Uz futbola spēlēm es, manuprāt, eju vidēji reizi divos gados. Reizēm retāk, reizēm biežāk, bet par regulāru šādu sporta pasākumu apmeklētāju sevi laikam nenosaukšu.

Grupa "Steppenwolf" ir viens no tiem ansambļiem, kura pasaulslavena ir pateicoties vienai vienīgai dziesmai, kura turklāt visai minimāli atspoguļo grupas kopējo skanējumu.

Pasaule darbojas mīklainā veidā. Gaisā virmo kaut kādas idejas, kuras vienlaikus materializējas divās dažādās Zemeslodes malās, katra patstāvīgi, bet vienlaikus saistīti. Par ko es te murgoju? "Wristcutters: A Love Story" vs "The Bothersome Man".

Bija laiki, kad man šķita, ka "Nazareth" kā grupas pastāvēšanas augstākais punkts bija balāde "Love Hurts". Par laimi vai nelaimi šie laiki ir grimuši tālā pagātnē un aizmirstībā, un audiokasete, kurā līdzās šai dziesmai bija atrodamas tādas "pērles" kā "Dust in the Wind" (Kansas) un "Boat on the River" (Styx).

It had been a hot and sunny day, therefore just 1 hardy fan made it out to Latvenergo sporta zāle for a friendly match of volleyball between SSE Riga and RGSL.

Šī nedēļas nogale patiešām sanāca plata - daudz dienu, daudz piedzīvojumu. Tik daudz, ka šoreiz viss būs konspektīvi un gandrīz bez bildēm (jo nav). Un bez jokiem, jo es esmu nopietns cilvēks.

Vēl 30.aprīļa pusdienlaikā mani plāni gaidāmajai brīvdienai bija skaidri - piedalīties Kritiskajā masā un tad braukt uz geopeldsezonas atklāšanas pikniku. Taču tad es iedomājos, ka vajadzētu precizēt ieceres kādai no nākamajām brīvdienām. Un viss izmainījās.Pirms aptuveni nedēļas par Hapaka grāvi runāju ar Andreju kā variantu, kur izbraukt ar pūsli. Taču tā kā šī ūdenstilpe ne man, ne viņam nav sevišķi labi pazīstama, izlēmu pavaicāt kādam, kas pa to ir braucis, no kura punkta tā vispār varētu būt braucama. Zināju, ka pirms daudziem gadiem pa grāvi brauca diskontieši, tālab painteresējos par šo lietu pie Turaida Petrova, leģendārā sviestroka ansambļa Pupociklu vasara ģitārista. Izrādījās, ka Turaids ne tikai ir bija Hapaka grāvi braucis, bet bija gatavs 1.maijā šo tā dēvēto Rīgas Grand Canal izbaudīt vēlreiz. Turklāt viņam ir sava kanoe, un pat transports. Es, savukārt, kā zināms, no iespējām neatsakos. Tā, lūk, arī notika šis brauciens.

Vispār jau brīvdienas aizvadītas skenēšanas zīmē (paldies @ivetazee par laipni aizdoto skaneri!), bet nevar taču veselu nedēļas nogali pavadīt dzīvoklī, skanera dūkoņas pavadījumā.

Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?

Kad pirms kāda laiciņa rakstīju par Spooky Tooth pirmo plati, tur apgalvoju, ka ar nepacietību gaidu otrā albuma klausīšanās laiku, jo tam vajadzētu būt vēl labākam. Vai tā patiešām izrādījās? Par to - sekojošajās rindkopās.