Kad šīs nedēļas sākumā Normis savā blogā publicēja ierakstu par Latvijas velo maršrutiem, tas noteikti ne vienam vien kalpoja par iedvesmu saņemties kaut kur šajās brīnišķīgi saulainajās dienās doties ar riteni. Vai varbūt arī gluži tā tas nebija, nav svarīgi.

Pirms nu jau ļoti daudziem gadiem N.R. reklamēja šo filmu. Īsti gan neatceros, vai viņš to arī skatījās vai tikai reklamēja, bet tas lietas būtību nemaina. Grāmatu gan lasīt sanāca visai ilgi - ne tāpēc, ka tā būtu garlaicīga (nebūt nē!), bet tālab, ka visu laiku atradās desmit citas nodarbes.

Norvēģu valodā šīs filmas nosaukums ir "Hodejegerne", ja nu gadījumā tu esi troļļu valodas pārzinātājs. Ziemeļvalstu filmas man parasti patīk - tās labi uztur spriedi, to personāži man kā ziemeļniekam ir saprotami un tās reti grimst banalitātē. Šī augstu novērtētā filma taču nevarētu kļūt par izņēmumu?

Izlasot par kādu mūziķi, ka viņš ir akustiskās ģitāras Džimijs Hendrikss, bišķi jau nu mani pārņem skepse. Jo īpaši, ja izskatās, ka šādi viņu galvenokārt dēvē pats Antonio Forcione, vismaz apraksts Wikipedia pamatīgi izskatās pēc pašreklāmas. Līdz ar to nebija tā, ka uz viņa koncertu Kalnciema kvartālā es būtu skrējis pa galvu pa kaklu.

Pēdējā laikā visai bieži ir novērots, ka neilgi pēc tam, kad esmu izlasījis kādu grāmatu, tā iznāk arī filmas veidā. Iespējams, visu laiku populārākais amerikāņu romāns "Lielais Getsbijs" perfekti atbilst šim principam. Grāmatu izlasīju aprīļa sākumā, bet filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja 10.maijā.

Ja man vajadzētu nosaukt kādu rokgrupu, kura perfekti atbilst vecu perdeļu definīcijai - tādai, kura jau gadu desmitiem ilgi dzīvo uz vecu lauru rēķina un galvenokārt koncertē bijušās Padomju Savienības valstīs, "Deep Purple" būtu viens no pirmajiem vārdiem, kas man nāktu prātā. Kā tādā gadījumā tas nākas, ka šī ansambļa jaunākais studijas veikums ir kļuvis par gandrīz dižpārdokli teju itin visur Eiropā?

Šī filma vairākas reizes mani pārsteidza ar mainīgu noskaņu - sākas kā komēdija, tad kļūst par drāmu, tad atkal par komēdiju, tad atkal par drāmu, un tā uz riņķi.

Reizēm mani pārsteidz, kā tas notiek, ka TV vajadzībām uzņemtās filmās piedalās patiešām izcili aktieri. Vai pareizāk - ne tas, ka izcili aktieri piedalās šādās filmās, bet kā tas sanāk, ka tāda filma kā "Hemingvejs un Gelhorna" tiek uzņemta TV vajadzībām un nevis kino. Un laikam tomēr arī par aktieriem jautājums - kā var filmā ar 14 miljonu dolāru budžetu dabūt ne tikai par režisoru "The Unbearable Lightness of Being" režisējušo Filipu Kaufmanu, bet arī galvenajās lomās Nikolu Kidmenu un Klaivu Ovenu. Laikam jau ir tā, ka atkarībā no projekta, arī aktiera takse mēdz variēt, jo ar visu šīs filmas budžetu normāli pietiktu vienas Kidmenas noalgošanai. Bet es te drusku aizrunājos par naudu, kamēr filma ir par mākslu un mīlestību.

Kamēr rumāņu futbola klubu ekspansija UEFA kausā pirms vairākām sezonām noplaka tikpat ātri kā sākās, Rumānijas kino jaunā viļņa uzvaras gājiens turpinās joprojām, gūstot atzinību prestižos starptautiskos festivālos. Šī filma ir lielā procesa daļa.

Jau otrā filma šogad par mirstošiem pensionāriem. Iespējams, man vajadzētu pavariēt savu skatāmo filmu klāstu, citādi ar jautrību varētu būt problēmas. No otras puses - šī filma taču ir komēdija, tātad visam būtu jābūt kārtībā?