Pavei, tik drusku vairāk nekā viens mēnesis iztecējis, kopš šī grāmata pārgāja no plaukta "lasāms" uz plauktu "izlasīts", kad esmu jau paģerējis par to ņemt un uzrakstīt. Šāda savlaicīga rakstīšana man ģeld gana teicami, jo šamā laiski stieptā vārdkopā cenšos dāsni rīkoties ar tādiem leksikas krājumiem, kas citādi ir maz izplatīti latvju Interneta dzīlēs. Tas varētu būt saistīts ar to, ka grāmata vairs nav tik svaigā atmiņā un arī emocijas, kas ar to saistītas ir paplenējušas.

"VALIS" ir viena no pēdējām Filipa Dika grāmatām un noteikti - viens no viņa ambiciozākajiem viņa projektiem. Atstāstīt šīs grāmatas sižetu vien ir visai nopietns uzdevums. Tātad, grāmatas galvenais varonis cilvēks vārdā Horselover Fat, kas ir atvasināts no tā, ko sengrieķu valodā nozīmē vārds Filips un autora uzvārda vāciskā tulkojuma. Vienlaikus pašā grāmatā Horselover ir autora otrā personība, kura reizēm saplūst ar pirmo, reizēm no tās attālinās, un tā īsti skaidrības, vai Filips un Zirgmīlis ir viens un tas pats cilvēks vai divi, nav iespējams. Viens no viņiem nespēj izglābt sievieti, kura grib izdarīt pašnāvību un iegrimst depresijā. Tad, kad viņš atrodas zemākajā savas dzīves punktā, viņu izglābj kāda sieviete, kura viņam uzdāvina podiņu. Tad viņš saskaras ar Dievu, vai nu narkotiku iespaidā, vai arī nē. Tad grāmatā parādās VALIS jeb "Vast Active Living Intelligence System", kas vai nu ir vai nav Dievs, kaut kāda mīklaina filma, kura saucās VALIS, divgadīga meitene, kas, iespējams, ir Mesija. Un grāmatas varoņa Kevina jautājums, ko uzdot Dievam pastarās tiesas priekšā: kāpēc tu ļāvi mašīnai notriekt manu kaķi?

Dīvaini, ka nevienu šādu filmu - par briesmīgiem priekšniekiem - iepriekš nebiju redzējis. Pēc idejas tādām būtu jābūt diezgan lielā skaitā, jo cilvēkiem visbiežāk viņu priekšnieki sevišķi netīk un viņiem vajadzētu gribēt pasmieties par riebīgiem citu priekšniekiem. Protams, man vienmēr ir bijuši tikai tie labākie priekšnieki, kuri nekad mani nav pazemojuši, mēģinājuši seksuāli izmantot vai likuši strādāt augu sestdienu-svētdienu. Un vispār es šo blogu rakstu tikai tālab, lai pierādītu, cik labs un lojāls cilvēks es esmu.

Šo filmu es noskatījos apgrieztā secībā - vispirms no vidus līdz beigām, tad - no sākuma līdz vidum. Vienkārši sanāca tā, ka Liene pusi filmas noskatījās, kamēr es vēroju visai bezcerīgo "Dinamo"-Popradas spēli, turpinājumu noskatījāmies kopā un tad divas dienas vēlāk pabeidzu filmas skatīšanos no sākuma. Jāatzīmē, ka salīdzinoši "Dinamo"-"Lev" šķita daudz bezcerīgāks pasākums nekā šīs filmas varonim atbrīvoties no iesprostojuma zem akmens.

Vakar apmeklēju visai interesantu pasākumu iekš @robertsbooks, kur uzstājās James Ball no "The Guardian", kas iepriekš strādājis arī "WikiLeaks" un stāstīja par savu darbu ar Iraq War Logs, par datu apstrādi, secinājumiem un tā tālāk. Viens šīs apstrādes rezultāts, piemēram, šeit:

"Tors" ir filma, kuru skatoties, jebkādus loģiskās domāšanas aizmetņus labāk atstāt malā. Natālija Portmena ir astrofiziķe, kura ar automašīnu brauc iekšā viesuļvētrās, lai tur kaut ko pētītu. Ticami, ne? Tad gadās, ka viņa ar savu busiņu viesuļvētras laikā notriec tipu, kuram no mašīnas trieciena nekādu sevišķu seku nav. Arī visai ticami. Šis tips izrādās no debesīm nokāpis Odina dēls Tors - ne gluži dievs, bet kaut kas tam tuvs. Un, kā jau to var gaidīt, viesuļvētras un tamlīdzīgi dabas brīnumi parasti ir Tora tautiešu roku darbs. Astrofiziķei Portmenai tas nekādus pārsteigumus nerada, apmēram kaut ko tādu viņam vienmēr arī ir no pasaules gaidījusi.

Uz hokeju es eju visai neregulāri - kādas pāris reizes sezonā, ne diži vairāk. Uz spēli pret "Lev" gribēju aiziet vairāku iemeslu dēļ:

Правовая оговорка: zemāk redzamais teksts ir literārs fantāzijas auglis. Tā varoņi un notikumi ir izzīsti no pirksta un nav saistāmi ar reāliem cilvēkiem un faktiem, viss ir viena vienīga fikcija. Tekstā ir lietoti atsevišķi labā sabiedrībā nepieņemami vārdi, par kuriem atvainojos smalkjūtīgiem un ticīgiem lasītājiem, kuri pēc šī stāsta izlasīšanas nevarēs gulēt.

Pastāv tāds viedoklis (un šķiet - visai pamatots), ka jebkurš hokejists, kura biogrāfijā ir vismaz pāris spēles NHL, bez sevišķām grūtībām var atrast vietu jēdzīgā klubā Eiropā, un tā tas parasti arī ir - jebkuram klubam tīk zīmēties ar bijušajiem NHLiešiem savā sastāvā.

Tikai filmas beigu titros ievēroju, ka tās režisors ir Richar Ayoade, labāk daudziem pazīstams kā Moriss Moss no "The IT Crowd".