Kazhes pierakstu burtnīca

Droši vien to esmu kādreiz jau šeit rakstījis, bet atkārtošana, kā zināms, ir sklerozes sievasmāte, tāpēc rakstu atkal: man īpaši nepatīk nekāda mākslinieciskā darbība, kas nākusi no Vācijas. Sevišķi nemīlu ne vācu literatūru, ne vācu mūziku, ne vēl jo vairāk - vācu kino. Ā, un tēlotājmākslu es vispār nesaprotu, jo esmu truls un aprobežots. Vai arī vismaz ieņemu šādu pozu. Un, protams, visam pastāv izņēmumi.

Es kļūstu par citu cilvēku. Ne obligāti skaistāku, gudrāku un bagātāku (t.i., Andri Šķēli), bet noteikti - citu. Un šis cits es mēdz klausīties tādas grupas kā Fairport Convention. Iespējams, arī vakardienas es tādas būtu varējis klausīties, bet šodienas es ne tikai varētu, bet patiešām klausās. Vai tā būtu tiekšanās pēc iekšējās harmonijas, apspiestas bērnības fobijas vai kas cits, par šo jautājumu lai spriež (vai labāk - nespriež) gudrāki, skaistāki un bagātāki vīri kā es.

"Pilna karote mīlestības" varētu būtu šīs grupas latviskais nosaukums. Džona Sebastiana grupa "Lovin` Spoonful" pilnīgi noteikti labāk ir zināma ar saviem dažiem ļoti veiksmīgajiem singliem un mazāk - par pilna laika studijas ripuļiem, taču patiesībā viņi ir ievērības cienīgi arī kā albumu grupa, galvenokārt pateicoties savai trešajai platei - proti, šai.

Šī filma manā skatāmajā sarakstā nodzīvoja vairākus gadus, dažādu iemeslu mēnesi pēc mēneša tā arī nepietuvojoties šī saraksta galvgalim. Tagad beidzot tā ir noskatīta, un atlikušas vairs tikai divas Francijas Oskaram virzītās filmas, ko neesmu redzējis (ignorējot tās, kas iznāca jau pēc mana saraksta sastādīšanas, par tām pagaidām nedomāju).

Par to, vai šo filmu man vajadzētu skatīties, bija drusku šaubas. Un lai arī filma man patika, šaubas nekur nepazuda. Filma, kā jau tas kino notiek ļoti bieži, stāsta par mīlestību, kas izveidojas starp diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kuram katram ir savas visai smagas problēmas. Viņš ir nupat iznācis no psihiatriskās klīnikas, kur pavadījis astoņus mēnešus pēc tam, kad gandrīz nosita savas sievas mīļāko. Tagad viņš ir apņēmības pilns atgūt sievas mīlestību.

Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!

Lai tevi nemaldina šī albuma nosaukums - ar nelabā kulta pielūgšanu šim ierakstam ir visai maz kopīga, bet ar Apokalipsi gan. Patiesībā nesaprotu, kā šis ieraksts vispār varēja rasties - pretrunas starp Vangeļa vīziju un Ruso vīziju par grupas tālāko nākotni kļuva arvien skaudrākas, un šajā konkrētajā albumā Vangelis pilnīgi noteikti ir dominējošais spēks, ne velti virkne tā skaņdarbu vispār ir instrumentāli.

Pirms kāda laika ievēroju, ka "Nabaklabā" uzstāsies leišu ansamblis - (pus)profesionāli AC/DC dziesmu izpildītāji. Tā kā esmu ja ne gluži liels, tad vismaz vidējs brāļu Jangu un kompānijas cienītājs, kuram nav līdz šim palaimējies slavenāko Austrālijas eksportu redzēt dzīvajā, mani ieinteresēja arī šāds "pakaļdarinājums". Vispār mana attieksme pret "tribute" grupām ir drīzāk pozitīva - jo reāli es saprotu, ka 2013.gada Braiens Džonsons ir tikpat mazā mērā 1980.gada Braiens Džonsons, kā tāds būtu, piemēram, kaut kāds lietuvietis. Proti, veco grupu dalībnieki paši tīri cilvēciski nav tie paši cilvēki, kas viņi bija pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem.

Manā veicamo (un līdz šim neveikto) darbu sarakstā ir atrodams punkts par 10 veģetāru maltīšu pagatavošanas iemācīšanos. Šodien beidzot pirmā tika uztaisīta.

Ar "Hobitu" es iepazinos laikā, kad lasīt jau mācēju, bet noteikti ne sevišķi raiti. Šķiet, ka pirmo reizi šīs grāmatas saturu man vecāki lasīja priekšā, bet patiesībā tā īsti neatceros. Bet pilnīgi noteikti to lasīju atkal un atkal. Tai skaitā vienu reizi grāmatu izlasīju krievu valodā, kurā man šķita, ka varētu būt "pilnā versija", jo tas bija drusku nopietnāka paskata izdevums - pirkts Ukrainā un noformēts tā kā grāmata pieaugušajiem, nevis kā bērnu grāmata. Šķiet gan, ka nekādu atšķirību saturā nebija.