Kazhes pierakstu burtnīca

Izmantojot to, ka Kindle man paver plašākas iespējas lasīt tādu autoru grāmatas, kas Rīgas bibliotēkās nav atrodamas, sāku rūpīgāk iepazīt Filipa K. Dika daiļradi. "Neapgaismotajiem" paskaidroju - Filips Diks bija viens no 20.gadsimta amerikāņu zinātniskās fantastikas dižgariem. Pēc viņa darbiem uzņemtas daudzas gan ļoti labas (Blade Runner, "Minority Report"), gan ne tik labas (The Adjustment Bureau), gan pavisam ne labas (Next). Kopumā Dika grāmatām ir raksturīgs, ka tās norisinās drūmā un visai bezcerīgā nākotnē, kur valda ne pārāk labi tikumi un kur bieži pie varas ir totalitāri noskaņoti maniaki vai mega korporācijas. Īsi sakot - Diks bija visai reālistisks savās prognozēs.

Pankiem desu! Ar šiem diviem vārdiem es varētu īsi raksturot grupu "Automātiskie apmierinātāji" - pirmo kaut cik ievērojamo padomju panku blici. Kā jau pankiem piedienas, šis ieraksts (lielākoties) ir ar šausmīgu skaņas kvalitāti, jo kurš gan padomju laikos laistu glaunā studijā cilvēku ar palamu Svin (tā kā cūka, nevis tā kā - svin dzīvi)? Droši vien civilizētā kvalitātē šis ieraksts tika izdots kaut kad deviņdesmitajos gados, tā vismaz var domāt, ievērojot dziesmu skaitu tajā (25 gab!) un to, ka daļa dziesmu šķiet tomēr ierakstīta normālos apstākļos, kamēr vairums ir diezgan smagi atkritumi.

Patiesībā šis ieraksts oficiāli tika izdots kaut kad deviņdesmito gadu vidū, taču tajā iekļautās dziesmas ir radītas un ierakstītas astoņdesmito gadu sākumā. Par to ierakstīšanu man gan īstas pārliecības nav, jo skaņas kvalitāte ir visai laba un atceroties to, kā izklausījās Високосное лето, rodas aizdomas, ka varbūt arī šīs dziesmas ir ierakstītas vēlāk, lai arī albuma bukletā norādīts, ka dziesmas ierakstītas no 1980. līdz 1982.gadam. Tad varbūt tā arī patiešām ir, un laikam jau šī grupa nebija īsti andergraundā mītoša, bet balansēja kaut kur uz robežas starp VIA un neatkarīgo mūziku.

Vēl viens 101 lietu saraksta puntks izpildīts! Detalizētāks apraksts - kaut kad vēlāk.

Grupas AVIA nosaukums atšifrējas kā "Anti-vokāli instrumentāls ansamblis", un jau par šādu nosaukumu vien grupa manās acīs varētu izpelnīties pāris plus punktus. Muzikāli šis ansamblis, kas izauga no citas (kā runā) visai interesantas grupas - "Странные игры" - būtu saucams par padomju "Madness". Proti, tā ir grupa, kas spēlē mūziku, kura ir daļēji saucama par ska, daļēji - par new wave, daļēji - par sintīpopu, un daļēji - par vienkāršu balagānu. Līdz ar to Latvijā šādus ansambļus droši vien sauktu par sviestroka izpildītājiem. Pie grupas ietekmēm noteikti vajadzētu minēt vēl arī 10CC, jo ir neiespējami, klausoties šīs grupas dziesmu "Я не люблю тебя", nedomāt par 10CC "I`m not in Love".

Wikipedia krievu valodā par grupu "Avgust" apgalvo, ka tā esot bijusi viena no pirmajām rokgrupām Padomju Savienībā, kurai "Melodija" izdeva albumu hard rock stilā, tāpat tā bijusi pirmā padomju grupa, kas piedalījusies "Metalmania" festivālā Polijā. Ar to šī grupa arī iegājusi sava reģiona rokmūzikas anāles, jo stingri ņemot muzikāli tās spēlētais materiāls ir diezgan tipisks astoņdesmito gadu hārds - kaut kas no tā stila, ko spēlēja simtiem (vai tūkstošiem?) ansambļu visās pasaules malās - sākot ar lielajiem flagmaņiem "Deep Purple", "Whitesnake", "Scorpions" un beidzot ar piektās šķiras grupām kaut kur Austrālijā.

Nezinu, vai šo ierakstu ir pieņemami saukt par "Високосное лето" otro studijas albumu, jo:

Izrādās, ka jau jūnija pirmajā pusē ir miris Sets Putnems - leģendārās grindcore apvienības "Anal Cunt" līderis.

Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.

Pēdējais "Pesņaru" studijas ieraksts gandrīz nemaz neizklausās pēc citiem šīs grupas veikumiem - tas ir Lielajam Tēvijas karam (nejaukt ar 2.Pasaules karu!) veltīts konceptuāls ieraksts, kurā ir minimāla folkmūzikas klātbūtne, ambiciozs un pretenciozs projekts, kurā "Pesņari", cik var saprast, nevēlējās vienkārši radīt banālu un patriotisku dziesmu krājumu, bet izteikt kaut ko lielāku un nopietnāku. Šis ieraksts ir muzikāli diezgan minimālistsks, parasti muzikālais noformējums sastāv no akustiskās ģitāras un varbūt kādas sintezatora klātbūtnes, un tad, kad parādās kaut kas aktīvāks, tad visai bieži tas tomēr ir pārmērīgi estrādes popsai pieskaitams saturs - vismaz man ir grūti savādāk raksturot tādu skaņdarbu kā "Тальяночка" vai "Пісьмо беларускіх партызан" (un gribētos arī mazliet pažēloties par diezgan pretīgiem astoņdesmito gadu sintezatoriem, kurus Pesņari izmanto vairāk nekā būtu vēlams).