Šī ir pēdējā Vudija Alena filma, kas tika uzņemta pirms sākās viņa "Eiropas periods". Filma ir īpatnēja ar to, ka tajā ir divas sižeta līnijas, kurās abās parādās viens un tas pats personāžs - sieviete vārdā Melinda, tikai viens stāsts no šiem ir traģisks, bet otrs - drīzāk komisks. Šī nav gluži tāda filma kā "Veronikas dubultā dzīve", jo jau filmas ievadā mēs uzzinām, ka ne viens, ne otrs sižets nav "patiess" - tās ir variācijas, ko no vienas un tās pašas premisas, sēžot restorānā, attīsta divi dramaturgi - viens komiķis un viens traģiķis, mēģinot pierādīt, ka dzīve savā būtībā vairāk atbilst komiskumam vai traģismam.

Saskatot tikai labo, tagad varētu rakstīt:

"Kaiser Chiefs" otrais studijas ieraksts bija tuvu tam, lai grupu padarītu populāru ne tikai Britu salās un Eiropā, bet arī otrpus lielajam slapjumam - iekš tām ASV. Ieraksta vadošais singls "Ruby" līdzās 1.vietai Lielbritānijā sasniedza 14.vietu ASV Billboard topā (jāpiemin, ka ASV singlu čārtos tik augstu, piemēram, "Muse" nekad nav bijuši). Tomēr kopumā, manuprāt, šis ieraksts nav sava priekšgājēja kvalitātē. Kaut vai tāpēc vien, ka "Ruby" par spīti saviem grandiozajiem panākumiem ir visai viduvēja dziesma, kuru kaut cik izvelk tikai tās lipīgais piedziedājums, un vispār jāatzīst, ka "Kaiser Chiefs" nav sevišķi daudzveidīga grupa, un tās repertuārs lielā mērā ir klišejisks un standartizēts. Tas gan, protams, nekādi neietekmē to apstākli, ka vēlos viņus klātienē redzēt Rīgā gaidāmajā koncertā. Un tomēr - "Yours Truly, Angry Mob" ir visai garlaicīgs ieraksts, kurā manā izpratnē kaut cik interesanta ir varbūt dziesma "Angry Mob" un kuru diezgan labi rakstuo tajā atrodamais skaņdarbs "Everything is average nowadays", jo šis ieraksts patiešām ir visai viduvējs - tāda nedaudz svaigāka variācija par "Supergrass" tematiku, bet nekā šausmīgi atmiņā paliekoša, nekā izcila, nekā unikāla. (šajā gadījumā man, šķiet, neizdosies sekot Zen principam, ka viss jāvērtē ar iesācēja acīm, jo es pie labākās gribas nespēju teikt, ka katra Kaiser Chiefs dziesma pati par sevi ir unikāla un īpaša).

Par šo filmu pirms gulētiešanas vakar ar Lieni diezgan daudz strīdējāmies - viņa apgalvoja, ka es nespējot pateikt, ka šī filma ir sūds, tikai tāpēc, ka man patīk tēlo pārgudreli, kas izbauda "augsto mākslu", lai gan patiesībā nekā jēdzīga tajā nav - viens vienīgs truls borefests. Taču es nebūtu es, ja es tagad tā ņemtu un piekāptos, pavēstot, ka filma tiešām ir tikai pretenciozs sūds bez jebkādas jēgas.

Kā likums, es esmu visai skeptiski noskaņots pret motivējošu literatūru, kura lasītājam māca pareizi dzīvot, pareizi nopelnīt savu pirmo miljonu, pareizi mīlēt Jēēēzu vai ko nu tur katrs prātvēders iedomājas. Šī grāmata līdz ar to ir izteikts likumu apstiprinošs izņēmums - motivējoši izglītojošs stāsts, kurā tā autors atstāsta savas pēdējās tikšanās ar augstskolas pasniedzēju, kas viņam mācīja pilnīgi citas vērtības, nekā tās Rietumu (un jo īpaši - amerikāņu) sabiedrībā ir pieņemtas, proti, nepievērst pārmērīgu uzmanību materiālajai pasaulei, sasniegumiem karjeras lauciņā un finansiālajā cīņā, tā vietā pretī liekot mīlestību, sevis, pasaules, nāves un visa būtiskā apzināšanos. Grāmata ir īsa, uzrakstīta maksimāli vienkārši un ir uztverama bez sevišķas prātuļošanas, un tās galvenais pluss ir tajā, ka man kā lasītājam visu laiku bija sajūta, ka viss tajā aprakstītais ir īsts un taustāms, un ka autoram viņa aprakstītais patiešām ir bijis emocionāli svarīgs, nevis tikai naudas darbs, un tas ir ļoti svarīgi. Ja grāmata mani spēj aizkustināt un likt daudzko pārdomāt, tad tā pēc idejas nevarētu būt slikta grāmata, un šoreiz es tiešām neteikšu sev tik raksturīgo, ka visas te izteiktās patiesības jau tāpat jebkuram normālam cilvēkam ir skaidras un pašsaprotamas. Nē, tā nemaz nav. Ja nu kas - Miča Alboma "Otrdienas ar Moriju" ir pieejamas arī latviešu valodā - patiešām rekomendēju (un atkārtošos - es gandrīz nelasu dokumentālā stila literatūru un no dabas esmu cinisks un nejauks).

Tīdžeja mamma gāja bojā autoavārijā, tās rezultātā viņa tētis ir iegrimis smagā depresijā un pārvērties par absolūtu dārzeni. Vēl viņam ir vecmamma, kura ir tikai nedaudz, bet ne pilnīgi traka. Skolā Tīdžeju pastāvīgi apbižo vecāks puika. Taču tad viņam parādās brīnišķīgs draugs - pieaudzis vīrietis, kuram uz krūtīm ir uztetovēts cilvēks, kas izšķaida savas smadzenes, bet uz muguras - milzīgs vidējais pirksts. Sākumā tu kā skatītājs domā, ka Hešers - tā sauc šo tipu - ir Tīdžeja iedomu draugs, jo vai citādi pieaudzis vīrietis varētu ņemt un paziņot, ka viņš turpmāk dzīvos Tīdžeja mājas garāžā, taču izrādās - nē, Hešers ir pilnīgi reāls, un arī tētis un vecmamma viņu redz, tikai neuzskata par nepieciešamu viņu patriekt. Jāatzīmē, ka Hešers patiesībā nav nekāds labs draugs - viņš ir psihozs, šausmīgi rupjš, bezkaunīgs un nemaz nav tāds cilvēks, kas Tīdžejam baigi palīdzētu, drīzāk otrādi - viņš ir egoistisks metālists, kura pusizjukušajā busiņā allaž skan kaut kas no Metallica vai Motorhead repertuāra. Ā, vēl aizmirsu pieminēt, ka Tīdžejs iedraudzējas ar jaunu sievieti, kas strādā par pārdevēju lielveikalā un kuru spēlē Natālija Portmane (iedomāties, ka viņa gandrīz paralēli filmējās šeit un "Black Swan", kur viņa izskatās pēc pilnīgi cita cilvēka...).

- Atrasti 8 slēpņi. No tiem foršākais: Tour de Kudra.

Šo filmu bija vakar paredzēts skatīties "Baltijas pērlē", taču sanāca tā, ka galīgi nebija iekšā braukt uz centru (plus drusku aizsēdējos darbā - priekšvēlēšanu dienas nav vieglas), līdz ar to tā tika skatīta tradicionālajos mājas apstākļos. Kā jau esmu iepriekš rakstījis, Vudija Alena filmas man nu jau kādu ilgāku laiku ļoti patīk un ir garām tās dienas, kad viņš līdzīgi Bobam Dilanam ietilpa man nepieņemamo tipāžu sarakstā. Jāatzīst gan, ka šī filma nav tieši tas viņa kino darbs, kurš cilvēkam varētu pārvarēt alenofobiju - kaut vai tāpēc vien, ka vienu no lomām šajā filmā atveido pats Alens, un arī tāpēc, ka filma ir mūzikls. Jā - tajā ir daudz muzikālu fragmentu, turklāt tas ir mūzikls šī vārda klasiskākajā nozīmē - ar tādu audiovizuālo noformējumu, kas varētu iederēties "Singin` in the rain" ēras filmās. Protams, ar to vien atšķirību, ka Alens šajā visā pasākumā pievieno savu devu ironijas un pārvērš muzikālos fragmentus uzspēlētā balagānā, kur dziedāt un dejot var gan pacienti slimnīcā, gan miroņi ("It`s later than you think"). Filmas neapšaubāms trumpis ir tas, ka Alens tajā sapulcējis mega zvaigžņu ansambli - Džūlija Roberts, Goldija Hona, Drjū Berimora, Edvards Nortons, Natālija Portmane, Alans Olda, Bilijs Kradaps, Tims Rots. Kā jau tas Alena filmām ir raksturīgi, arī šī ir stāsts par attiecībām, turklāt - par daudzām attiecībām. Pats Vudijs Alens, protams, spēlē to pašu personāžu, ko visās citās savās filmās - neirotisku drusku dīvainu tipāžu, kuram dzīvē ir bijis daudz attiecību ar skaistām sievietēm, bet tās visas allaž ir beigušās ne pārāk veiksmīgi, un viņš joprojām mīl savu bijušo sievu, kurai gan ir cits vīrs un vairāki bērni ar šo vīrieti. Filmā ir sava deva pasmiešanās par šo un par to - gan par liberāļiem, kādiem pieskaitāmi filmas galvenie varoņi (Honas varone izpestī no cietuma daudzkārt sodītu noziedznieku un uzaicina viņu uz vakariņām pie savas ģimenes, kurš šis bandīts savaldzina vienu no viņas meitām, kas pēkšņi viņas liberālo un demokrātisko attieksmi pret šo vīrieti pilnībā atvēsina), gan par konservatīvismu (vienīgais ģimenes puika ir pārņemts ar republikāņu idejām un pastāvīgi debatē ar savu tēvu par šiem jautājumiem), gan par citām Alenam visai raksturīgām tēmām.

Prognožu skaidrojums: salīdzinoši ar oficiālajiem reitingiem pieņemu, ka realitātē daudz cilvēku, kas iepriekš pauduši atbalstu Zatlera partijai, par to piesardzības labad tomēr nenobalsos, toties lielāks kā prognozēts būs ZZS atbalsts (varbūt pat vēl lielāks kā manā diagrammā), tāpat visticamākais Šlesers varētu gandriz, gandrīz sasniegt 5% līmeni, varbūt pat to pārvarēt, jo tas taču ir Šlesers - un ja zināms, ka viņa partija gandrīz pilnībā iztērēja pieļautos līdzekļus priekšvēlēšanu kampaņā, bet es nevienu viņa reklāmu redzējis netiku, tad gan jau ar kaut kādu mērķauditoriju ir strādāts ļoti labi.

Šāda sazvērestības teorija nešķiet guvusi plašu izplatību, taču, manuprāt, ir gana daudz argumentu tai par labu: