Kazhes pierakstu burtnīca

Vēl 30.aprīļa pusdienlaikā mani plāni gaidāmajai brīvdienai bija skaidri - piedalīties Kritiskajā masā un tad braukt uz geopeldsezonas atklāšanas pikniku. Taču tad es iedomājos, ka vajadzētu precizēt ieceres kādai no nākamajām brīvdienām. Un viss izmainījās.Pirms aptuveni nedēļas par Hapaka grāvi runāju ar Andreju kā variantu, kur izbraukt ar pūsli. Taču tā kā šī ūdenstilpe ne man, ne viņam nav sevišķi labi pazīstama, izlēmu pavaicāt kādam, kas pa to ir braucis, no kura punkta tā vispār varētu būt braucama. Zināju, ka pirms daudziem gadiem pa grāvi brauca diskontieši, tālab painteresējos par šo lietu pie Turaida Petrova, leģendārā sviestroka ansambļa Pupociklu vasara ģitārista. Izrādījās, ka Turaids ne tikai ir bija Hapaka grāvi braucis, bet bija gatavs 1.maijā šo tā dēvēto Rīgas Grand Canal izbaudīt vēlreiz. Turklāt viņam ir sava kanoe, un pat transports. Es, savukārt, kā zināms, no iespējām neatsakos. Tā, lūk, arī notika šis brauciens.

Vispār jau brīvdienas aizvadītas skenēšanas zīmē (paldies @ivetazee par laipni aizdoto skaneri!), bet nevar taču veselu nedēļas nogali pavadīt dzīvoklī, skanera dūkoņas pavadījumā.

Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?

Kad pirms kāda laiciņa rakstīju par Spooky Tooth pirmo plati, tur apgalvoju, ka ar nepacietību gaidu otrā albuma klausīšanās laiku, jo tam vajadzētu būt vēl labākam. Vai tā patiešām izrādījās? Par to - sekojošajās rindkopās.

Ījana Benksa romāns "Lapseņu fabrika" diezgan droši ir ierindojams vispretīgāko manis lasīto grāmatu sarakstā. Ne tādā ziņā, ka grāmata būtu tieši slikta, bet tā ir teju neaprakstāmi riebīga.

Nezinu, vai tu būsi pārsteigts, ja atklāšu tev, ka Ļeva Tolstoja klasisko romānu "Anna Kareņina" neesmu lasījis. Droši vien, nebūsi vis. Ar klasisko literatūru vispār manas attiecības nav sevišķi tuvas, bet Ļevam Tolstojam, manuprāt, bija pat pēc viņa laikmeta standartiem pārmērīga nosliece izplūst milzīgā liekvārdībā. Un grāmatas ar apjomu tuvu 1000 lappusēm es lasu gaužām reti. Mūsdienu steidzīgajā interneta laikmetā, kad cilvēkiem parasti nepietiek laika (tā viņi apgalvo) izlasīt pilna garuma rakstu ziņu portālā, tā vietā tikai apskatoties uz bildēm no Bostonas maratona, neko vairāk gribēt arī nevar. Eh, man tomēr liekvārdība arī ir raksturīga.

Bija laiki, kad Abbas Kiarostami varēja savas filmas uzņemt dzimtajā Irānā. Tagad tie laiki ir pagājuši, bet "Vējš mūs aiznesīs" ir viena no tām filmām, kuras viņš radīja vēl savā dzimtajā vidē, un tā ir viena no viņa zināmākajām filmām.

Rūpnīcas ziedu laikos VEFā strādāja ap 20 tūkstošiem cilvēku. Mūsdienās liela daļa bijušo rūpnīcas korpusu ir pārvērtušies par graustiem, kurus pamazām no bomžiem atkarojuši hipsteri. Ar šādu cerīgu ievadu sākšu savu aprakstu par Totaldobže pasākumu "VEF Pavasara kūlenis". Vienkārši konstatējam faktus.

Turcija un Bulgārija: Mans pavasaris 2013

I am geocaching with some strangers in their car. The location is unfamiliar, probably Munich. After we have finished geocaching the driver is returning other cachers home. One of the cachers offers that we can go inside his apartment - either to drink tea or to go to the lavatory, that doesn&39;t really matter. On the way out it turns out that our car has been stolen. It was a beige car of a rather peculiar build.