārlis Prāms, Priede, Jānis Rozītis, Viktors Vizla. Treneris Kārlis Graupners

Virslīgas līmeni VEF vairs nebija turnīra favorīti, taču uzsāka savas gaitas Virslīgā tā vareni. Pirmajās divās spēlēs (pret RKSB un Universitātes Sportu) komanda izcīnīja uzvaras un izvirzījās vadošā vietā Virslīgā. Tāpat rudenī tika atklāts VEF stadions Ropažu un Vairogu ielas stūrī. Turpinājums gan nebija tik rožains - pirmie divi uzveiktie pretinieki tomēr bija pēc statusa drīzāk Virslīgas pastarīši, bet nākamais pretinieks ASK burtiski sadragāja VEF komandas aizsardzību, sagraujot Virslīgas debitanti ar 9-2. Arī sezonas turpinājumā VEF apliecināja, ka stiprākajām Latvijas komandām nopietnu konkurenci sastādīt tā nevar, tomēr sezonas beigās sesto vietu tā izcīnīja, apsteidzot tieši savas pirmās divas pretinieces - US un RKSB. Iespējams, komandas sniegumu negatīvi ietekmēja apstāklis, ka tās bijušais treneris Kārlis Graupners kā bija repatriējies uz Vāciju, pavasarī viņu gan aizstāja izcilais futbolists Ēriks Pētersons, taču viņam nebija tādas trenera pieredzes kā Graupneram. Labākie vārtu guvēji VEF komandā bija Jānis Rozītis (8 gūti vārti), Leonīds Peiča (6) un Raimonds Neimanis (6).

Atšķirībā no citām vadošajām Latvijas sporta komandām, VEF turpināja eksistēt arī mainīgo okupācijas režīmu laikā, spēlēja Virslīgā vācu okupācijas laikā, bija daudzkārtēja LPSR čempione un savas gaitas beidza līdz ar rūpnīcu 20.gadsimta deviņdesmitajos gados.