Kazhes pierakstu burtnīca

Grupa "The Tragically Hip" pilnīgi noteikti ir hipsterīga - jau astoņdesmitajos gados tās dalībnieki paredzēja hipsteru nākšanu modē. Vai arī neparedzēja - tas pat varētu būt vēl hipsterīgāk.

Italo Kalvino ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas galvenokārt ir interesantas tajās izmantotās tehnikas dēļ un ne tik ļoti - sava satura dēļ. Tā "Kad ceļotājs ziemas naktī" katra nodaļa ir citā literārajā stilā un atstāsta it kā citas grāmatas saturu, kamēr "The Castle of Crossed Destinies" atstāsta dažādus notikumus, izmantojot taro kāršu komplektu.

Būtu pārspīlējums filmu "Mums ir pāvests" dēvēt par pravietisku, proti, ka tā paredzēja Benedikta XVI atkāpšanos, taču kaut kas tajā visā ir - tomēr salīdzinoši neilgi pēc šīs filmas iznākšanas (ok, gandrīz divus gadus vēlāk) notika kaut kas tāds, kas nav pieredzēts gadsimtiem ilgi - Romas pāvests ņēma un paziņoja atkāpšanos no amata.

Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.

Rakstvedis Džordžs grib apprecēt mednieka meitu, taču tas laulībām nepiekrīt, kamēr puisis nebūs sevi apliecinājis kā spējīgu šāvēju, kurš spēs apgādāt meiteni ar tik nepieciešamo gaļu. Puisis izmēģina savu laimi, taču viņa šāvēja dotības izrādās neadekvātas. Izmisis, viņš vēršas pie Nelabā, kurš Džordžam piedāvā īpašas burvju lodes, kuras vienmēr savu mērķi sasniegs. Taču būtu naivi cerēt, ka Nelabais tev burvju lodes dos apmaiņā pret neko. Kā Veitss to formulē: "Someway he got into the magic bullets and that leads straight to Devil&39;s work, just like marijuana leads to heroin".

Nedēļas nogale sanāca vienkārši šausmīga, nekad nederīga un briesmīga. Piektdienas vakarā biju Depo apncīgā Baložu pilnu pagalmu koncertā, pilnīgi bezjēdzīgi pavadīts vakars. Sestdien - kārtējo reizi piedalījos Magnētā (sen jau apnicis, grūti iedomāties kaut ko idiotiskāku par skriešanu pa mežu ar karti rokās), tad tapa pilnīgi neēdamas veģetāras šausmas (sēnes! karijs! fui!) un skatījos Džārmuša "Down by Law" - iespējams, vienu no sliktākajām filmām, ko jebkad esmu redzējis.

Atkal nedēļas nogale un atkal - kaut kas veģetārs! Šoreiz, pārmaiņas pēc, pat ar vienu neizteiksmīgu fotogrāfiju :)

Es nesaprotu, kā tas ir iespējams - kā es šo filmu nenoskatījos jau ātrāk? Es neesmu sevišķs Džima Džārmuša fans, bet šajā filmā taču piedalās ne tikai Toms Veitss, bet arī Roberto Benini un Nikoleta Braši! Vienkārši neiedomājama nolaidība no manas puses!

Šai filmai pamatā esošā grāmata nekādi nav viens no maniem iecienītākajiem Grema Grīna darbiem, bet vienlaikus tā ir viena no nedaudzajām viņa grāmatām, kas ekranizēta pēdējo gadu laikā. Vispār vajadzētu kaut kad saņemties un noskatīties "The Quiet American", bet tas jau ir cits stāsts.

Nezinu, kā tas sagadījās, ka līdz pat 2013.gadam es tā arī nebiju redzējis "Baložu pilnus pagalmus" dzīvajā. Lai kauns būtu lielāks, arī ierakstos viņus nekad īsti neesmu klausījies. Un vēl uzdrošinos sevi dēvēt par cilvēku ar interesi par alternatīvo mūziku!