Kazhes pierakstu burtnīca

"Spooky Tooth" ir viena no tām grupām, kuras parasti iekļauj kategorijā "и другие" (piem., kad krieviskos filmu tulkojumos ierunātājam apnīk saukt vārdā filmā piedalošos aktierus), taču patiesībā bieži šie "citi" nav mazāk interesanti par galvenajām zvaigznēm, un "Spooky Tooth" noteikti ir viena no savas ēras interesantajām grupām.

Jāatzīst, ka aizvadītā nedēļas nogale bija visai mierīga - lielu daļu sestdienas pavadīju mājās kodējot, vienīgi rīta pusē izrāvos ar N.R. un viņa famīliju uz Ķekavu, lai mazliet pastaigātu gar upīti un neatrastu vairākus slēpņus tās krastos. Savukārt vakarpusē izveidoju pats savu slēpni, kuru gan divu dienu laikā jau ir nācies atjaunot.

Šo filmu izvēlējos kā tādu, ko varētu svētdienas vakarā skatīties kopā ar pie manis bijušo kaučsērferi. Tradicionāli ir novērots, ka es kaučsērferiem rādu šokējošas filmas ar kanibālisma, pornogrāfijas un viņu dzimteni aizvainojošiem elementiem. Tas nav tādēļ, ka es esmu nejauks un provokatīvs, bet tādēļ, ka tā parasti sanāk. Vai šī filma bija izņēmums - to tu uzzināsi, ja izlasīsi šo aprakstu līdz galam!

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kinoteātrī skatījos šausmu filmu. Un pilnīgi noteikti tā bija pirmā šausmu filma, ko kinoteātrī skatījos pusnaktī. Šāda kombinācija, manuprāt, ir visai spēcīga.

Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.

Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.

Kāds klasiķis pirms šī albuma iznākšanas tam veltīja spēcīgus vārdus: "Jauno Depeche Mode albumu gaidu, bet no tā neko negaidu." Domājams, daudzi varētu parakstīties zem šī Klonatāna, saukta arī par Šmidzi Vāvertu, citāta.

Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.

Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.

"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.