Viņi iepazinās Zilupes vilcienā. Viņš - Rīgā studējošs zemnieka dēls, kas brauca mājās uz vasaras brīvdienām. Viņa - Zilupes smalkākā jaunkundze, nupat atgirezusies no Parīzes.

While everything else about my stay in Tatarbunary turned out to be pretty good, there was a bit of a downside to this whole story - I had not been able to get a new supply of water, and that could be expected to turn into a serious problem soon, basically because there weren&39;t many villages coming up. Luckily I spotted a car with some local Ukrainian tourists parked near the road with people having breakfast there. So I rode up to them and asked whether they could give me some water (I had noticed that they had several 5 litre bottles of this magical drink). Obviously, they could, so I was saved for a while.

Nebūšu oriģināls - organizācijas ziņā šis bija SLIKTĀKAIS koncerts, kādu līdz šim esmu apmeklējis. Tie čaļi no Sankpēterburgas, kas organizēja The Killers uzstāšanos Rīgā, vakar domājams izpelnījās daudz skarbu vārdu no publikas puses. Un pelnīti. Sāksim jau ar to, ka tik lēnu un haotisku iekļūšanu Mežaparka lielās estrādes teritorijā kā šajā koncertā ir grūti pārspēt. Oficiāli iekšā cilvēkus vajadzēja sākt laist vai nu no pieciem vai pussešiem. Realitātē vēl septiņos nevienu iekšā neesot laiduši. Un kad iekšā laišana sākās, izrādījās, ka gandrīz visa lielā masa iekšā tiek laista pa vieniem vienīgiem vārtiem, veidojot ļoti apjomīgu sastrēgumu. Varu vien priecāties, ka mēs (Nora Rieksta, Ziņģu famīlija, es) ieradāmies tikai neilgi pirms astoņiem. Rezultātā rindā nostāvējām pusotru stundu. Pusotru stundu!

For the next few days I did not have any strict goals on where I should be at what time - I didn&39;t have any hosts for the two nights in a row, so theoretically I could camp wherever I wanted to and at what time I wanted to. Still I had planned to reach Tatarbunary on the first day and Izmail on the second. Not that it mattered that much, but sometimes it is better to set yourself a goal. And sometimes it is better not to set one - depending on how you feel.

Speciāli laikrakstam Zilupes Sarkanais Oktobris 2

When you need to cycle something close to 100 km during the day it is not a common practice to start cycling at noon, especially when the weather is as hot as it is in the South of Ukraine. But who cares about normal practice anyway? And it&39;s not like the distance would be something from another world. Yes, it was hot, but I was prepared for that, and I also had the hope that this was the first and last time when I would need to cycle much in the hottest afternoon hours, therefore I just pedalled and pedalled, and made my way in the direction of Bilhorod-Dnistrovskyi.

I've always said that the toughest physical journeys in their essence are mainly spiritual. And the bicycle trip that took me to the Ukraine, Romania and Moldova was no exception. Thus in fact it was a journey to the center of a mind. My mind.

šeit

Gandrīz neticas, ka kopš iepriekšējām pilsētas medībām pagājis tik vien kā mēnesis - šajās nedēļās ir noticis tik daudz visa kā, ka ne saskaitīt. Bet fakti ir tādi, ka komanda ar dīvaino nosaukumu "Futbols" tajā pat sastāvā kā iepriekšējo reizi (fon_Schmitz, vimba_zlobnaja, kazhe) atkal jau piedalījās šajā Lūzumpunkta pilsētas pasākumā.

Piektdienas vakars bija mierīgs - normāls izbrauciens ar velo uz Baložiem Marinas un Airava sabiedrībā, kur gan sanāca dīvaini, ka manā telefonā tobrīd nestrādāja datu pārraide, līdz ar to nevarēju izbaudīt wherigo visā tā pilnībā, bet tāpat bija interesanti. Un jau desmitos biju mājās - tas pēdējā laikā jau pat šķiet kā tīri vai agri.