Kazhes pierakstu burtnīca

Lasot šo grāmatu, pār mani nāca atklāsme saistībā ar slēpņošanu. Lai tev geocaching neapniktu, pats svarīgākais ir saglabāt iesācēja prātu. Kā raksta Suzuki: "In the beginner`s mind there are many possibilities, in the expert`s mind there are few." Atrodot savu 1500.slēpni, tev jāspēj par to priecāties tieši tāpat, kā tu priecājies, atrodot piecpadsmito. Nevajag salīdzināt un domāt: šādu risinājumu esmu redzējis jau daudzviet, vieta nav nekas īpašs un pat viesu grāmatiņa ir slapja. Tā vietā tev jāspēj gluži vienkārši priecāties par atradumu, tā it kā tas būtu tev viens no pirmajiem. Atceros arī, kā mēs priecājāmies, izvelkot maisiņu no dobuma Dzegužkalnā, izvelkot maisiņu no akmens apakšas tagadējā Kobes dārzā, atrodot pirmos ar magnētu piestiprinātos slēpņus. Un kur tagad ir pazudis mūsu iesācēja prāts, ja pat Nargö nespēj mūs vairs tā uzrunāt, kā kādreiz - filmiņas konteineris Alīses ielas ūdenstorņa pagalmā?

Jāatzīst, ka manas zināšanas par pašmāju vienu no ilglaicīgi populārākajām grupām ir ļoti ierobežotas. Cik saprotu, grupas pirmajā albumā tās dalībnieku sastāvs bija sekojošs: Ainārs Ašmanis, Māris Jurjāns, Hermanis Kaminskis, Ingus Ulmanis, Aigars Voitišķis un Aigars Grāvers. Tikai Ašmanis un Grāvers savu dalību "Jumpravā" turpināja arī turpmākajos tās ierakstos. Līdz ar to neesmu pārliecināts, cik būtisks un cik kanonisks šis ieraksts skaitās "Jumpravas" diskogrāfijā. Katrā ziņā vienīgā dziesma šajā ierakstā, kas man ir pazīstama, ir "Par rozēm" (un arī to pašu nezinu, vai es sauktu par kaut ko satriecošu). Muzikāli jau tajā laikā "Jumprava" ir uzskatāma par latviešu "Depeche Mode" variāciju, taču - ne pārāk veiksmīgu, manuprāt. Turklāt DM, cik zinu, agrīnajos ierakstos principiāli neizmantoja ģitāras, kamēr "Jumpravā" tādas noteikti ir manāmas. Man trūkst fatālisma, kas caurvij DM, tā vietā maksimums, ko Jumprava var piedāvāt, ir vieglas skumjas. Pārāk liela daļa šeit dzirdamās mūzikas mūsdienās labākajā gadījumā ir iedomājama skaņu celiņā ne pārāk labas kvalitātes sava laikmeta filmām, un tikai ļoti minimāli - kā patstāvīga vērtība. Tā ieraksta tituldziesmu es varētu tiešām labi iedomāties skanām, piem., seriālā "La Femme Nikita" (kas gan laikam ir skaitāms pie deviņdesmitajiem gadiem, bet noskaņas ziņā tas ir tipisks so 80s) vai kaut kādā "Kalnietī", bet doma kaut ko šādu klausīties mājas apstākļos man šķiet nepiedienīga. Iespējams, šajā ierakstā visvairāk man pietrūkst dramatisma - tā saturs ir pārāk ar puķēm aizklāts un pārmudrīts (ko gan citu varētu gribēt astoņdesmito vidu padomijā). Un pārāk liela daļa tā atbilst fona mūzikas statusam - tam, ko regulāri mēdzu piesaukt - mūzikai, kas skan televīzijā, rādot dabas ainas, kad nav nekā cita, ko rādīt. Vismaz ieraksta instrumentālie skaņdarbi man nešķiet muzikāli saistoši (it īpaši tas attiecas uz Instrumentāli nr.1).

Šī punkta izpilde manā 101 punkta sarakstā šķiet, ka precīzi piefiksējama nebūs - pat īsti nezinu, kurā brīdī sāku iespēju robežās vairāk laika pavadīt vakaros laukā, un nezinu, vai precīzi mēnesi to pat ievēroju, bet fakts ir un paliek fakts - maijā/jūnijā/jūlija sākumā centos ik vakaru kādu laiku pavadīt svaigā gaisā, pat tādās dienās, kad kopumā nācās ļoti daudz sēdēt telpās, jo nevaru teikt, ka šobrīd es nebūtu nokrauts ar visādām haltūrām.

Šo filmu patiesībā nemaz nebijām domājuši vakar skatīties, taču nestrādājošs internets (patiesībā vajadzēja pārstartēt maršrutētāju, bet man nez kāpēc šķita, ka vaina ir Lattelecom - jau jau Tele2 var nestrādāt, vai šie būtu labāki?) lika izvēlēties kādu filmu, kurai nebūtu nepieciešams iegūt subtitrus, un šī gadījās pa rokai.

Hurray! Hurrah! Harija Potera desmit gadus ilgā TV sāga ir sasniegusi savu noslēgumu, un es paspēju to noskatīties pirmajā izrādīšanas dienā, pirms Skonto-Wisla futbola spēles. Gadījuma, ja tu (līdzīgi man) esi viens no tiem nedaudzajiem šo filmu skatītājiem, kas nav atzinuši par nepieciešamu izlasīt arī Poteriādes grāmatas, nevēlos tev bojāt prieku par filmas skatīšanos, tāpēc uzskaitīšu tikai dažas lietas, kas šajā filmā nemaz nenotiek, bet kuras paviršas lasīšanas gadījumā tu tomēr varētu izlasīt un uztvert kā spoilerus:

Iepriekšējo reizi uz Čempionu līgas kvalifikācijas spēli biju biedējoši sen - pirms 13 gadiem, kad Skonto spēlēja pret Minskas Dinamo. Gluži tāpat kā toreiz, arī 2011.gadā uz futbolu gāju viens.

Biežāk šis tiek saukts par Konstantīna Kinčeva solo ierakstu, taču kaut kāda iemesla dēļ tas tiek iekļauts arī grupas "Aļisa" diskogrāfijā, un klausījos to, domājot, ka klausos tieši šo grupu. Tagad nezinu, kā man rīkoties tālāk - vai klausīties arī kādu "kanonisku" Alises albumu, vai pieņemt, ka tās līderis Kinčevs arī vienatnē spēlēja apmēram tādu pašu mūziku kā vēlāk ar grupu.

Šajā punktā man patiesībā izdevās izvairīties no iniciatīvas uzņemšanās - pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal uzradies mans irāņu draugs Ardalans. Man patiesībā nebija īsti skaidrs, vai viņš bija vienkārši pazudis vai arī es viņu biju ar kaut ko aizvainojis - man vēl tālu līdz brīdim, kad varēšu saukties par cilvēku, kas nemēdz runāt sliktas lietas, pāris reizes biju domājis, ka vajadzētu viņam uzrakstīt un apvaicāties: kas jauns? Bet nekādi nesaņēmos. Un te pēkšņi vēstule no Ardalana!

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu - domājams, 2009.gadā, mana nostāja bija - tas ir kaut kāds hipsteru sūds, par ko neko nevēlos zināt. Režisors - homoseksuāls tīnis, kas pats savā filmā spēlē galveno lomu un filmas nosaukumā nogalina savu māti? Kas cits, ja ne bezkaunīga stilošana un zīmēšanās pašam ar savu krutumu, šāda filma varētu būt? Un vēl vairāk - vai nav tā, ka šo filmu visādi eksperti slavē vien tāpēc, ka tam čalim ir tik maz gadu un viņš vēl ir zilais, lai arī patiesībā viņam nav nekādas sajēgas ne par ko?

No tām nedaudzajām Filipa Dika grāmatām, ko esmu lasījis, šī pilnīgi noteikti ir visbaisākā. Tā patiesībā ir tik baisa, ka pēc aptuveni puses tās izlasīšanas man vakar bija neomulīgi iet gulēt, tālab no rīta atlikušo daļu pieveicu vienā rāvienā, lai līdzīgas domas mani nemocītu arī nākošo nakti.