Kazhes pierakstu burtnīca

1980.gadā The Clash bija gandrīz pilnībā aizmirsuši, ka viņi savas pastāvēšanas pirmsākumos bija pankroka grupa. Vai vismaz viņi visai tālu bija aizgājuši no "I&39;m So Bored with the USA", un primāri uz šo laiku viņi jau bija pārvērtušies par regeja grupu. Ja šeit parādās pancīgas noskaņas, tad drīzāk agrīno "The Who" stilā (piem., "The Leader") un nevis Sex Pistols gaumē.

Biju mazliet pārsteigts, ka šo relatīvi neseno Vudija Alena filmu līdz šim nebiju noskatījies, taču savs pamatojums tam acīmredzot bija. Pirmkārt, tajā galvenajā lomā ir Džeisons Bigss, kas popularitāti ieguva kā "Amerikāņu pīrāga" varonis. Otrkārt, kritiķu acīs šī ir visu laiku sliktākā Alena filma. Treškārt, arī skatītāji par to nebija sajūsmā - komerciāli tā bija izgāšanās. Taču vai tas obligāti garantētu, ka man šī filma nepatiks? Lasi tālāk, un uzzināsi pareizo atbildi!

Turpinot pēdējā laika tradīcijas, vakar tika apmeklēts kāds ilgi nogaidījies slēpnis un pēc tam koncerts. Koncertu ziņā biju domājis īstenot komplektu "Pupociklu vasara" + "Manta", taču sanāca tā, ka beigās izvēle krita par labu Haraldam Sīmanim un "Mantai", kuri abi uzstājās Teātra bārā. Veiksmīgi biju piesities līdzi kompānijai, kuru geoaprindās pieņemts dēvēt par "Bindons un dāmas", turklāt tā vien šķiet, ka Bindons kļūst arvien turīgāks, jo pie "1 meter under" izrādījās, ka viņa pavadošajā ansamblī ietilpst ne vairs divas, bet veselas četras dāmas. Visu cieņu par to, protams!

Tā vien šķiet, ka attiecībā uz filmu gaumi un skatāmā kino izvēli Normis man var veido visai nopietnu konkurenci rādītājā "absurdums". Dokumentālā kino ziņā varētu pat būt, ka viņam piekāpjos.

"Zilbārdis" bija viena no pirmajām Vonnegūta grāmatām, ko tiku izlasījis. Sen, mežonīgi sen. Šo to gan no tās atcerējos, tā ka pilnībā mana atmiņa tomēr neizdziest, bet pārlasīt bija interesanti, kaut vai tāpēc, lai saprastu - kāda tad šobrīd ir mana attieksme pret šī rakstnieka mazāk būtiskajām grāmatām.

Motivācija klausīties Deimona Albarna projekta "Gorillaz" uz šo brīdi priekšpēdējo studijas plati man bija vairāk nekā dīvaina. Proti, izlasīju, ka vienā tās dziesmā pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma kopā ierakstījušies divi The Clash dalībnieki - Pols Simonons un Miks Džonss. Taču patiesībā mani interesē arī Gorillaz kā tādi, lai arī viņu spēlētā mūzika tikai daļēji atbilst manai mūzikas gaumei.

Gadiem, ja ne desmitgadēm es to vien esmu darījis, kā žēlojies par savām bailēm no augstuma. Šī iemesla dēļ tādi slēpņi kā Brick man allaž ir bijuši nepieejami, nepieņemami un nepaņemami. Pēdējā laikā situācija ir sākusi mainīties.

Cik daudz filmu es katru gadu nenoskatītos, dažādi dīvaini robi manā kinopieredzē allaž vēl atrodas. Tā, piemēram, es pamanījos līdz 2013.gada rudenim nodzīvot, neredzējis "Piekto elementu".

Tā kā fon_Schmitz mani nokaunināja, ka mūsu pilsētas veloorientēšanās komandas līdz šim lielāko sasniegumu blogā esmu noignorējis, kamēr par jebkuru draņķīgu noskatītu filmu apraksts top teju uzreiz, te nu būs.

Nav labi būt slinkam, bet reizēm gadās. Gribēju savas emocijas par Gaujarta koncertu Kundziņsalā izlikt uz e-papīra uzreiz, bet dažādu iemeslu dēļ aizkavējos par vairāk nekā nedēļu. Gadās.