Rīgas Wanderer

Rīgas Wanderer, vēlākos gados saukts par Rīgas Vilkiem, bija komanda, kuras rašanās kaut kādā mērā bija sagadīšanās, kaut kādā mērā - spīta rezultāts. Vismaz atbilstoši leģendai, RV izveide notika pēc tam, kad RFK futbola komandas vārtsargs, kas vienlaikus bija arī RAK bendija komandas spēlētājs un obligātā dienesta karavīrs, uz bendija spēli bija ieradies ar kareivja mēteli plecos, ko RFK priekšnieks, armijas pārstāvis kapteinis Raiskums, bija izmantojis kā ieganstu, lai Jurgenu arestētu, liedzot viņam piedalīties bendija spēlē RFK konkurentu sastāvā. Tas, savukārt saniknoja Anglijas vicekonsulu Makfersonu, kas bija RAK bendija komandas kapteinis, un tā visa rezultātā Makfersons kopā ar latviešu tirgotāju R. Jansonu izveidoja Wanderera komandu.

Par RV dibināšanas datumu uzskata 1927. gada 21. oktobri. RV dibinātāji oficiāli solījās savu futbola komandu veidot, tajā piesaistot jaunu talantus, kamēr realitātē komandas kodolu sākotnēji veidoja jau labi zināmi futbolisti - galvenokārt pārvilināti no RFK, un arī vairāki iepriekš Kaiserwald rindās spēlējuš sportisti. Pimo spēli RV (trenera no Vīnes Kurca vadībā) aizvadīja 1928. gada 13. maijā pret Tallinas "Sport", spēlējot sekojošā sastāvā:

Arvīds Jurgens, Fēlikss Zandbergs, Ādolfs Sīmanis, Rihards Maršics, Česlavs Stančiks, Harijs Fogels, Aleksandrs Ābrams, Emīls Urbāns, Aleksejs Andrejevs, Vladimirs Plade, Alfrēds Plade

Savas gaitas oficiālās spēlēs RV sāka Rīgas B klasē, kuru no pirmā piegājiena uzvarēja. Vairumā spēļu RV bija pārāks ļoti pārliecinoši, kā to arī varēja gaidīt no komandas, vairums kuras spēlētāju bija spēlējuši iepriekš augstākā līmenī, vienīgi Hakoah spēja sastādīt kaut kādu konkurenci, savstarpējā spēlē piekāpjoties ar cienīgo 1:2. Taču skaidrs, ka ne jau iekļūšana Rīgas A klasē bija RV mērķis, komandai visi prognozēja strauju ceļu uz Virslīgu. Jāatzīst, ka jau no pirmā gada par ļoti principiālām izvērtās spēles starp RV un RFK, arī gadījumos, kad tās tika uzskatītas par draudzības spēlēm, no draudzības tur nebija ne miņas, bija daudz asumu, savstarpēji naidīgi bija arī komandu līdzjutēji. Presē vispār RV komandas stilu pirmajos gados bieži raksturoja kā robustu, pārmetot tai pārmērīgu aizraušanos ar asumiem un rupjībām.

Uzvarēt Rīgas A klasi neizrādījās tik viegli, kā to RV vadība bija cerējusi, un nācās izmantot arī viltības, lai šo mērķi sasniegtu. 1929. gadā bija divas komandas, kuras reāli pretendēja uz uzvaru A klases turnīrā: RV un Union. Lai arī uz papīra spēcīgāks sastāvs bija Wandereram, rezultāti laukumā to bieži neapstiprināja. Kamēr Union visus savus pretiniekus uzveica diezgan pārliecinoši un arī ar RV spēlēja neizšķirti, Wanderers divreiz paklupa: spēlēja neizšķirti pret RFK un LSB. Normālos apstākļos tas nozīmētu, ka turnīrā uzvarētu Union, taču tā laika Latvijas futbolā situācija nebija tik vienkārša: ar apelācijām itin regulāri varēja atcelt spēļu rezultātus, un to arī RV panāca - spēli pret RFK vajadzēja pārspēlēt, otrajā reizē RV uzvarēja ar 4:1, bet LSB saņēma tehnisko zaudējumu. Lai nevajadzētu savstarpējās attiecības noskaidrot atkārtotā spēlē (tagad punktu skaits bija vienāds), RV iesniedza prasību arī par spēli pret Union, pieprasot sev tajā piešķirt uzvaru. Beigās Rīgas apgabala futbola savienība izvēlējās citu pieeju, kā tomēr izdabāt Wandereram - nosakot Virslīgas komandu skaita paplašīnāšanu, atbilstoši kurai Virslīgā nākamajā gadā pienāktos vieta divām no trim komandām: provinces meistarvienības un divām labākajām Rīgas komandām. Pirmaā spēlē Union uzvarēja Cēsu SB, pēc tam cēsiniekiem vajadzēja tikties ar Wandereru, taču (neskaidros apstākļos) Cēsu komanda no spēles par vietu Virslīgā atteicās, tā vietā izvēloties ar RV aizvadīt draudzības spēli. Līdz ar to Wanderer Virslīgā iekļuva vispār bez cīņas. Presē gan netrūka sašutuma (nesen bija notikusi arī kārtējā asā spēle pret RFK), bet lēmumu tas nemainīja - RV bija kļuvis par Virslīgas komandu.

Jau no pirmās sezonas Virslīgā RV sevi pieteica kā spēcīgu konkurentu, kuram gan allaž kaut kā pietrūka, lai sasniegtu augstākās virsotnes. Savā pirmajā sezonā tas Virslīgā bija trešais, gadu velāk ceturtais, bet vislabākā sezona tam izdevās 1932. gadam, kad Latvijas meistartituls bija tik tuvu kā vēl nekad. Vanderers bija savās rindās piesaistījis vienu no RFK un Latvijas izlases līderiem Albertu Šeibeli, no Uniona bija pārnācis Hermanis Jēnihs, pamazām arvien labāki kļuva Ēriks Brēde un Ēriks Bēze, pēdējo sezonu RV sastāvā aizvadīja tā agrīno gadu kapteinis Česlavs Stančiks. Sezonas beigās RV un ASK bija vienāds punktu skaits un, atbilstoši turnīra nolikumam, bija nepieciešama papildspēle, lai noskaidrotu Latvijas meistara titula ieguvēju. Šajā spēlē Vandereram sevi no labākās puses apliecināt neizdevās, ASK uzvarēja ar 3:1 un triumfēja meistarsacīkstēs. Otras tik reālas iespējas tikt pie titula Wandereram vairs neradās.

Nākamajā sezonā Vanderers tik augstu netika - Virslīgā tas bija ceturtais, kamēr 1934. gads atkal bija labs - atkārtotai otrajai vietai Virslīgā komplektā nāca arī uzvara Rīgas kausa turnīrā. Tieši kausa izcīņa kļuva par RV trumpi šajā laikā - laika posmā no 1933. līdz 1938. gadam RV piecas no sešām reizēm spēlēja Rīgas (vēlāk Latvijas) kausa finālā, trīs reizes tajā arī uzvarot. Rezultāti Virslīgā ne vienmēr saskanēja ar sasniegumiem kausā - tā 1936. gadā līdzās uzvarai kausā RV samierinājās ar septīto vietu meistarsacīkstēs, arī atlikušajos neatkarības gados pat trijniekā RV vairs iekļūt nespēja. Komandas kodols gadu laikā sevišķi strauji nemainījās, divi futbolisti (Ādolfs Sīmanis un Hugo Vītols) RV krāsas aizstāvēja sākot ar pirmo sezonu Virslīgā līdz pat 1940. gadam, līdz pat repatriācijai komandas rindās bija Bēze un Brēde, kas tur arī bija kopš 1930. gada. Pa vidu pāris gadus bijis prom kā Ķuzes spēlētājs, ilggadīgs RV spēks bija Šeibelis. Trīsdesmito gadu beigās komandā nāca iekšā jaunā paaudze: brāļi Kudrašovi, Voldemārs Āre, Roberts Pērkons, taču viņu progresu pātrauca okupācija.

Otrā pasaules kara laikā bijušā RV spēlētāji vispirms tika iekļauti Rīgas "Spartaka" sastāvā, pēc okupācijas varu maiņas tas pārtapa par "Sparu", bet vēlāk atjaunojās atkal kā RV. Tiesa, kara gados RV nebija viena no spēcīgākajām Rīgas komandām.

Raksturīga RV iezīme tās pastāvēšanas gados bija ļoti raibais spēlētāju sastāvs. Reizēm latviešu prese Wandereru pat sauca par vācu komandu, tomēr realitātē tā bija ļoti multikulturāla vienība, kuras sastāvā bija diezgan labs balanss starp dažādu tautību spēlētājiem. Līdzās latviešiem, tādiem kā Sīmanis, Auziņš, Urbāns, Šeibelis, Kundrāts, Bebris, te spēlēja krievi (Andrejevs, Aņisims un Vasīlijs Pavlovi, Jekimovs, Voļatovskis, Kudrašovi), vācieši (brāļi Plades, Maršics, Bēze, Jēnihs, Verners), poļi (Stančiks, Borduško) un pat ebreji (Blūmentāls, Strovs, Damskis) - pēdējie gan līdz Virslīgai netika. Domājams, ka šo daudzveidīgo komandas dabu noteica sākotnējais komandas veidotājs Makfersons, šādam komandas garam saglabājoties arī mainīgos laikos. Bieži komandai bija ārzemju treneri (Kurcs, Malošeks, Tandlers, Hilbergs), kad ārzemju treneri nevarēja atļauties, strādāja vietējie, piemēram, Vladimirs Plade.

Spēlētāji ar biogrāfijām

SpēlētājsGadi komandā
Aleksandrs Ābrams1928–1934
Fēlikss Zandbergs1928–1931
Emīls Urbāns1928–1935
Alberts Vaters1928
Ādolfs Sīmanis1928–1940
Harijs Fogels1928–1932, 1935–1936
Arvīds Jurgens1928–1931
Aleksejs Andrejevs1928–1932
Česlavs Stančiks1928–1932
Vladimirs Plade1928–1935
Alfrēds Plade1928–1931
Jūlijs Lindenbergs1928–1930, 1935–1937
Eduards Veinbergs1928–1933
Jakobs Šarfs1928
Rihards Maršics1928–1934
Valters Tīdemanis1928
Šteinbergs1928–1931
Pēteris Ātrens1928–1930
Georgs Neibergs1928
Teodors Plade1928–1930
Alfons Novickis1929–1931
Rūdolfs Kundrāts1929–1936
Vladimirs Svistuņenko1929, 1931–1933, 1934
Afanasijs Trimailovs1929–1932
Aleksejs Purkalns1929
Ērihs Brēde1930–1939
Ēriks Bēze1930–1939
Hugo Aleksandrs Vītols1930–1940, 1942–1943
Jānis Zakss1930–1934
Vitolds Lepo1930–1933
Heidemanis1930–1931
Kārlis Jandauss1930
Jānis Skuja1931–1932
Aleksejs Auziņš1931–1939
Alberts Šeibelis1931–1934, 1938–1940, 1942–1943
Hermanis Teodors Jēnihs1931–1937
Aņisims Pavlovs1931–1934, 1936
Aleksandrs Levkovičs1931
Mihails Damskis1931–1932
Vladimirs Jekimovs1931–1932
Aleksandrs Meijers1931–1932
Āboliņš1931
Ferdinands Neibergs1932
Jānis Krapovskis1932–1933
Alfrēds Degners1932–1936
Pauls Herberts Jaunroze1933
Vaclavs Borduško1934
Vasīlijs Pavlovs1934–1936
Alfons Vaļitovskis1934–1935
Aleksandrs Strautmanis1934–1935
K. Hofmanis1934
Alfrēds Verners1935–1940
Voldemārs Ceske1935–1938
Alberts Hāzenfuss1935–1936
Kārlis Paupers1935–1937
Jūlijs Katlaps1935
Rūdolfs Šmerliņš1935–1937
Ceits1935–1937
Jānis Bebris1936–1940, 1942–1943
Juris Emils Skadiņš1936–1940, 1942–1944
Nikolajs Luginskis1936–1939
Manfreds Štāls1936–1940
Aleksandrs Dārtavs1936, 1938
Jurčinskis1936
Georgs Hartvigs1936
Augusts Žanis Baraks (Bērzājs)1937–1938
Vladimirs Šeino1938–1940, 1942–1943
Arnolds Ziemelis1938–1940, 1942
Aleksandrs Kudrašovs1938–1940, 1942–1944
Alberts Matuss1938–1940
Juris Ansviesulis1938–1939
Radiņš1938
Pauls Jurēvics1939
Oļegs Kudrašovs1939–1940, 1942–1943
Roberts Pērkons1939–1940, 1942–1943
Voldemārs Āre1939–1940, 1942–1944
Hartvigs1939
Voldemārs Šūlmanis1939–1940
Reinholds1939–1940
Juris Jefimovs1939
Georgs Tepfers1940, 1942
Miervaldis Viegliņš1940, 1943–1944
Timofejs Gromovs1942–1944
Vladimirs Markovskis1942
Timotejs Vasiļjevs1942–1944
Nikolajs Vasiļjevs1942–1944
Ēriks Skadiņš1944
Latvijas izlases spēlētāji: 29