Kazhes pierakstu burtnīca

Savā otrajā (no trim) studijas albumā "Afrodītes bērns" vienlaikus turpina tās pašas tradīcijas, ko aizsāka ar "End of the World" - atdarina dažādus tobrīd aktuālus mūzikas stilus. Tā kā sešdesmit devītajā gadā psihodēlija vairs nebija modē un atgriezās tradicionālākas rokenrola vērtības, tieši šajā virzienā iet arī Vangelis, Ruso un kompānija.

Vienmēr esmu sevi dēvējis par britu filmu cienītāju, un reizēm man ir sanācis skatīties tādas miglainajā Albionā uzņemtas filmas, kuras neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks nesauktu par labām. Jā, man ir vājība, un es to atzīstu.

"Afrodītes bērns" ir vienīgā rokgrupa no Grieķijas, kas ieguva jebkādu popularitāti ārpus savas dzimtenes un par kuru būtu vērts vismaz būt dzirdējušam cilvēkam, kas sevi dēvē par modernās mūzikas pazinēju. Šajā grupā piedalījās divi mūziķi, kuri savā vēlākajā karjerā guva lielākus panākumus nekā "Aphrodite`s Child" rindās, taču ļoti atšķirīgos muzikālajos lauciņos: Vangelis un Demī Ruso. Jā, bija laiks, kad Vangelis spēlēja rokmūziku, nevis rakstīja skaņu celiņus filmām, un bija laiks, kad Demī Ruso bija puslīdz respektabls vokālists, nevis banāls siržu lauzējs San Remo festivālā un viduvējas popmūzikas izpildītājs.

Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!

Man šķita, ka Jana Martela romānu Pi dzīve es lasīju kaut kad nesen. Kā izrādās - 2007.gada decembrī. Tad jau laikam nav brīnums, ka daudzas sižeta detaļas biju piemirsis. Labi gan, ka blogā par to arī toreiz uzrakstīju un pārmaiņas pēc - gana sakarīgi, tai skaitā par tīģera vārda Richard Parker nozīmi.

2010.gada septembrī skatījos paša Tūra Heijerdāla uzņemto dokumentālo filmu Kon-Tiki un toreiz tā uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu.

Neesmu īsti drošs, kālab National Health iekš Wikipedia tiek dēvēta par vienu no piecām "Canterbury Scene" vadošajām grupām līdzās "Soft Machine", "Caravan", "Gong" un "Hatfield and the North". Ne tādā ziņā, ka viņi būtu pārāk nenopietns ansamblis, bet ar ko tad "Egg", "Camel", "Matching Mole" un "Henry Cow" būtu mazāk ievērojami?

Manā 101 darba sarakstā ietilpst tāda lieta kā iemācīties salikt Rubika kubu. Bērnībā kā vairums ne izcili apdāvinātu bērnu šo mantiņu citādi salikt kā pārlīmējot uzlīmītes nemācēju (tādējādi vismaz vienu kubu noteikti sabeidzu). Tagad esmu kļuvis drusku prātīgāks, tomēr drošības labad vispirms kubu iemācījos salikt datorā - jo tur vismaz nav iespēju kaut ko salauzt (izņemot tizli strādājošu Flash).

Filmas "Septiņi psihopāti" galvenais varonis Mārtijs atkārtoti apgalvo, ka viņš nevēlas, lai viņa filma par psihopātiem būtu truls holivudas gaļas gabals, bet patiesībā filma būs par mīlestību. Tiesa, kāds draugs viņam aizrāda, ka Mārtijs no mīlestības neko nesaprot, ne velti visas sievietes filmā mirst pāris minūšu laikā pēc savas parādīšanās uz ekrāna, tā arī nepateikušas vairāk par pāris vispārīgām frāzēm. Bet tā nu Mārtijs redz pasauli.

Ieraugot, ka Peilina Brazīlija beidzot iepeldējusi Pirātu līcī, uzreiz acīs iekrita komentārs, ka šis dokumentālo raidījumu cikls esot slikti maskēta komunisma propaganda, taču no BBC pediņiem jau neko citu nevarētu gaidīt. Mani tas, protams, ieintriģēja.