Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējās dienās/nedēļās ir modīgi visiem, kam nav slinkums, izteikties par hokeju, par to, kas spēlēs vai nespēlēs Latvijas izlasē, par patriotismu, par to, vai "Dinamo" rezultāts ir labs vai slikts, par Liepājas "Metalurga" tālāko likteni, par Šuplera aiziešanu, utt. Arī man nav raksturīgs klusēt, tāpēc mazliet arī no manis varēsi dzirdēt.

Desmit gadus pēc Road Trip Tods Filipss atkal uztaisījis tipisku road movie. Taču laiks prasa savu, un šoreiz filmas varoņi nav vis nogribējušies vidusskolnieki, bet gan vīrieši vecumā ap četrdesmit. Un patiesībā arī road trip dalībnieki ir tikai divi - darbīgais japijs arhitekts Pīters un bezcerīgi bērnišķīgais wannabe-aktieris Ītans. Lai šie divi visai atšķirīgie varoņi varētu kopā doties ceļojumā, ir jānotiek kādam muļķīgam pārpratumam - Ītana vainas dēļ abiem vīriešiem tiek aizliegts lidot ar lidmašīnu, turklāt Pīters paliek bez naudas un dokumentiem, bet tā kā viņam steidzami jānonāk Losandželosā (otrā Amerikas krastā), vienīgā izvēle ir sēsties mašīnā, ko nomā paņēmis Ītans.

Filmas "Mr. Nobody" centrālā doma, manuprāt, būtu visprecīzāk raksturojama ar sekojošu citātu, kuru patiesībā radījis Tenesī Viljamss un nevis šīs filmas scenārists: "Everything could have been anything else... and it would have just as much meaning." (lai gan varbūt tas tomēr ir filmas citāts - nekur neatrodu, ka Viljamss patiešām būtu ko tādu rakstījis).

Šis sera Endrjū Loida Vēbera mūzikls/rokopera bija viens no pirmajiem muzikālajiem vienumiem, ko noklausījos pilnā garumā (kā var izlasīt visai pasenā ierakstā ar nosaukumu Mana rokupācija). Manam tētim šis ieraksts šķiet allaž ir bijis ļoti tuvs, un bija tikai loģiski, ka es ar to tiku iepazīstināts. Protams, sākotnēji man nebija sevišķas sajēgas nedz par tā muzikālo kvalitāti, nedz par to, ka ierakstā Jēzus balsī dzied neviens cits kā Deep Purple vokālists Ian Gillan, bet to, ka te ir tonnām dažādu lipīgu melodiju, to gan es varēju novērtēt.

1/3 of high school graduates never read another book for the rest of their lives.42 percent of college graduates never read another book after college.80 percent of U.S. families did not buy or read a book last year.70 percent of U.S. adults have not been in a bookstore in the last five years.

"Ho ho! Vai šogad biji rātns, manu bērniņ? Ja nē - tad nopēršu tevi līdz nāvei!" Tā varētu teikt Ziemassvētku vecītis šajā filmā, ja vien viņš vispār mācētu runāt.

Lai arī "Super Taranta!" ir viens feins ieraksts, kaut kā man neizdodas sevi pārliecināt, ka tas būtu "Gogol Bordello" šikākais veikums. Vai nu grupas mūzika pamazām sāk kļūt pārāk formulaiska, vai arī esmu vienkārši atēdies šīs grupas mūzikas, bet man šķiet, ka "Super Taranta" ļoti maz ko pienes klāt grupas daiļradē tādu, kā iepriekš tajā nebija. Vienlaikus šajā ierakstā atrodama viena no izcilākajām Hutz un kompānijas dziesmām - "Super Theory of Super Everything", kuras pirmais pants ir teju episkākās rindas, ko man ir nācies mūzikā dzirdēt:

“Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.”

Ja jau otrais Gogol Bordello albums bija lielisks, tad ar "Underdog World Strike" Gogoļa mauku māja trāpa Vilhelma Tella ābolam tik spēcīgi pa pautiem, cik vien iespējams. Protams, tu vari teikt, ka tas ir more of the same, bet šis neapstrīdami ir tas gadījums, kad viena un tā paša stila turpmāka izkopšana grupai nāk tikai par labu un nekādi savādāk. Šī ieraksta stāstu visai labi raksturo tā pirmā kompozīcija - mežonīgas rēkšanas piesātinātā "Sally", kuras ievadā Eugene dzied:

Komēdijas, kuru galvenie varoņi pastrādā slepkavības, lai gūtu peļņu no līķiem, nav retums. Pēdējos gados redzētas vismaz divas šādas filmas, kur upuri vēlāk tiek izmantoti pārtikas industrijā. Burke and Hare neiet tik tālu - tajā nogalinātie cilvēki gluži vienkārši kļūst par izmantojamo materiālu kādam ārstam Edinburgā pēc tam, kad viņa konkurents panācis to, ka visi bendes klienti nonāk šī konkurenta rokās. Bērks un Hērs ir divi dīkdieņi, kas līdz šim piepelnījušies ar dažādām sīkām blēdībām, bet līķu sagādāšanā viņi atrod savu īsto aicinājumu. Tiesa, viens no viņiem (Saimona Pega atveidotais Bērks) nav īsti sajūsmā par izvēlēto karjeras ceļu, taču viņš ir iepazinies ar jaunu skaistu ambiciozu aktrisi, kura vēlas iestudēt pirmo reizi vēsturē Makbetu, kurā visas lomas atveido sievietes, un šim pasākumam ir nepieciešama nauda. Un kur var dabūt naudu? Tirgojot līķus, ko paši sagādā (sākumā vīrieši mēģina kļūt par kapu laupītājiem, bet šis pasākums izvēršas par smagu fiasko un sagādāt svaigus līķus izrādās vieglāk).