Kazhes pierakstu burtnīca

Alans Stivells jeb īstajā vārdā Alans Koševlū ir droši vien lielākā autoritāte mūsdienu pasaulē attiecībā uz tādi instrumentu kā ķeltu arfa. Jā - es vairāku dienu garumā klausos arfas ierakstus! Un kā gan citādi varētu būt - pēc hardcore pankiem Bad Religion pāreja uz klasiskās un tautas mūzikas sajaukumu, ko atspoguļo "Ķeltu arfas renesance" ir tikai dabiska.

Šī varētu būt pirmā reize vēsturē, kad man ir drusku kauns par to, kādu mūziku klausos darbā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu pārāk draņķīga, jo neesmu snobs un nekautrējos par pārmērīgiem mēsliem manā muzikālajā gaumē. Vai (kā jau snobam pieklājas) - pārmērīgus mēslus vienkārši nemēdzu klausīties. Un es nekaunos par to, ka šis ieraksts būtu pārmērīgi rupjš - kā nekā savulaik esmu klausījies arī "Anal Cunt", un tās grupas daiļradē ir tikai rupjības, ksenofobija, homofobija, antisemītisms un ņirgāšanās par visiem un visu. Bet te pēkšņi - klausos franču dziesminieku Sēržu Geinsboro un man ir kauns. Kā tā?

Vudija Alena filmas noteikti ir tā stila kino, kuru tu arvien labāk sāc saprast, kļūdams vecāks. Dzīves situācijas, kuras tev astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā šķiet neiespējamas un absurdas, ar katru gadu arvien vairāk parādās tavā paša ikdienā. Līdz ar to viņa joki kļūst arvien smieklīgāki un viņš pats - arvien saprotamāks. Tiesa, "Zelig" galīgi nav viena no tām viņa filmām, kuras skatāmas ar smiekliem un asarām vienlaicīgi. Nē, šī ir godīga komēdija, kura pievēršas kādam citam dzīves aspektam un nevis raižu māktajai seksualitātei.

Kā tas ir sanācis, kā ne, bet es līdz šodienai nekad nebiju pabijis Pasaku mājas Undīne iekštelpās, zinot par šo vietu tik vien kā leģendas un pirms dažiem gadiem atrodot Elhanas veidoto slēpni. Ā, un "Undīne" ir pieminēta "Ilgajā ceļā uz Hantimansijsku". Bet tā - daudz dzirdēts, nekā redzēta.

Brīdī, kad mani bija pārāk nomācis depresīvais Toms Veitss un gribējās kaut ko enerģiskāku, izvēle krita par labu pirmajam amerikāņu ietekmīgo hardcore panku "Bad Religion" albumam. Tikai pēc tā "iegādes" atklāju, ka pa lielam no vilka bēgot, biju iekritis lāča ķetnās.

Uznācis besis, un nezinu, vai man izdosies šīs filmas aprakstu arī pabeigt, bet nekas, mēģināšu.

Visai reti gadās, ka es lasu filosofisku literatūru, jo parasti manas uzmanības pietiek vienīgi lētai krievu popsai un Agatas Kristijas detektīviem. Ok, tā laikam nav gluži tiesa par popsu un krimiķiem, bet filosofija tiešām nav manā tējas krūzē tipiska iemītniece.

Bens un Kerolaina ir laulāts pāris no lielpilsētas ir pārcēlies dzīvot uz mazpilsētu, kur dzīve ir mierīga. Viņu dzīve ir pārticības un saticības pilna. Viņa ir bērnu ārste slimnīcā. Viņš - tēlnieks. Viņiem ir divi bērni - septiņpadsmitgadīgais Džeikobs un 14 gadīgā Judīte.

Nekādi nevaru saprast, vai depresija un Toms Veitss sader. No vienas puses - kur atrast skumīgāku dziesminieku par veco Tomu (it īpaši, ja klausās viņa septiņdesmito gadu ierakstus), viņa lirikas un personīgās traģēdijas pārpilnie blūzi vibrē vienotā frekvencē ar tavu sirdi. No otras - vai šādā situācijā tev patiešām ir vēl nepieciešams klausīties Ziemassvētku kartiņu, ko Čārlijam sūta prostitūta no Mineapoles, kura tikai izliekas, ka viņa tagad ir precējusies un viņas dzīve ir kārtībā, bet patiesībā viņa ir cietumā un Valentīndienā viņu, iespējams, laidīs laukā? Vai tu gribi dzirdēt stāstu par asiņojošu Romeo? Vai tu gribi dzirdēt par meiteni, kurai nolaupa aligatora ādas somiņu un 29 dolārus tajā? Tu pilnīgi noteikti negribi klausīties dziesmu "Blue Valentines", to es tev varu apgalvot, un ne tāpēc, ka tā būtu slikta dziesma, gluži otrādi. Nojaušu, ka kādu laiku es tagad Veitsu neklausīšos.

Šķiet, nekad nav gadījies tā, ka kāda izlasīta grāmata tik labi saskanētu ar manas dvēseles termometru, turklāt - vispirms es izlasīju grāmatu un tikai nedaudzas stundas vēlāk termometrs sasniedza to atzīmi, kuru šī grāmata pavēstīja.