Vēl nebiju paspējis iekārtoties pie datora un izdzert rīta krūzi kakao “Čeburaška”, kad garām vecajiem lūžņiem, kas gadiem ilgi bija krājušies uz grīdas atlaipoja sekretāre un pavēstīja: Žora tevi grib redzēt. No rīta sekretāre nekad nezvana, bet vienmēr nāk pie cilvēkiem personīgi, lai novērtētu, cik daudz viņi iepriekšējā dienā ir patērējuši stiprinošās dziras un varētu par to paziņot atbilstošajām struktūrām. Man nav īsti skaidrs, kāda VDK ir darīšana gar to, ka es dažas reizes nedēļā uztankojos ar odekolonu, bet izrādās – kaut kāda ir. Iespējams, tīri statistikai, lai zinātu, piemēram, cik daudz odekolona nepieciešams katru gadu saražot, lai mūsu kantora vajadzībām pietiktu. Šorīt gan es biju relatīvi svaigs – universālveikalā jau kādu laiku nebija bijis jēdzīga odekolona pieveduma, bet brūvējumu ar nosaukumu “Сиреневый май” es fiziski nebiju spējīgs iedzert.

Šīs Filipa Dika grāmatas ekranizāciju noskatījos pirms vairākiem gadiem, bet nule saņēmos to iepazīt arī tekstuālā formā. Kā izrādās, šis narkotiku apsēstais stāsts ir lielā mērā autobiogrāfisks, jo Filips Diks dažu gadu garumā savā mājā uzturēja narkomānu komūnu, par kuras sastāvdaļu viņš pats arī kļuva, līdz ar to autora informācija par narkomānu dzīves paradumiem un atkarības izpausmēm ir visai personīga. Grāmatas galvenais varonis ir Bobs Ārčers - ikdienišķs narkomāns, kurš dzīvo kopā ar diviem saviem čomiem un kurš vienlaikus ir narkotiku apkarošanas policijas aģents ar uzdevumu tikt pie augstākiem narkotiku tirdzniecības ķēdes posmiem. Teorijā viņam kā aģentam vajadzētu mācēt izvairīties no narkotiku lietošanas un tikai to imitēt, bet realitātē Freds-Bobs ir kļuvis atkarīgs no sava laika populārākās narkotikas - "Substance D", kā rezultātā viņam sāk niķoties smadzenes, to puslodēm konkurējot vienai ar otru un pamazām viņš zaudē apziņu, ka ir vienlaikus Freds un Bobs un sāk savas personības uztvert kā vienu no otras neatkarīgas (zināmā mērā redzama līdzība ar Filu un Horselover Fat no "VALIS"). Jo dziļāk galvenais varonis grimst narkotikās, jo skaidraks ir tas, ka viņš kā aģents nekam vairs neder un beigu beigās viņš tiek no darba savākts un aizsūtīts uz rehabilitācijas klīniku, kura, kā tas grāmatas beigās izrādās, nodarbojas ar "Substance D" audzēšanu. Proti, te ir līdzība arī ar mūsdienu datoru antivīrusu kompānija, kuras, pēc daudzu domām, vienlaikus nodarbojas arī ar pašu vīrusu izstrādāšanu, vai ar farmācijas kompānijām, kurām (iespējams - tas jau ir sazvērestību teoriju līmenī un es neesmu gatavs par šo liecināt tiesas priekšā) ir kāda saistība ar jaunu slimību veidu rašanos.

Nezinu, vai tam bija kāda saistība ar#lodzising, bet šonakt visas nakts garumā redzēju apjomīgu sapni par došanos ekskursijā-ekspedīcijā, kuru vadīja Lodzis un kurā viņš vai nu mācīja, kā jāizvieto slēpņi vai arī vispār - kā jāizzina vietas. Pēc pamošanās atmiņā palikušie elementi:

Esmu latviešu mūzikā pagalam nekompetents. Tā nav ne lielīšanās, ne sevis kaunināšana, tik vien kā faktu konstatācija. Pašmāju muzikālajām aktualitātēm sekoju gaužām pavirši un līdz ar to tā nu ir sanācis, ka "Gaujarta" pirmo studijas ripuli, kas saucas "Koncerts kultūras namā", es nemas neesmu dzirdējis. Un par jauno ierakstu uzzināju arī pilnīgi nejauši - sēdēju kādu vakaru pie Spice Home, kamēr Liene tur skatīja cīšu piedāvājumu, un pēkšņi tur tika atskaņots šī ieraksta pirmais singls - "Vibrācijas". Un šī dziesma mani pamatīgi aizķēra. Ja nu tu pēkšņi nezini, ko es domāju ar "cīšu piedāvājumu", tad apgaismošu tevi šajā sakarā. Kā nekā vārds cīsis manā leksikā nav nekāds retums, bet šajā blogā tas vēl nekad nav ticis izmantots. Atbilstoši šī vārda sākotnējai nozīmei cīsis ir cilindra formas spilvenam līdzīgs veidojums, kas mēdz būt sastopams kā patstāvīga sastāvdaļa dažādiem dīvāniem. Vārds tika radīts kaut kad izgājušās tūkstošgades beigās Saulkrastos pie Bū un tā etimoloģiskais saturs ir tāds, ka cīsis ir liels cīsiņš (proti - kaut kas tāds, ko nevar saukt deminutīvā). Taču vēlāk šis vārds tika pieņemts par oficiālo nosaukumu arī sēžamajiem maisiem, lai arī to forma nav cilindram līdzīga, un tālab par cīsi dēvējam, piemēram, mūsu suņa gultasvietu.

Mani vecāki Itālijā saskārās ar kādu skama formātu, ar kuru līdz šim nebiju pazīstams. Viņiem pašiem tas, ka viņi bija kļuvuši par skama upuriem, skaidrs netika līdz brīdim, kad šādu hipotēzi izteica Liene. Mazliet parakājos internetā un secināju - patiešām, šāds skama veids pastāv, līdz ar to vecākiem paveicās, ka viņiem nebija sevišķi daudz skaidrās naudas.

Vairāk kā 15 slēpņi uz Rubikju ezera salām, kas publicēti aizvadītajā nedēļas nogalē, gaida pirmos atradējus. Nieka 200km no Rīgas. Varbūt kādam ir interese doties tos aplasīt šajā nedēļas nogalē pēc CITO eventa? Nez tikai, kā ir ar laivu nomām pie šī ezera. Idejiski šķiet, ka būtu forši braukt četratā (t.i., ar divām laivām) un tā kārtīgi izslēpņoties.

Kas, manuprāt, būtu jāpaveic slēpņotājam, lai viņš būtu saucams par super-duper-puper Latvijas slēpņotāju:

Tā kā nu jau kādu laiku man atsākusies sarakste Ardalanu - ar manu draugu Irānā - varu mazliet pastāstīt par to, ko esmu labu no šīs valsts dzirdējis pēdējo mēnešu laikā:

Darba dienas vakaru aizvadīju jau ierastajā manierē – ar alu, hokeju un diskusijām par politiku IRCā. Šāda ir mana ikdiena jau vairākus gadus, kopš vienīgais cilvēks, ar kuru man ir salīdzinoši tuvākas attiecības, ir mans projektu vadītājs, jo viņš vismaz sarunās ar mani izrāda kādas emocijas un reizēm uz mani kliedz kā uz nemīlētu sievu, bet citkārt lamā kā nogrēkojušos suni.

Pat neatceros, kad pēdējo reizi bijām skatījušies kādu filmu, kura būtu tik neapstrīdami, neapšaubāmi un nenoliedzami slikta kā Džeika Kesdana veikums "Sliktā skolotāja". Varu vien šausmināties, ka tādi antišedevri nonāk uz lielajiem ekrāniem un ka šādās filmās titullomu var spēlēt tik slavenas aktrises kā Kamerona Diaza.