Kazhes pierakstu burtnīca

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.

Otro gadu pēc kārtas (kāpēc tikai otro? kur es biju agrāk?) piedalījos lieliskajā draudzīgo entuāzistu apvienības "Enkurs" organizētajā pasākumā "Pastnieks meklē vēstuli". Šoreiz - ar visai pieklājīgu gala rezultātu.

Šīs filmas galvenās lomas atveidotājs mūsdienu pasaulē ir ļoti labi zināms aktieris. Par laimi man līdz šim ir izdevies izvairīties no "Krēslas" sāgas filmu skatīšanās, līdz ar to nekādas sevišķas antipātijas pret Robertu Petinsonu neizjūtu.

Vudijs Alens ir viens no retajiem cilvēkiem kino/mūzikā/literatūrā/mākslā (un laikam - jebkur), kurš uz vecumu nekļūst sliktāks, neiegrimst klajā pašplaģiātā, bet spēj ar katru jaunu filmu atkal un atkal priecēt skatītājus.

Babyshambles līderis Pīts Dohertijs ir pārsteidzošs mūziķis, galvenokārt pārsteidzošs ar to, ka viņš pievīla savus uzticamos fanus (tādus kā Uldis Rudaks) un pamanījās nepierakstīties "klubā 27", proti, ar visām savām jautrajām narkomāna izdarībām ir joprojām "alive and kicking" 34 gadu vecumā.

Pirms nedēļas notika kārtējais (pēdējais šosezon) Pilsētas medību posms. Komandas "Futbols" kapteiņa fon_Schmitz prombūtnē navigatora lomu uzņēmās Shtox, es biju tradicionāli atbildīgs par komunikāciju ar Pilsētas medību e-sistēmu, kamēr Prusux ienāca ar īpaši mobilajām tehnoloģijām. Patiesībā gan es nemaz negrasos te rakstīt par mūsu dalību PM, jo nekā diži stāstāma nav - gala rezultātā 4.vieta, atkal jau viena caura kamera (šoreiz - Shtox kontā), iespējams, būtu varējuši pacīnīties par trijnieku, bet - nesanāca. Neko darīt.

"Balagāns jeb Vientulībai Nē!" šādi šo grāmatu dēvē latviski un ar šādu nosaukumu to izlasīju pirmo reizi, sensenos laikos, kad Latvija vēl bija neatkarīga no Eiropas Savienības totalitārajiem grožiem. Iepriekšējā teikuma beigu daļu vari ignorēt, vienkārši nevarēju iedomāties neko trāpīgāku tā laikmeta raksturošanai.

Vai akls režisors var radīt labu filmu? Šādu jautājumu Vudija Alena filma "Hollywood Ending" gandrīz uzdod. Tās galvenais varonis, kuru, protams, atveido pats Alens, savulaik ir bijis kino dižgaris, taču pēdējā laikā sava rakstura dēļ viņš Holivudā nav sevišķi ieredzēts. Lai nebūtu skarbākam - viņam tur nav vietas, kā rezultātā iztiku viņš pelna, režisējot TV reklāmas. Un te pēkšņi viņam tiek dota vēl viena iespēja - režisēt filmu par Ņujorku (viņam īpaši tuva tēma) ar 60 miljonu budžetu. Visam apakšā ir tikai viens āķis - šo darbu viņam sagādā viņa bijusī sieva ar sava līgavaiņa - studijas bosa starpniecību. Un tad parādās otrs āķis - galvenajam varonim stress uz psihiska pamata atņem redzi. Un te mēs nonākam pie jautājuma, vai režisors var būt akls. Nezinu, kā ir ar šo jautājumu reālajā pasaulē, bet Vudija Alena Visumā nav nekā neiespējama un ekscentrisks režisors, kurš nekad neskatās sava sarunas biedra virzienā (varonis nedzird ar vienu ausi kā dēļ viņam nav pieejama stereo skaņa, kas nozīmē - viņš patiešām nezina, kur atrodas sarunu biedrs) un lielākoties uzvedas neadekvāti. Taču režisoru vidū normalitāte laikam jau tiešām augstu nekotējas, līdz ar to ar pāris reālo situāciju zinošu personāžu palīdzību varonim izdodas gandrīz veiksmīgi tikt galā ar filmēšanas procesu. Vienīgā problēma, ka viņam nav nekādu spēju novērtēt uzfilmētā materiāla kvalitāti, kas padara radīto filmu par gandrīz garantētu izgāšanos. Taču kas gan tas būtu par "Hollywood Ending" bez Holivudas nobeiguma?

Var teikt, ka ar šo ierakstu "Ween" pārdevās un kļuva popsīgi. Ok, tas varbūt ir mazliet pārspīlējums, bet "Chocolate and Cheese" manā skatījumā ir pirmais šīs grupas albums, kuru var normāli klausīties "ikdienas" cilvēks - ja sevišķi nepievērš uzmanību dziesmu saturam, muzikāli tas varētu šķist pieņemams arī cilvēkiem, kuri nebija sajūsmā par "You Fucked Up" vai līdzīgām kompozīcijām.

Turpinu skatīties Vudija Alena filmas - par laimi to ir tik daudz, ka ātri tās nebeigsies. Kāpēc par laimi? Jo tās ir foršas, protams.