Kazhes pierakstu burtnīca

Aizvadīto mēnesi, atbilstoši sarakstā iekļautam punktam, neēdu nekādus gaļas produktus. Neplānoti sanāca tā, ka arī zivi ne reizes ieēst nesanāca, līdz ar to nodzīvoju vienu īstu veģetāru mēnesi. Jau reiz kaut ko līdzīgu paveicu - 2009.gada septembrī, bet kaut kā šoreiz bija grūtāk. Iespējams, tālab, ka tajā reizē Liene manā pasākumā vairāk vai mazāk piedalījās, bet šoreiz biju gandrīz pilnībā atstāts paša ziņā - ko ēst, ko neēst. Līdzās iepriekšējā reizē ēstajiem bezgaļas ēdieniem šoreiz klāt nāca:

101 lietas saraksta punkts - uzzīmēt ar zīmuli 10 vietas Rīgā ir izpildīts. Izņemot pirms aptuveni gada zīmēto Andreja Upīša pieminekli, viss tapis pēdējo dažu nedēļu laikā. Nepretendēju uz to, ka man būtu kaut mazākā sajēga par detalizāciju, perspektīvu, kompozīciju vai jebko citu māksliniecisku, bet vismaz daži no zemāk redzamajiem zīmējumiem man kopumā patīk, un tas jau ir salīdzinoši labi.

Nē, šoreiz ne Artūrs, un ne izteikumi par to, vai "Dinamo" ir labs vai slikts projekts. Šoreiz - Irbe kā upe, braucot pa kuru vakar es beidzot sajutu - ir, ir, ir! Proti, laiva mums gāja uz priekšu gana taisni un gana ātri, lai es beidzot justos uz upes kā normāls cilvēks un nevis kā programmētājs, kuram nav ne mazākās sajēgas. Pat airējiens no ietekas atpakaļ līdz tiltam aizgāja visai veiksmīgi. Līdz ar to, domājams, varu atzīmēt airēšanas punktu kā izpildītu. Tas gan nozīmē to, ka vismaz vēl vienā laivošanas pasākumā šogad vajadzētu piedalīties, un vēlams - drusku garākā.

Šī punkta izpilde manā 101 punkta sarakstā šķiet, ka precīzi piefiksējama nebūs - pat īsti nezinu, kurā brīdī sāku iespēju robežās vairāk laika pavadīt vakaros laukā, un nezinu, vai precīzi mēnesi to pat ievēroju, bet fakts ir un paliek fakts - maijā/jūnijā/jūlija sākumā centos ik vakaru kādu laiku pavadīt svaigā gaisā, pat tādās dienās, kad kopumā nācās ļoti daudz sēdēt telpās, jo nevaru teikt, ka šobrīd es nebūtu nokrauts ar visādām haltūrām.

Iepriekšējo reizi uz Čempionu līgas kvalifikācijas spēli biju biedējoši sen - pirms 13 gadiem, kad Skonto spēlēja pret Minskas Dinamo. Gluži tāpat kā toreiz, arī 2011.gadā uz futbolu gāju viens.

Šajā punktā man patiesībā izdevās izvairīties no iniciatīvas uzņemšanās - pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal uzradies mans irāņu draugs Ardalans. Man patiesībā nebija īsti skaidrs, vai viņš bija vienkārši pazudis vai arī es viņu biju ar kaut ko aizvainojis - man vēl tālu līdz brīdim, kad varēšu saukties par cilvēku, kas nemēdz runāt sliktas lietas, pāris reizes biju domājis, ka vajadzētu viņam uzrakstīt un apvaicāties: kas jauns? Bet nekādi nesaņēmos. Un te pēkšņi vēstule no Ardalana!

Punkts izpildīts visai nosacīti - Līdumu karjers nav īsti ezers un diskutabls ir arī jautājums par to, vai tas ir pietiekami liels, lai tā pārpeldēšana būtu jebkāds sasniegums. Atbilstoši Jāņasētas kartei, vienā virzienā tur peldējums varētu būt nedaudz virs 250 metriem, tātad kopā - nedaudz virs puskilometra. Taču vienlaikus manā izpratnē ezers un karjers nav tik ļoti atšķirīgi, bet Beberbeķu ezers, kuram agrāk mēdzu peldēt pāri un par kuru domājot vispār iekļāvu šo punktu sarakstā, tajā vietā, kur parasti peldēju pāri, ir 140 metrus plats. Protams, varētu jau apgalvot, ka kārtīgs ezers ir, piemēram, 5 kilometrus platais Burtnieks, bet man kā brīvdabā diezgan maz peldošam arī šāda pelde bija pilnīgi pietiekama.

Vēl viens 101 lietu saraksta puntks izpildīts! Detalizētāks apraksts - kaut kad vēlāk.

1) Madara drinks - dabūju dzērienu komplektu

Pat neatceros, pirms cik gadiem pēdējo reizi savā mašīnā uzņēmām kādu stopētāju. Tāpat tālā pagātnē ir tie laiki, kad paši stopējām (tiesa - daudz jau mums šādas pieredzes nebija, kopumā varbūt kādus 150 km esam kā stopētāji veikuši). Taču Baltkrievijā izrādījās, ka stopēšana ir ļoti izplatīta, un bija teju vai neiespējami ne reizes kādu nepaņemt mašīnā. Realitātē sanāca tā, ka stopētājus ņēmām divreiz - vispirms vienu visai nodzērušās paskata tīni aizvedām no Perebrodje līdz pilsētai Miori, bet tad - Olgas tanti no autobusa pieturas līdz ciematam Bulavki, kur rezultātā pie viņas arī palikām pa nakti (par to detalizētāk būs - Lienes aprakstā). Abos gadījumos tika izpildīts uzdevums - aizvest stopētāju līdz viņa gala mērķim. Kilometros gan nekā grandioza tur nebija - līdz Bulavki nebija pat 10 km, bet Perebrodje-Miori - zem 20 km. Taču uzdevums ir izpildīts, un vismaz Olgas tantes gadījumā - bija patiešām tā vērts.

Pēc 10 dienām, kuru laikā paciemojāmies:

Pēc ilgāka laika pie mums atkal viesojās kāds kaučsērferis - šoreiz tas bija 21 gadu vecs puisis no Ķīnas vārdā Cao, kuram mēs parādījām Alūksni un Balvus :) Cerams, ka viņam patika.

Jau aptuveni pirms nedēļas noskatījos kino projekta 100.filmu, tagad beidzot varu atskaitīties par to.

Biju apņēmies atdot 10 grāmatas bibliotēkai, un tagad tas beidzot ir izdarīts. Kopumā 2 dažādas bibliotēkas no manis saņēma 11 grāmatas, kuras viena no otras ļoti atšķiras gan satura ziņā, gan veidā, kā tās nonākušas manā īpašumā, taču grāmatas vienoja tas, ka tās visas bija relatīvi nesen izdotas, labā stāvoklī un, domājams, Rīgas bibliotēkās vairākas no tām līdz šim nebija sastopamas.

Beidzot esmu izpildījis vienu ilgu laiku veiktu uzdevumu - nobraukt sezonas laikā ar velosipēdu 3000km. Patiesībā pat nezinu, vai jebkad iepriekš man ir izdevies sasniegt šādu sezonas ODO, pēdējos gados nobraukums svārstījās ap 2000, un līdz ar trīs tūkstoši bija visai ambiciozs mērķis. Neko daudz nopietnu braucienu šogad atkal jau uzorganizēt neizdevās, plānos nākamajai vasarai atliek vesela virkne velo pasākumu:

Zemāk redzams visai draņķīgas kvalitātes slaidšovs, kurā redzams, kā mēneša garumā man aug bārda. Draņķīgs tālab, ka mainās vieta, kur fotografēts, leņķis, kurā fotografēts, manu matu izspūrums un viss pārējais. Bet vismaz var redzēt, ka daudz maz ar bārdu mēneša laikā tomēr noaugu.

Sākotnēji nemaz nebiju plānojis vakar/šodien izpildīt 24 stundu negulēšanas punktu no mana 101 uzdevuma saraksta. Taču beigās vienkārši nebija izvēles - no slēpņošanas pa Siguldas mežiem atgriezāmies ap 4:30, cēlies biju 6os, kur tad problēma vēl pusotru stundu palikt nomodā?

Normālos apstākļos mans skūšanās grafiks ir gaužām laisks - ūsām pievēršos atkarībā no noskaņojuma - no reizes divās nedēļās līdz reizei 2-3 dienās, bet bārdai atsevišķos gadījumos ļauju netraucēti augt vesela mēneša garumā. Taču disciplīnai būs būt, tā ir izdomāts, un kopš 6.septembra katru dienu "apregulēju" savu sejas apmatojumu. Varbūt ne pārāk rūpīgi, plus kaut kāda bārda man vienmēr ir, jo man netīk mana zoda paskats "plikā" veidā, bet tomēr - atšķirībai ir jābūt. Ne tādai atšķirībai, lai to kurš katrs varētu ievērot (kālab gan kādam būtu jāseko manai bārdai), bet tomēr.

1956

Atvaļinājuma ceļojuma pa Angliju (pamatā - Kornvolu) man bija divi pamata pienākumi - navigators un komunikācijas virsnieks. Proti, cilvēks, kas iet iekšā visos moteļos un moteļos, innos un bed&breakfastos, muižās un kempingos. Neskaitīju, ar cik lielu skaitu ļaužu šajā laikā aprunājos, bet pilnīgi noteikti - ar gana daudziem. Atmiņā vislabāk palikuši:

1) Sviesta zivs - kaut kad vasaras sākumā nopirkām tādu zemnieku tirdziņā pie "Spices". Ēdu vairāku dienu garumā. Atceros, kad pirmo reizi tādu zivi nogaršoju pirms dažiem gadiem, dodoties līgo braucienā uz Kurzemes jūrmalu, man nepavisam šāda zivs negaršoja, bet pa šo laiku mana attieksme, kā izrādās, ir pamatīgi mainījusies, un tagad sviesta zivs manās acīs ir vairāk nekā ok.

Atkal jau nekā sevišķi ievērojama šajā punktā nebūs - velobrauciena sākumposmā, kad man bija nepieciešams atdzīvināt velosipēdu, mēģināju noskaidrot no Rīgas-Gulbenes vilciena konduktores, kur Gulbenē ir Statoil - neveiksmīgi. Tad aprunājos arī ar Gulbenes stacijas dežuranti, kura vismaz aptuveni man kaut ko paskaidrot varēja. Diemžēl plaķeņu stacijā nebija (kāds pārsteigums!).

Biju apņēmies nofilmēt savu velobraucienu uz darbu, taču pilna garuma video neizdevās uztaisīt - pirmo ceļa pusi lija lietus. Nekas, vismaz zināmu ieskatu Daugavgrīvas šosejas skaistumā gūt var. Un tas jau ir svarīgākais, vai ne tā?

Tā īsti šoreiz gan neskaitīsies, bet lai nu būtu - pagājušo sestdien devos nelielā ģeotūrē kopā ar Elhana, V.G. von LV, Inez Rodriguez un Ivss_xx. Ja pieņem, ka ne ar vienu no viņiem iepriekš pazīstams nebiju (ok, redzēti visi varbūt arī bija, bet lielākais līdzšinējais kontakts bija apsveicināšanās ar V.G. pie Gandra), tad varu teikt - tie bija svešinieki. Un es ar viņiem daudz runāju, būdams (raksturīgi) viens no galvenajiem sarunas uzturētājiem. Īsta "uzrunā svešinieku" situācija tā varbūt nebija, bet lai savu sirdi darītu mierīgāku, varu atzīmēt, ka es biju tas no mūsu piecinieka, kas gāja runāties ar kādu lauku māju saimnieku, vaicāt, vai drīkst viņa sētai cauri iziet. Drīkstēja.

Atkal pēc ilgāka laika pie mums viesojās kaučsērferi - trijotne no Polijas: Kasja, Anna un Pjotrs. Liene vakaru pavadīja jaunā Twilight sabiedrībā, tāpēc sērfotājus pamatā uzņēmu es (lai gan vēlāk Liene, protams, arī ieradās). Pirms tam noskatījos "Garth Marenghi`s Darkplace", ko varbūt nevajadzēja darīt.

Tā kā iepriekš sanāca peldēties teju vai tikai un vienīgi jūrā, projekta 101 ietvaros apņēmos nopeldēties vismaz 10 dažādās ūdenstilpēs. Šeit būs atskaite.

Nav pārspīlējums teikt, ka no dabas esmu viens visai runātīgs tipāžs. Reizēm pat tik runātigs, ka tas varētu kādam krist uz nerviem. Bet ar Twitter lietošanu izteikti ir tā, ka tur esmu salīdzinoši klusais putns, un 2009.gadā bija daudz mēnešu, kad mans čivinājumu skaits nesasniedza pat vienu desmitu. Arī tagad es pat nedomāju, ka varētu twītot tādos daudzumos kā smagsvari - Artūrs, Normis un citi. Sev devu pavisam vienkāršu uzdevumu - 101 čivinājums mēneša laikā. Varētu padomāt - kāda gan tur problēma? Bet patiesībā - ir gan problēma. Ja no dabas neesi čivinātājs, nav tik viegli sevi piespiest par tādu kļūt. Var jau, protams, rakstīt "šobrīd ēdu brokastis" vai "kaut kā gribas pakakāt", bet iespēju robežās cenšos netvītot bezsakarā. Maijā, kad pirmo reizi mēģināju sasniegt 101 čivinājuma līmeni, man pietrūka teju 25 ierakstu. Jūnijā pacentos nedaudz vairāk un tagad, atverot maģisko lapu www.tweetstats.com, varu redzēt, ka iepriekšējā mēnesī man ir 102 tvīti.

Pagājušās sestdienas-svētdienas mēģinājums pievarēt "The Messenger" vismaz kaut kādus rezultātus tomēr deva - varēju atkal papraktizēt savas iemaņas svešinieku uzrunāšanā. Tik daudz pļāpāšanas kā viņreiz gan nesanāca, bet aktīvā varu sev ieskaitīt:

Visā maija garumā atbilstoši savam solījumam nesekoju līdzi nekādiem sporta jaunumiem, un pat ar Ziņģi biju spiests sarunās apiet šo tēmu, kas mūsu komunikācijā ir dominējusi vismaz kopš Euro 96 laikiem.

Viena no man raksturīgajām iezīmēm, par ko pats nepavisam neesmu sajūsmā, ir grūtības uzsākt sarunu ar svešinieku. Piemēram, ārzemju ceļojumos, ja esmu apmaldījies, cenšos nekad neko nevienam nevaicāt, bet mēģināt ceļu atrast pats. Man nepatīk klauvēt pie durvīm iestādēs un vaicāt, kur šeit atrodas viens vai otrs dienests. Un vēl jo vairāk es nevaru vienkārši pienākt klāt svešam cilvēkam un sākt ar viņu runāties.