Kazhes pierakstu burtnīca

Trešais sējums pievarēts, un pamazām tuvojos "Kara un miera" beigām! Jo tālāk lasu, jo mazāk patīk. Arvien vairāk tracina autora pārgudrība un nosliece uz lasītāja pamācīšanu. Cilvēki nepareizi dzīvo, nepareizi interpretē vēsturi un personību nozīmi tajā, visi ir muļķi un tikai Tolstojs ir ģēnijs, kurš ar sava gara gaismu apstaro nelaimīgos līdzcilvēkus. Vemt man no šāda sviesta gribās. Gari un detalizēti Tolstojs skaidro, kālab Napoleona karagājiens uz Krieviju izgāzās, un kālab citi viņa tautieši šos iemeslus nepareizi sapratuši. Šī atkal ir kara daļa, taču darbības tajā ir visai maz, daudz vairāk ir pārdomu par likteņiem, cēloņiem un sakarībām. Patiesībā vienīgais, kas mani šajā daļā patiešām ieintriģēja, ir atklājums, ka brīnišķais Skolotājs, kas mums "pasniedza filozofiju", arī "Kara un mierā" atrodamo sviestu bija pamanījies iepīt savā vēstījumā par pasaules un lietu būtību - labi atceros, kā viņš mums atklāja numeroloģijas noslēpumu, ka "imperators Napoleons" franču valodā, sasummējot burtu vērtības, dod skaitli 666, un izrādās - arī "Karā un mierā" aptuveni 130 gadus pirms mēs to uzzinājām no Straupes, šī tēma ir apcilāta, turklāt Pjēra Bezuhova ticība šādām lietām tiek pasniegta kā izteikti komiska un nekādi savādāk nevar skatīties uz to, kā viņš mēģina ar šīs pašas numeroloģijas palīdzību gūt apstiprinājumu, ka viņš pats ir tas liktenīgais cilvēks, kuram būs lemts apturēt franču invāziju.

Kamēr "Kara un miera" pirmais sējums pamatā stāsta par karu, grāmatas otrā daļa ir veltīta miera periodam - krievi ir piedzīvojuši sakāvi pie Austerlicas un aizvākuši savu karaspēku iekšzemē, starp Franciju un Krieviju uz laiku izveidojas draudzīgas attiecības un atsākas mierīgā ikdiena. Līdz ar to šajā grāmatas daļā daudz vairāk uzmanības tiek veltīts varoņu savstarpējām attiecībām un autora filosofiskām pārdomām. Pjērs Bezuhovs ir kļuvis par grāfu un vienu no iekārājomākajiem Krievijas līgavaiņiem (par spīti tam, ka viņš ir resns un sabiedrībā neveikls), apprecējis skaisto Elēnu Kurāginu, kura nekavējoties viņu padarījusi par ragnesi, divkaujā ievainojis Elēnas mīļāko Dolohovu (kurš šajā grāmatas daļā pārvēršas par īstu antivaroni) un pievienojies masoniem. Liela grāmatas daļa tiek veltīta Pjēra attiecībām ar masonību un viņa personīgā ceļa meklējumiem, kuri gan kopumā ir diezgan neveiksmīgi. Kontrastam Pjēra pašidentifikācijas problēmām tiek rādīts Andrejs Bolkonskis, kurš ir sapratis (uz laiku), ka viņš nav radīts karam un armijai, bet pārvācies uz tēva īpašumiem un ievieš tajos zemnieku atbrīvošanas reformas, par kurām tikai sapņo, bet kuras īstenot nespēj neuzņēmīgais grāfs Bezuhovs. Tad vēl, protams, attīstās mīlestības līnija - Bolkonskis iemīlas Natašā Rostovā, grib viņu precēt, taču viņa tēvs ir pret (jo vecākais grāfs Rostovs ir izsaimniekojis lielāko daļu savu īpašumu un vispār viņi nav nekāda super smalkā dzimta), līdz ar to viņš dēlam dod nosacījumu, ka viņš varēs Natašu precēt ne ātrāk kā pēc gada. Tikām šī gada laikā Bolkonskis aizbrauc uz Eiropu ārstēt savu karā gūto ievainojumu, un viņa prombūtnes laikā Nataša iemīlas precētajā un netikumīgajā Anatolā Kuraginā (Pjēra sievas brālī), sarauj attiecības ar Andreju, tad uzzina, ka Anatols ir maitas gabals, un beigās visi ir nelaimīgi.

Turpinot ceļu uz apskaidrību (ar zināmu devu ironijas un zināmu devu sirsnības šajos vārdos), izlasīju vēl viena dzenbudisma klasiķa - D.T. Suzuki eseju krājumu "Dzenbudisma rokasgrāmata". Ja to salīdzināt ar iepriekš lasīto Zen Mind: Beginner`s Mind, tā man šķita ievērojami saistošāka - kamēr Shunryu Suzuki vairāk pievēršas būtībaik, tikām šī grāmata ir vairāk praktiska un vairāk pamatus izskaidrojoša, tajā ir daudz lielāks mitoloģijas elements jeb tas, kas man nevienā reliģijā nekad nav sevišķi paticis. Iespējams, tieši tāpēc man patika Shunryu Suzuki grāmata, ka tajā man neradās sajūta, ka Zen un budisms būtu saucami par reliģiju, ar tai nepieciešamajām sastāvdaļām no kategorijas "Ābramam piedzima Joske, Joskem piedzima Ifraims, Ifraimam piedzima Mustafa, Mustafam piedzima Pēteris Lielais" un tā tālāk. Šajā grāmatā kaut kādā mērā arī šīs lietas parādās. Un tas mani visai pamatīgi garlaiko. Es, protams, nepretendēju uz to, ka es jebko saprast no visādām reliģiskām pārgudrībām, bet mani nepavisam neinteresē, kurā situācijā būtu skaitāms šis pants un kurā - šis. Kā maksimāli lietišķam prātam un programmētājam man tādas lietas ir nepieņemamas. Neko vairāk nepateikšu, jo laika kopš grāmatas izlasīšanas pagājis jau diezgan daudz, un nekas tāds super spilgts atmiņā no tās nav palicis.

Funkcija parseInt(string) iekš javascript, kas veic teksta rindas pārvēršanu par skaitli, ļoti veiksmīgi māk pārvērst rindas ar saturu:

Aizvadītajā nedēļas nogalē Tamperē vadmala bija viens no pasākuma atslēgas vārdiem. Tā kā dažam labam 100% pārliecības par to, ka šo vārdu lietojām korektā kontekstā, nebija, lūk, skaidrojumi:

Tā kā novērots, ka teju katram, kas sāk veidot Whereigo slēpņa uzdevumu, rodas virkne sarežģījumu, izlēmu īsi apkopot pieredzēto, taisot Kazhe_team & normis slēpni "Hagensberg".

Patlaban Geocaching lapā uzrādās, ka Latvijā ir izvietots 1691 slēpnis. No tiem 480 izveidoti 2011.gadā, 529 - 2010.gadā, 422 - 2009.gadā, 193 - 2008.gadā, pārējie 67 - senāk. No šī gada vēl nav aizvadītas ir ne divas trešdaļas, bet jau publicēts gandrīz tipat daudz slēpņu kā pagājušogad. Ja līdz gada beigām jaunu slēpņu rašanās intensitāte nemainīsies, tad prognozējams, ka šogad būs izveidoti aptuveni 800 slēpņi - gandrīz divtik, cik 2009.gadā.

Līvu otrajā albumā grupas sastāvs ir sekojošs: Ainars Virga, Jānis Grodums, Guntars Mucenieks, Aivars Brīze un Dainis Virga. Ieraksta pirmās piecas kompozīcijas ir vēl no Ērika Ķiģeļa rakstītā materiāla (dziesmu cikla nosaukums - "Kurzemei - saules ceļš"), bet pārējās četras - veltījums Jānim Rudzutakam. Ja pieņem, ka tu līdzīgi man varētu nezināt, kas tas tāds - Jānis Rudzutaks, tad varu nedaudz tevi apgaismot ar Wikipedia atrodamu informāciju. Jānis Rudzutaks bija revolucionārs, jaunības dienās - LSDSP biedrs, no 1907.gada līdz 1917.gadam izcieta sodu spaidu darbu veidā. Pēc februāra revolūcijas Rudzutaks sadraudzējās ar Ļeņinu un ieņēma dažādus vadošus amatus Padomju Savienībā - ilgus gadus faktiski bija PSRS Transporta ministrs (tā laika terminos - tautas komisārs). 1937.gadā, kas Staļins sāka kompartijas tīrīšanu no Ļeņina līdzgaitniekiem, Rudzutaks bija viens no tiem, pret ko vērsās viņa darbība. Notiesāts par piederību trockismam un spiegošanu nacistiskās Vācijas labā, Rudzutaks tika nošauts 1938.gada 29.jūlijā. Pēc Staļina nāves reabilitāts. Atbilstoši kāda cita Ļeņina līdzgaitnieka darbiem, tieši Rudzutakam atbilstoši Ļeņina plāniem vajadzēja kļūt par PSRS vadītāju pēc viņa nāves.

Es jau vispār esmu viens no tiem cilvēkiem, kam skepse un pesimisms ir raksturīgi, bet šobrīd, manuprāt, argumentu tam, ka gaidāmajā KHL sezonā Rīgas Dinamo varētu būt visai grūti iekļūt izslēgšanas spēlēs, ir vairāk nekā argumentu labai sezonai, jo ir pamats pieņemt gan, ka mūsējie būs vājāki kā iepriekšējā sezonā, gan ka pretinieki - stiprāki.