Kazhes pierakstu burtnīca

Es negribētu ticēt dažādos Interneta avotos atrodamajam apgalvojumam, ka "Disco Alliance" tika pārdots apmēram 20 miljonos eksemplāru (pārāk jau ta sizklausās pēc zinātniskās fantastikas, šāda informācija atrodama, piemēram, Mikrofona ierakstu mājaslapā), taču šaubu nav, ka šis ieraksts Padomju Savienībā bija ļoti populārs. Patiesībā man ir bišķi grūti pat iztēloties, kā kaut kas tāds varētu būt tik populārs - pilnīgi instrumentāls elektroniskās mūzikas ieraksts, kurā nav nevienas līdzi dziedamas melodijas, īsti neatbilst mega tirāžas produktam. Taču tie bija citi laiki un citi apstākļi, un, domājams, ka ieraksta popularitāti veicināja tas, ka tas bija pilnīgi atšķirīgs no teju visa, kas bija pieejams padomju oficiāli izdotās mūzikas plauktos.

101 lietas saraksta punkts - uzzīmēt ar zīmuli 10 vietas Rīgā ir izpildīts. Izņemot pirms aptuveni gada zīmēto Andreja Upīša pieminekli, viss tapis pēdējo dažu nedēļu laikā. Nepretendēju uz to, ka man būtu kaut mazākā sajēga par detalizāciju, perspektīvu, kompozīciju vai jebko citu māksliniecisku, bet vismaz daži no zemāk redzamajiem zīmējumiem man kopumā patīk, un tas jau ir salīdzinoši labi.

Šķiet, ka vienreiz biju jau "Karu un mieru" sācis lasīt, domājams - vai nu kādā no pēdējām pamatskolas klasēm vai arī videnes sākumā. Taču tagad pat īsti neatceros, cik tālu es toreiz vispār izlasīju. Vairums pirmajā sējumā sastapto personāžu man atmiņās bija palikuši - Pjērs Bezuhovs, Andrejs Bolkonskis, Nikolajs un Nataša Rostovi, Soņa, par citiem - tādas stingras pārliecības man nav. Nezkāpēc gan šķiet, ka tomēr pirmais sējums arī toreiz tika izlasīts - ņēmu grāmatu no bibliotēkas un vai nu otrā daļa nebija uz vietas, vai kaut kāda cita iemesla dēļ lasīšanai kādā brīdī atmetu ar roku. Tagad domājams, ka man to lasīt arī ir jēdzīgāk nekā pirms n-tajiem gadiem: esmu kaut cik iemanījies franču valodā (nepietiekami, bet vismaz daļēji uztvert tajā rakstitots dialogus šajā romānā es tagad varu0, un ari vēstures zināšanas ir tomēr vairāk uzlabojušās, nekā pasliktinājušās. Kaut kas manās atmiņās gan pilnīgi noteikti ir drusku greizi, jo nez kāpēc biju iedomājies, ka Bezuhovs ir ļoti simpātisks varonis, lai gan tagad lasot radās sajūta par viņu kā par cilvēku - lupatu, no kura nav pilnīgi nekādas jēgas un kuram ne bez pamata apkārtējie lišķējas klāt tikai naudas dēļ. Un vispār man grāmatas varoņi tagad šķiet daudz mazāk idealizēti kā tajā lasīšanas reizē - kaut vai man ir grūti saskatīt kaut ko pozitīvu tādā Nikolajā Rostovā, kurš vēl klāt pie citiem trūkumiem ņem un iemīlās Krievijas imperatorā Aleksandrā I. Vai varbūt jauks cilvēks būtu Dolohovs, kurš ņem un bez jebkāda iemesla Kijevā nosit vienu ebreju, par ko nekas vairak kā rājiens tā laika Krievijā viņam, protams, netiek.

Filmas darbība norisinās tajos laikos, kad Francija vēl bija impērija, nevis tikai palilela Eiropas valsts ar grandiozām pretenzijām uz savu izcilību. Francijai piederošajā Indoķīnā gumijkoku plantācijas īpašniece Eliāna audzina savu audžumeitu Kamillu (vietējo, kuras vecāki gājuši bojā nelaimes gadījumā) un uzsāk sakaru ar gados par sevi daudz jaunāko flotes virsnieku Žanu Batistu. Taču šīm attiecībām nav lemts ilgi turpināties, jo Eliāna ir viņam par vecu + viņas tēvs vēl piedāvā Zanam Batistam pamatigu naudu par to, lai viņš ar Eliānu nesatiktos (ja kas Eliānas lomā ir lieliskā Katrīna Denēva, kas par šo filmu saņēma savu līdz šim vienīgo Oskara nomināciju). Reģionā pamazām mainās situācija - arvien lielāku popularitāti gūst komunisma idejas un kolonizatoru stāvoklis kļūst arvien mazāk drošs. Eliānai tikām ir citas raizes - Kamilla iemīlās Žanā Batistā (protams, nezinot, ka šis vīrietis ir bijis viņas mātes mīļākais), un būdama pārliecināta, ka jaunais vīrietis meiteni tikai sāpinās, Eliāna nodrošina viņa pārvietošanu uz citu vietu franču kolonijās. Taču Eliāna nav rēķinājusies ar apstākli, ka Kamilla viņam varētu sekot.

Filma "Germinal" uzņemta pēc viena no slavenākajiem Emīla Zolā romāniem (tāda pat nosaukuma). Galvenajās lomās tajā ir Žerārs Depardjē, Miou-Miou un Francijā populārais dziedātājs Renaud. Filmas darbība norisinās 19.gadsimta vidū ogļu raktuvēs Francijas ziemeļu daļā (netālu no Beļģijas), kur ekonomiskās krīzes dēļ strādniekiem tiek arvien vairāk samazinātas jau tāpat izdzīvošanai nepietiekamās algas. Etjēns Lantjē (Renaud) ir jaunpienācējs darbā raktuvēs, kur Maho (Depardjē) ģimene strādājusi jau neskaitāmās paaudzēs. Darbs ir nežēlīgi smags, tajā spiestas iesaistīties arī ogļraču sievas, meitas un nepilngadīgie bērni, jo citādi izdzīvot nav iespējams. Taču nule kā vadzis sāk lūzt, un raktuvju strādnieki - dumpoties. Un visai būtiski ir tas, kuram no strādnieku līderiem izdosies gūt virsroku viņu cīņā par lielākām tiesībām un algām - mērenajam Etjēnam vai anarhistam Suvarēnam, kurš par labāko cīņas metodi uzskata iespējami lielāku asinspirti, jo tās iespaidā cilvēki viņos ieklausīsies. Šķiet, pēdējās dienās plaši izskanējušais norvēģu maniaks ir izmantojis tieši Suvarēna metodes.

Šķiet, neviens pirms manis netika apgalvojis pretējo. Taču tīri ar iekšām man šķita, ka tur kaut kas varētu būt - ja jau Zatlers šobrīd lielā mērā ir hipsteru, pūčotāju un visādu citādu dīvaiņu atbalstīts kandidāts, lai šīs simpātijas noturētu viņam vajadzētu savas partijas rindās dabūt arī kādu no hipsterības guru. Grēviņš nešķiet pietiekami pragmatisks, Onkulis dodas uz Kambodžu. Tad jau Mednis ir vienīgais reālais kandidāts.

Pēc vairāku gadu klusēšanas "Jumprava" 1998.gadā atgriezās un atkal jau spēja kļūt visai populāra. Tiesa, tā nebija tā pati "Jumprava", kas astoņdesmitajos un deviņdesmito gadu sākumā. Daudz mierīgāka, daudz popsīgāka, daudz apcerīgāka un visnotaļ vienveidīga. Daudz prominentāk kā grupas ziedu laikos šajā ierakstā parādās ģitārspēles elementi (kuri gan neizceļas ar nekādu grandiozu tehnisko sarežģītību), kamēr sintezatoru skaņas ir kļuvušas laikam jau harmoniskākas, ar mazāku vietu patiesām emocijām un visai klaju aprēķinu. Dziesmu temps ir lielākoties diezgan nesteidzīgs, un to saturs - ierobežoti aktuāls. Ir arī pāris eksperimenti - pirmkārt šeit būtu izceļams "Vīrs ar suni", kurā skanošie sintiķu ritmi labi iederētos kādā deviņdesmito gadu vidus deju zālē, ja nu vienīgie ir pārāk lauzti, lai tā būtu normāla deju mūzika, bet kaut kādi reiva elementi tur parādās, un es nebūšu tas, kas šo dziesmu sevišķi par to slavēs. Vispār melodijas šeit ir kaut kādas bezcerīgi neizteiksmīgas, un pa daļai ieraksts līdzās savai kalkulētībai ir šausmīgi haotisks - piemēram, "Dzimšanas diena" šķiet pilnīgi bezjēdzīgs skaņdarbs. Tikām citkārt grupa nodarbojas ar klaju klausītāja garlaikošanu, kaut vai ieraksta tituldziesmā, kurā nav nekā izņemot tādas vieglas fona noskaņas. Un vispār šur tur šķiet, ka dziesmas instrumentālā un vokālā daļas vispār nav savstarpēji saistītas un tikai nejauši ir saliktas kopā - te atkal varētu pieminēt dziesmu "Bīdermeijers un nāve".

Nē, šoreiz ne Artūrs, un ne izteikumi par to, vai "Dinamo" ir labs vai slikts projekts. Šoreiz - Irbe kā upe, braucot pa kuru vakar es beidzot sajutu - ir, ir, ir! Proti, laiva mums gāja uz priekšu gana taisni un gana ātri, lai es beidzot justos uz upes kā normāls cilvēks un nevis kā programmētājs, kuram nav ne mazākās sajēgas. Pat airējiens no ietekas atpakaļ līdz tiltam aizgāja visai veiksmīgi. Līdz ar to, domājams, varu atzīmēt airēšanas punktu kā izpildītu. Tas gan nozīmē to, ka vismaz vēl vienā laivošanas pasākumā šogad vajadzētu piedalīties, un vēlams - drusku garākā.

Vairāku savstarpēji nesaistītu nelaimes gadījumu rezultātā Markam un Pīrsam ir jāmēģina rast risinājums, ko iesākt ar vairākiem līķiem. Iet uz policiju nav īsti iespējams, jo lai arī viņi nevienu nav nogalinājuši, cerības, ka policijā ticēs, ka vairāki cilvēki vienā dzīvoklī varētu nejauši iet bojā pusstundas laikā, ir gaužām mazas. Līdz ar to abiem vīriešiem, no kuriem viens ir aktieris, bet otrs - režisors un scenārists (abi divi gan ir vienlīdz neveiksmīgi) - ir jāmēģina rast kāds puslīdz ticams izskaidrojums tam, kas šajā dzīvoklī ir noticis. Proti, jārada fantāzija, kas būtu ticamāka par realitāti.

"Jumpravas" hitu mašīna uzņem apgriezienus, un grupas trešajā studijas platē atrodamas vairākas no tās labāk zināmajām dziesmām. Protams, hiti - tas ne vienmēr ir labi, bet vismaz "Jumpravas" gadījumā jāatzīst, ka tās lielākais grāvējs šādu statusu ne par velti izpelnījies - ar "Ziemeļmeitu" grupai izdevās notvert kaut kādu grūti notveramu stīgu, kuras dēļ tā varētu būt kļuvusi par ikoniskāko latviešu populārās mūzikas skaņdarbu kā padomju laikos, tā arī neatkarības gados - vienkārši perfektā stilā tā apvieno tautisko, moderno un sakāpināti dramatisko, vienlaikus izvairoties no pārmērīgas banalitātes grāvja. Pat, ja pilnīgi viss pārējais, ko "Jumprava" jebkad būtu ierakstījusi, būtu bezvērtīgs mēsls, vienas pašas "Ziemeļmeitas" dēļ grupas eksistence jau būtu attaisnojama.