Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms pāris gadiem noskatījos šīs grāmatas ekranizāciju un atzinu, ka nekāda dižā tā nebija. Īpaši nebiju aizdomājies, ka man vajadzētu iepazīt oriģinālu, bet sanāca, ka to grāmatu sarakstā, kas Kindl`ā ar mani devās uz Baltkrieviju, bija arī šī. Rezultātā tā gandrīz pilnībā tika izlasīta 24.jūnija vakarā, sēžot teltī, kamēr ārā lija, Liene gulēja, bet kaut kur simts metrus tālāk vietējie jaunieši klausījās "kolbasu". Taču ne par to ir šis stāsts.

"Korekciju birojs" (ja tā to pareizi sauksim latviski) ir zinātniskās fantastikas un romantiskas komēdijas krustojums, kam pamatā ir Filipa K. Dika stāsts "Adjustment Team" (no kura gan tiek pārņemta tikai premisa, ievērojami atkāpjoties no autora iecerēm). Tās galvenais varonis ir Deivids Noriss (Matt Damon) - jauns un ambiciozs politiķis, kurš piedzīvojis neveiksmi, kandidējot ASV Senātā, jo pēdējā brīdī pirms vēlēšanām presē noplūda bildes, kur viņš augstskolas salidojumā rāda pliku dibenu (ak jel, cik šaušalīgi!). Taču viņš spēj savu sakāvi pārvērst par uzvaru, kam viņam palīdz nejauši vīriešu tualetē sastapta sieviete (Emily Blunt), kurā viņš praktiski momentā saskata savu mūža mīlestību. Taču viņiem neizdodas vienam otru pēcāk ilgi atrast, un kad tas tomēr izdodas, Noriss kļūst par aculiecinieku kaut kam viņu visai nopietni satraucošam - skatam, kā kaut kādi vīri nodarbojas ar pasaules pārveidošanu. Varētu teikt, ka viņam izdodas ieskatīties pasaules attēlu renderēšanas programmas aizkulisēs (tā vismaz mums sākumā šķita), bet pareizāk laikam būtu teikt, ka viņš ierauga, kā eņģeļi ietekmē cilvēku dzīves un kā saskaras brīvā griba un likteņa pirksts. Izrādās, ka pastāv kāds "plāns", kurš paredz, ka Deividam un Elīzai (tā sauc sievieti) nav lemts būt kopā, bet Deividam ir lemts kļūt par ASV prezidentu. Taču mīla, protams, ir stiprāka par karjeru, līdz ar to skaidrs, ko Deivids izvēlēsies. Mistiskā Chairman padotībā esošie eņģeļi (tā viņus laikam labāk saukt) dara visu iespējamo, lai Deivids un Elīze vairs nesatiktos, bet notiek neizbēgamais.

Šo grāmatu pamatā lasīju uz Latvijas-Baltkrievijas robežas, kuras šķērsošana ceturtdienas rītā mums prasīja četras stundas. Līdz šim man Čestertons pamatā saistījās ar romānu "Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena", un arī no šīs grāmatas gaidīju kaut ko līdzīgu. Un ne gluži sagaidīju, jo šie stāsti ir Čestertonam raksturīgākajā manierē - detektīvgabali, kas vēsta par kādu vīru uzvārdā Fišers, kurš patiešām zina par daudz. Viņš nav īsti privātdetektīvs - bet gan kāds augstākajām aprindām piederīgs cilvēks, kurš ir visai mizantropiski noskaņots attiecībā pret pasauli un kuram gadās būt dažādu noziegumu tuvumā. Jāpiezīmē, ka šajos stāstos noziegumus izdarījušie cilvēki parasti "aiz restēm" nenonāk - jo Fišeram nav nekādu reālu pieradījumu, un viņš tikai konstate faktu nevis vēlas aizturēt noziedznieku. Proti, no morāles viedokļa šie stāsti ir gana interesanti. Vienlaikus - tie tomēr ir diezgan tipiski "whodunit?" tipa darbi, kuri jau dažas dienas pēc izlasišanas ir gandrīz pilnībā aizmirsušies. Protams, es neapšaubu Čestertonu kā izcilu rakstnieku, bet tas tāpat nenozīmē, ka manās acīs šī grāmata būtu kaut kas tik ļloti īpašs.

"Гусляр" bija diezgan drosmīgs solis Pesņaru izpildījumā, kas gan laikam ilgtermiņā ne pārāk labi attaisnojās - ierakstot šo rokoperu (savādāk to patiešām laikam nenosauksi), grupa zaudēja lielāko daļu savas popularitātes klausītāju vidū (jo auditorijai tomēr negaidītas pārmaiņas parasti sevišķi labi netīk), un tā rezultātā ieraksts, kurš teorētiski varētu kļūt par triumfu, faktiski iezīmēja grupas beigu sākumu. Plus, cik ir izdevies saprast no intervijām ar iesaistītajām pusēm, pamazām gāja čupā iekšējās saiknes ansambļa ietvaros - Muļavins arvien vairāk skatījās glāzē, kas, domājams, neuzlaboja viņa raksturu, citiem dalībniekiem arī bija savas ambīcija, ne velti pēc šī albuma ierakstīšanas no kolektīva aizgāja ilggadīgie dalībnieki Bortkevičs, Poplavskis un Nikolajevs.

Atšķirībā no tajā pašā gadā iznākušās "Вологда", Pesņaru ceturtajā platē nav vietas padomju estrādes autoru dziesmām un to visu veido tikai un vienīgi baltkrievu tautas mūzikas skaņdarbi, kurus aranžējis Vladimirs Muļavins. To jau, protams, var noprast arī no ieraksta nosaukuma. Cik saprotu, mūzikas kritiķi un grupas dalībnieki vienbalsīgi šo uzskata par vienu no grupas labākajiem veikumiem - atšķirības ir tikai tajā, ko saukt par grupas vislabāko ierakstu - šo vai grupas debijas plati.

Trešajā "Pesņaru" studijas ripulī ierakstā atrodamo kompozīciju kvalitāte kļūst arvien polārāka, un vairs nav īsti iespējams saprast, cik laba vai slikta ir šī grupa. No vienas puses - "Pesņari" šeit ir izgājuši uz tādiem kompromisiem, kuru dēļ viņi droši vien pamatīgi iedragāja savu reputāciju nacionālāk noskaņotās auditorijas vidū - vairums dziesmu ir krievu valodā, tiek izpildīta tikai viena baltkrievu tautasdziesma, vairākas dziesmas ir visai tipiskas salkanās padomju estrādes kompozīcijas; no otras - Muļavins un kompānija šeit arī atļaujas pāris nopietnus eksperimentus progroka virzienā.

Liene gribēja aiziet uz šo filmu uz kino, tad nu tā arī izdarījām. Kā tagad apskatījos šeit pat, pirmās trīs filmas man visas bija itin labi patikušas, taču par ceturto gluži to pašu neteiktu. Lai arī man (cik atceros) ne pārāk patika pirmajās filmās Orlando Blūma tēls, iespējams, ka filmām kaut kādus pluspunktus deva kontrasts starp normālo Blūma varoni un pilnīgi šīzīgo Depa varoni. Tikām šajā filmā šāda balansa vairs nav, un tā rezultātā arī Jack Sparrow šajā filmā nav ne tuvu tik neadekvāts un smieklīgs kā pirmajās filmās. Plus par sevišķu sasniegumu es nenosauktu to, ka filmas sižets pamatā grozās ap vienu milzīgu McGuffin - mūžīgās jaunības avotu. Jāatzīmē, ka no iepriekšējo filmu varoņiem šeit ir atlicis visai maz - ne tikai Blūms un Naitlija ir prom, tāpat ir pazuduši divi komiskie otrā plāna pirāti, no kuriem vienu sauca Rageti un otra vārdu man ir slinkums meklēt. Viņu vietā gan ir parādījies cits britu aktieris, kuru nesen redzēji bišķi cita satura filmā - Stephen Graham iekš "This is England" bija nacionālistiski noskaņoto skinhedu līderis, kamēr šajā filmā viņš ir jokains un nenopietns pirāts.

Trīs gadi šķir "Aļesju" no ansambļa debijas ieraksta, un kā jau to var gaidīt no kolektīva ar plašu dalībnieku sarakstu, šajos gados vairāki cilvēki bija paspējuši no kolektīva aiziet un vairāki citi - pievienoties. Nenoliedzami sāpīgākais zaudējums bija ģitārista Valērija Muļavina nāve, grupu atstāja arī taustiņnieks Valērijs Jakšins un vijolnieks Valentīns Badjarovs (abi gan vēl šajā laikā principā ar grupu turpināja sadarboties, taču ieraksta tapšanā nepiedalījās; Badjarovs dibināja arī savu ansambli, kuru gan pie koncertiem nepielaida, bet vēlāk piedalījās VIA "Sjabri"). Klāt nāca dziedātājs Anatolijs Kašeparovs (palika grupā uz 20 gadiem) un taustiņnieki Vladimirs Nikolajevs (uz 8 gadiem) un Anatolijs Gilevičs (uz 5 gadiem).

Zinu, ka okupācijas dienā nav piedienīgi kaut ko šādu publicēt, bet DELFI ieraudzīts raksts radīja burtiski nepieciešamību to papildināt ar citātu no grāmatas.

Savā ceļā pie skatītājiem Jurijas Karas veiktā "Meistara un Margaritas" ekranizācija piedzīvoja ne mazāk sarežģījumu kā pats Bulgakova romāns - ne velti 1994.gadā uzņemtā kinolente uz ekrāniem iznāca tikai 17 gadus pēc filmēšanas pabeigšanas, kad jau bija miruši vairaki tajā iesaistitie cilvēki un kad faktiski Krievijā bija sen izveidojušies tādi apstākļi, ka šāda stila filmu vairs uzņemt nevarētu.