Grupas "The Left Banke" debijas ieraksts visai droši var lepoties ar vienu no tizlākajiem albumu nosaukumiem rokmūzikas vēsturē - ierakstu kompānija tik ļoti centās tā popularitāti virzīt caur grupas veiksmīgajiem singliem, ka albums tika nosaukts par godu uzreiz divām tā zināmajām dziesmām. Līdz ar to var tikai priecāties, ka "She May Call You Up Tonight" singlu tirgū panākumi nebija tik spoži, citādi plates nosaukums varētu kļūt vēl bezjēdzīgāks.

"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, vismaz piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".

Šķiet, ka iepriekšējā nedēļas nogalē noslinkoju un veģetārā recepte netapa. Šoreiz atkal atgriezos pie savas maģiskās grāmatas un tapa dārzeņu pīrāgs (kurš gan īpaši neizskatījās pēc pīrāga, bet tā jau ir cita lieta.

Toms Veitss nav viens no tiem mūziķiem, kuru daiļrade tā vien strāvo pozitīvismā, dzīves skaistuma apdziedāšanā un tēmās par "sharing cups and cakes with me". Taču pat viņa visai drūmajā un pesimisma cauraustajā pasaulē "Bone Machine" ir viena no tumšākajām lappusēm.

Savu vēstījumu par vienu no pēdējo gadu skaļākajām pašmājās tapušajām grāmatām vēlos sākt ar kādu brīnumdaiļu citādu no portāla Delfi:

Biju domājis, ka šovakar vajadzētu skatīties kādu Sundance festivāla filmu. NR piedāvāja šo. Tad šo arī skatījāmies.

Mihaela Hanekes filma "Mīlestība" ir pamanījusies saņemt tik daudz dažādu apbalvojumu prestižos konkursos, ka to uzskaitīšanai man nepietiktu laika. Tālab neuzskaitīšu. Taču neskaitāmie tās saņemtie slavas vārdi man neatstāja izvēli - šī filma bija jāskatās.

Jāatzīst, ka mana pazīšanās ar Alfrēda Hičkoka filmām ir nožēlojama - esmu redzējis vien divas no tām: "Rear Window" un "Vertigo". Tikām neredzēto filmu sarakstā atrodami tādi kino klasikas darbi kā "North By Northwest", "Strangers on a Train", "Dial M for Murder", "The Birds" un... "Psycho". Vajadzētu šos robus izglītībā tā kā pamazām aizpildīt, un šādu ricību no manas puses visai droši veicināja mākslas filmas "Hitchcock" noskatīšanās.

Aizraušanās ar Seržu Geinsbūru noteikti nav veselīga. Vienīgais, kas kaut cik glābj situāciju, ir viņa zemā atpazīstamība. Ir cerības, ka ieskatoties manā blogā un ieraugot, ka es cītīgi klausos šo mūziķi, tu paraustīsi plecus un necentīsies noskaidrot detalizēti, kas tas par fruktu. "Kaut kāds Francijas ebrejs" varētu būt maksimālais, ko varētu nojaust. Un labi, ka tā!

Filmā tas netika uzsvērts, bet Rodrigeza otrais albums, kaut arī tas kopumā ir patīkams un klausāms, bez variantiem ir vājāks par viņa debijas ierakstu. Mazāk izteiksmīgu melodiju, lielāks uzsvars uz storytelling un mazāks - uz pašām dziesmām.