Kazhes pierakstu burtnīca

Grupas AVIA nosaukums atšifrējas kā "Anti-vokāli instrumentāls ansamblis", un jau par šādu nosaukumu vien grupa manās acīs varētu izpelnīties pāris plus punktus. Muzikāli šis ansamblis, kas izauga no citas (kā runā) visai interesantas grupas - "Странные игры" - būtu saucams par padomju "Madness". Proti, tā ir grupa, kas spēlē mūziku, kura ir daļēji saucama par ska, daļēji - par new wave, daļēji - par sintīpopu, un daļēji - par vienkāršu balagānu. Līdz ar to Latvijā šādus ansambļus droši vien sauktu par sviestroka izpildītājiem. Pie grupas ietekmēm noteikti vajadzētu minēt vēl arī 10CC, jo ir neiespējami, klausoties šīs grupas dziesmu "Я не люблю тебя", nedomāt par 10CC "I`m not in Love".

Wikipedia krievu valodā par grupu "Avgust" apgalvo, ka tā esot bijusi viena no pirmajām rokgrupām Padomju Savienībā, kurai "Melodija" izdeva albumu hard rock stilā, tāpat tā bijusi pirmā padomju grupa, kas piedalījusies "Metalmania" festivālā Polijā. Ar to šī grupa arī iegājusi sava reģiona rokmūzikas anāles, jo stingri ņemot muzikāli tās spēlētais materiāls ir diezgan tipisks astoņdesmito gadu hārds - kaut kas no tā stila, ko spēlēja simtiem (vai tūkstošiem?) ansambļu visās pasaules malās - sākot ar lielajiem flagmaņiem "Deep Purple", "Whitesnake", "Scorpions" un beidzot ar piektās šķiras grupām kaut kur Austrālijā.

Nezinu, vai šo ierakstu ir pieņemami saukt par "Високосное лето" otro studijas albumu, jo:

Izrādās, ka jau jūnija pirmajā pusē ir miris Sets Putnems - leģendārās grindcore apvienības "Anal Cunt" līderis.

Izlēmu tuvākajā laikā pievērsties padomju laika rokmūzikas ierakstiem - tā kā tādus līdz šim sevišķi daudz klausījies nebiju, varēšu gan kaut ko jaunu uzzināt, gan pieņemot, ka latviešu valodā Internetā par kaut vai tādu "Visokosnoje ļeto" pārmērīgi daudz informācijas neatradīsi, varbūt arī kādam citam būs noderīgi/interesanti.

Pēdējais "Pesņaru" studijas ieraksts gandrīz nemaz neizklausās pēc citiem šīs grupas veikumiem - tas ir Lielajam Tēvijas karam (nejaukt ar 2.Pasaules karu!) veltīts konceptuāls ieraksts, kurā ir minimāla folkmūzikas klātbūtne, ambiciozs un pretenciozs projekts, kurā "Pesņari", cik var saprast, nevēlējās vienkārši radīt banālu un patriotisku dziesmu krājumu, bet izteikt kaut ko lielāku un nopietnāku. Šis ieraksts ir muzikāli diezgan minimālistsks, parasti muzikālais noformējums sastāv no akustiskās ģitāras un varbūt kādas sintezatora klātbūtnes, un tad, kad parādās kaut kas aktīvāks, tad visai bieži tas tomēr ir pārmērīgi estrādes popsai pieskaitams saturs - vismaz man ir grūti savādāk raksturot tādu skaņdarbu kā "Тальяночка" vai "Пісьмо беларускіх партызан" (un gribētos arī mazliet pažēloties par diezgan pretīgiem astoņdesmito gadu sintezatoriem, kurus Pesņari izmanto vairāk nekā būtu vēlams).

Šis ir vienīgais padomju laikos izdotais "Pesņaru" koncertieraksts, un normālos apstākļos es par koncertalbumiem nerakstu, taču šis būs izņēmums, jo koncertā spēlētais materiāls gandrīz nav atrodams nevienā citā grupas albumā (jo "Pesņari" studijā tika daudz retāk, nekā radīja jaunu koncertprogrammu), un tas domājams diezgan labi atspoguļo to, kādā stāvoklī grupa bija astoņdesmito gadu sākumā.

1) Madara drinks - dabūju dzērienu komplektu

Pat neatceros, pirms cik gadiem pēdējo reizi savā mašīnā uzņēmām kādu stopētāju. Tāpat tālā pagātnē ir tie laiki, kad paši stopējām (tiesa - daudz jau mums šādas pieredzes nebija, kopumā varbūt kādus 150 km esam kā stopētāji veikuši). Taču Baltkrievijā izrādījās, ka stopēšana ir ļoti izplatīta, un bija teju vai neiespējami ne reizes kādu nepaņemt mašīnā. Realitātē sanāca tā, ka stopētājus ņēmām divreiz - vispirms vienu visai nodzērušās paskata tīni aizvedām no Perebrodje līdz pilsētai Miori, bet tad - Olgas tanti no autobusa pieturas līdz ciematam Bulavki, kur rezultātā pie viņas arī palikām pa nakti (par to detalizētāk būs - Lienes aprakstā). Abos gadījumos tika izpildīts uzdevums - aizvest stopētāju līdz viņa gala mērķim. Kilometros gan nekā grandioza tur nebija - līdz Bulavki nebija pat 10 km, bet Perebrodje-Miori - zem 20 km. Taču uzdevums ir izpildīts, un vismaz Olgas tantes gadījumā - bija patiešām tā vērts.

Šī ir viena no tām filmām, kuru iznākšanu es gaidīju gadiem ilgi. Un vienlaikus šī ir viena no tām filmām, par kurām nedēļām ilgi nespēju saņemties uzrakstīt. Ja par pirmo punktu viss ir skaidrs, tad ar otro ir mazliet sarežģītāk - es tā īsti joprojām neesmu sapratis, vai man šī filma patika vai nē. Sižets būtībā nav sevišķi pārveidots - Vavilens Tatarskis deviņdesmito gadu sākumā strādā kioskā par pārdevēju, tad satiek kādu savu jaunības dienu draugu, un pēkšņi viņš ir kopīraiters, kas nodarbojas ar ārzemju brendu lokalizēšanu Krievijas vajadzībām. Bet vēlāk - arī ar nopietnāku reklāmas industriju.