Kazhes pierakstu burtnīca

Teātrī nebija būts drusku vairāk kā gadu - šausmīgi ilgi, pēdējā izrāde, ko redzēju, bija "Vectēvs". Tagad - "Sapnis par nomodu". Interesants nosaukums, ne?

"Priekšpilsētu leģendas" Rīgā būs redzamas pavisam drīz - kopā ar "Reel Big Fish" šī grupa uzstāsies Palladiumā, un man šķita, ka būtu korekti, ja vismaz pavirši es iepazītos arī ar mazāk zināmās no divām ciemos braucošajām amerikāņu grupām daiļradi. Nezinu, vai tas bija gudri darīts.

Šī noteikti ir viena no mazbudžetīgākajām filmām, ko man nācies redzēt - šī BAFTA par labāko debiju režijā saņēmusi lente tika uzņemta par 25 tūkstošiem mārciņu, ko kino jomā ir grūti nosaukt par lielu summu. Tādējādi jau pēc definīcijas man par šo filmu būtu jābūt sajūsmā - jo mazāk naudas ieguldīts, jo man parasti vairāk patīk. Alternatīvums un tā...

Nule gan ir pienācis gals manai Grema Grīna lasīšanas epopejai - šī bija atlikusi pēdējā nelasītā, un tagad arī tā ir pievārēta! Protams, grūtības radīja ne jau tik ļoti grāmatas pievārēšana, kā tās sagādāšana. Šī laikam būs vienīgā no visām Grīna grāmatām, ko iegādājos pilnīgi godīgi par reālu naudu, nevis izmantojot kaut kādus blatus, nejaušu veiksmi vai freelance darbības rezultātā iegūtu dāvanu karti.

Grupas "The Left Banke" debijas ieraksts visai droši var lepoties ar vienu no tizlākajiem albumu nosaukumiem rokmūzikas vēsturē - ierakstu kompānija tik ļoti centās tā popularitāti virzīt caur grupas veiksmīgajiem singliem, ka albums tika nosaukts par godu uzreiz divām tā zināmajām dziesmām. Līdz ar to var tikai priecāties, ka "She May Call You Up Tonight" singlu tirgū panākumi nebija tik spoži, citādi plates nosaukums varētu kļūt vēl bezjēdzīgāks.

"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, ne mazāk kā piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".

Šķiet, ka iepriekšējā nedēļas nogalē noslinkoju un veģetārā recepte netapa. Šoreiz atkal atgriezos pie savas maģiskās grāmatas un tapa dārzeņu pīrāgs (kurš gan īpaši neizskatījās pēc pīrāga, bet tā jau ir cita lieta.

Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.

Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:

Biju domājis, ka šovakar vajadzētu skatīties kādu Sundance festivāla filmu. NR piedāvāja šo. Tad šo arī skatījāmies.