LSB

Latvijas Sporta biedrība savas gaitas sāka Otrā Rīgas Riteņbraucēju biedrība, dibināta 1891. gadā. Kā jau vēsta tās nosaukums, pirmajos pastāvēšanas gados uzsvars tajā tika likts uz riteņbraukšanu. Futbola komanda Rīgas futbola līgā pieteicās 1915. gadā, proti, jau Pirmā pasaules kara laikā. Komandas pamatu veidoja no Amatiera pārnākuši futbolisti. Aizvadītajās spēlēs nepabeigtajās Rīgas meistarsacīkstēs 2. RRB sevi parādīja kā visai labu komandu, cienīgi zaudējot pret favorītiem un pārspējot vājākās komandas. Ievērojamājie futbolisti tās sastāvā šajā laikā: Oto Skiltriters, Finks, Grasis, Eduards Veinbergs, Plāķis, Hiršbergs. Jau šajā laikā 2. RRB saimniekoja teritorijā ap tagadējo Sporta ielu, kur tagad atrodas 49. vidusskolas laukums.

Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1921. gada februārī 2. RRB mainīja nosaukumu, pārsaucoties par Latvijas Sporta biedrību. Rīgas meistarsacīkstēs komanda piedalījās sākot ar 1922. gadu, pirmos dažus gadus A klases līmenī tā bija vidusmēra komanda, komandas ievērojamākais spēlētājs bija vārtsargs Ādolfs Greble (kādu laiku divdesmitajos gados LSB sastāvā spēlēja arī divi viņa brāļi: Indriķis un Augusts, pirmais no viņiem arī bija viens no LSB labākajiem spēlētājiem), viens no labākajiem savā pozīcijā Latvijas futbolistiem divdesmitajos gados, Latvijas izlases dalībnieks. Par daudz spēcīgāku komandu LSB kļuva 1926. gada vasarā, kad nesaskaņu rezultātā izjuka tobrīd ļoti spēcīgā JKS komanda un aptuveni puse tās A klases vienības sastāva pārgāja LSB rindās. Šajā gadā LSB kļuva par Rīgas kausa ieguvēju un labs apliecinājums tam, cik būtisks bija papildinājums no JKS, bija tas, ka kausa finālā LSB sastāvā laukumā devās septiņi spēlētāji, kuri vēl pavasarī bija bijuši JKS sastāvā. Šāda pastiprinātā LSB vienība Rīgas meistarībā ieguva otro vietu, ļoti pārliecinoši pieveicot visus pretiniekus, izņemot meistarvienību RFK. Līdz ar Virslīgas izveidi un Liepājas Olimpijas iekļaušanos tajā, LSB likumīgā pozīcija sanāca trešā, kur tā arī bija nākamās divas sezonas.

LSB futbola komanda 1923. gadā. Foto no Latvijas Sporta muzeja kolekcijas. No kreisās: Indriķis Greble, Voldemārs Vilnieks, Emīls Oše, Ādolfs Greble, Freibergs, Margaļevskis, Arvīds Hammers, Bubnovičs, Vorhs, Braunfelds

Tomēr jau divdesmito gadu beigās sākās LSB futbola komandas noriets. Karjeru beidza Ādolfs Greble, nespēlēja vairs Arvīds Strazdiņš un Romans Freibergs, un LSB visai strauji kļuva par Virslīgas pastarīti. Jau 1929. gadā LSB Virslīgā bija pēdējā vietā, bet no izkrišanas tai izdevās izvairīties līdz ar turnīra paplašināšanu par divām komandām. Arī septiņu komandu Virslīgā 1930. gadā LSB tāpat bija pēdējā, vietas saglabāšanai tai nācās cīnīties ar A klases meistarvienību Cēsu SB, šajā cīņā LSB uzvarēja un Virslīgā palika. 1931. gads komandai padevās labs - piektā vieta Virslīgā, atzīstami rezultāti arī pret vadošajām komandām, taču komandas atdzimšana izrādījās īslaicīga. Gadu vēlāk LSB atkal bija Virslīgā pēdējā, un šajā reizē vairs nekāda glābiņa nebija - nācās turpmāk spēlēt Rīgas 1. līgā.

LSB komanda 1927. gadā. No kreisās: Ādolfs Greble, Kārlis Bone, Jakobs Šarfs, Alberts Vaters, Rūdolfs Kundrāts, Romans Freibergs, Alfrēds Brašmanis, Kārlis Osis, Krieviņš, Eduards Veinbergs, Arvīds Strazdiņš

Uzdevums atgriezties Virslīgā nebija vienkāršs, visos neatkarības gados vienīgā komanda, kam tas izdevās, bija JKS, taču LSB bija diezgan tuvu tā sasniegšanai. Pirmie gadi pirmajā līgā LSB bija grūti, pat trijniekā tikt neizdevās, bet 1936. gadā beidzot viss sakrita gandrīz optimāli. Pēc ilga laika LSB beidzot atkal bija labs pamatvārtsargs - 20 gadus vecais Herberts Briedis, saukts par Ādolfa Grebles skolnieku. Komandas saturēšanai kopā bija piesaistīts jau pirms dažiem gadiem aktīvās futbolista gaitas beigušais Česlavs Stančiks, un sīvā cīņā LSB kļuva par 1. līgas uzvarētāju. LSB bija pārliecinoša favorīte cīņās par apgabalu meistara titulu, taču to finālā tā piedzīvoja negaidītu zaudējumu Jelgavas Latvju Jaunatnei. Kā LSB treneris trīsdesmito gadu vidū darbojās Herberts Langbeins, zināms arī kā futbola tiesnesis (pēc kara dzīvoja ASV).

Atlikušajos Latvijas neatkarības gados komanda vairs uz vadošajām vietām pirmajā līgā nepretendēja, maksimums, ko par to varēja teikt - LSB gāja labāk nekā tās konkurentam divdesmitajos gados Amatierim, kurš pat bija izkritis uz Otro līgu. LSB darbību apturēja līdz ar padomju okupāciju, nacistu laikā to atkal atjaunoja, taču arī kara gados tā spēlēja Rīgas zemākajās līgās un būtiskus panākumus neguva.