Vladimirs Svistuņenko

Vladimirs Svistuņenko

Vladimirs Svistuņenko

Personas dati
1903-09-19
Rīga
1982-05-26
Monreāla, Kanāda
Pārstāvētie klubi
SezonasKlubs
1919-1920LSB
1921-1925JKS
1926LSB
1927-1928RFK
1929Rīgas Wanderer
1930Bogatir
1931-1933Rīgas Wanderer
1934Rīgas Centrs (SSS)
1934Rīgas Wanderer
1935-1937V. Ķuze
1938-1939LDzB
1942Dzelzceļnieki
Latvijas izlase
GadiSpēles (vārti)
1924-193219 (0)

Futbolu sāka spēlēt 7 gadu vecumā, turpināja to spēlēt arī Rīgas krievu vidusskolā, bija tās izlases komandas vārtsargs. 1919. gadā iestājās 2. Rīgas riteņbraucēju biedrībā (vēlākā LSB. Divdesmito gadu sākumā pārgāja uz JKS, sākotnēji spēlēja tās trešajā komandā, bet pēc vairuma JKS līderu pāriešanas uz jaunizveidoto RFK, Svistuņenko jau drīz bija JKS pirmās komandas spēlētājs. Pirmo reizi Latvijas izlasē viņš tika iesaistīts spēlē pret Turciju 1924. gadā, kurā Latvija gan zaudēja, tomēr Svistuņenko debija bija gana sekmīga, lai viņš kļūtu par stabilu valstvienības spēlētāju. Kad 1926. gadā notika kārtējais līderu aizplūšanas vilnis no JKS, šoreiz uz LSB vienību, arī Svistuņenko bija pārgājēju vidū. Kā LSB futbolists ieguva Rīgas kausu. 1927. gadā Svistuņenko pārgāja uz RFK, tā rindās divus gadus izcīnīja Virslīgas sudraba medaļas, bet 1929. gadā pievienojās Vanderera komandai.

Atbilstoši tā laika standartiem, Svistuņenko bieži mainīja komandas. Pēc gada Vandererā, viņš pievienojās Rīgas krievu komandai Bogatir, kas togad spēlēja Rīgas 1.līgā, kļūstot par šīs vienības lielāko zvaigzni, taču jau tā paša gada rudenī notikusī Svistuņenko atgriešanās Vanderera rindās iezīmēja Bogatira komandas izjukšanas sākumu. Sekoja daži gadi atkal Vandererā (ar ļoti īsu periodu SSS sistēmā), tad pāreja uz V.Ķuzes vienību, gads ar to Virslīgā, turpinājumā Svistuņenko spēlēja Dzelzceļnieku futbola komandā (Rīgas 1.līgā), kurā vēlāk kļuva arī par treneri. Karjeras labākie gadi - divdesmito gadu beigas, trīsdesmito sākums, kad viņš bija viens no labākajiem aizsargiem Latvijā.

Trīsdesmito gadu beigās Svistuņenko pabeidzas Latvijas Fiziskās Audzināšanas institūtu un darbojās par sporta treneri Rīgas Dzelzceļnieku biedrībā, kurā viņš strādāja arī 2. Pasaules kara laikā. Aktīvās futbolista gaitas bija beidzis jau 1939. gadā, taču kara laika epizodiski atkal spēlēja dzelzceļnieku komandas rindās. Aktīvās sporta gaitas izbeidza jau pēc 2. Pasaules kara Berhtesgadenā, Vācijā, kur starptautiskās YMCA ietvaros strādāja kā treneris.

Citos sporta veidos

Labi spēlēja basketbolu. Bija komandas "Melnā roka" rindās, kas uzvarēja pirmajā atklātajā basketbola turnīrā Latvijā (tā bija Rīgas krievu vidusskolas komanda, kurā bez Svistuņenko spēlēja arī G.Kruglovs, Jāzeps Šadeiko, A.Grasis, A.Strautnieks, A.Riekstiņš, B.Maļinovskis un S.Točilovskis). Aizvadīja vienu spēli Latvijas basketbola izlasē (1925). Spēlēja arī bendiju, tenisu un nodarbojās ar vieglatlētiku.

Biogrāfija

Dzimis Rīgā dzelzceļa sarga Pētera Svistuņenko un viņa sievas Jūlijas (dz. Briede) ģimenē. Māsa Marija Svistuņenko. 1920. gada jūnijā Svistuņenko ģimene uzņemta Latvijas pavalstniecībā. Mācījies Rīgas pilsētas krievu ģimnāzijā. Ģimnāziju bija spiests pamest materiālo apstākļu dēļ, sākot strādāt kokzāģētavā. Pēc obligātā karadienesta beigām strādāja kā dizaineris Rīgas pašvaldībā. Šajā laikā viņš iestājās vakara maiņu vidusskolā, kuru pabeidza 1930. gadā.

1937. gadā sāka darbu kā vecākais dizaineris Latvijas dzelzceļu pārvaldē. Pēc Fiziskās audzināšanas institūta beigšanas bija tiesīgs mācīt sportu pamatskolā un vidusskolā, kā arī pildīt trenera funkcijas sporta klubos.

Bija precējies ar Zelmu Ozolu (1911-?), ģimenē divi dēli: Igors (dz.1937) un Juris (dz.1939). 1944. gada oktobrī devās prom no Latvijas kā bēgļi. Ģimene apmetās Rozenhaimā, Bavārijā, kur sagaidīja 2. pasaules kara beigas, pēc dažām nedēļām pagaidu nometnē Dahavā, netālu no Minhenes. 1945. gada vasarā Svistuņenko ģimene nonāca latviešu bēgļu nometnē segu rūpnīcā Blekmīlā. 1945. gada rudenī visi nometnes iemītnieki tika pārvietoti uz jaunu nometni Berhtesgādenē. Alpu ieskautās nometnes nosaukums bija Insula. Šajā pārvietoto personu nometnē Vladimirs Svistuņenko palika līdz 1949. gada oktobrim. Nometnē Svistuņenko aktīvi iesaistījās sabiedriskajā un sporta dzīvē, mācīja fizisko audzināšanu vietējā skolā.

1950. gadā Vladimirs ar ģimeni emigrēja uz Monreālu, Kanādā. Pensionējās 1973. gadā un pārcēlās dzīvot uz ziemas vajadzībām pārbūvētu kotedžu 50 kilometru attālumā no Monreālas.

Bija Monreālas latviešu evanģēliski luteriskās sv. Trīsvienības draudzes loceklis un Monreālas Latviešu biedrības biedrs. Mūža nogalē asins cirkulācijas problēmu dēļ vispirms pazaudēja vienu kāju, bet tad arī otru. Taču bija fiziski ļoti aktīvs cilvēks, arī ar vienu kāju turpināja slēpot. Bija kaislīgs makšķernieks. Apbedīts Monreālas Mount Royal kapsētā.


Izmantotie avoti