Kazhes pierakstu burtnīca

Esmu viens no tiem retajiem eksemplāriem, kam nav sanācis noskatīties nevienu no "Pērtiķu planētas" sāgas filmām, līdz ar to man nav iespēju novērtēt, cik labi šī jaunā filma iet kopā ar visām vecajām, bet tikai varu to novērtēt kā patstāvīgu vienību.

Ķīnas ceļojuma laikā sakrājās prāvs daudzums dažādu iespaidu un cita starpā noskatītas arī dažas filmas (lidmašīnā uz Honkongu un atpakaļ), šī - pirmā no tām. Izmantoju iespēju noskatīties kaut ko mazāk zināmu un mazāk populāru par tradicionālo lidmašīnas kino repertuāru un kopumā - nožēloju savu izvēli. Pirmkārt jau tāpēc, ka nakts laikā skatīties filmu korejiešu valodā, kur visu saturu uztver no subtitriem, ir baisi nogurdinoši. Angliskas filmas laikā vari pa daļai snaust un vairāk klausīties kā skatīties, tikām šīs filmas gadījumā tādas iespējas nebija. Vienlaikus sava interese šajā pasākumā bija - "Pašnāvību prognoze", manuprāt, ir no tā stila korejiešu filmām, kuras Eiropas skatītāji parasti neredz - tas nav festivālu kino, augstā māksla un tā tālāk, bet gan filma, kas paredzēta "vienkāršajam skatītājam". Līdz ar to neizbegāmas tajā ir visādas banalitātes, truls happy ending un citas "brīvdienu vakara filmu" pērles, labums tajā ir tāds, ka šādi vari drusku ieskatīties tajā, kādas filmas tad tie korejieši taisa paši savam tirgum un kases vajadzībām, nevis tikai augsto mākslu.

Kingslija Eimisa "Pretnāves līga" ir visai līdzīga savā būtībā Džozefa Hellera "Catch-22" - tas ir komēdisks absurda romāns par karu. Nezinu, cik liela nozīme šajā visā ir sižetam, kura atstāstīšana varētu no manis prasīt diezgan daudz laika. Tātad, ir misija Apollo, kurā angļi testē kaut kādu nākotnes atomieroci, kurš būtu lietojams pret naidīgo Ķīnu (hei, mēs pēc stundas dosimies lidostas virzienā, lai dotos ceļojumā uz Ķīnu! uzmini, cik liela man šobrīd ir spēja koncentrēties pilnīgi jebko!), un karavīru nometnē ir iefiltrējies spiegs, kuru ir jāatrod īpašajam aģentam Leonardam, kurš visiem atklāj to, ka viņš ir slepenais aģents, kas meklē spiegu (tāda stratēģija, kā teikt). Vēl tur ir karavīrs Čērčils, kurš iemīlas Katrīnā, alkoholiķis Hanters, mācītājs Ayscue, kurš fano par astoņpadsmitā gadsimta angļu klasisko mūziku, Lūsija, kura guļ ar visiem, psihiatrs dakteris Bests, kurš visos savos pacientos saskata apspiestu homoseksuālismu, neatkarīgi no jebkādiem pret to liecinošiem faktiem, un vispār grāmatā notiek šausmīgi daudz visa kā, par ko man šobrīd nav īsti noskaņojums darīt. Hmm, vispār man šobrīd nav ne mazākajā mērā noskaņojuma jebko darīt.

Pēdējās nedēļas laikā paspēju nomainīt vairākus dažādus risinājumus, kā cīnīties ar spamu šī bloga komentāros. Sākotnējā metode bija pavisam vienkārša:

Vēl viens no rokmūzikas veterāniem - līdzās Tomam Veitsam un Elisam Kūperam - savu jaunāko ierakstu klajā laidis arī kādreizējais Velvet Underground solists, vēlākais visai interesantais solo mākslinieks Lū Rīds. Pieņemšu, ka vairumam Metallica fanu šis vārds ir salīdzinoši svešs un viņiem varētu būt visai izteikt WTF sajūta, kad viņi izdzirdēja, ka viņu elki sadarbosies ar tādu vecu perdeli kā Rīds, bet patiesībā viņa vieta rokmūzikas slavas zālē ir ne mazāk pelnīta kā tā ir Metallica gadījumā, lai arī pārdoto ierakstu ziņā vecais labais Lū nekad nav varējis lepoties ar grandioziem panākumiem.

Nez, vai Toms Veitss fiziski ir spējīgs radīt sliktu albumu? Pagaidām izskatās - nē, kaut kas tāds principā nav iespējams, un arī viņa jaunākais veikums "Bad as Me" ne mazākajā mērā neliecina, ka Veitsa kunga karjera tuvotos norietam. Ne velti šis ir viens no viņa veiksmīgākajiem ierakstiem britu čārtos (debitējis šonedēļ desmitajā vietā) - lai nu kuram, bet Veitsam, nekādi nevarētu pārmest, ka viņš uz vecumu zaudētu aktualitāti vai arī to, ka viņš pārmērīgi cenšas sekot aktuālajām tendencēm. Veitss ceļo pa muzikālo pasauli pats savā tempā un allaž atrodas tieši tur, kur viņš pats to vēlas.

Šī filma ir lielisks pierādījums tam, ka kino kvalitāte nav atkarīga tikai no filmas izgatavošanā izmantoto līdzekļu daudzuma. Par divsimt tūkstošiem dolāru uzņemtais "Cilvēks no Zemes" diezgan pārliecinoši pārspēj citus zinātniskās fantastikas veikumus, kuri uzņemti par desmitiem miljonu dolāru. Un kāpēc - tāpēc, ka šai filmai ir teju perfekts scenārijs, lieliskas idejas un saprātīgi pielietotas esošās iespējas.

Filmas "Terri" galvenais varonis ir puisis, kurš ir gaužām resns un ērtības labad uz skolu iet pidžamā. Viņam ir nosliece kavēt nodarbības, par ko viņš tiek izsaukts uz direktora kabinetu (direktoru atveido Džons C. Railijs, kuru man ir visai grūti redzēt relatīvi nopietnā filmā), un direktors, kurš īsti nezina, kādā veidā risināt skolēnu problēmas, jo viņš nav tik pārgudrs, vienojas ar Teriju tikties reizi nedēļā un pārrunāt puiša problēmas. Terija pamatproblēma laikam gan ir tajā, ka viņš ir iemīlējies vienā savas klases meitenē, bet viņš lieliski apzinās, ka viņš ir resns un nepopulārs. Kā tas filmas gaitā tiek vairākkārt uzsvērts, nevienai viņu klases meitenei nav tik lielas krūtis kā Terijam. Taču Hevera savu popularitāti klasē visai izteikti zaudē pēc tam, kad viņa ir pieķerta, kad ekonomikas stundas laikā klasē viens puisis viņu "fingered" (nezinu, vai šim darbības vārdam ir korekts latviskais tulkojums, bet es labprātāk izvairīšos no tā lietošanas jebkurā gadījumā). Rezultātā Hevera gandrīz tiek izslēgta no skolas un atstumta no klasesbiedru puses (par to otro daļu gan neesmu īsti drošs - kāpēc). Un tad - kā gan citādi - viņam par draugu uzmetas Terijs, jo nule viņa ir gandrīz tādā pat statusā kā viņš.

Šo grāmatu es izlasīju visai netipiskos apstākļos - braucot ar vilcienu no Tallinas uz Rīgu. Ievērojot to, ka brauciena ilgums bija vairāk nekā astoņas stundas, laika bija vairāk nekā pietiekami, tā ka varēju gan iesaistīties sarunās ar līdzbraucējiem, gan vairākas reizes nosnausties.

Tās nedaudzās korejiešu filmas, ko esmu redzējis, man ir radījušas iespaidu, ka šīs nācijas pārstāvji ir visai noskaņoti viegli pieņemt pretīgo un ka šamējos varētu būt visai grūti šokēt. Un filma "Dzeja", kuru man rekomendēja movielens (ja nekļūdos), nav šajā ziņā nekāds izņēmums.