Kazhes pierakstu burtnīca

Filmas ievadā tās režisors Jans Švankmajers atvainojas skatītājiem par to, ka tās uzņemšanas komandai bija beigusies nauda un viņiem nācās filmu uzņemt, izmantojot no papīra izgrieztas aktieru fotogrāfijas un tāpat arī vidi aizstāt ar fotogrāfijām, visu sasaistot kopā ar animāciju. Tāpat Švankmajers pavēsta, ka filma žanriski esot saucama par "psihoanalītisku komēdiju". Kāpēc psihoanalītisku? Tāpēc, ka viens no personāžiem ir psihoanalītiķis. Kas attiecas uz komēdiju, citēju pašu metru: "As for the comedy, I`m pretty sure you won`t find much to laugh at. Neither did we when we were shooting."

Mēdz teikt, ka ēšana ir vairāk nekā tikai eksistencei nepieciešamās enerģijas uzņemšana. Kultūra, rituāls, varbūt pat garīgs pasākums. Nenoliedzami - svinīgas pusdienas, kur sanāk kopā ģimene, kas citkārt netiekas, ir kaut kas vairāk nekā vienkārša pieštaukāšanās. Kopīgu ēdienreizi neaizstāsi ar pāris uzturvielām bagātām kapsulām.

Lai ari ka datorikim man laikam pieklatos fanot par dazhadiem tehnologiskiem sasniegumiem, patiesiba es esmu ljoti konservativs attieciba pret teju visu moderno.

Šoruden kādā nedēļas nogalē tika praksē pārbaudīta “atjaunotā” dzelzceļa satiksme starp Rīgu un Tallinu pa līniju Rīga-Valga-Tartu-Tallina. Šāda ceļošanas veida lielākais trūkums ir pieticīgais ātrums – ceļam nepieciešamas vairāk nekā astoņas stundas, aptuveni tikpat daudz, cik ulmaņlaikos.

Arvien vairāk pārliecinos, ka mūsdienās kaut cik jēdzīgiem rokmūziķiem vēl ir iespējams gūt normālus panākumus ar albumu tirdzniecību, bet singlu čārtos rokeriem īsti vietas nav, un jo it īpaši - Amerikas mūzikas tirgū

Šogad man droši vien bija garākā velosezona manā dzīvē - ar sākumu, šķiet, 2.janvārī un noslēgumu 6.decembrī. Kilometros gan varbūt nekā izcila nebija - savu Zilupes-Rīgas braucienu tā arī nerealizēju. Bišķi jau škrobe ir, bet laikam vajadzēs sarunāt uz kādu aprīli-maiju vismaz vienu traku līdzbraucēju, jo īsti komfortabli es varbūt tomēr nejustos, vienatnē teltodams kaut kur Zilupes pievārtē. Tā kā lielāko sezonas daļu braucu bez spidometra, kopējo km skaitu aprēķināt ir pagrūti, visticamākais - atkal kaut kas ap 2500-3500km, kur lielu daļu veido garlaicīgi un vienveidīgi braucieni uz darbu. Tiesa, šogad darbs ir tuvāk kā pagājušogad un mājas-darbs-mājas sanāk kādi 7km dienā. Reāli varētu būt, ka šādā veidā (ieskaitot izbraukšanu pusdienās) salasītos ap diviem tūkstošiem km, varbūt drusku vairāk. Plus šādi tādi braucieni kopā ar Lieni, un vēl šādi tādi slēpņu apmeklējumi vienatnē.

Pēc "Killing Bono" noskatīšanās man radās vēlme drusku paklausīties astoņdesmito gadu U2, kas visai sen nebija darīts. Ir jau gana bieži novērots, ka mana attieksme pret kādu izpildītāju ir mainījusies, laikam ejot, un kādu dienu pēkšņi izrādās, ka Bobs Dilans nav tikai garlaicīgs čīkstulis, bet viens no baudāmakajiem 20.gadsimta dziesmniekiem. Un varbūt kādreiz pienāks tā diena, kad U2 man sāks šķist interesanti arī viņu mūzikas, nevis tikai tēla dēļ?

Tikko par šīs filmas eksistenci uzzināju, tā man to nekavējoties vajadzēja noskatīties. Kālab tā? Džons Maikls Makdona ir brālis "In Bruges" režisoram Martinam Makdonam, bet galvenajā lomā šajā filmā ir Brendans Glīsons - arī "In Bruges" zvaigzne. Ja kas - Maikls Makdona ir viens no šīs filmas producentiem, un vispār šīm filmām ir gana daudz kopīga.

Šodien teju visi ziņu portāli pārpublicējuši stāstu par slēpņojot gandrīz nositušos mazdēlu. Kā cilvēks ar tomēr zināmu slēpņošanas stāžu, mazliet dalīšos savās pārdomās.