Kazhes pierakstu burtnīca

Black Sabbath ir atgriezušies! Ozijs, Iommi un Gīzers Batlers beidzot saņēmās kopīgi doties studijā un radīt albumu, kura nosaukums neatbilst kārtas numuram, bet gan izdošanas gadam. Protams, pilnai laimei pietrūka, lai pie bungām šajā ierakstā sēstos Bill Ward un nevis čalis no "Rage Against the Machine", kas pat vēl nebija dzimis, kad šī grupa radās.

Ieragot kāda izpildītāja aprakstā, ka tas ir līdzīgs Bobam Dilanam un Tomam Veitsam, mana pirmā reakcija ir saraukt uzacis, otrā - pavīpsnāt. Būsim reālisti - mūziķi, kas būtu pielīdzināmi vienlaikus Veitsam un Dilanam parasti nenāk no Vācijas un vēl jo vairāk neuzstājas bez maksas Kalnciema kvartālā.

"Farewell, My Queen" ne tuvu nav pirmā filma vēsturē, kas stāsta par Ludviķa XVI un Marijas Antuanetes dzīvi. Šķiet, pēdējā šīs tēmas filma, ko redzēju, bija Sofijas Kopolas režisētā Maria Antoinette. Tiesa, šajā konkrētajā filmā Francijas karaliene ir drīzāk otrā plāna varone, kamēr filmas centrā ir meitene, kuras pienākums ir lasīt karalienei priekšā.

Rūbija sapņo dienās kļūt par filmu zvaigzni. Tādi paši sapņi ir arī viņas mammai. Rūbijas tētis kādreiz gandrīz kļuva par hokeja zvaigzni, taču pēc vienas spēles NHL viņu izraidīja no ASV par mēģinājumu nodarboties ar marihuānas kontrabandu. Tagad mamma ir pametusi Rūbiju un viņas jaunāko māsu Rouzu, cerībā, ka beidzot viņai izdosies kļūt par slavenu aktrisi. Meitenes paliek ar tēvu, kurš labākajā gadījumā ir saucams par daļēji funkcionālu.

Šis ieraksts iezīmē Sērža Geinsbūra iesoļošanu regeja pasaulē. Šis allaž mainīgais mūziķis gan vienmēr saglabāja vienu iezīmi - noslieci uz bezkaunīgām provokācijām.

Es neesmu vardarbīgu filmu cienītājs - man daudz labāk patīk filmas, kur varoņi daudz runā, nekā tādas, kur varoņi viens otram krāmē pa seju. Tas arī ir iemesls, kāpēc "Sin Nombre" par spīti daudzajiem slavas vārdiem, ko šī filma ir saņēmusi, tik ilgi dzīvoja manā "kaut kad jānoskatās" filmu sarakstā.

Beidzot izpildīts viens no ilgtermiņa punktiem manā lielajā darbu sarakstā - 10 reizes izmitināt kaučsērferus. Protams, šo reižu vidū bija tādas, ko es skaitītu par vairāk nekā vienu ierakstu (piem., mēnesi pie manis nodzīvojusī igauniete; situācijas, kad vienā piegājienā paliek trīs kaučsērferi), bet normatīvi bija stingri - viena kaučsērferu kompānija ir viena izmitināšanas reize, pat ja tā pie manis uz pusgadu būtu dzīvojusi vesela futbola komanda.

Neatceros, kad es būtu kādu grāmatu lasījis tik ilgi kā šo, un te man pat nav nekādu dižu attaisnojumu - ne tā ir mežonīgi gara, ne neizturami garlaicīga, vienkārši tā nu sagadījies, ka pēdējā laikā esmu netipiski maz lasījis, taču, šķiet, ka lielākais šīs vasaras trakums ir pāri un tagad kādu brīdi pievērsīšos normālam un rāmam dzīvesveidam, kur atradīsies daudz laika grāmatām, vācu vīnam un dueta "Sandra" dziesmu baudīšanai.

Šo grāmatu izlasīju jau pirms laba laika, bet nekādi nesaņēmos uzrakstīt aprakstu. Vai šovakar būs īstā reize? Nav svarīgi, jo vienmēr ir īstā reize.

Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš iepriekšējās reizes, kad biju Sound Poets koncertā Kalnciema ielā, bet vienlaikus šķiet - tas bija kaut kad neaprakstāmi senā pagātnē, kad biju pavisam cits cilvēks un kad arī pasaule bija cita. Taču neatkarīgi no tā, vai esmu kļuvis vairāk vai mazāk cinisks, labāks vai sliktāks cilvēks un tā, ka tagad pats staigāju sarkanās biksēs kā tāds atdauzāms hipsteris, Sound Poets atkal spēlēja teju pie manām mājām.