Kazhes pierakstu burtnīca

Jāatzīst, ka man ir drusku apnicis klausīties šo grupu un ka es priecājos, ka priekšā atlicis vairs tikai viens tās albums. Ar nepacietību gaidu ceturtdienu, kad manās ausīs visas dienas garumā skanēs Sixto Rodriguez, jo mana pacietība ska baudīšanai tomēr ir ierobežota. Un šis noteikti nav tas ieraksts, kas mani pārliecinās, ka ska ir kas vairāk par jautru fonu tādās ballītēs, kādās es nekad neesmu bijis.

Pirms sava sestā studijas ieraksta tapšanas "Reel Big Fish" tika patriekti no lielās ierakstu kompānijas, kuras paspārnē viņi bija kādu laiku dzīvojuši, un atkal kļuva par gandrīz brīviem putniem. Un par spīti tam, ka termins "putna brīvs" parasti ar labu nesaistās, šāda stila grupām kā "Riktīgi liela zivs" šādā stāvoklī dzīvojas labāk.

Es neesmu tas cilvēks, kas parasti kādu slavē par labu ieteikumu. Es vispār neesmu cilvēks, kas kādu slavē par jebko. Un tātad šoreiz es teikšu - paldies tev, Normi, par ieteikumu! Par šo filmu esmu vienkārši sajūsmā, un tu esi vieds, ka to rekomendēji!

Pēdējo nedēļu laikā ir sanācis apmeklēt vairākus galda spēļu vakarus, kā rezultātā ir paplašinājies man pazīstamo galda spēļu klāsts.

Šajā nedēļas nogalē izdevās izbaudīt uzreiz vairākas ziemas prieku formas, kuru vidū gan nebija nevienas no tradicionālajām - proti, nebiju ne slēpot, ne slidot.

Pola Tomasa Andersona jaunākā filma "The Master" stāsta par kādu čali, kurš atgriezies no 2.Pasaules kara ar diezgan lielu psiholoģisko bagāžu un tagad mēģina iekārtoties ikdienas dzīvē. Liktenis viņu saved kopā ar visai traku tipu, kurš ir radījis organizāciju, kurai par prototipu ir kalpojusi scientologu sekta (kults? nezinu, kuru terminu Normis iesaka lietot). Neesmu drošs, ka par šīs filmas sižetu vēl kaut kas cits būtu stāstāms, jo būtu pārspīlējums nosaukt šo filmu par cieši strukturētu un ļoti mērķtiecīgu. Tajā ir daudz interesantu elementu, bet vienotu veselumu man nekādi neizdevās saskatīt, filma šķita kaut kā dīvaini sagraizīta un galvenokārt - nebija skaidrības, vai tās radītāji vispār ar šo filmu ir kaut ko vēlējušies pateikt, izņemot to, ka eksistē tādi scientologi. Tajā vairāki aktieri ir vienkārši lieliski - galvenokārt Žoakīns Fīnikss un Filips Sīmors Hofmans, bet materiāls, kurā viņi dzīvo, pēc maniem standartiem ir drīzāk murgains. Protams, var gadīties, ka man vienkārši pārmērīgi nāca miegs un citos apstākļos es šo filmu būtu izbaudījis, bet filma šķita bezdievīgi gara un nekur nevedoša, turklāt, kā jau minēju - atsevišķas ainas tajā bija ļoti interesantas, bet ne vairāk kā ainas.

Šī bija pēdējā filma, kas man atlika sarakstā ar Francijas Oskaru nominācijām, un jāatzīst, ka mani pārsteidz, kāpēc tieši šo filmu bija tik grūti dabūt. Tā nav viena no vecākajām filmām šajā sarakstā, un tā nav viena no vismazāk ievērojamajām. Kā nekā tā tomēr ne tikai tika izvirzīta Oskaram, bet tika līdz nominācijai. Tāpat tā veiksmīgi startēja Kannās, kur Rauls Kutārs saņēma balvu kā labākais debitants kino režijā. Un vispār - pats Kutārs bija tolaik ļoti labi zināms kino operators, kas bija strādājis vairākās Godāra filmās.

Sekojot nu jau tradīcijai, ka reizi nedēļā jāpagatavo kāda recepte no manas burvju grāmatas, šodien cepu brokoļus.

Roalds Dāls man joprojām ir daļēji neizprotams rakstnieks. Kā viens cilvēks varēja vienlaikus būt teju populārākais sava laikmeta bērnu grāmatu autors, un rakstīt TĀDU prozu pieaugušajiem? Nē, es nedomāju tikai viņa melnās noveles, kurās parādās kanibālisms, joki par taksidermiju un citi skaistumi, bet arī tos viņa stāstus, kuri tika publicēti Playboy un līdzīgos žurnālos. Kā, piemēram, četri šī konkrētā krājuma stāsti.

Nule es kaut ko esmu pārstājis saprast. Kā tas nākas, ka šis albums pēkšņi vairs nepatīk Reel Big Fish apskatniekiem, ja ievēro to, ka grupa ar to ir atgriezusies tajā teritorijā, kur tā spēj izcelties, lielā mērā atvadoties no tradicionālākām roka formām, un atkal rūpējoties par jestra jandāliņa, ballītes un burziņa atmosfēru?